Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Domas
02.11.2015

Latvijas politikas "neatklātās salas"

Komentē
0
Saglabā

Varētu likties, ka Latvijas iekšpolitika tiek aprakstīta krustu šķērsu, dažbrīd pat uzjautrinoši meklējot neesošu jēgu vai zemtekstus kāda politiskā līdera nejaušos izteikumos. Tomēr, manuprāt, ir vairāki segmenti, par kuriem mēs zinām un runājam ļoti maz. Lai gan šie segmenti ir būtiski ne tikai no, ja tā drīkst teikt, akadēmisku interešu viedokļa, bet arī tādēļ, ka tie ietekmē t.s. reālo politiku. Šoreiz par diviem.

Kas ir politiskā partija?

Ja vadāmies pēc publiskajā telpā redzamā un lasāmā, varētu ironiski teikt, ka Latvijā turpinās padomju laika saukļu tradīcijas. "Domājam Ļeņins – saprotam partija"; "domājam Āboltiņa – saprotam "Vienotība"" utt. Ikviena no Latvijas situācijā lielajām partijām pašsaprotami asociējas ar diviem trim tās līderiem, kuriem "piekabināti" partiju pārstāvoši ministri un frakcijas parlamentā (atsevišķos gadījumos kāds pašvaldību vadītājs). Ņemot vērā, ka biedru skaits politiskajās partijās ir salīdzinoši neliels, tālāka prašņāšana un ķidāšana liekas nevajadzīga.

Manā skatījumā tomēr ir ļoti interesanti, kāpēc kādā partijā iestājas cilvēks Talsos vai Limbažos, kā viņš uztver savu dalību partijā. Manuprāt, nepietiek atgaiņāties ar tēzi, ka šādam cilvēkam vienkārši ir pragmatiski apsvērumi (partija kā pakāpiens karjerā, kanāls piekļūšanai resursiem utt.) Gadījumi ar šādu motivāciju noteikti ir, tomēr nevajadzētu, šķiet, to skaitu pārspīlēt, turklāt laika gaitā situācija ir mainījusies. Piemēram, lai cik populārs būtu viedoklis, ka pašvaldību vadītājiem ir nepieciešams iekļauties kādā no "varas partijām", lai saņemtu no "centra" resursus, pats modelis, kā tiek dalītas "Eiropas naudas", kā to izlietojums tiek uzraudzīts, apgrūtina neslēptu "savējo" aplaimošanu. Partejiskajai piederībai resursu sadalē, protams, joprojām ir nozīme, tomēr tas neizskaidro, kāpēc noteikts indivīdu skaits pie skaidras apziņas izvēlas būt kādas partijas "ierindas biedri".

Kāpēc šie "ierindas biedri" ir būtiska tēma?

Laiku pa laikam partiju vadība saskaras ar nepatīkamu nepieciešamību lauzīt galvu par tādiem jautājumiem kā – palikt koalīcijā vai ne? Iekļauties jaunveidojamā koalīcijā vai ne? Pieļauju, ka publikas vairākuma ieskatā nekāda galvas lauzīšana nenotiek – visi grib noturēties pie varas un šī mērķa labā norīs ne tikai krupi, bet pat neliela izmēra siltasiņu dzīvnieku. Dažādos dzīves periodos un dažādu iemeslu dēļ gadījies dažus labus politiskos spēkus vērot tuvu, un atļaušos apgalvot, ka cena, kas jāmaksā par atrašanos pie varas (vai otrādi) tiek apsvērta arī ne tik primitīvās kategorijās. Proti, patiešām tiek domāts par to, kā salāgot vēlmi īstenot partijas idejas un bēdīgi slavenās sarkanās līnijas, kas it kā nebūtu pārkāpjamas.

Un šādās "x stundās" parādās – vismaz man tā šķiet – divas problēmas. Pirmkārt, gadās, ka partijas vadībai ir diezgan miglains priekšstats par to, ko par izvēles situāciju domā partijas ierindas biedri, kā reaģēs "mūsu vēlētājs"? Te klupšanas akmens dažkārt ir tas, ka "ierindas biedriem" skaidra viedokļa nav vai arī tie – partijas līderu ieskatā – neņem vērā "reālo situāciju". Tā tiešām var būt, tomēr arī tad tas tikai liecina, ka "ierindas biedrs" kā politikas vienība nav pietiekami ņemts vērā, ar viņu nav notikusi pienācīga domu apmaiņa. Cik zinu, precedenti ir bijuši – vairākas partijas kaut kādos jautājumos veikušas biedru viedokļu aptauju. Jā, rezultāts esot bijis neapmierinošs – zema aktivitāte, pretrunīgi viedokļi. Bet ko citu gaidīt, ja vadība ar savu "un ko jūs domājat?" uzkrīt uz galvas biedriem neregulāri?

