Redzējumi
28.05.2008

Latvijas vīriešu pornogrāfiskā daiļliteratūra (E. Frīdvalds, N. Sakss)

Komentē
0
Saglabā

Teksts sagatavots kā priekšlasījums konferencei "Mātes valoda publiskajā telpā". Citi teksti:
Jānis Elsbergs - Dinamiskā ekvivalence lamu tulkošanā: praktiķa piezīmes
Vents Sīlis - Mātes valoda Jerofejeva poēmā 'Maskava – Gailīši'
Ilmārs Šlāpins - Lamu vārdu funkcionalitāte latviešu un krievu valodās
Ieva Lešinska - Par vārda 'fuck' tulkošanas iespējām
Ilva Skulte - Latviešu rakstnieču erotiskā literatūra: Laima Muktupāvela un Dace Rukšāne
Haralds Matulis: Latvijas vīriešu pornogrāfiskā daiļliteratūra (E. Frīdvalds, N. Sakss)
Inta Urbanoviča: Stilistiski pazeminātā leksika internetā
Paneļdiskusija ‘Latviešu valodas nenormatīvās leksikas bagātības’

 

__

Organizējot konferenci „Mātes valoda publiskajā telpā”, šķita būtiski apskatīt ne vien lamu vārdus, kurus ikdienā nelieto (vai noteiktās situācijās lieto) to nepieklājīgā satura pēc, bet „nenormatīvo” leksiku – pasīvo valodas slāni, kas bieži vien netiek lietots, vai vispār nav attīstīts, jo tiek uzskatīts par ‘nenormatīvu’, nepieklājīgu un cenzējamu. Tātad – nevis seksuāla rakstura lamas, bet nelietotā leksika, kas tiek cenzēta pašu vai ārējas iniciatīvas dēļ, un bieži – vispirms ārējas cenzūras (nelietošanas) dēļ – pēc tam pārvēršas par iekšēju pašcenzūru.

Tas izskaidro arī konferences apakšnosaukumu ‘Nenormatīvā un erotiskā leksika’. Referāta tēma savukārt tika pieteikta kontekstā ar Ilvas Skultes tematu „Latvijas sieviešu erotiskā daiļliteratūra (D. Rukšāne, L. Muktupāvela)” un tā nolūks ir iezīmēt atšķirības. Kā uzzinājām no Ilvas Skultes, tad būtu pāragri runāt par Latvijas sieviešu erotisko daiļliteratūru. Līdzīgi ir arī ar Latvijas vīriešu pornogrāfisko daiļliteratūru: diez vai par tādu var runāt vārda „pornogrāfija” tradicionālajā izpratnē. Šoreiz vārdu pāra ‘erotisks/pornogrāfisks’ nolūks ir vienīgi iezīmēt pretstatu starp sievišķīgu un vīrišķīgu pieeju seksuāla rakstura tematu atsegšanā. Neuzskatu, ka Frīdvalda vai Saksa teksti paredzēti ‘uzbudinājuma gūšanai’ un ‘dzimumtieksmes apmierināšanai’, kā juridiski tiek definēti pornogrāfiski materiāli. Mani vairāk interesēja nošķīrums starp to, kā valodu lieto rakstnieces sievietes un kā – rakstnieki vīrieši, turklāt nevis kā bioloģiska dzimuma pārstāvji, bet kā sociālo dzimtes lomu paudēji.[1] Tātad apskates temats būs vīriešu un sieviešu rakstītās runas nošķīrums – kādus vārdus katrs dzimums lieto, un vai, lietodami atšķirīgus nosaukumus tām pašām lietām, abi dzimumi izsakās par vienu un to pašu? Vai atšķirīgu vārdu lietošana liek redzēt lietas atšķirīgi? Un vai līdz ar to nemainās arī pats runas objekts?

