Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) vēlas 2023. gada valsts budžeta prioritātēs iekļaut XX–XXI gadsimta Latvijas vēstures pētniecībai domātu "pētniecības platformu".
Ņemot vērā to, ka jebkāds finansiāls atbalsts vēstures pētniecībai ir apsveicams, tālākais teksts nav kritiskas piezīmes. Tāpat skaidrs, ka plānotā summa – 600 000 eiro –, lai gan šķiet iespaidīga, patiesībā ir nepietiekama, lai jūtami atbalstītu vēstures zinātni Latvijā vispār, tādēļ kaut kādas prioritātes (šajā gadījumā XX–XXI gadsimts) ir saprotamas.
Teksta mērķis ir cits: atgādināt, ka Latvijas vēstures izprašanai nozīmīgi notikumi un procesi nav saistāmi tikai ar šiem diviem gadsimtiem. Formulēšu citādi: lai gan mūsu kolektīvajā atmiņā "nekā būtiska" – es ļoti vienkāršošu – pirms strēlniekiem un valsts izveides nav, patiesībā ceļš uz 1918. gadu un XX gadsimta sarežģītajām tēmām aizsākas krietni agrāk. Jāatzīmē arī, ka instrumentāla attieksme pret vēstures izpēti ir vērtējama diezgan pretrunīgi, jo tā neizbēgami rada "baltos plankumus" (tēmas, kas šķietami nav būtiskas šodienas ideoloģiskajām vajadzībām). Šī instrumentālā attieksme nav noslēpjama arī IZM (kopā ar Ārlietu ministriju) iecerētajā atbalsta sistēmā. Lūk, kā mērķi skaidro [1] izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece: "Šobrīd, kad tiek īstenota mērķtiecīga dezinformācijas kampaņa saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, tas kļuvis vēl svarīgāk. Mums ir jāparedz stabili ieguldījumi, lai īstenotu Latvijas vēstures pētniecības un komunikācijas aktivitātes Latvijā un ārvalstīs." Ja mērķis ir tieši Krievijas izdomājumu atspēkojumi, tad "vecāki laiki" politiķiem droši vien tiešām neliekas būtiski, kas, starp citu, nav pareizi kaut tā banālā iemesla dēļ, ka Krievijas murgi par Baltijas vēsturi iesniedzas pat 12. gadsimtā ("mēs, krievi, šeit bijām vēl pirms vāciešiem"), nemaz nerunājot par grāmatveikalos nopērkamām Krievijā ražotām nejēdzībām grāmatu izskatā par Livonijas karu, Ziemeļu karu utt.
Tomēr paliksim pie politiski definētās instrumentālās attieksmes. Svarīgi paturēt prātā, ka pat šādā kontekstā vismaz XIX gadsimts arī ir ļoti būtisks. Mēģināšu paskaidrot ar dažiem piemēriem.
Latviešu nācijai regulārs izaicinājums ir vingrinājums, ko – atkarībā no dzēlīguma – var apzīmēt kā "mēģinājumu sēdēt uz diviem krēsliem", "izvēlēties mazāko ļaunumu" vai spēju saredzēt ilgtermiņa intereses, kuru vārdā pieļaujami kompromisi. Pazīstami, vai ne? Paskatīsimies uz XIX gadsimtu. No vienas puses, taisnība ir šī perioda pētniekiem, kuri norāda: vācbaltieši, protams, nav jāidealizē, tomēr alternatīvas arī nebija iepriecinošas. Toms Ķikuts saka: "Raugoties uz Latvijas vēsturi ilgākā laika posmā, var konstatēt, ka Baltijas muižniecība, aizstāvot savas kārtas privilēģijas, spēja iestāties par provinču autonomiju un veicināja reģiona īpatnību saglabāšanu. Zviedrijas, Polijas-Lietuvas vai Krievijas sastāvā Baltijā nenotika ne etniska asimilācija, ne pat reģiona kultūras nivelēšanās, un tas ir būtisks priekšnoteikums Latvijas valstiskuma tapšanas ceļā – tādā, kādu mēs to pazīstam tagad." [2]
