Vēsture
07.05.2018

Latvijas vēsture = latviešu vēsture

Komentē
1
Saglabā

Pirms pāris dienām iegāju Kara muzejā, kur darba darīšanās vajadzēja novērtēt ekspozīciju "Latvijas iedzīvotāji Pirmajā pasaules karā". Kā redzam no ekspozīcijas nosaukuma, tai vajadzētu atspoguļot mūsdienu Latvijas teritorijas iedzīvotāju likteni un dzīvi Pirmā pasaules kara laikā, tā padarot uztveramāku klasisko vēstures interpretāciju, kurā līdz šim izteikti dominējis tikai militārpolitisko notikumu atspoguļojums.

Jāatzīst, man patika ekspozīcijas iekārtojums, kaut telpa ir visai pieblīvēta un nepārskatāma. Neregulārās formas, slīpās līnijas, dominējošie pelēkie, melnie un sarkanie toņi ļauj izvairīties no garlaicības, vienveidības un rutīnas – ekspozīcijas vizuālā identitāte ir uzsvērti nopietna un sakāpināti dramatiska, bet stendu izvietojums rada sajūtu, ka nezini, kas gaidāms aiz katra nākamā pagrieziena. Aģentūras "H2E" veidotais dizains ir ja ne lielisks, tad vismaz mūsdienīgs un krietni atšķiras no tā, ar ko līdz šim apmeklētājam saistījies "muzejs", kur jau no paša vārda vien uzvēdī naftalīna un putekļu smārds. Veiksmīgs šķiet risinājums klasiskās visdažādāko šaujamo un duramo ieroču kolekcijas, ar kādām pārpilni visi pasaules muzeji, daļēji aizstāt ar vēstuļu reprodukcijām, fotogrāfijām, personiskajām lietām. Mazliet traucē tas, ka telpu pustumsā reproducētie atmiņu, vēstuļu un dienasgrāmatu fragmenti veidoti rokraksta fontā (gaišiem burtiem uz melna fona) un ir grūti salasāmi.

Taču visvairāk mulsina pats ekspozīcijas nosaukums.

Proti, pieteikums "Latvijas iedzīvotāji" vispār netiek realizēts: ekspozīcijas materiāli, informatīvie bloki, to apjoms un prioritātes turpina tradicionālo nacionālmarksistisko [1] vēstures interpretāciju, tikai mūsdienīgi tehnoloģiskākā pasniegšanas manierē: galvenais ir latviešu strēlnieku varoņstāsts, bet fonā zemnieku bēgļi un latviešu tautas sūrais liktenis. Daļa stendu veltīti pat atsevišķu personu dalībai citās Krievijas impērijas armijas daļās un frontēs, taču lauvastiesa atvēlēta strēlnieku bataljonu un pulku organizēšanai un līdzdalībai karadarbībā. Taču karaklausībā tika iesaistīta skaitliski mazākā iedzīvotāju daļa – nekādas informācijas nav par iedzīvotāju likteni, proti, milzu civiliedzīvotāju bēgļu kolonijām, kuras izveidojās Iekškrievijā, kurp tika evakuētas rūpnīcas, to apgādi, kā bēgļus uzņēma vietējie, par iedzīvotāju pašorganizēšanos apgādāšanas komitejās, sadzīvi okupētajā teritorijā un bēgļu gaitās – atspoguļots ir tikai bēgšanas no frontes process, bet ne tālākā ikdiena. Nav parādīta Kurzemes un Vidzemes iedzīvotāju dzīve pirmajos kara gados (kā zinām, ķeizariskās Vācijas armija Rīgu ieņēma, kad karš jau bija ritējis vairākus gadus, bet Vidzemi tikai 1918. gada februārī). Nezinātājs (bet tā ir muzeja mērķauditorija) neko neuzzina ne par impēriskā patriotisma uzplūdiem kvēlās masu demonstrācijās, ne par Goldmaņa u.c. sabiedrisko darbinieku kvēlajiem aicinājumiem brīvprātīgi stāties armijā, lai mirtu "par caru un Krieviju" cīņā ar "suņiem vācu bruņiniekiem", ne par aizliegumu sarunāties vāciski [2], ne ielu nosaukumu un veikalu izkārtņu vācu valodā aizkrāsošanu, ne pirmajām sadzīviskajām grūtībām. Tikai viens mazs stūrītis ar pāris plakātiņiem atvēlēts Latvijas iedzīvotājiem vācu okupācijas apstākļos.