Šo iemeslu dēļ pie referāta tēmas arī minēti divi autori, kuri man šķiet spilgtākie „pornogrāfiskās” vīriešu literatūras pārstāvji. Šoreiz nenodarbošos ar Saksa un Frīdvalda tekstu tuvlasījumu, atsedzot un salīdzinot atšķirības. Abi autori un viņu teksti šoreiz tiek uzlūkoti kā sociāls fenomens – divi latviski rakstoši un publicēti autori, kuru tekstos ir daudz seksuālas tematikas un leksikas, kādu nav pieņemts lietot publiski. Abi autori ir konteksts, uz ko es atsaucos, runājot par Latvijas vīriešu literatūru. Un vēl precīzāk, divi programmatiski šo autoru darbi – Nila Saksa blogvele „Norakstītā” un Edmunda Frīdvalda romāns „Bļaģ”.[2]

Runājot par abiem darbiem kopumā, dažkārt lietoju apkopojošu nosaukumu „antifeminisma projekts”, ko lielā mērā uztveru kā joku, mazliet šovinistisku, tiesa. Antifeminisms abu autoru darbos netiek pamatots teorētiski. Taču savā ziņā tā ir dabiska reakcija, atbildot uz Latvijā valdošo sieviešu literatūras pārsvaru – kā izteiksmes, tā vēstījuma veidā. Jo no vienas puses minētie Frīdvalda un Saksa darbi var izskatīties pēc maziska mēģinājuma ieknābt tām sievietēm rakstniecēm, kas ir atzītas un varenas.[3] No otras puses, Saksa un vēl vairāk Frīdvalda teksti ir mēģinājums runāt valodā, kura Latvijā netiek atzīta un publiski pieļauta; tas ir vīriešu seksualitātes diskurss – drīzāk pornogrāfisks, nekā romantisks, erotisks.[4]

Kāpēc man šis antifeminisma projekts šķiet vērtīgs? Kā uzzinājām no Ilvas Skultes referāta, tad jau Rukšānei un Muktupāvelai ir problēmas izteikties par erotiskām tēmām – abas rakstnieces spēj izveidot erotisku literāru tekstu, taču ir brīži, kad viņām jādomā, kā pateikt to, ko viņas grib pateikt, lai tas neizklausītos piedauzīgi, lai cilvēki to pieņemtu. Nav gluži tā, ka rakstnieces neuzdrošinātos lietot tādus vai citādus apzīmējumus; problēma ir cita – šķiet, viņas baidās, ka lasītāju kāds ‘necenzēts’ vārds ‘izsitīs no teksta’ (pieņemot, ka viņš lasot bijis tekstā iekšā, bet līdz ar kādu šerpāku pieminējumu, pēkšņi sāk domāt par tekstu no ārpuses). Erotiskā tekstā parādoties, piemēram, vārdam ‘pimpis’, daļa auditorijas, kas līdz tam sekojusi līdzi sižetam, noelšas un novaikstās. Un aizdomājas ne vairs par literāru tekstu un sižetu, bet par kaut ko citu.[5] Respektīvi, problēma ir tā, ka latviešu literārajā valodā trūkst atzītu vārdu, lai runātu par to, kas pastāv. Un ja mums trūkst atzītu vārdu, lai runātu par lietām, tad lielā mērā mums šo lietu nav, tās nepastāv. Šī apgalvojuma patiesums nebūs tik acīmredzams, kad runāts par fiziski pastāvošiem priekšmetiem. Jo, pat nezinot, kā sauc priekšmetu, sarunas biedri uz to var norādīt un saprasties. Taču ja tā ir kāda abstrakcija (brīvība, tiesiskums, erotika), tad, nepastāvot vārdiem, tiem atbilstošā domāšanas telpa paliek tukša, vai klāta ar neskaidru migliņu (piespiedu kārtā romantizēta erotika).

