Redzējumi
03.11.2011

Latvijas spēks un vājā vieta

Komentē
1
Saglabā


Latvijas Republikas 4. Saeimas vēlēšanu biļetens

Lai arī kopš brīža, kad divi 11. Saeimas deputāti svinīgo deputāta solījumu deva latgaliski, jau pagājušas vairāk nekā divas nedēļas, notikums joprojām izraisa dzīvu atbalsi sabiedrībā, medijos un sociālajos tīklos. Nerimst kaislības un diskusijas, vienaldzīgo nav – latgaliešu valodas izskanēšana no Saeimas tribīnes tik būtiskā brīdī ir trāpījusi Latvijai pavēderē.

Kas tad īsti ir noticis?

Vai sācies latgaliešu dumpis un Latvijā noklusētā kultūra un valoda izlauzusies no zemes kā geizers? Varbūt iejaukusies Krievijas spalvainā roka, kas tīko sarīdīt latviešus savā starpā? Vai ir apdraudēts Latvijas valstiskums un sašķelts latviešu etnoss? Bet varbūt ir dzimusi trešā dzīvā baltu valoda? Vai pēc šīs dienas Latvija vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš?

Padzīt nedrīkst pieņemt

Latgalieši Latvijā ir kā karsts kartupelis. Izspļaut nedrīkst, norīt nevar.

Izspļaut nedrīkst, jo latviešu tad paliks vēl mazāk un latvieši, iespējams, Latvijā vairs nebūs majoritāte. Un arī paši latgalieši nemaz nevēlas nekur prom, jo šī ir arī viņu valsts un arī viņi ir latvieši. Mans vectēvs Juoņs (dokumentos arī Jānis un Ivans) Sperga un viņa brālis Jezups (Jāzeps un Josifs) Sperga piedalījās Brīvības cīņās, Atmoda un Latvijas valstiskuma atjaunošana manā ģimenē ir bijis nozīmīgs laiks, kas nesis daudz cerību un, par spīti vēlākām ekonomiskām grūtībām, arī daudz ieguvumu un lepnuma. Kāpēc lai es atteiktos no savas valsts? No vienīgās vietas pasaulē, kur var tikt aizsargātas un brīvi lietotas latviešu un latgaliešu valoda un kultūra.

Norīt nevar, jo, akceptējot otras latviešu rakstu tradīcijas tiesības, sagrūs mīts par ideālo Latviju, ko balsta 20. gs. 30. gadu dogma – viena valsts un viena valoda visiem. Viena valoda – latviešu literārā valoda, kam ir normēta ne vien rakstu, bet arī runas forma. Viena valoda – pirmkārt, atsakoties no izloksnēm un īpašu uzmanību veltot valodas kopšanai, lai no aizlaistiem nevalodu brikšņiem ar brīžam policejisku pieeju radītu iekoptu valodas druvu, kur valoda gan noplicinās un zaudē savu vitalitāti, tomēr valodnieku un juristu pieskatīta var zelt un nest augļus, otrkārt, noklusējot vēsturiski izveidojušās, rakstos un literatūrā lietotās normētās otras latviešu valodas rakstu tradīcijas – latgaliešu rakstu valodas – pastāvēšanu, izslēdzot to no skolu programmām, no publiskās telpas un likumdošanas.

Latgaļi, latgalieši un čangaļi

Latvijas sabiedrībai nav ne jausmas, ko darīt ar latgaliešiem. Vēl trakāk – Latvijas izglītības sistēmā, Latvijas kultūrvēstures, vēstures, literatūras un valodas mācību grāmatās, kā arī Latvijas medijos Latgalei un latgaliešiem veltīts tik maz uzmanības, ka sastapšanās ar latgaliskumu ir ja ne kultūršoks, tad pārsteigums gan.

Pirmkārt, izrādās, ka Latgalē joprojām runā un raksta latgaliski. Otrkārt, pat izglītotiem Latvijas kultūras dzīves pīlāriem ir pārsteigums, ka Latgalē skolās latgaliešu valodas stundu nav jau kopš 20. gs. 30. gadu vidus.