Turklāt, kaut arī ekspozīcijas autori it kā neuzspiež nekādu notikumu interpretāciju, tikai konfrontē skatītāju ar faktiem, tie ir selektīvi atlasīti tā, ka Pirmais pasaules karš tiek atspoguļots kā izteikti nacionāls. Piemēram, ne ar vārdu netiek pieminētas 1914–1916 gadu antivāciskās patriotiskās propagandas inspirētās represijas pret vācbaltiešiem, kas arī bija neatņemama Latvijas iedzīvotāju daļa, latviešu aktīvā līdzdalība "vācu spiegu" meklēšanā, ar sekojošo vācbaltiešu un ebreju brīvprātīgām un piespiedu masu deportācijām uz Iekškrieviju un Sibīriju. Nekādi netiek atspoguļots tas, ka liels procents Krievijas impērijas augstāko virsnieku bija vācbaltieši no Kurzemes un Vidzemes – "Latvijas iedzīvotāji" –, kuri bija spiesti turpināt karot, būt uzticīgi zvērestam, kamēr mājās tika konfiscēti viņu īpašumi un represētas ģimenes.

Manuprāt – ja vēlamies būt konsekventi –, saskaņā ar ekspozīcijas nosaukumu galvenajam vajadzētu būt tieši civiliedzīvotāju (turklāt visu, nevis vienas etniskās grupas) dzīves atspoguļojumam, savukārt politiskā un militārā vēsture kalpotu tikai kā fons, taču diemžēl ir otrādi. Pat nepalielinot telpas, bet tikai novācot pāris stendu ar vispārīgu un ar tēmu attāli saistītu ekspozīciju (piemēram, informācija par karojošo valstu bruņojuma un spēku samēra apskatu, kam ar Latvijas iedzīvotājiem maz sakara), uzreiz tiktu iegūti nepieciešamie kvadrātmetri, lai aizpildītu "baltos plankumus".

Taču iedomājos, ka šie mīnusi uzskatāmi par mīnusiem tikai tad, ja meklējam ekspozīcijas saistību ar nosaukumu "Latvijas iedzīvotāji Pirmajā pasaules karā".

Galu galā, tas ir Kara muzejs, nevis Latvijas vēstures muzejs. Ja palūkojam iecerēto ekspozīcijas konceptuālo saturu Kara muzeja lietvedības materiālos [3], redzam, ka mērķis ir īstenots: uzsvērt Pirmā pasaules kara cēloņus un globālo raksturu; parādīt etnisko latviešu karavīru dalību karadarbībā dažādās Pirmā pasaules kara frontēs; parādīt bēgļu kustības traģiku; izcelt latviešu strēlnieku fenomenu Latvijas vēsturē; parādīt 1917. gada norises kā sākuma punktu Latvijas valstiskuma idejas ģenēzē un parādīt latviešu karavīru iesaistīšanos politiskajos procesos; parādīt, ka latviešu karavīri un bēgļi tika iesaistīti Krievijas pilsoņu karā dažādās frontes pusēs – gan Sarkanajā armijā, gan "baltajās" armijās un nacionālajās latviešu vienībās Krievijas Tālajos Austrumos un Sibīrijā –, atspoguļojot vēlmi atgriezties dzimtenē.

Jāsecina, ka gluži vienkārši aplūkojamā ekspozīcija neatbilst savam nosaukumam. Ja to nomainītu uz, piemēram, "Latviešu karavīri un latviešu bēgļi Pirmajā pasaules karā", tad ekspozīcija pēc sava satura labāk atbilstu gan vietai – Kara muzejam –, gan arī šauri nacionālajam traktējumam un nevienam jautājumus neradītu.

[1] Lieta tāda, ka gan nacionālajā, gan marksistiskajā historiogrāfijā pilnībā sakrīt Latvijas vēstures atspoguļošanas pamatvektori: nacionālā cīņa pret krustnešu iebrukumu, 700 gadu verdzības jūgs, svešie apspiedēji un savējie apspiestie, bet Latvijas vēsture pamatā ir tikai latviešu vēsture.

[2] "Sauc pie atbildības Fridrihu Geju no Pērnavas ielas Nr. 27 ar Elzu Bērziņ no Avotu ielas Nr. 29, kas sarunājušies vāciski tramvaja vagonā." – Rīgas Avīzes, 1915. gada 20. februāris (5. marts), 2. lpp.

[3] 2. pielikums Kara muzeja Metu konkursa nolikumam: ekspozīcijas "Latvijas iedzīvotāji Pirmajā pasaules karā" koncepcija.

Artis Buks

Artis Buks pēc izglītības ir vēsturnieks un veido jauniešiem paredzētu vēstures enciklopēdisko vārdnīcu. Brīvajā laikā cenšas domāt par vēsturi un izglītību un pieturas pie moto: "Zinātne nevērtē, lab...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!