Foto: "Unsplash"
 
Teātris
09.01.2020

Latvijas teātris 2010–2019: atbalsis un runča Leopolda aicinājums

Komentē
2

Notikumi

Atsaucoties "Satori.lv" lūgumam uzrakstīt par aizvadītās desmitgades nozīmīgākajiem notikumiem Latvijas teātrī, atmiņa pirmajā brīdī klusē kā ūdeni mutē ieņēmusi. Taču mīļā "Vikipēdija" labprāt nāk talkā un kūtrais atcerēšanās mehānisms sāk darboties. Tiesa, vispirms no atmiņas dzīlēm izceļot nevis teātra mākslas faktus, bet dzīves teātri ar tā juceklīgo un raibo pieredzi.

Ar atvadām no lata un pievienošanos eirozonai. Ar 2008. gada ekonomiskās krīzes dramatiskajām sekām, kuru pārvarēšanas mokošais "veiksmes stāsts" iecēla Briseles saulītē tā režisoru – ministru prezidentu Valdi Dombrovski. Ar Mazsalacas "meteorītu", kura izrautā bedre izrādījās esam tikvien kā mobilo sakaru operatora TELE2 reklāmas kampaņas sastāvdaļa. Ar e-veselības un melu, piedodiet, dūmu detektoru vistautas mēroga ieviešanu. Ar ugunsgrēku Rīgas pilī 2013. gada jūnijā un baiso traģēdiju tā paša gada novembrī, kad zem lielveikala "Maxima" drupām bojā gāja 54 cilvēki. Ar grāmatu pārvešanu uz Nacionālās bibliotēkas jaunajām telpām. Ar jauno Bībeles tulkojumu un restaurēto Mākslas muzeju. Ar to, ka beidza rādīt "Hameleonu rotaļas" un likvidēja Policijas akadēmiju. Ar Latvijas simtgades svinībām un triju atšķirīgām izteikšanās spējām apveltītu Valsts prezidentu secīgu nomaiņu.

Ar 13. Saeimas vēlēšanu negaidītajiem rezultātiem, kad ilggadējie līderi ZZS palika jaņos, bet uzvaru svinēja mutīgie "vairāksolītāji" KPV LV, kuriem tagad nākas atcerēties filozofa Arņa Rītupa pirmsvēlēšanu laikā izteikto viedo aicinājumu "turēt seju", citiem vārdiem – saglabāt pašcieņu, kā to pieprot kaķis, kārtojot savas dabiskās vajadzības. Jā, un, protams, arī ar pašu nesenāko desmitgades izskaņas performanci, kuru sarūpēja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce, aizcērtot dziesmu Rīgas domei un tās apšaubāmajām stratēģijām atkritumu un satiksmes biznesa organizēšanā.

Krīzes svētība un daudzās vēstures

Skatuves mākslai šajā dzīves teātra kaleidoskopā iekrīt ne tā redzamākā vieta, tomēr arī te iezīmējas dažs intriģējošs pavērsiens, tendence vai sakarība. Bet – par visu pēc kārtas.

Sociāli un ekonomiski spiedīgas situācijas, kā tas vēsturē ne reizi vien pierādījies, uz mākslas procesu var atstāt gan bremzējošu, gan tieši pretēji – veicinošu iespaidu. Krīzes sekas pagājušajā desmitgadē, kā zināms, aizdzina no Latvijas cilvēku tūkstošus, bet – ļāva arī ieraudzīt to, ka izaugusi jauna, sociāli atbildīga teātra režisoru paaudze. Atšķirībā no 1990. gadu jaunajiem, kuri, padomju ideoloģiskā presinga un atmodas laika eksaltācijas atbaidīti, no sociālās realitātes apspriešanas vairījās kā velns no krusta, 21. gadsimta jaunie ir ieinteresēti krīzes "piespēlētajās" tēmās un problēmās, turklāt spēj par tām vēstīt oriģinālā, uzrunājošā formā. Kā, piemēram, Valters Sīlis un dramaturgs Jānis Balodis savos kopdarbos. "Veiksmes stāstā" viņi konstruē eksperimentālu realitāti ar mērķi noskaidrot cēloņus, kāpēc esam galīgā d...ā, "Mārupītē" vēstījumam par reālu notikumu – ķīmisku vielu nopludināšanu Mārupītes ūdeņos – piešķir triju stundu garas ekskursijas formu gar Mārupītes krastiem. "Nacionālās attīstības plānā" piedāvā Jāņa Baloža monoizrādi – lekciju, kurā reālā dokumentā ierakstītās utopiskās blēņas pakļautas ironiskai analīzei.