Lai arī latgaliešiem ir sava normētās valodas tradīcija, kurā arī šodien iznāk grāmatas, tiek gatavotas zinātniskas publikācijas, rakstīta proza un dzeja, šo rakstību (ar retiem izņēmumiem) skolās neapgūst un lielākā daļa latgaliešu latgaliski rakstīt nemaz nemāk. Tomēr latgaliski runā un reizēm arī raksta – kā nu sanāk, pēc dzirdes. Iedomājies, ja latviešu valodas ortogrāfiju nemācītu skolā: „Es pac nēsu zveinieks.”

Tāpēc mazliet informācijas par terminiem.

Latgaļi ir senā austrumbaltu cilts, kas, spriežot pēc apbedījumiem, tagadējā Latvijas teritorijā ienākusi 6.-7. gs., kopš 11. gs. latgaļi pieminēti hronikās. 13. gs. sākumā latgaļi dzīvoja tagadējās Vidzemes austrumu daļā un Latgalē un viņiem bija valstiski veidojumi – Jersika, Koknese, Tolova, Imera, Atzele.

Latgalieši ir politiķa un sabiedriskā darbinieka Franča Kempa 20. gs. sākumā radīts mūsdienu Latgales latviešu apzīmējums, lai izvairītos no poliskā vārda “inflantieši”. Jāpiebilst, ka viņa izpratnē latgalietis var būt tikai latvietis, pārējie Latgales iedzīvotāji ir krievi, baltkrievi, poļi u.c.

Vēlāk, sevišķi trimdā pēc 1944. gada, Latgales kultūras darbinieki Latgales latviešus sāka saukt par latgaļiem, norādot, ka latgalietis ir Latgales iedzīvotājs neatkarīgi no tautības, bet latgalis – etnogrāfiski piederīgs latgaļu tautai, no kā mantojis savu valodu. Lielā mērā šo tendenci nosaka latgaliešu diasporas hermētiskums un aizvainojums – Latvijas valstī latgaliskā kultūra nav saņēmusi gaidīto atbalstu, arī trimdā dominē latviskā kultūrvide. Nenoliedzami tas saistīts ar savu sakņu meklējumiem un pēc iespējas spēcīgākas identitātes radīšanu un nostiprināšanu.

Mūsdienās oficiāli tiek lietots termins “latgalieši”, taču joprojām saglabājas problēma – līdzīgi kā latvieši ir gan tautības, gan Latvijas iedzīvotāju nosaukums, arī par latgaliešiem tomēr sauc gan Latgales latviešus, gan visus iedzīvotājus. Ir dīvaini izlasīt presē skaļu virsrakstu, ka latgalieši pauduši aktīvu atbalstu promaskaviskai kampaņai, bet rakstā uzzināt, ka runa ir par Daugavpils krieviem.

Mūsdienu Latgales latviešu saukt par latgaļiem, bet iedzīvotājus par latgaliešiem tomēr būtu līdzīgi kā visus Latvijas iedzīvotājus saukt par latviešiem, bet etniskos latviešus – par latvjiem. Tāpat kā latvji, arī latgaļi ir skaists un ar etnosa saknēm dziļi saistīts nosaukums, bet oficiālajā terminoloģijā tas netiek lietots.

Čangaļi savukārt ir lamuvārds, nievājošs apzīmējums, kas vēsturiski ieguvis negatīvu semantisko nokrāsu. Iespējams, vārds nāk no Brāļu Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki”, kur pieminētā Čangaliena vēlāk attiecināta uz Latgali.

Piezīme – ja cieni savu draugu latgalieti, nesauc viņu par čangali. Iespējams, latgalietis pieklājīgi klusēs, bet kādā brīdī nošņāks: “Valna čiuļs!”

Čiuļi ir apzīmējums, kas sākotnēji attiecināts uz neticīgajiem latviešiem, tas ir, nekatoļiem. Interesanti, ka šo vārdu zina arī Sibīrijas latgalieši, kas no Vitebskas guberņas izceļojuši vēl pirms Latvijas apvienošanās un valsts dibināšanas.

