Kadrs no filmas "Skaistai būt"
 
Kino
27.11.2019

Latvijas kods 2019. Latvija šodien?

Komentē
0
Saglabā

Par 2019. gadā tapušajām "Latvijas koda" īsfilmām "Pārgājiens '44" (rež. Lauris Ābele, Mārcis Ābele), "Skaistai būt" (rež. Andra Drošs), "Vārdotājas" (rež. Adriāna Roze), "Brīva vieta – Lastādija" (rež. Aija Bley), "Prīsters" (rež. Katrīna Tomašicka, Laura Meļķe).

Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" ietvaros šogad pirmizrādi piedzīvoja jaunākais "Latvijas koda" programmas laidiens: piecas jaunas dokumentālās īsfilmas, kas tapušas 2019. gadā un mērķē raksturot to, kāda Latvija ir šodien. Sadarbībā starp VKKF, Nacionālo kino centru un Latvijas Televīziju programma tika īstenota jau septīto gadu. Fakts, ka arī šogad "Latvijas koda" īsfilmas pirmizrādi piedzīvoja uz kinoteātra "Splendid Palace" lielās zāles ekrāna, liecina, ka šis projekts ir svarīgs arī kino industrijas ietvaros – galu galā profesionālu īsfilmu veidošanai Latvijā nav spēcīgas atbalsta sistēmas.

Pēdējo gadu mans profesionālais paradums ir salīdzināt projektu pieteikumus ar to, kas beigu beigās ir sanācis. Piemēram, projekta vadītāja Zane Valeniece marta sākumā preses relīzē pēc projektu apstiprināšanas rakstīja: "Filmu cikls šogad pievērsīsies pieaugšanas tēmai no dažādiem skatpunktiem. Pieaugt var individuāli, kopīgi, valstiski, garīgi, fiziski, un katra no filmām uz šo tēmu lūkosies atšķirīgi [1]." Man kā skatītājai ir ļoti liels prieks, ka šis virziens projekta gaitā ir mainījies un no pieaugšanas ir palicis pavisam maz, tā vietā mums tiek dots ieskats gan personiski publiskos, gan publiski personiskos stāstos, kas ne tikai fiksē realitāti Latvijā šodien, bet to arī ietekmē un pārveido.

Īsi definējot 2019. gada "Latvijas koda" filmām raksturīgo, varētu teikt, ka tās vienlaikus runā par individuālo un kolektīvo. Pārsvarā tie ir stāsti par sievietēm, stāsti par kopienām, par savstarpējām attiecībām, kas tiek veidotas, uzturētas, koptas, un četri no pieciem stāstiem ir par tagadni. Tomēr šīs filmas ir grūti vērtēt pēc to mākslinieciskās kvalitātes: svarīgākais ir stāsts un vēstījums, un arī televīzijas formāts uzliek zināmus ierobežojumus.

Lai nerunātu aplinkus, laiks ķerties klāt pašu filmu apskatam. Brāļu Laura un Mārča Ābeļu režisētā filma "Pārgājiens '44", manuprāt, ir spēcīgākā šī laidiena filma. Fakts, ka režisori ir brāļi, nav mazsvarīgs: šis ir stāsts par viņu vecmammu Melitu Ābeli un par viņas pieredzi Otrā pasaules kara laikā. Tieši režisoru tuvība ar sava stāsta varoni šo filmu padara atšķirīgu no pārējām: galu galā viņi savu vecmammu ir pazinuši jau visu mūžu, tādēļ viņiem nav nepieciešams no nulles radīt tuvas, uzticības pilnas attiecības ar stāsta varoni, lai filma izdotos. Citos gadījumos tas var būt sarežģīti, jo "Latvijas koda" filmas top visnotaļ īsā periodā – marta sākumā tiek izziņoti rezultāti, bet novembrī jau ir pirmizrādes. Ja daļa no šī laika ir jāvelta, lai iegūtu stāsta varoņu uzticību, tas, protams, var atņemt kaut ko filmas kvalitātei. Bet šajā gadījumā tā nav – brāļi Ābeles kopā strādā bieži (šoreiz gan nav vidējā brāļa Raita), un stāsts par viņu vecmammu ir pārliecinošs; skaidri jūtams, ka tas jau kādu laiku ir apdomāts, izsvērts, izrunāts un izlolots.