Izrāde "Mārupīte"

Bet ne jau tikai jaunos režisorus un dramaturgus krīzes izraisītie sociālie procesi iedvesmojuši mākslinieciskai refleksijai. JRT repertuārā tapa "Zilākalna Marta" – brīnišķi ironiska un cilvēciski līdzjūtīga Alvja Hermaņa atsaukšanās uz sabiedrībā valdošo noskaņojumu. Latvijas cilvēki izrādē tēlojās kā kuģa "Titāniks" pasažieri: lai kopīgiem spēkiem izkultos no ķezas, svarīgāka par cīniņiem ir vajadzība pēc Pestītāja, kura vadībā draudzīgi laisties uz grunti.

Pagājusī desmitgade nesusi arī jaunu skatījumu uz vēsturi. Labi, varbūt ne gluži jaunu, bet dziļāku un pretrunīgāku gan. Ar atskārsmi, ka pagātni bez tagadnes klātbūtnes atkārtot nav iespējams, un ar vēlmi ieklausīties dažādās balsīs, ne tikai vienā oficiāli aprobētā viedoklī. Hermaņa režisētā Viļa Daudziņa monoizrāde "Vectēvs" var noderēt par uzskates līdzekli antropologu un dzīvesstāstu pētnieku atzinumam, ka vienas īstās un pareizās vēstures nav – tās ir daudzas un dažādas. Tik ļoti atkarīgas no tā, kurā pusē atrodamies un kāda ir mūsu katra individuālā pieredze. Šo atziņu apstiprina gan Valtera Sīļa, Kārļa Krūmiņa un Karla Alma diskusija ar kaušanos izrādē "Leģionāri" , kur vēstures fakts (internēto latviešu leģionāru izdošana PSRS) tiek izmantots kā platforma viedokļu sadursmei, gan Viestura Kairiša "Baltiešu gredzens" , kur latviešu un vācbaltu attiecības skatītas nevis no ierastajām latviešu, bet no vācbaltu pozīcijām.

"Vectēvs"

Vēl viena iezīmīga līnija teātra attieksmē pret pagātni saistās ar interesi par maģistrālu notikumu perifēriju un par to, kā jūtas cilvēks, kurš ierauts (bieži pret savu gribu) vēstures griežu mutulī, pat neapjaušot, kurp viņu ved uzsāktais ceļš un kurā pusē atrodas savējie, kurā – ienaidnieki. Kā Valtera Sīļa izrādēs "Svina garša" un "Liepāja – Latvijas galvaspilsēta" vai Gata Šmita "1906. Trakāk vēl kā piektā gadā", kas simtgades projektu ietvaros pārtapa asprātīgā, vizuāli efektīgā filmā.

Telpas paplašināšana, jutekliskā pieredze un tabu temati

Pagājušās desmitgades teātris, šķiet, iedvesmojies no vairākiem avotiem: teorētiski – no H. T. Lēmaņa postdramatisma jēdziena, praktiski – no Starptautiskā Jaunā teātra festivāla "Homo Novus" pieredzes un performances mākslas. Teātris tiecas pamest tam speciāli paredzētās ēkas un iznāk pilsētvidē, padarot tās iedzīvotājus par izrādes sastāvdaļu. Šajā virzienā vismērķtiecīgāk eksperimentējusi Krista Burāne, kuru valdzina urbānās telpas un ikdienas dzīves teatralizācijas iespēja – autentiski cilvēki autentiskā vidē, vienalga, vai tie būtu Bolderājas iedzīvotāji Daugavgrīvas cietoksnī ("Cietoksnis") vai blokmāju šauro dzīvokļu iemītnieki Purvciema "Ķīnas mūrī" ("Robežas").