Varētu spekulēt, ka sievietes literātes varbūt arī spēj tekstos iztikt bez tādiem vārdiem kā ‘pimpis’[6] un ‘peža’, jo, pieņemot spekulāciju, ka sievietes ir romantiskāk orientētākas, varam iztēloties sievietes radītu erotisku tekstu, kurā nekas netiek noklusēts, jo viss notiekošais ir tik komplekss un romantiskas miglas klāts, ka, pat sniedzot nepārprotamu mājienu par notikušu dzimumaktu, detaļas nav jāsauc vārdos, un tādējādi piedienība tiek saglabāta. Šādā gadījumā autore saglabātu arī godīgumu gan pret tēmu, gan pret sevi, un reizē sniegtu lasītājiem lasījuma gandarījumu. (To es šai kontekstā dēvēju par „Latvijas sieviešu erotisko literatūru”.)

Taču ir gadījumi, kad valodas un sižeta situācija prasa rakstniekam lietot literārajā valodā neatzītus, „cenzējamus” vārdus, jo to nelietošana būtu izlīdzēšanās ar metaforām vai romantisko stilu, kas ne vienmēr ir derīgi. Šādā kontekstā ‘erotika’ kļūst par romantizētu seksualitāti, kur domāšana ir apmiglota. Metaforas raksturīgas gan romantisma literatūrai, gan erotiskai refleksijai par seksu. Un ja rakstnieks šajā sakarā nedrīkst lietot vārdus, lai nešokētu publiku, tad runa jau vairs nav par literatūru, bet par publikas dzīves kvalitāti.

Piemērs: latviešu valodā ir trīs nozīmē tuvi vārdi: mīlēties, drāzties, drāzt.[7] Gadās, ka divi cilvēki, vīrietis un sieviete, nodarbojas ar vienu un to pašu, bet sieviete saka, ka viņa ‘mīlējas’, bet vīrietis uzskata, ka ‘drāžas’. Viņi abi apraksta vienu un to pašu dzimumaktu un runā par vienu un to pašu. Bet sauc to atšķirīgos vārdos. Jautājums: vai tā ir viena un tā pati darbība, ja to aprakstošie darbības vārdi ir atšķirīgi?

Būdams vīrietis, varu lietot visus trīs šos vārdus, ar katru iezīmējot niansēti atšķirīgu darbību – un laiku pa laikam, pēc situācijas, tos visus arī lietoju. Kamēr ja sieviete spēj lietot tikai vienu vārdu, ‘mīlēties’, tad ir pamats domāt, ka viņa arī nodarboties var tikai ar šo vienu seksa veidu. Gadās, ka sieviete spēj uzklausīt vārdu ‘drāzties’, bet spēja uzklausīt vai lietot ‘drāzt’ jau ir retāka.[8]

Līdz ar to – ir lietas (fakti, stāvokļi, situācijas), kas pastāv, bet par kurām nevar runāt, līdz ar to šīs lietas aiziet nebūtībā, netiek reģistrētas, tādu nav. Ir tikai plašs „mīlēties”. Šie neesošie vārdi tiek atzīti par tādiem, jo skan vulgāri. Lūk, vārds ‘pimpis’ man šķita jau gana iegājies un pazīstams, lai to varētu piedāvāt šai auditorijā kā piemēru. Bet ir elementāri vārdi, kurus izrunāt ir grūtāk.[9]

Lūk, kādā ziņā man šie Saksa un Frīdvalda projekti raisa cerības – tie mūs emancipē.

Ko darīt? Ir dažādi varianti. Situācija Latvijā noteikti nav unikāla. Džūdita Batlere apraksta t.s. kvīru (queer) teoriju. Vārdam ‘queer’ (kopīgs apzīmējums gejiem, lesbietēm, transseksuāļiem) sākotnēji bija negatīva konotācija (līdzīgi, kā Latvijā vārdam ‘pediņš’), ar ko netradicionāli orientētie tika apsaukāti. Šīs grupas pārstāvji, pieņemot un akceptējot apzīmējumu ‘queer’ kā savu identitāti un nekaunoties lietojot to paši, radīja vārdam jaunas konotācijas; padarot to par publiski akceptētu, neitrālu nosaukumu cilvēku grupai ar netradicionālu seksuālo orientāciju. Tādējādi kaut kas apspiests tika padarīts par pastāvošu – radās cilvēku grupa, kuri varēja sevi identificēt publiski.