Latgaliešu rakstu valoda un latgaliskās izloksnes

Pretēji sarunvalodā dzīvi lietotajam mūsdienu valodniecībā nav tādu terminu kā “latgaliešu dialekts” vai “latgaliešu izloksne”.
 
Latviešu valodai ir vairāki paveidi: latviešu literārā valoda un latgaliešu rakstu valoda, vidus, lībiskais un augšzemnieku dialekts u. c. Augšzemnieku dialektā ietilpst sēliskās un latgaliskās izloksnes.

2007. gadā izdotajā LZA Terminoloģijas komisijas apstiprinātajā “Valodniecības terminu vārdnīcā”, kas iznāca, pirms tika apstiprinātas latgaliešu rakstības normas, ir dotas šādas definīcijas:
    “Latgaliešu rakstu valoda ir daļēji kodificēts LV reģionālais paveids, kas izveidots uz latgalisko izlokšņu pamata. Latgaliešu rakstu valoda tiek lietota rakstveida saziņā, ieskaitot literatūru, un publiskajā runā (izcēlums mans – I. S.).”
    “Latgaliskās izloksnes ir latviešu valodas augšzemnieku dialekta izloksnes, ko runā Latgalē un Ziemeļaustrumvidzemē.”

Mūsdienu Latvijā latgalieši runā latviešu valodas augšzemnieku dialekta latgaliskajās izloksnēs, bet savstarpējā saziņā rakstos un arvien vairāk arī publiskajā runā lieto latgaliešu rakstu (jeb literāro) valodu.

Apzīmējums „latgaliešu valoda” tiek lietots pārsvarā sarunvalodā un rakstos ērtības dēļ, tomēr ar to tiek saprasta latgaliešu rakstu valoda – standartizēta jeb literārā valoda, kas tiek lietota dažādu izlokšņu lietotāju starpā un kam pamatā ir noteiktas izlokšņu grupas pazīmes (līdzīgi kā latviešu literārajai valodai, kas balstīta vidus dialekta izloksnēs), bet kas pilnībā neatbilst nevienai izloksnei.

Latgaliešu rakstu valoda – latgaliešu literārā valoda

Rakstu valoda ir jebkura valoda, kam ir sava rakstība un rakstu tradīcija. Literārā valoda arī ir rakstu valoda, bet ne katru rakstu valodu var saukt par literāro valodu.

Lai arī nostiprinājusies tradīcija runāt par latgaliešu rakstu valodu, tai piemīt vairākas būtiskas literārās valodas pazīmes:
    tā ir tautai (šai gadījumā – tautas daļai) kopīgs polifunkcionāls valodas paveids,
    tās pamatā ir tautas valoda – latviešu valodas augšzemnieku dialekta latgaliskās izloksnes,
    tā ir sabiedriski atzīta un lietota publiskos pasākumos, medijos un literatūrā,
    tās rakstu formu apzināti izkopj un veido rakstnieki, dzejnieki, korektori un izdevēji,
    to normē valodas speciālisti (2007. gadā Tieslietu ministrijas Valsts valodas centrs apstiprināja „Latgaliešu rakstības noteikumus”),
    tā fakultatīvi tiek mācīta atsevišķās skolās, kur tam ir vecāku, pašvaldības, skolas vadības un skolotāju atbalsts,
    to savstarpējā saziņā izmanto dažādu latgalisko izlokšņu lietotāji.

Pirmais avotos minētais latgaliešu rakstu piemineklis ir „Katoliszka Dzismiu gromota..”, tās pirmais izdevums iznācis 1730. gadā, bet līdz mūsu dienām grāmata nav saglabājusies, savukārt pirmais līdz mūsu dienām saglabājies latgaliešu rakstu valodas piemineklis ir “Evangelia toto anno” (1753).

Par spīti ilgajam latīniskās drukas aizliegumam un intensīvai rusifikācijas politikai pēc poļu dumpja apspiešanas (1865-1904) latgaliešu rakstība saglabājas, grāmatas tiek pārrakstītas ar roku un ievestas kontrabandas ceļā. Gan ne no Vidzemes un Kurzemes – atšķirībā no pārējiem latviešiem, kam atsevišķi izdevumi pat līdz ulmaņlaikiem iznāca gotu rakstībā, latgalieši vienmēr ir rakstījuši ar latīņu burtiem.

