Foto: Unsplash
 
Blogs
09.09.2019

Latvietis un viņa smiekli

Komentē
16
Saglabā

(No apcerējumu sērijas "Popsa")

Agronomam stulba seja –
Klusē izpildkomiteja…
Diez vai šodien art vai rīt?
Sēt vai mazliet pagaidīt?

Zarembo. Žurnāls "Druva", 1958. gada aprīlis

Dzimtā valodā ir māte, māte, dzimtā valodā
Vīns vēl saldāks, dzimtā valodā pasmejies
Pie sevis pats.

"Līvi", Grigore Vieru, atdzejojis Imants Ziedonis, "Dzimtā valoda"

Tas notika jau pirms daudziem gadiem. Es lasīju žurnālu "The New Yorker", viņa lasīja grāmatu. Sekojot uz žurnāla vāka reizēm atrodamajai norādei, es žurnālu sāku "lasīt" no karikatūrām. Kā zināms, "The New Yorker" ar savām karikatūrām mēdz īpaši lepoties – lepnuma iemesls ir gan rūpīgā mākslinieku izvēle un gatavo zīmējumu redakcionālā atlase, gan dažādi jau vēlāk ar karikatūrām saistīti produkti: tematiski bilžu albumi, kalendāri, piezīmju blociņi, pat atsevišķi un dāvināšanai vai dievināšanai gatavi ierāmēti "jociņi". Es šīs karikatūras iemīļoju jau pirmajā sava ASV brauciena laikā vēl 90. gados. Kādu daļu mīlestības, iespējams, raisīja fakts, ka atsevišķos zīmējumos atpazinu to pašu mākslinieku rokrakstus, ko bērnībā un pusaudža gados tiku novērtējis žurnāla "Dadzis" pēdējā lappusē, kurā tika pārpublicētas karikatūras no ārvalstu preses – visticamāk, zagtā veidā. Mani ir gaužām viegli sasmīdināt, bet nevarētu arī sacīt, ka smejos par visu, kas pagadās, taču daudzas no "The New Yorker" karikatūrām man nudien šķiet asprātīgas un smieklīgas. Tā kā sociālie tīkli tolaik vēl nebija izgudroti, bet atrastajos smieklos gribējās ar kādu dalīties, es mēģināju to darīt ar savu tuvāko. Pavisam drīz gan atskārtu, ka tas, kas vienam šķiet smieklu vērts, otram tāds var nelikties. Jeb, pārfrāzējot Malkolmu Maklarenu, kurš aptuveni tajā pašā laikā izdotajā albumā "Paris" melodeklamēja, ka "He wants to listen to the news / She wants to listen to the music" ("Walking With Satie"), "viņam karikatūra šķiet smieklīga, viņa tajā saskata tikai melnbaltu zīmējumu". Ja pirms tam par to man varbūt bija tikai kaut kādas nojausmas, tad tobrīd sāku skaidri apjēgt, ka humora izjūta nav kaut kas vispārcilvēcisks un visiem vienādās devās piemītošs. Nē, nepārprotiet, te runa nav par iespējami atšķirīgu vīrieša un sievietes humora izjūtu. Gadiem ritot, sāku šaubīties par mūsdienu latvieša humora izjūtu vispār.

Ja atceraties Džeimsa Krisa bērnu grāmatiņu "Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli" (pirmoreiz latviešu valodā izdota 1962. gadā), kapitālisma apstākļos smieklus ir iespējams arī iztirgot, taču man ir aizdomas, ka savējos mēs 90. gadu juku laikos, piepeši attapuši, ka vairs nav visiem jāsmejas par vienu un to pašu, vienkārši pakāsām. Ir pat zināms konkrēts vēsturiskais brīdis, kad ar latvieša humora izjūtu kaut kas notika. No 1957. gada līdz 1995. gadam humora un satīras žurnāls "Dadzis" bija populārākais izdevums Latvijā, bet tad politekonomisku iemeslu dēļ tā izdošana tika pārtraukta. Vai varbūt tie nebija politekonomiski iemesli, bet gan iedoma, ka nekā apsmejama vai izsmejama grūtajos pārmaiņu laikos vairs nevar būt. Lai vai kā, šis humora ceļvedis pārstāja eksistēt, un tajā pašā brīdi panīka gan karikatūru māksla, gan mēģinājumi jokot tekstuālā formā. Panīka arī tas, ko mūsdienās dēvē par "stand-up" jeb stāvkomēdijas žanru, par kura zvaigzni vēlīnajos padomju gados televizoru ekrānos un uz kultūras namu skatuvēm nenoliedzami bija kļuvis Žanis Ezītis.