Līdzīgu ceļu, manuprāt, vajadzētu iet Latvijā ar cenzētajiem seksuāla rakstura vārdiem.[10] Piemēram, vārds ‘pimpis’ visprecīzāk apraksta tieši to, kas ir. Kamēr ‘loceklis’ ir atvasinājums no anatomiskā diskursa vārda ‘dzimumloceklis’, kas ir neiederīgs intīmā diskursā. Ne bez trūkumiem ir arī apzīmējums ‘penis’. Tas ir medicīniskā termina pārņēmums no angļu (latīņu) valodas. Jau gana iegājies, un lietojams arī sieviešu klātbūtnē. Tomēr nosaucot to par ‘peni’ (ja vien neesmu vizītē pie ārsta), izjūtu to kā eifēmismu.

Tāpēc priecē, ka ‘pimpis’ pamazām leģitimizējas un to ir iespējams lietot saskarsmē. Ja vārdu ‘pimpis’ vīriešu sabiedrībā var lietot vienmēr, un dažkārt arī sieviešu sabiedrībā, tad ar vārdu ‘peža’ ir grūtāk. Vārda emocionālā konotācija ir tāda, ka sievietes to uztvers kā aizvainojošu. Arī vīriešu sabiedrībā to var lietot tikai ļoti pazīstamā kompānijā. Citādi to var uztvert kā apdraudējumu, jo šāda tabu vārda lietošana izklausīsies pēc lielīšanās.[11] Varētu nodomāt, ka šāds vulgārisms ‘peža’ ir lieks, jo pastāv vārds ‘vagīna’. Taču tas nav gluži precīzs. Vagīna ir atvere, kurā dzimumakta laikā vīrietis ievieto dzimumlocekli. Taču vagīna neietver klitoru, lielās un mazās kaunuma lūpas un pārējo – visu redzamo ģenitāliju daļu.

Un, paskatoties plašākā perspektīvā, ievērosim, ka mēs vēl pat nerunājam par erotiskā/pornogrāfiskā vārdu krājuma radīšanu latviešu valodā (kas varētu būt viens no mērķiem tuvākajiem 5 gadiem), bet par tādām pilnīgi pamata kategorijām – pimpis, peža, mīlēties/drāzties. Salīdzinājumam – ir plauksta, kuru var jēdzieniski sadalīt daudz sīkāk: pirksti, plaukstas pamatne, katram pirkstam savs vārds, plaukstas līnijas, uzkalniņi jeb pauguri, falangas, nagi. Vai dzimumorgāniem mums varētu pietikt vienkārši ar to, ka varam tos nosaukt vārdā? Sākumam tas būtu labi. Bet tas ir par maz, ja gribam būt kultūras tauta. Ja ir lietas, kurām latviešu valodā nav vārdu, vai par kurām aizliedzam sev runāt, līdz ar to šo lietu, šo smalko nošķīrumu nav, tie pazūd, paliek neievēroti, un mēs sevi pazeminām līdz brutālo barbaru līmenim. Tādēļ domāju, ka nav cita ceļa, kā šos ‘rupjos’, ‘nepieņemamos’ vārdus vienkārši lietot, lai paplašinātu mūsu vārdu krājumu. Sākumā jābūt gataviem, ka tie izsauks šoku sarunas biedrā, vai literārā darbā patraucēs lasītājiem, bet ilgtermiņā tas noteikti būs ieguvums. Ir jātiek pāri slieksnim, līdz kuram šo vienkāršo, aprakstošo vārdu lietošana šķiet vulgāra.