20. gs. sākumā latgaliešu rakstu valoda piedzīvo uzplaukumu – iznāk avīzes un grāmatas, tiek rakstītas un izdotas gramatikas, mācību grāmatas un vārdnīcas, pēc Latvijas valsts nodibināšanas Latgales skolās ir stundas, kurās tiek apgūta rakstu valoda.

20. gs. Latvijas vēstures notikumi ir atbalsojušies latgaliešu rakstības vēsturē: pakāpeniska lietojuma sfēru sašaurināšanās 20.-30. gados, īss uzplaukums vācu okupācijas laikā, izslēgšana no kultūras dzīves un tabuizēšana padomju laikā, centieni saglabāt rakstības un literāro tradīciju dzīvu trimdā, atdzimšana Latvijā līdz ar Atmodu – 1988. gada 25. septembrī sāk iznākt avīze „Mōras Zeme”.

Latgaliešu rakstu valodai ir izstrādātas ortogrāfijas normas – 1929. gadā Pītera Stroda iesāktā rakstības reforma tiek pabeigta 2007. gadā, kad Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas Latgaliešu rakstības apakškomisija pieņem “Latgaliešu rakstības noteikumus”.

Rūpēties par savu valodu var tikai informēta sabiedrība, tāpēc prieks, ka prasība gūt izpratni par latgaliešu rakstu valodu un tās problēmām, ortogrāfijas normām ir iekļauta vispārējās izglītības standartā – tas jāapgūst 10. klasē. Turpinājums – korekta un labvēlīga attieksme pret valodu un tās lietotājiem, kas veicinās sabiedrības integritāti un demokrātiskumu.

Latgaliskuma iespēju vēsture koncentrētā veidā atklāj cilvēka brīvības iespējas Latvijā – paust savus uzskatus un atklāt savu identitāti, nebaidoties no sabiedrības nosodījuma un varas sankcijām.

Tikai pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas latgaliešu valodai ir pavērušās iespējas pastāvēt un attīstīties. Valsts valodas likuma 3. punktā noteikts: Latvijas Republikā valsts valoda ir latviešu valoda; valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.

Viens no Valsts valodas likuma mērķiem ir nodrošināt tiesības brīvi lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā Latvijas teritorijā. Tomēr vai Latvijas sabiedrība ir gatava, ka latviešu valoda skan arī latgaliski?

Latgaliešu valoda – valsts valoda?


Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa pēc tam, kad deputāti Gunārs Igaunis un Juris Viļums bija norunājuši Saeimas deputāta zvērestu latgaliski, aicināja to atkārtot... valsts valodā. Bet! Valsts valoda ir latviešu valoda, savukārt tai ir vairāki paveidi: latviešu literārā valoda, latgaliešu rakstu valoda, latviešu valodas izloksnes – tātad deputāti Viļums un Igaunis lietoja valsts valodu arī tad, kad zvērestu deva latgaliski.

Šai kontekstā un situācijā Saeimas priekšsēdētājai bija jānorāda konkrēti – latviešu literārajā valodā, kā to arī nosaka Valsts valodas likuma 23. pants: „Oficiālajā saziņā latviešu valoda lietojama, ievērojot spēkā esošās literārās valodas normas.” (Lai gan šādā likuma redakcijā var rasties pamats interpretācijai: ja latgaliešu rakstu valoda ir latviešu valodas paveids un tām abām ir literārās valodas normas, nav atšķirības, kuru lietot.)

Šāds S. Āboltiņas izteikums raisa nevajadzīgu saspīlējumu un rezonansi sabiedrībā un medijos, jo nevar noliegt – dalījums pareizajos un nepareizajos latviešos Latvijas sabiedrībā ir ļoti dzīvs. Izveidojas situācija, ka latviešu un latgaliešu valoda tiek pretstatīta, pēdējo tādējādi marginalizējot kā „ne valsts valodu” jeb svešvalodu. Šāds varas pārstāves šķietami nebūtisks teikums ir būtisks signāls sabiedrībai un ir pelnījis uzmanību un novērtējumu.