Šo filmu no pārējām atšķir arī tās mākslinieciskais risinājums: sižets par Melitu, kas 89 gadu vecumā atgriežas vietās, kur viņa bijusi 1944. gadā, 14 gadu vecumā dodoties bēgļu gaitās kara laikā, tiek risināts ar jēgpilnu animāciju, kas papildina viņas stāstījumu. Salīdzinot ar citām, šī filma ir arī mazāk vērojoša, tajā ir filmēts notikums – Melitas ceļš un atkalsatikšanās ar vietām, kā arī cilvēkiem, kas viņai palīdzējuši, par spīti tālaika nelabvēlīgajiem apstākļiem. Kopumā "Pārgājiens '44" atstāj pabeigta un pārdomāta darba iespaidu, un brāļu Ābeļu filma noteikti ir starp šīgada programmas augstākajiem punktiem.

"Skaistai būt" ir montāžas režisores Andras Doršs (viņas kontā – Ivara Selecka "Turpinājums" un Dāvja Sīmaņa "Escaping Riga") debija režijā. Filma vēsta par pusaugu meitenēm un viņu savstarpējām attiecībām, kā arī attiecībām ar viedtālruņiem un pasauli, kurā visu laiku esam savienoti ar citiem – pasauli, kurā visi mūs redz. Kā var justies, ja ir tik daudz ārēju stimulu, kas saka – lai justos labi un skaisti, man ir jāizskatās konkrētā veidā? Filma nesniedz atbildes, tā vietā dokumentējot meiteņu sarunas un uzvedību. Stāstu, kas pievēršas meiteņu pieaugšanai sarežģītos sabiedrības apstākļos, mūsu kino ir salīdzinoši maz, tāpēc liekas vēl jo atsvaidzinošāk, ka šī filma ir skatāma televīzijas ekrānos. Mēs it kā zinām, ka nav viegli būt jaunam, tomēr tas ir vēl grūtāk, ja jāpiedzīvo pieaugošs spiediens par atbilstību konkrētiem izskata standartiem.

Tiesa, nav īsti skaidrs, kādas ir filmā iekļauto meiteņu savstarpējās attiecības un kāpēc izvēlētas tieši šīs jaunietes. Vienu no viņām, Alisi, mēs redzam arī veidojam tiešraides video kādā no sociālo tīklu platformām – viņa ir starp Latvijas jūtūberiem un sociālo tīklu zvaigznēm, tomēr Alises stāsts rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Ar ko tas ir atšķirīgs no pārējo meiteņu stāstiem? Kāda ir viņas unikālā pieredze, kas noder arī citu stāstu izprašanā, un ko mums viņas salīdzinošais slavenības statuss pastāsta par Latviju šodien? Kādas ir viņas attiecības ar pārējām meitenēm, un kas ir kolektīvais stāsts, kas viņas visas vieno? Skatoties "Skaistai būt", nepamet sajūta, ka esmu nokavējusi filmas sākumu un kaut ko svarīgu palaidusi garām, tāpēc līdz galam kaut ko nesaprotu. Un tomēr – ir svarīgi runāt par sociālo spiedienu, ar ko sadzīvo jaunas meitenes mūsdienu pasaulē, kurā no visām pusēm potē skaistuma standartus.