Ja cilvēkam valoda ir, viņš to izmanto. Vai arī neizmanto, un tās vietā ir nezināšana, un izlīdzēšanās ar žestiem. Vai ir iespējams kvalitatīvi nodrāzties un sarunāties/rakstīt par to latviešu valodā?

Runa ir par dzīves kvalitāti.

 

Organizē:


 

[1] Pagaidām gan Latvijas literatūras realitātē nav bijuši nekādi pārkāpumi no sieviešu puses, kad tās darbotos vīriešu pornogrāfiskajā žanrā. Ja nu vienīgi Ievas Melgalves skandalozā 1994. gada publikācija laikrakstā „Izglītība un Kultūra”, kur autore sauc sevi dažādos nepiedienīgos vārdos, labāk piestāvētu vīrieša dzimtes pārstāvim. No vīriešu puses gan mēdz būt gadījumi, kad tiek rakstīts sieviešu erotiskajā balsī.

[2] Ja mēs konkrētāk paskatāmies uz Saksa blogveli (un arī citiem darbiem), tad tajos daudz tādu rupjību, jēlību, vulgārismu un lietu saukšanas „īstajos” vārdos nav. Blogvelē ir viena vieta, kur literārā tematika pati par sevi nav vulgāra, bet tur pievienotie zīmējumi. Tie, kas lasījuši, atcerēsies, ka katram blogveles turpinājumam līdzās bija brīnišķīgas bildītes. Vienā no tām attēlots policista kungs, kuram katrā pusē pa personāžam, un šis policists vēršas pie abiem personāžiem ar tekstu „Sargiet savas pakaļiņas!”, kaut kas šļācās, abiem personāžiem sejās viltīgi smaidi. Tik daudz pornogrāfijas blogvelē bija šī vārda tradicionālajā nozīmē. Un tas nebija nepieciešams sižeta vai attīstības dēļ. Vairāk skandāls provokācija.

[3] Abi teksti ir vairāk vai mazāk fokusēti uz konkrētu personu, latviešu rakstnieci. Tādēļ, lai arī tie vērtējami kā daiļliteratūras vēstījums, šāda, pornogrāfiskiem naratīviem līdzīga formāla ievirze – fokusēšanās uz konkrētu objektu – ir redzama abos tekstos.

[4] Būtiska atšķirība starp pornogrāfiju un erotiku ir tā, ka pornogrāfijai daudz lielākā mērā nekā erotikai ir vajadzīgs konkrēts objekts. Erotiski romantiski sapņojumi var būt ļoti nekonkrēti, un noskaņa un atmosfēra tajos būtiskākas par rezultātu. Pornogrāfiskam baudījumam ir vajadzīgs objekts, ap kuru jau pēc tam tiek veidots fantāzijas stāsts starp masturbētāju un objektu.

Kopš Rietumu civilizācijas cilvēki atsvešinās no kopienas, savu seksualitāti tie vairāk realizē nevis tiešā, ķermeniskā saskarsmē, bet caur valodu, medijos. Interesanti salīdzināt, kā Maršals Maklūens saista lasītprasmes apgūšanu ar atsvešināšanos (sk. Maršala Maklūena grāmatas fragmentu Satori.lv arhīvā). Tādā ziņā pornogrāfijas vizuāliem un tekstuāliem materiāliem mūsdienās ir gan izglītojoša, gan iniciējoša funkcija (pirmās reizes šoks).

[5] Frīdvalda romānā „Bļaģ”, kur, piemēram, vārds „pišanās” (megapišanās) tiek lietota ik pa laikam, šāds necenzētās leksikas blīvāks lietojums panāk to, ka ar laiku vārds „pišanās” zaudē savu spēcīgo, dažuprāt, nievājošu konotāciju attiecībā pret sievietēm, un pamazām, to lasot, domāšanas saturs ir nevis – „es lasu rupjības”, bet domāšana, vairs nefiksējoties uz problemātisku vārdlietojumu, fokusējas uz bezkaislīgo pišanās faktu.