Latgaliskā Latgale ir latviskā Latgale – latgaliešu rakstība par spīti vairākiem drukas aizliegumiem un ilgstošai rusifikācijas politikai ir bijusi svarīgs latviskās identitātes balsts jau gadsimtiem ilgi. Tā kā Latvijā lingvistiskajai identitātei ir liela nozīme, valodas jautājumi nebūt nav tik viennozīmīgi – latviešu un latgaliešu valodu pretnostatījums šķeļ arī latviešu etnosu un veicina vienas iedzīvotāju grupas piederības sajūtas mazināšanos, distancēšanos.

Savukārt jaunievēlētajiem Saeimas deputātiem, ja oficiālajā saziņā bez aizrādījumiem un pārpratumiem vēlas lietot abas latviešu valodas literārās tradīcijas, tas jāprecizē likumdošanas dokumentos. Piemēram, Valsts valodas likuma 23. pantā būtu jānorāda abu latviešu valodas literāro valodu lietojums:
    (1) Oficiālajā saziņā latviešu valoda lietojama, ievērojot spēkā esošās literārās valodas normas // Oficiālajā saziņā latviešu valoda lietojama, ievērojot spēkā esošās latviešu literārās un latgaliešu rakstu valodas normas.
    (2) Latviešu literārās valodas normas kodificē Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija. // Latviešu literārās un latgaliešu rakstu valodas normas kodificē Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija. (Tas faktiski notiek jau šobrīd – šai komisijai ir Latgaliešu rakstu valodas apakškomisija.)
    (3) Latviešu valodas ekspertu komisijas nolikumu un latviešu literārās valodas normas apstiprina Ministru kabinets. // Latviešu valodas ekspertu komisijas nolikumu un latviešu literārās un latgaliešu rakstu valodas normas apstiprina Ministru kabinets.

Iespējams, likumdošanā jānorāda, kādās sfērās lietojama latgaliešu rakstu valoda. Piemēram, Latgales reģionā, pašvaldībās un to iestādēs. Tas tikai veicinātu latviešu valodas konkurētspējas pieaugumu un aktualitāti Latgales reģionā. Arī mani kaimiņi krievi brīvi runā latgaliski, bet latviešu literāro valodu saprot ļoti vāji – ikdienā pēc tās nav nekādas vajadzības.


2011.gada 17.oktobris. Deputāts Juris Viļums dod svinīgo solījumu.
Foto: Ernests Dinka, Saeimas Kanceleja


Kādā valodā jāzvēr saglabāt latviešu valodu?

Satversmes 18. pants nenosaka valodu, kādā tiek dots solījums, bet liek dot solījumu, kas pierakstīts latviešu literārajā valodā – „Saeimas locekļa pilnvaras iegūst Saeimā ievēlēta persona, ja tā Saeimas sēdē dod šādu svinīgu solījumu: „Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.””

Tātad Satversme nenosaka, kā izrunājams šis solījums – prasības dot solījumu latviešu literārajā valodā, kam ir noteiktas pareizrakstības un pareizrunas normas, te nav. Turklāt arī apgalvojums „stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu” nav pretrunā ar domu, ka latgalieši ir latviešu tautas daļa un latgaliešu rakstu valoda un latgaliskās izloksnes – latviešu valodas paveidi.

Jāpiebilst – prasības solīt latviešu literārajā valodā nav arī Saeimas kārtības rullī, kas gan saka, ka solījums dodams latviešu valodā. Tā kā latviešu valodas paveidi ir arī izloksnes, tātad solījumu var dot arī latviešu valodas augšzemnieku dialekta latgaliskajās izloksnēs (tieši tāpat kā citās latviešu valodas izloksnēs).