Vai mūsu politiskā elite vienmēr labi izprot šo "mazākā ļaunuma" situāciju? Te atkal lieliski noder XIX gadsimts. Ivars Ījabs: "Daži jaunlatvieši ir mēģinājuši tuvināt latviešu nacionālo ideoloģiju slavofilismam. Kā tāds vispirms ir minams Kaspars Biezbārdis, viens no sava laika populārākajiem jaunlatviešiem un spilgts krieviskās orientācijas entuziasts. Rakstā "Krievu valstības gadu tūkstotis" "Pēterburgas Avīžu" pirmajā numurā viņš, piemēram, cenšas latviešus etnogrāfiski tuvināt slāviem, tādējādi tūliņ izsaucot ļoti asu reakciju vācbaltiešu publiskajā telpā. Līdzās tam Biezbārdis citā publikācijā īstenā slavofila garā kritizē Krievijā līdz ar Pēteri I ienākušo tieksmi atdarināt Rietumeiropu: "Mēs sākām bez izšķirības tur aizņemties visu un uzspiest to sev, lai tikai varētu tērpties eiropiešu drānās. Redzēdami Eiropas stipro nošķīrumu starp muižnieku, tirgotāju un pilsētnieku šķirām (pie mums šāda nošķīruma nekad nav bijis), mēs centāmies to ieviest arī Krievijā, maldinot sevi, ka šādi mēs esot sasnieguši augstāko kultūras pakāpi. Taču izrādījās citādi." [3] Jebkurā gadījumā ideju vēsture Latvijas teritorijā XIX gadsimtā ir nenovērtējams avots mūsdienu politiķiem un visiem, kuriem šī teritorija ir svarīga.
Ja mēs kā pašsaprotamu uzskatām izglītības izšķirošo nozīmi nelielas nācijas pastāvēšanā, tad atkal jāsecina, ka Latvijas kontekstā mums jāpievēršas XIX gadsimtam, kad diskusijas par šo tēmu bija regulāras un, smalki sakot, dažkārt kontroversālas. Vija Daukšte: "Meklējot atbildi uz jautājumu, ko tad īsti skolā mācīt, laikraksts ["Latviešu Avīzes" 1841. gadā] popularizēja uzskatu: "Pār visām lietām papriekš un visvairāk īstenu un gaišu Dieva atzīšanu un viņa bijāšanu un citu cilvēku mīlestību." Tika paustas bažas, ka zemnieki sūta savus bērnus skolā, lai viņi no "zemnieku kārtas pārietu vācu kārtā [..] zvirbuls nedzied cīruļa dziesmu, un kunga jājamais ērzelis citādi kājas ceļ nekā godīga zemnieka ķēve". Lasītājam tika atgādināts: "[..] nelauz galvu par to, lai tavs bērns var skrīveris, vagars vai tiesnesis tapt. Kad visi tā domās, kas tad druvu kops un zemi ars [..] zemnieku kārta ir goda kārta, kas no valdīšanas un kungiem tiek augsti cienīta." [4]
Tieši "pavisam veci laiki" mums piedāvā interesantus piemērus tam, cik dažādi un varbūt pat eksotiski var būt argumenti, lai tiektos uz labāku izglītību. Solveiga Krūmiņa-Koņkova: "Lozēšana – veids, kā darbojas Svētais Gars – bija būtiska reliģiska prakse arī Vidzemes brāļu draudzēs: tā Svētais Gars parāda sevi laimīgajā lozē, kuru izvelk, izvēloties dziedamos pantus vai kārtējās runas un lūgšanas, "izredzot" jaunus draudzes locekļus, savedot kopā laulībā puišus un meitenes [..] Brāļu draudzei piemītošā izpratne par Svētā Gara klātbūtni, iespējams, noteica arī to, ka lielākā daļa brāļu un māsu bija ieinteresēti prast lasīt un rakstīt, jo loze noteica arī to cilvēku, kam šis teksts jānolasa. [..] neprasme lasīt nozīmēja atteikties no Svētā Gara dotās žēlastības, tas ir, parādīt, ka tu neesi tās cienīgs, ka tu vēl aizvien esi grēcinieks." [5]