[6] Saucieni no zāles: „Nevar! Nevar.”

[7] Drāzties un drāzt vietā vēl precīzāk būtu lietot pisties un pist. Tomēr piemēra jēgu var nodemonstrēt arī ar drāzties.

[8] Ir alternatīva, muļķīgi skanošais darbības vārds izmīlē. Piemēram, šādā kontekstā: „Izmīlē mani no pakaļas.” Pastāv darbības vārda drāzt atvasinājums izdrāzt, ko dažkārt sievietēm lietot ir pieņemamāk nekā drāzties un drāzt. „Izdrāz mani” tiek lietots ar līdzīgu nozīmi kā „paņem mani” – tikai kaislīgāk un atdevīgāk. Taču arī šeit ir nozīmes atšķirības. Paņemot – sieviete nokļūst pie vīrieša, kas viņu paņem (kļūst par tā daļu vai īpašumu). Izdrāžot – sieviete ir objekts, partneri ir atsvešinātāki.

[9] Pirms turpināt ar tēzes izklāstu, daži iespējami pretargumenti pārdomu formā bez secinājuma: Bet varbūt runa ir par delikātumu? Varētu iztēloties, ka ir meitenes, kas šos vārdus vienīgi nelieto eksplicīti, un šādā noklusēšanā izpaužas „gaume un manieres”, nevis kautrīgums vai šo vārdu nezināšana. Jo praksē, kā zināms, ir liela daļa maucīgu meiteņu, izglītotas un maucīgas. Varbūt pastāv sabiedrības segments, kur šo informāciju var iegūt, kur notiek savstarpēja apmaiņa ar to? Tāpat arī mīlnieku runa – ne visu, ko var pateikt, vajag izrunāt. Tiek noklusēts, bet izpausts ar pieskārieniem. Tātad varam pieņemt, ka dažkārt, ‘nelietojot vārdus’, runa vienkārši ir par diskrētu un delikātu valodas izmantojumu.

Tāpat uzdodams ir jautājums, tieši kāpēc pornogrāfija un necenzēta leksika ir aizliegta. Varbūt aizliegums ir nevis pārspīlēts puritānisms, bet tam piemīt kāds funkcionāls pamats. Varbūt tā ir nevis apspiesta leksika, bet tieši otrādi – elitāra tabu tēma, par kuru runā tikai elite un iesvaidītie noteiktās vietās un gadījumos? Lamas kā tabu pārkāpšana, svētuma zaimošana un tādējādi iespēja stāties ar to (profanējošās) attiecībās. Varbūt zināšanu par seksualitāti iegūšana ir nepieciešami saistīta ar uzzināšanas grūtībām (piemēram, ‘nav iespējams piedzīvot pubertāti un pāriet briedumā bez iniciācijas mokām’).

[10] Kamēr nav leģitimizēta „neformālā” seksuālā leksika, tikmēr par „atļautajām” lietām arī nav iespējams runāt – jo tie ir piesārņoti ar nepateikto no cenzējamā. Piemēram, „mīlēties” – ja tam ir jāiznes arī konotāciju „drāzt, drāzties” slodze, tad beigās tas vairs nepilda savu primāro funkciju.

[11] Šāda situācija, kad nav pat sievietes ģenitālijām atbilstoša lietojama vispārēja vārda, nemaz nerunājot par kaunuma zonas detalizāciju, ved arī pie tā, ka vīrieši nevar par šo tēmu sarunāties. Sievietes, nelietojot tik konkrētus apzīmējumus (vai varbūt tāda vārdnīca pastāv?), šķiet, tomēr spēj savā starpā kvalitatīvi un arī lietišķi runāt par seksu.

Haralds Matulis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!