Adriānai Rozei, kura izveidojusi filmu "Vārdotājas", šī ir atgriešanās "Latvijas koda" programmā – 2015. gadā tapa viņas filma "Rīgas kungi" par velokurjeriem. "Rīgas kungi" ir stāsts par tādu riktīgu "džeku klubiņu", savukārt "Vārdotājas" – par "Sieviešu stendapa" kolektīvu. Par šo filmu man ir grūti runāt objektīvi, jo vēl pirms neilga laika pati piederēju šim kolektīvam un vairākas reizes manīju Adriānu un viņas komandu rosāmies Kaņepes Kultūras centra aizskatuvē pirms stendapa. Runāt par "Sieviešu stendapu" nav viegli galvenokārt tāpēc, ka grūti saprast, kādai kategorijai šis kolektīvs un šī kolektīvā kustība varētu piederēt. Tā ir stāvkomēdija, bet vienlaikus arī sociālā kustība, kas lūko mazināt kaunu un spriedzi, kuras dēļ sievietes bieži vien nestāsta par savu intīmo un personīgo pieredzi. Šo gadu laikā, kopš eksistē "Sieviešu stendaps", uz KKC skatuves ir runāts par daudzām dažādām un sāpīgām tēmām, kas skar ķermeņa brīvību un pašnoteikšanos, seksuālo identitāti, politiku, attiecības ar savu ķermeni un citiem cilvēkiem, kā arī par tēmām, kas ietekmē sieviešu dzīvi šodienas Latvijā. "Vārdotājas" ir par daļu no "Sieviešu stendapa" kodola – filmas fokusā ir dzejniece Inga Gaile un dramaturģe Aiva Birbele. Viņu drosme un uzņēmība ir ļāvusi izveidot kolektīvu, kas ir patiesi iekļaujošs un rada platformu, kurā traumas caur smiekliem transformēt par ko citu. Daļa no šīs maģijas ir iekļauta jau filmas nosaukumā – vārdotājas kā burves, kas pārveido individuālās sāpes par kolektīvi saprotamu un pieejamu stāstu, turklāt caur humoru. "Sieviešu stendaps" nudien ir mazliet maģiska kolektīva pieredze, un filma sniedz nelielu ieskatu procesā, kā šī maģija top, kā arī atgādina par to, cik svarīgi, ka ir šāda vieta, kur var kritiski un ar humoru runāt par sarežģītiem jautājumiem.

"Brīva vieta – Lastādija" savukārt vēsta par cita veida kopienu, kas ne tikai kopīgi strādā, bet arī dzīvo un apgūst telpu – Lastādiju Maskavas forštatē. Šī Aijas Bley filma vēro un dokumentē "Free Riga" komūnu un tās locekļus, kas kopīgiem spēkiem mēģina pārveidot pamestu vietu par ko dzīvības pilnu, bet viņu centienus nemitīgi apgrūtina gan apkārtējo cilvēku materiālisms, gan pašu dzīves pieredze, kas, pēc viena komūnas bijušā locekļa vārdiem, neļauj izveidot patiesu komūnu. Ko darīt, ja uz brīvbodi cilvēki nenāk dalīties, bet gan patērnieciski visu ņemt sev? Filma dokumentē jauniešu dzīvi vietā, kurā tiek pārveidoti noteikumi, veidotas jaunas draudzības un citi savstarpējās komunikācijas un attiecību veidi, kurus raksturo dziļa cieņa vienam pret otru un iejūtība pret pasauli sev apkārt. Šī vieta ir tapšanas procesā, tāpēc nevar vēl pateikt, vai kopienai tas ir izdevies, tomēr filma liek turēt īkšķus par to, lai Rīgas centrā izveidotos autonoma vieta ar saviem noteikumiem, savu aprites sistēmu un saviem sapņiem, ideāliem un kopienu. Tikmēr mums ir iespēja novērot to, kā šī kopiena veidojas, kas ir klupšanas akmeņi, kas notiek, kad ideāli sastopas ar realitāti un transformējas. Arī šis ir kopienas stāsts, un tas atklāj reti redzētu šķautni Latvijas sabiedrībā – mēģinājumus panākt to, lai labāk būtu kopā, ne atsevišķi.

