Latvijas Dramaturgu ģildes atklāta vēstule

Valsts prezidentei Vairai Vīķei—Freibergai, Latvijas Republikas Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim, Latvijas Republikas Kultūras ministrei Helēnai Demakovai, plašsaziņas līdzekļiem.

Mēs beidzot gribam skaidru atbildi uz jautājumu — vai Latvijas valstij ir vajadzīga nacionālās dramaturģijas attīstība, vai arī tai pietiek ar citu tautu dramaturģiju un to, ko jau uzrakstījuši mirušie latviešu autori?

Pašreizējos apstākļos, kad dzīvo latviešu dramaturgu lugu iestudējumi valsts teātros ir nejauša un epizodiska parādība, ne par kādu nacionālās dramaturģijas attīstību nevar būt runas. Ir nepieciešams garantēts dzīvo autoru lugu jauniestudējumu skaits valsts teātros, pēc mūsu ieskatiem 50—60% no kopējā jauniestudējumu skaita, kā tas ir valstīs, kuras ciena savu nacionālo kultūru kā veselumu un tāpēc rūpējas arī par šī kultūras atzara attīstību (Kanāda, Zviedrija, Austrālija u.c.).

Atsevišķu kritiķu runas par dzīvo latviešu dramaturgu lugu zemo kvalitāti nav arguments. Kā var spriest par dramaturga darba kvalitāti, ja katram ir skaidrs, ka lugas kvalitāte ir pierādāma tikai izrādē, tās vērtību var atklāt tikai režisors. Pašreizējā situācijā, kad pat vadošie kritiķi publiski atzīst, ka trešā daļa no valsts teātru iestudējumiem vispār ir neprofesionāli un tikai trešdaļa — labi, acīmredzot jārunā par režijas, vai visas valsts teātru sistēmas krīzi, nevis par dzīvo latviešu dramaturgu lugu zemo kvalitāti, jo gandrīz visi šie neveiksmīgie iestudējumi taču ir tapuši ne no mūsu lugām. Vai šādā situācijā kādas latviešu dramaturgu lugas izgāšanās var automātiski liecināt par tās slikto kvalitāti (kas, protams, nav izslēgta), tikpat labi tā var būt režisora radoša neveiksme, kurai nav nekāda sakara ar konkrētās lugas līmeni.

Kāpēc, izmantojot valsts ēkas, iepriekšējo paaudžu radīto teātru slavenos vārdus un budžeta līdzekļus (lai cik niecīgi tie būtu), jārūpējas par pašmāju aktieriem un režisoriem, bet dramaturgi jānolemj atstumtībai un iznīcībai? Vai tad visi teātra mākslas pārstāvji nav pelnījuši kaut simboliskas garantijas no valsts kopējā katla? Un ne jau konkrētu cilvēku dēļ, bet lai saglabātu nacionālo teātra mākslu pilnā apjomā. Augsta vai pat pasaules līmeņa luga nevar rasties tukšā vietā, tā izaug auglīgā nacionālā vidē. Kamēr nebūs daudz un dažādu latviešu lugu iestudējumu, kamēr autori nejutīs, ka ir vajadzīgi ne tikai sev, kamēr viņiem nebūs iespēja sistemātiski strādāt teātrī, tikmēr mēs visi varam cerēt tikai uz nejaušu veiksmi. Likt kārti uz veiksmi nav prāta darbs, nav valstiski, tikai prakse var parādīt, kurš ir potenciāls R.Blaumanis, A.Brigadere vai Rainis un kurš — tikai pārejoša parādība latviešu dramaturģijā. Pašreizējā nejaušības politika attiecībā uz latviešu dzīvo autoru dramaturģiju nerosina ne vēlmi nopietni strādāt dramaturģijas žanrā, ne normālu konkurenci pašu starpā, jo nav jau uz ko konkurēt. Notiek tikai loterija uz režisoru un teātru iegribām. Valsts teātru repertuāros skaidri definēta daļa ir jāatvēl dzīvo latviešu dramaturgu lugām, jo valsts teātriem, kas faktiski ir visas tautas īpašums, jārealizē valsts ilgtermiņa interesēm atbilstoša politika, nevis jāpakļaujas atsevišķu cilvēku gaumei. Kas tā par nacionālu valsti, ja tās aktuālā dramaturģija nīkuļo? Režisoru individuālu tieksmju realizēšanai taču ir paredzēti privātteātri.

Jau kopš neatkarības atgūšanas tiek veikti dažādi puspasākumi, sacerētas programmas un doti solījumi kaut ko darīt latviešu dzīvo autoru dramaturģijas labā, bet tas tikpat kā neko nav devis. Ir pēdējais laiks kardināli un steidzami rīkoties. Un vai Jūs nepieļaujat iespēju, ka viens no valsts teātru ne pārāk spožā mākslinieciskā mirdzuma iemesliem ir tieši mūsu lugu nepietiekamība organismā?"

Vēstule apspriesta un atbalstīta Latvijas Dramaturgu ģildes kopsapulcē 2005.gada 9.aprīlī, lai to izplatītu pēc Baltijas Mūsdienu drāmas festivāla "Skats 2005".