Vai izloksnē drīkst runāt no Saeimas tribīnes, sabiedriskajā televīzijā un uzstāties plašas publikas priekšā? Un, ja nedrīkst, ar ko izloksne ir sliktāka par akcentu un izloksnes atlikumiem valodā – norautām galotnēm, citu platā un šaurā „e”, „ē” lietojumu, lauzto intonāciju stieptās vietā utt.?

Latviešu valodas izloksnes ir strauji gaistošs izpētes objekts, pagātnes balss. Bet izloksnes var būt arī latviskā lepnuma avots – līdzīgi kā zīme pie durvīm „Krišjānis Valdemārs, latvietis” – patriotiskums nenozīmē noliegt savu izcelšanos.

Dubultā morāle Saeimā

Latviešu literārajai valodai ir normēta gan runas, gan rakstu forma. Tātad, runājot literārajā valodā, jāievēro virkne pareizrunas noteikumu.

Novērojumi gan liecina, ka Saeimā zvērests ne vienmēr tiek dots atbilstoši latviešu literārās valodas normām – nolasot vai norunājot zvēresta tekstu, deputāti atkāpjas no pareizrunas normām un runā ar akcentu, ar savu izlokšņu iezīmēm, citu valodu ietekmēm. Tātad Saeimā praksē tiek lietots un ir nostiprinājies šāds literārās valodas lietojums un ar to Saeimas prezidijs ir mierā.

Kāpēc tad lai šis noteiktā rakstu formā fiksētais zvērests nevarētu tikt nolasīts latviešu valodas izloksnē? Vai zvērests zaudēs spēku, ja rakstu valodā fiksētais teksts tiks izrunāts vai nu ar akcentu, vai izloksnē? Piemēram, noraujot galotnes, kā tas raksturīgs lībiskajā dialektā, vai palatalizējot līdzskaņus, kā to dara augšzemnieku dialekta runātāji.
Savukārt, ja latgalisko izlokšņu izruna tik krasi atšķiras no Satversmē un Saeimas kārtības rullī latviešu literārajā valodā rakstīta teksta, ka tajā nodots zvērests nevar tikt juridiski atzīts, tad latgaliskās izloksnes nav latviešu valodas paveids.

Faktiski šāda pieeja būtu turpinājums pretrunīgi vērtētā Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 18. augusta lēmuma lietā SKA - 596/2009 atzinumam, nošķirot latgaliešu valodu kā latviešu valodas paveidu no latviešu literārās valodas. Likumdevējs, norādot, ka latviešu literārās valodas kā valsts valodas atzīšanas mērķis ir nostiprināt valsts administratīvo vienotību un atsevišķas latviešu valodas izloksnes izdalīšana un valsts valodas statusa piešķiršana tai būtu pretrunā šim mērķim, atzīst, ka citas izloksnes vai valodas ir svešvalodas un latgaliešu rakstu valodā sastādīts dokuments uzskatāms par dokumentu, kas sastādīts svešvalodā.

Šis lēmums tika noformēts varbūt juridiski korekti, lai konkrētajā situācijā risinātu konkrētu problēmu, bet nedomājot par sekām – politisko un lingvistisko fonu un Latvijas sabiedrības integrācijas problēmām nākotnē. Šobrīd šis precedents kalpo kā anekdotisks piemērs tiesu varas analfabētismam latgaliešu rakstu valodas jautājumā.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta atzinums, ka „citas izloksnes vai valodas ir svešvalodas”, savdabīgi interpretē Valsts valodas likumu, kas 3. punktā latgaliešu rakstu valodu definē kā vēsturisku latviešu valodas paveidu, citas valodas atzīstot par svešvalodām. Turklāt arī lingvistiski lēmums nav korekts – izloksne ir valodas paveids, tātad tā nevar būt cita valoda.

Lai arī AT norāda, ka „latviešu literārās valodas kā valsts valodas atzīšanas mērķis ir nostiprināt valsts administratīvo vienotību”, faktiski šāds lēmums veicina separātismu un sabiedrības šķelšanos, latviešu majoritātes apdraudējumu.

No otras puses, šāds Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta atzinums var kalpot arī kā juridisks pamats trešās dzīvās baltu valodas – latgaliešu valodas – atzīšanai. Vai tā būtu arī Saeimas izvēle?