Šāda tipa izrādes paredz jaunas attiecības ar skatītāju. Svarīgāka par vēstījumu kļūst izrādes jutekliskā pieredze – krāsa, smarža, pieskāriens, eksperiments ar skatītāja maņām, izslēdzot vienas, lai aktivizētu citas, kā tas notiek "Robežās" vai Lienas Šmukstes sajūtu teātra izrādē "Grāmata Zīme", kur skatītājs spēles telpā tiek ievests aizsietām acīm un savaņģots ar trokšņiem, skaņām, grāmatu lapu švīkstoņu, ūdens šļakstiem un tējas aromātu, kas izplatās gaisā.

Teātrī ienākuši tabu temati, līdz šim vispār neskarti vai mazāk skarti, kā, piemēram, attiecības Latvijas divkopienu sabiedrībā – hroniski sasāpējušas un samilzušas līdz neziņai, kādus vārdus būtu korekti lietot, kādus uzvedības modeļus praktizēt. Mārtiņš Eihe izrādē "Taņas dzimšanas diena" nosēdina skatītājus apkārt garam viesību galdam un liek uzklausīt dažādām paaudzēm piederīgu latviešu un krievu respondentu iesūtītos atmiņu stāstus par 20. gadsimtu, tādējādi savedot kopā savstarpēji sašķeltās sabiedrības daļas. Reinis Boters savu izrādi "LV vs RU" būvē no divu aktieru – latvieša un krieva – klātbūtnes un dzīves pieredzes, iesaistot publiku šīs pieredzes vērtēšanā.

"Taņas dzimšanas diena"

Līdz šim nepieredzētā intensitātē teātri nodarbina dažāda veida slimības un to klīniskā aina. Autisma formas, Aspergera sindroms Valtera Sīļa izrādē "Savādais atgadījums ar suni naktī", Mārtiņa Eihes veidotā Dailes versija par Jāņa Baloža lugu "Mana māsa", kur Ilze Ķuzule-Skrastiņa ar šermuļus raisošu precizitāti dokumentē cilvēka/dārzeņa bezcerīgo eksistences veidu. Neirozes un narkotiku atkarība, ko enerģētiski spilgti izrādē "Cilvēki, lietas un vietas" izspēlē Maija Doveika, uz šī fona izskatās kā gluži pieņemama ikdiena. Ar slimībām, kuras palīdz ieraudzīt, ka normalitātes sfēra patiesībā ir ļoti ierobežota, skatuves laika un telpas piepildīšanā sekmīgi konkurē vecums un tā pavadparādības - demence, kaulu sāpes, bezmiegs, domas par nāvi un dzīvesprieka zudums. Par to reflektē gan piecdesmit gadu slieksni pārkāpušais Hermanis ("Linda Vista", "Vēlā mīla", "Baltais helikopters"), gan pavisam jaunā dramaturģe Linda Rudene, stāstot par savas deviņdesmitgadīgās vecmāmiņas mīlestības piedzīvojumiem Ingas Tropas iestudētajā izrādē "Armastus" .

Personības: režisori, aktieri, dramaturgi

No režisoriem pirmie prātā nāk Vladislavs Nastavševs un Elmārs Seņkovs – abi kopā. Kaut viņi nav vienīgie, kuri savu autoritāti profesijā kaldinājuši tieši pagājušajā desmitgadē, šo rindu autorei par viņiem izveidojies priekšstats kā par pretpoliem, kuru cilvēcisko un māksliniecisko īpatnību vedas definēt savstarpējā opozīcijā. Nastavševs šķiet neērts un neprognozējams, paspējis apaugt ar aizkulišu leģendām par savu kašķīgo dabu, bet savās labākajās izrādēs ("Mēdeja", "Melnā sperma", "Asins kāzas", "Jūlijas jaunkundze", "Tumšās alejas") viņš kā neviens cits prot pārtulkot garīgas norises ķermeniskās izpausmēs un drosmīgi ļauties nesaudzīgai pašanalīzei ("Cerību ezera" abas daļas).

"Mēdeja"

Nastavševam iepretī Seņkovs izskatās kā paraugzēns – gaišs, harmonisks, māk saprasties ar cilvēkiem, savā mākslā lieliski sajūt klasikas laikmetīgo stīgu un ir atvērts visa veida eksperimentiem ar formu. Kā "Raudupietē", kur latviešu lauku sētas kaislībām piešķirts antīkās traģēdijas mērogs un veidols. Vai kamerspēlē "Ezeriņš", kura valdzina ar ekspresionisma estētikā balstītu vizualitāti. Vai monumentālajā "Pūt, vējiņi!" uzvedumā, kur, šķiet, pirmo reizi Latvijas teātra vēsturē aktieri spēlē Monikas Pormales radītās dzīvās dekorācijās.