Otrā problēma, kas izriet no neskaidrības par "ierindas biedra" motivāciju un priekšstatiem, ir tā, ka partijas vadība var apriori izvēlēties norīt krupi, jo nezina, kas notiks ar partiju, ja tā nebūs pie varas. Noformulēšu citādi: ja mēs domājam racionāli, periodam, kas tiek pavadīts opozīcijā, nevajadzētu automātiski nozīmēt biedru aiziešanu un partijas norietu, ja vien biedriem ir pietiekami skaidras vērtības politikā, lai šādu periodu "izsēdētu" un varbūt pat nostiprinātos. Tomēr, tā kā laba priekšstata par to, kas dārgajiem ierindas biedriem "galvās", partijas vadībai nav, gadās, ka sarkanās līnijas tiek bīdītas šurpu turpu, kā saka, uz dullo.

Un tagad iedomāsimies, kāda būtu Latvijas iekšpolitika, ja politiskajiem līderiem un t.s. apskatniekiem (autoru ieskaitot) būtu priekšstats ne tikai par manevriem un intrigām, kas notiek faktiski dažu desmitu ļaužu bariņā, bet arī par to, ko domā partijas kā biedru un aktīvu atbalstītāju struktūras? Nevaru apgalvot, ka tādēļ politika būtu kvalitatīvi būtiski labāka. Tomēr a) labāka informētība ļautu līderiem mazāk sacensties, kurš izvairīgāk atbildēs, b) būtu mazāk dīvainu improvizāciju situācijās, kad partijai jānosauc kādi pārstāvji amatiem (tas, kā notikusi un notiek, piemēram, ministru kandidatūru izvēle, manuprāt, vispār ir vesela tēma kārtīgam burlakromānam...).

Kas notiek Latgalē?

"Visģeniālākā" un biežākā atbilde ir: oi, tur viss ir tik specifiski, Daugavpils vispār nav Latvija – un tamlīdzīga mētāšanās ar rokām. Tas ir skandāls, ja vesela reģiona, vienas no Latvijas lielākajām pilsētām, politiskā dzīve Rīgas politiskajām "aprindām" ir "lielais nezināmais". Ir kaut kādas informatīvas ļerpatas, kas liecina, ka "tur" pašvaldību līmenī gadās nu ļoti savdabīgas koalīcijas, ka "pie viņiem" partiju X it kā pārstāvošs personāžs var īstenot politiku, kas partijas vadībai varētu būt, teiksim tā, neliels pārsteigums utt.

Jāatzīst, ka mans priekšstats ir tikpat nejēdzīgs – vien ieskatoties, piemēram, tipiskās "savējo" debatēs portāla "kompromat.lv" komentāru sadaļā par Latgalē notiekošo, saproti, ka – nu jā, ka neko nesaproti. No otras puses, domāt kategorijās "Latgale = "Saskaņa"" arī ir kaut kāda aprobežotība, kas deklarē, ka šajā reģionā nekas nemainās un nemainīsies.

Rīgas attieksme pret Latgali izriet no šīs neinteresēšanās un izpaužas kā politikas aizstāšana ar saukļiem ("Tā ir Austrumu robeža! Ģeopolitika!") vai ļoti šaura instrumentu loka lietošana ("Iedevām naudu ceļiem – esiet pateicīgi! Ko jums vēl vajag?!").

Īsi sakot, politikas analīzes optika mums ir ļoti dīvaina, jo veidota kā arvien šaurāks fokuss. Politika notiek Rīgā. Rīga sašaurinās līdz simboliskajai Vecrīgai, kas turpina sašaurināties līdz dažiem desmitiem cilvēku, kuri savukārt blenž cits uz citu un cenšas aiz viegli apnikušajām sejām saskatīt politiku un valsti kopumā.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!