Latvijā mēs īsti neesam izdzīvojuši seksuālo revolūciju

Pašiem savējā seksuālā revolūcija, tik tiesām, izskatās, mums nav notikusi. Tēmas nav izrunātas un tāpēc informēti un sabalansēti viedokļi ir retums. Ierobežojumi kā tādi nav bejēdzīga padarīšana, taču, lai gan par olšūnu ziedošanu es pats zinu ļoti maz, tas, kas mani dara nemierīgu, ir, ka tie paši cilvēki, kas "tikumīgas likumu" spēj uztvert nopietni, turpina spriest arī tālāk par citām privātām lietām. Saeima pārstāv pilsoņus. Tāpēc - lai veicas Papardes Ziedam darbā novērst mūsu soļus atpakaļ. Kaut tie arī būtu soļi "pazudušā dēļa ceļā atpakaļ pie tēva".

“Kad televīzijā rāda, kā sievietes piketos kliedz, ka viņu organisms pieder viņām un nevienam nav tiesību noteikt, vai viņas drīkst vai nedrīkst ziedot savas olšūnas, mēs, profesionāļi, redzam glupu cilvēku saietu, kas neko nesaprot no medicīnas. Ne es, ne arī manas kolēģes savām meitām neatļautu iet uz olšūnu donāciju, ja vien olšūnas nebūtu nepieciešamas kādai tuvai radiniecei konkrētam mērķim. Strādājot stacionāros, mēs redzam smagās komplikācijas, turklāt, jo lielāka mediķim pieredze, jo vairāk viņš apzinās iespējamos riskus,” saka Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Ginekoloģijas klīnikas vadītāja ginekoloģe Nellija Lietuviete. Diemžēl situācija ir tāda, ka nereti sievietes kļūst par olšūnu donorēm, vispār neapzinoties riskus. “Traģiskākais ir tas, ka pat tiek pieļauta šāda situācija – dakteris aiziet uz augstskolu pie jaunām meitenēm un dala šokolādes ar informāciju par to, cik olšūnu donācija ir nekaitīga. Tas ir noziegums! Jo katram speciālistam būtu jāveic milzīgs izskaidrojošais darbs. Tas diemžēl nenotiek, tāpēc savā praksē satieku meitenes, kas naudas dēļ uz olšūnu donāciju gājušas divas un pat trīs reizes gadā.”

Cilvēku sagaida tāds liktenis, kāds ir nopelnīts iepriekšējās eksistenciālajās formās.

Neiedodot dzīvību cilvēkam tiek laupīta iespēja savu likteni izdzīvot un pakāpties pakāpienu augstāk pa "Jēkaba kāpnēm". Jeb spert soli pazudušā dēļa ceļā atpakaļ pie Tēva.

Noklausījos interviju, visam piekrītu ar vienu piebildi - cilvēku populācijas atražošana ir viens no visnežēlīgākiem varmacības veidiem. Dodot cilvēkam dzīvību ar varu (viņa piekrišanu nevar saņemt), mēs nezinām, kāds liktenis viņu sagaida, viņa dzīves scenārījs var būt gan tāds, gan citāds... tas ir saprotams pats par sevi.