Savu organizatoriskā līdera tvērienu nodemonstrēja Oļegs Šapošņikovs – viņa vadībā jaunu elpu ieguvis Daugavpils teātris. Varbūt ne tādā elitāra kolektīva izpausmē, kāda savulaik bija Pētera Krilova un Annas Eižvertiņas aprūpētā trupa, kuru nācās vest uz Rīgu, lai saņemtu adekvātu publikas atsaucību un vērtējumu, toties ar spēju uzrunāt vietējo auditoriju un piesaistīt jaunus režisorus: Paulu Pļavnieci, Juri Joneli, Viesturu Roziņu.

Protams, nevar neminēt filozofa Ulda Tīrona svētīgo klātbūtni teātra telpā. Tīrons paplašina latviešu teātra režijas apvārsni un vedina par pasauli, lietām un cilvēkiem domāt citādās kategorijās un kopsakarībās, nekā ierasts.

Latvijā pagājušajā desmitgadē pabijuši spilgti viesrežisori, no kuriem visvairāk prātā palicis Konstantīns Bogomolovs ar savu distancēto, uz cinisma robežas balansējošo un nogalinoši asprātīgo pasaules skatījumu, kāds strāvo no "Stavangeras", "Mans blasters ir izlādējies" un pat pa roku galam iestudētā klasikas darba "Mēnesis uz laukiem". Un kāpēc uz Rīgas Krievu teātri vēlreiz netiek aicināts Pēterburgas režisors Ruslans Kudašovs, kurš izrādē "Fro" grūti atminamajai Andreja Platonova prozai bija atradis atbilstīgi grotesku, izsmalcinātu formu, turklāt dodot iespēju Jekaterinai Frolovai spoži nospēlēt titullomu?

"Mans blasters ir izlādējies"

Ja izvirza mērķi savākt vienkopus iespaidus par desmitgades labākajiem aktieru darbiem, pārņem teju vai bezpalīdzības sajūta, kuru kompensēt līdzēs vien Silvijas Radzobes vadītā autoru kolektīva kopdarbs "100 izcili Latvijas aktieri". Elīnas Vānes Raudupiete, Zandas Mankopas Kristīne, Gunas Zariņas Ņurbulis, Maijas Doveikas Antigone, Indras Briķes Pegija… Savā starpā nesalīdzināmi, bet līdzvērtīgi ir Andra Keiša Benders, Viļa Daudziņa trīs vectēvi, Kaspara Znotiņa Ziedonis… Tomēr visā neaptverami plašajā tēlu galerijā absolūti subjektīvā kārtā no atmiņas uzstājīgi iznirst viens izcils aktierdarbs - Daigas Kažociņas Vivjena Bēringa izrādē "Prāts". Nāvei nolemtas sievietes slimības hronikai Kažociņa izseko ar traģēdijas aktrises vērienu, neieslīgstot naturālismā vai abstraktās emocijās un nezaudējot neko no ciešanu mēroga un tēla cilvēciskā satura. Tas neizklausīsies pēc komplimenta, kaut domāts tieši kā kompliments – otrreiz šo izrādi skatīties es nevarētu un negribētu, tik spēcīgs bija aktrises radītais iespaids.        

Pieci prieki un viena bēda

Viens no desmitgades centrālajiem priekiem ir Hermaņa atgriešanās. Pēc ilgstošas viesošanās ārzemēs režisors ne tikai atsācis intensīvu iestudēšanas darbu JRT, bet arī iepludinājis teātrī jaunas asinis, uzņemot aktieru kursu, kuram jau no pirmā mācību gada tiek dota iespēja kāpt uz skatuves.

Prieku sarakstā noteikti pieminams tas, ka būtiski papildinājusies dramaturgu kopiena. Blakus vērīgajam Jānim Balodim ražīgi un talantīgi raksta Justīne Kļava, Rasa Bugavičute-Pēce, Matīss Gricmanis. Jau ar pirmo darbu "Armastus" interesi par sevi radījusi Linda Rudene.

