Leonīda Cipkina romāns "Vasara Bādenē" ir viens no pēdējiem pārsteidzošākajiem atradumiem 20. gadsimta literatūrā. Romāns sarakstīts 60. – 70. gados Maskavā, to pārsūtīja uz Rietumiem, un 1982. gadā tas iznāca Ņujorkā, septiņas dienas pirms tā autora, pataloganatoma, rakstnieka – autodidakta nāves turpat Maskavā.
Rakstīta "atvilktnei", "Vasara Bādenē" pēc iznākšanas iemantoja slavu un to tulkoja visās lielajās literatūras valodās. Cita starpā, par "laimīgu atradumu" tā kļuva arī Sūzenai Sontāgai, kura, kā pati apgalvo, šo "meistardarbu" uzrakusi "noplukušu lietoto grāmatu stendā Čaringkrosroudā Londonā", kas ir apbrīnojami, jo, viņasprāt, runa ir par "vienu no lieliskākajiem, pacilājošākajiem un oriģinālākajiem sasniegumiem šajā literatūras un literārisma gadsimtā".
"Vasara Bādenē" stāsta par Dostojevska dzīvi no 1867. gada vidum līdz nāvei: iespaidīgais Dostojevska nāves apraksts, kā uzskata Sontāga, salīdzināms ar "nāves aprakstiem Tolstoja darbos". Tai pašā laikā tas ir stāsts par Dostojevska sievas Annas mīlestību un ciešanām, kas saistītas ar rakstnieka kaislību, tai skaitā, uz azarta spēlēm.
Neparasta ir romāna forma, tā ietver divus paralēlus stāstus: stāstītājs (rakstnieks pats) brauc vilcienā uz Ļeņingradu un vienlaikus risina stāstu par to, kā Dostojevskis dodas uz Eiropu. Rakstnieka stāstījums atspoguļo vilciena gaitu, tā šūpošanos, raustīšanos un apstāšanos, kam atbilst gari jo gari teikumi, kuros brīvi mainās laika formas; un mēs te jūtam līdzi Dostojevska ruletes spēlei Bādenē, te nokļūstam aizkustinošos Ļeņingradas blokādes stāstos. "Iespējams, ka tikai tāds nāves apsēsts hipohondriķis arī varēja izdomāt teikumus, kas ir brīvi tik neparastā veidā," raksta Sontāga. Cipkina ritmizētās prozas tulkojums ir īsts pārbaudījums jebkuram tulkotājam.
Viena no romāna apakštēmām ir arī Dostojevska antisemītisms: Cipkins uzdod visai politnekorekto jautājumu, kāpēc tad gandrīz vai visi pazīstamākie literatūrpētnieki Krievijā, kuri nodarbojušies ar Dostojevski, ir ebreji. Cipkins neatrod labāku atbildi kā to, ka viņu gadījumā mīlēt Dostojevski, tas nozīmē mīlēt literatūru.
Grāmatu "Vasara Bādenē" no krievu valodas tulkojis Uldis Tīrons, ar Viļa Dambiņa Literatūras atbalsta fonda atbalstu to izdod apgāds "Liepnieks&Rītups".
8. augustā Žaņa Lipkes Memorialā saistībā ar Leonīda Cipkina romāna "Vasara Bādenē" iznākšanu notiks literārs pasākums, kurā uzstāsies tulkotājs Uldis Tīrons un rakstnieks Anatolijs Naimans.
Anatolijs Naimans (1936) visplašāk pazīstams kā viens no četriem "Ahmatovas bāreņiem", starp kuriem bija arī Brodskis, kura sakarā Naimanu bieži mēdz pieminēt. Ar Ahmatovu Naimans iepazinās 1959. gadā, bet kopš 1962. gada beigām Naimans bija viņas literārais sekretārs.
Naimana paša sacerējumi līdz 1989. gadam tika publicēti tikai samizdatā, bet pirmā poēzijas grāmata "Anatolija Naimana dzeja" iznāca 1989. gadā ASV ar Josifa Brodska pēcvārdu.
Naimana asprātība un priekšplāna loma, kuru viņš atveidoja tā saucamajā "otrajā kultūras realitātē", tagad jau ir hrestomātisks fakts – kaut vai tādēļ, ka daži viņa joki un augstprātība, kuru attaisnoja šī otra kultūra, ir fiksēta, piemēram, Dovlatova darbos. Naimans kopš 1989. gada publicē atmiņas: par Ahmatovu un sabiedrību, kurā viņa apgrozījās, par Jesaju Berlinu (romāns "Sers").
Intervijā žurnālam "Rīgas Laiks" Anatolijs Naimans stāstīja: "Bet mani interesē cilvēks tieši kā nekas, neviens. Nesen mani palūdza uzrakstīt par tuvu draugu, kurš pirms kādiem 20 gadiem noslīka Rīgas līcī. Es negribēju rakstīt, viņš bija vēsturnieks, aspirants, bet tās taču ir kaut kādas blēņas. Varētu rakstīt, ka viņš labi dziedāja. Arī nekas īpašs. Bet kāds viņš bija kā nekas, kā tas, kas ļāva viņam būt aspirantam, vēsturniekam, lieliski dziedāt, iedzert un tā tālāk, – lūk, tas vienmēr ir ļoti interesanti, un to gribas zināt."
0