Pēdējā filma šajā programmā ir "Prīsters", kurai ir divas režisores – Katrīna Tomašicka un Laura Meļķe. Tās galvenais varonis ir Rinalds, jauns priesteris Latgalē, taču filmas centrā ir stāsts par viņa kopienu – ciema draudzi un tās kundzēm. Filma atklāj viņu savstarpējās attiecības un to dinamiku gan ikdienā, gan svētceļojuma laikā uz Aglonu, kas Latvijas katoļu kopienas vidū ir viens no lielākajiem gada notikumiem. Galu galā viena lieta ir būt normālajā, pierastajā vidē, tomēr, izejot no komforta zonas, – un svētceļojums mēdz būt visnotaļ ekstrēma iziešana no savas komforta zonas – šīs attiecības var tikt pārbaudītas neparedzētos veidos. Tomēr gan priesteris, gan viņa draudze šo pārbaudījumu veiksmīgi iztur, savstarpēji kļūstot vēl tuvāki un saprotošāki.

Filmas novērojošā un poētiskā dokumentālā pieeja mums gan neļauj neko daudz uzzināt par pašu priesteri. Iespaidu par tēvu Rinaldu teju visu filmas laiku veido tikai viņa attiecības ar citiem – gan ar konkrētiem indivīdiem no draudzes, gan paša ģimeni. Šāda pieeja ļauj priesterim saglabāt zināmu anonimitāti un atklāj arī viņa lomu sabiedrībā – priesteris ir cilvēks, kas nepārtraukti ir attiecībās ar citiem, pretējā gadījumā viņš nevarētu kalpot draudzei un plašākai sabiedrībai.

Vairums šīgada "Latvijas koda" stāstu citādi nenonāktu sabiedrības uzmanības centrā, bet, tos dzirdot un uzklausot, tiek veicināta sabiedrības daudzšķautņainības apzināšanās. Lai arī filmas ir ļoti atšķirīgas viena no otras, tās vieno stāsti par kopienām, tradīcijām un par to, kādas mēs veidojam attiecības viens ar otru, kā mēs savstarpēji sarunājamies un spējam cits citu dzirdēt. Latvija ir pilna ar unikāliem, pārsteidzošiem stāstiem, un, iespējams, tā arī ir galvenā "Latvijas koda" būtība – atklāt pārsteidzošo un nezināmo ikdienišķajā.

Kaut arī "Latvijas koda" filmas pamatā paredzētas televīzijas ekrānam un tas nosaka ļoti specifiskus formāta ierobežojumus (piemēram, visām filmām ir jābūt 26 minūtes garām), reizēm šo filmu autoriem izdodas atrast risinājumus, kas viņu darbiem ļauj pēc to televīzijas pirmizrādes ceļot arī pa festivāliem. Piemēram, pirms neilga laika Viļņā notiekošajā kinofestivālā "Scanorama" tika izrādīta Armanda Zača filma "Terapija", kas tapa "Latvijas koda" programmas ietvaros pērn. Festivālu versija gan ir īsāka – no 26 minūtēm filma ir noīsināta līdz 19 minūšu hronometrāžai, jo ne viss, kas strādā uz mazā, nostrādā arī uz lielā ekrāna. Arī "Dāvids un Goliāts", kas "Lielajā Kristapā" šogad bija nominēta kategorijā "Labākā īsmetrāžas filma", tapa kā "Latvijas koda" 2018 filma. Citiem vārdiem sakot, "Latvijas kods" ir ne tikai svarīga iespēja fiksēt un analizēt to, kas Latvija ir šodien, bet arī nozīmīgs atbalsts tam, lai īsfilmu formāts Latvijā neizzustu pavisam.

 


[1] http://nkc.gov.lv/aktualitates/pazinoti-konkursa-latvijas-kods-2019-gada-rezultati/

Agnese Logina

Agnese Logina: kuratore pēc pārliecības, aicinājuma un profesijas. Pēta mūzikas videoklipus, popkultūru un kino. Veido filmu programmas, pasākumus, raksta par filmām un videoklipiem. Patīk aizdomīga r...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!