Ielīksmojošs fakts ir iespēja kopš 2010. gada jauno teātra mākslinieku un studentu veikumu vienkopus skatīt un vērtēt ikgadējā festivālā "Patriarha rudens", kurš laika gaitā kļuvis ne tikai par teātra nākotnes potenciāla demonstrētāju, bet arī par forumu apmaiņai ar jaunām idejām .

Un vēl. Par spīti tam, ka teātra skatītāju Latvijā ir tik, cik ir, un jauna kolektīva dibināšana būtu riskants pasākums, ar četru jaunu aktieru un dramaturga apvienotajiem spēkiem ir radies jauns teātris "Kvadrifrons", kurš vecajā Rīgas cirka ēkā iestudē formā inovatīvas un saturā laikmetīgas izrādes.

Teātra trupas "Kvadrifrons" izrāde "Fake News!"

Prieku sarakstu varētu nobeigt ar pacilājošo faktu, ka aizvadītajā desmitgadē aktuālā teātra procesa atspoguļošanai tika izveidota Līgas Ulbertes iniciētā interneta vietne "Kroders.lv", ja vien roku rokā ar šo prieku nenāktu arī bēdas – apdraudējums platformas pastāvēšanai, par ko signalizē KKF finansējuma "nogriešana". Tiesa, sava nozīme šajā "lietā" ir faktam, ka sociālo tīklu dominante skārusi arī teātra sfēru. Katrs skatītājs ir arī recenzents, turklāt ļoti operatīvs – viedoklis tiek pausts, pirms vēl izrāde beigusies. Profesionāls, argumentēts vērtējums šķietami kļūst arvien mazāk nepieciešams. Bet varbūt tieši tāpēc būtu svarīgi nevis pacelt rokas un laisties dibenā, bet censties saglabāt profesionāla vērtējuma pozīcijas, cik vien ilgi iespējams?           

Skandāli

Kā gan bez skandāliem, ja gandrīz ikkatrs medijs gadu mijā uzskata par savu pienākumu nominēt Gada skandālu. Bez šādām nominācijām neiztikt arī desmitgades apskatā. Vienu skandālu sarūpēja Leļļu teātris, nezinot, kur likt speciāli šim kolektīvam sagatavotos jaunos aktierus, LKA 2019. gada absolventus. Otru, vērienīgāku, pašā desmitgades izskaņā sarīkoja Dailes teātra aktieri. Teātra vienpusīgās, uz izklaidi orientētās repertuāra politikas nogurdināti un sarūgtināti, viņi panāca mākslinieciskā vadītāja Dž. Dž. Džilindžera atkāpšanos. Neapspriežot situācijas ētisko pusi, skandālam bija atskaņas, kuras izpaudās diskusijā par teātra organizatoriskajiem aspektiem, proti: vai teātra priekšgalā būtu jābūt mākslinieciskajam vadītājam vai pietiek ar direktoru? Domājot par teātra ilgtspēju, savas sejas veidošanu un tradīciju uzturēšanu, protams, ir svarīgi, lai teātri vadītu mākslinieks, kurš spēj pārredzēt lauku un domāt par teātra attīstību ilgtermiņā. Bet savas priekšrocības ir arī t. s. projektu teātrim, kur katrai izrādei tiek pieaicināts režisors un nokomplektēts aktieru ansamblis, tādējādi dodot iespēju izvēlēties un elastīgi reaģēt uz jaunām idejām, notikumiem, procesiem. Kāpēc lai postmodernisma sludinātās tolerances laikmetā abas formas nepastāvētu līdzās? Padomju "multeņu" varoņa runča Leopolda aicinājums dzīvot draudzīgi taču nebūs morāli novecojis.

Galavārda vietā 
 
Uzsākot nākamo desmitgadi, droši vien vajadzētu būt sajūtai, ka tiek pārkāpts kāds slieksnis, aiz kura sāksies jauna, skaista dzīve un vecā paliks tur, ārā. Bet tādas sajūtas nav. Varbūt tāpēc, ka pārāk daudz ko gribas paņemt līdzi no aizvadītās desmitgades – cilvēkus, idejas, satikšanās vietas un veidus, gatavību mainīties un vēlmi turpināt tradīcijas. Arī skandālus, ja vien tie ir publikai aizraujoši un pašiem skandalētājiem radoši. 

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!