Mūsdienās bieži tiek pieminēta nacionālās kultūras nozīme pašidentitātes saglabāšanā. Un atkal – latviešu nācijas, formulēsim izvairīgi, sarežģītās attiecības pašiem ar savu kultūru aizsākās jau krietni sen. Toms Ķencis: ""Lāčplēsis" iznāk 2000 eksemplāru lielā metienā un maksā savam laikam nebūt ne mazu naudu – 60 kapeikas (paēst iespējams par divām kapeikām, bet litrs degvīna maksā ap 10), tomēr līdz 20. gadsimta sākumam Rīgā ir krietni vairāk latviešu namīpašnieku nekā eposa izdevuma īpašnieku, un 12 gadu laikā pirmo metienu tā arī neizdodas pārdot. [..] Iespējams, "Lāčplēša" zemākais popularitātes punkts Latvijas kultūrtelpā tiek sasniegts 1902. gadā – nevienā no presē publicētajiem nekrologiem Pumpuram netika pieminēts ne pats eposs, ne dzejnieka nopelni tā radīšanā." [6] Nu, toties "1876. gada aprīlī Rīgā restorānā "Chateau des Fleurs" uzstājas Ēģiptes blusu cirks", savukārt "1872 .gada decembrī Amatu biedrībā izrādīti Adrians Jeftihijevs un Fjodors Petrovs – matiem noauguši cilvēki" [7].
Pat ja mēs vēstures zinātni lietojam tik nekautrīgi instrumentāli, ka skatāmies, kas mums noder šodienas problēmu, teiksim, reģionālās attīstības, kontekstā, tad vienalga nepieciešami "pavisam veci laiki". Ervins Oberlenders: "Tas, ka muižkungiem vispār izdevās savās muižās nodarbinātos zemniekus novest tādā atkarībā, daļēji, protams, bija sekas ekonomiski vājajai un tiesiski nenostiprinātajai pilsētu sistēmai Austrumeiropā, kuras ainavu veidoja mazpilsētas, kuru formālās pilsētu tiesības neglāba tās no saimnieciskās nenozīmības." [8]
Skaidrs, ka akadēmiskā kopiena par ministriju ieceri kritiskas piezīmes neizteiks, un zināmā mērā nav jau, par ko. Ja nauda tiešām tiks piešķirta, tad būs arī vērts analizēt, tieši kādi projekti tiek atbalstīti. Tomēr es ļoti vēlētos uzsvērt, ka humanitārās un sociālās zinātnes Latvijā vāja finansējuma apstākļos ir spējušas veikt pētījumus arī par laiku pirms XX–XXI gadsimta, un šie teksti noteikti ir pelnījuši lasītāju ievērību.
[2] Ķikuts, Toms. Latvija Krievijas impērijas sastāvā: tradīcijas pārvērtības 18.–19. gadsimtā. No: Varas Latvijā. No Kurzemes hercogistes līdz neatkarīgai valstij. LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 86. lpp.
[3] Ījabs, Ivars. Starp provinci un impēriju: Latvijas autonomijas idejas attīstība līdz Pirmajam pasaules karam. No: Varas Latvijā. No Kurzemes hercogistes līdz neatkarīgai valstij. LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 307. lpp.
[4] Daukšte, Vija. Vācbaltiešu elites skolu politika un tautas izglītība Vidzemē 19. gadsimtā. LNB, 2021, 91. lpp.
[5] Krūmiņa-Koņkova, Solveiga. Reliģisko ideju migrācija: daži gadījumi. No: Latvija: kultūru migrācija. LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 175. lpp.
[6] Ķencis, Toms. Iztēlotā Latvija. No: Varas Latvijā. No Kurzemes hercogistes līdz neatkarīgai valstij. LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 681. lpp.
[7] Cilvēki un notikumi latviešu zemēs no ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij. Neputns, 2018, 782., 765. lpp.
[8] Oberlenders, Ervins. Pētījumi Kurzemes un Zemgales hercogistes vēsturē. Ventspils muzejs, 2021, 20. lpp.
2