2011.gada 17.oktobris. Deputāts Gunārs Igaunis dod svinīgo solījumu.
Foto: Ernests Dinka, Saeimas Kanceleja


Latvieši, valoda un iespējas

Lai runcis un suns saimniekam nesagādātu problēmas, nekautos un nevazātos apkārt, viņu jākastrē. Lai kaķene un kuce mājās nenestu kaķēnus un kucēnus un humānajam saimniekam nevajadzētu notraipīt savas rokas ar to slepkavībām, viņu jāsterilizē. Dzīvnieka pienākums ir kavēt saimnieka laiku, ķert peles, sargāt māju. Ja sterilizēti būtu visi dzīvnieki, nebūtu neviena, kas murrā klēpī un pavada pastaigā.

Vai valoda var ilgi pastāvēt, saglabāties un attīstīties, ja tā ir sterili pareiza? Nemainās tikai mirušas valodas.

Uzdrošinos apgalvot, ka latviešu nācijas balsts ir latviešu valoda, nevis kopīga teritorija, ieražas, ekonomika, valstiskuma ideja vai reliģija. Latvietis, kas nerunā latviski, vairs nav latvietis, lai arī zina, kā izcept sklandraušus. Ja cittautietis runā latviski, viņš ciena latviešus, tātad ir savējais un atzīst, ka latvieši ir tā vērti, lai arī citi iemācītos viņu valodu. Latvijas valsts integrācijas politika – lai nācija iegūtu cieņu, mums jāpiedabū, lai visi iemācās un lieto pareizu un koptu latviešu valodu – tad Latvija beidzot uzplauks.

Vēl vairāk – katra īstena latvieša pienākums ir kopt latviešu valodu, respektīvi, atteikties no izloksnes un runāt latviešu literārajā valodā bez akcenta. Tāpat kā latvietis nekad nesaka “ka” vietā “kad”, tā latvietis arī zina, ka viņam kaunu nedarīs tikai tāda runa, kur tiks pareizi lietoti platais un šaurais “e” un literārās valodas intonāciju sistēma.

Bet latvietim jau tāpat ir gana, par ko kaunēties – par savu valsti, par savu kultūru, savu policiju, saviem ceļiem, politiķiem un augstskolām. Latvieši ir slimi ar autoagresiju un sevis noliegšanu, tāpēc “nepareiza valoda” viņiem nudien nav vajadzīga. Latviešiem ir kauns no sevis un savas vecmāmiņas laukos.

Bet te ir iespēja. Ja Latvijas sabiedrība akceptētu domu, ka publiski drīkst lietot arī latgaliešu rakstu valodu un augšzemnieku dialekta latgaliskās izloksnes un, svešiem ļaudīm dzirdot, drīkst runāt, piemēram, tāmnieku izloksnēs, latviešiem būtu par vienu sevis šaustīšanas iemeslu mazāk.

Latgaliešu valodai Saeimas tribīnē patiesībā ir mazāk sakara ar latgaliešiem nekā ar latviešiem kopumā. Latgaliešiem vienkārši ir vieglāk, jo viņu izlokšņu balsts ir latgaliešu rakstu valoda, kurā tiek rakstīta dzeja un memuāri, iznāk grāmatas, tiek uzturētas mājaslapas un skan modernā mūzika.

Lepnums par savu valodu ir lepnums par savu valsti, savu zemi un sevi pašu. Mīlēt un cienīt sevi var stiprais, bet varbūt tieši tas dara stipru. Ja latvieši cienīs viens otra izloksni, tad cienīs arī otru cilvēku.

Vai no Ventspils autobusa Rīgas autoostā izkāpusi skolotāja, kas, ieraudzījusi svešus cilvēkus, ar ceļabiedriem pārstāj runāt izloksnē, var iemācīt mīlēt savu valsti un cienīt savu valodu un kultūru?

Vai Lāčplēsim novīstu lāča ausis un pagaistu spēks, ja viņu uzrunātu: „Vasals, bruoļ!”?

Ilze Sperga

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!