Mēģinājums pēc desmit gadiem, jau 21. gadsimtā, "Dadzi" reanimēt cieta neveiksmi, jo drīzāk atgādināja nesmieklīgu vēlmi par varītēm ielēkt jau aizgājušā vilcienā. 20. gadsimta stila jokošanās izrādījās vairs nekam nederīga, bet 21. gadsimta latviešu jokošanās stils vēl nebija izgudrots. Par pārmaiņu laika latviešu humora esenci kļuva divi par vecenēm – Mildu Nabiņu un Skaidrīti Krāniņu – pārģērbušies pieauguši vīrieši: Jānis Jarāns un Dainis Porgants. Nezinātājiem nojausmu par viņu joku saturu uzvējo jau izraudzītie pseidonīmi, un vispār kaut kas tamlīdzīgs jau labu laiku bija redzams Krievijas TV, tādēļ par kaut ko ārkārtīgi oriģinālu šo uznācienu uzskatīt nevarēja. Arī vienkārši smieties vairs nelikās iespējami – tagad vajadzēja "iesmiet", "sasmieties" vai varbūt pat "ierēkt".

Manuprāt, visspilgtāk vēl aizvien apjukušo latvieša humora izjūtu raksturo teātra izrāžu laikā dzirdamie neveiklie un it kā mulsie smiekli vietās, kas, taisnību sakot, vismaz man visbiežāk nešķiet smieklīgas. Atliek no skatuves atskanēt tādiem vārdiem kā "dirsa" vai "purkšķis", un zālē noteikti kāds ieķiķināsies. Būsim godīgi: tā jau nav humora izjūta, bet bērnudārzs kaut kāds. Un vai gan brīnums, ka šie paši ļaudis bieži vien kā vistīrāko "objektīvos ziņu rakstos" atrodamo patiesību uztver visu, ko sacerējuši "Cehs.lv" autori.

Paralēli visam minētajam, protams, bija pa kādam mēģinājumam smieties prātīgi – spilgtākais šāds piemērs bija žurnālā "Rīgas Laiks" visai ilgi tiražētā rubrika "Rīgas Laiks joko", kurā publicētie joki gan bieži vien bija vēl ezoteriskāki par "The New Yorker" karikatūrās apslēptajām asprātībām, sarkasmu un ironiju. Taču pēc vairākiem gadiem arī "Rīgas Laiks" pagura jokot. Tagad par ikmēneša jokdari žurnāls ir piesaistījis pazīstamo mākslinieku Māri Bišofu, un tas ir labi, jo viņš, šķiet, ir vienīgais vēl atlikušais latviešu autors, kura zīmējumi – pat ja ne vienmēr definējami kā karikatūras – ir tik asprātīgi un reizēm daudznozīmīgi, ka neliek kaunā novērsties, drīzāk šo to pārdomāt. Ja ir vēlēšanās, ir vērts sekot Māra rosībai arī "Facebook" – viņš gandrīz ik dienas publisko pa kādam jaunam zīmējumam.

Par visu šo smiešanos aizprātojos gadskārtējos "Satori" vasaras nometnes lasījumos, kas pagājušajā trešdienā notika bārā "Aleponija". Nometnes darba un pēc tam sarakstīto tekstu rediģēšanas laikā savu "audzēkņu" (es vadīju dokumentālās prozas darbnīcu) darbus jau biju paguvis bezmaz vai iemācīties no galvas. Lasījumu laikā varēju uzmanību veltīt kam citam, proti – es vēroju publiku, tās reakciju un nepieciešamību smieties (smiešanās gadījumā par vēlmi īsti runāt laikam nebūtu korekti – ja vien joks ir "pielēcis", tā bieži vien ir drīzāk intuitīva, instinktīva atsaukšanās uz redzēto vai dzirdēto). Man par patīkamu pārsteigumu, sanākušie smējās vai pat uzgavilēja vietās, kas arī man pašam šķita asprātīgas vai smieklīgas. Tad jau nav nemaz tik slikti, nodomāju. Rau, nav bijis jāpaiet pat ne 40 gadiem, un tikai dažu paaudžu laikā ir izveidojusies jauna un, kā man šķiet, jēdzīga humora izjūta. Bet tajā pašā brīdī atskārtu, pie kuras paaudzes piederu es pats, atcerējos sava rakstiņa sākumā pieminēto seno dienu novērojumu par dažādajām un bieži vien nesavienojamajām humora izjūtām, un tas viss man nepavisam vairs nešķita smieklīgi. Tad kā gan ir labāk – smieties visiem kopā par vienu un to pašu vai katram atsevišķi un katram par kaut ko citu?

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
16

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!