Recenzija
14.10.2007

Latvietis skumst

Komentē
0
Saglabā

Pastāv tāds latviešu valodas un literatūras skolotājas arhetips: senlaicīga kundzīte, kas apgrūtina skolēnus ar gariem ieteicami obligātās literatūras sarakstiem, savukārt skolēni, mesdami krustus, par katru cenu cenšas nelasīt tās zaļās zemes un mērnieku laikus. Tomēr ir paņēmiens, kā likt skolotājas sirdij atmaigt - uzrakstīt kādu dzejoli. Ilmārs Šlāpins pus pa jokam teic, ka nonācis līdzīgā situācijā, un rakstījis pantiņus, lai izpirktu grēkus. Tagad tie realizējušies dzejas grāmatas veidolā ar dīvainu nosaukumu: Karmabandha, kas patiesībā ir saliktenis no vārdiem karma un saites. Tātad karmiskas saites: “Tas, kas dabiski izriet no kādas iepriekšējas darbības...” (7. lpp) Tomēr nevajag domāt, ka grāmata ir apcerējums par Ziemeļindijas budismu. Nav arī nekādu kosmisko ceļojumu aprakstu prāta dzīlēs, par kuriem filologi sarakstītu pētījumu sējumus un tā arī pie skaidrības netiktu. Patiesībā pamatā ir gaužām vienkārša lieta: latvieša skumjas, ar kurām jebkuram būs viegli identificēties, un citu kultūru ietekmes Šlāpinam nav mēģinājumi paslēpt savu identitāti, tā ir veselīga redzes loka paplašināšana, lai labāk izprastu savu pasauli.

Ilmāram Šlāpinam dzeja nav vienīgā nodarbošanās, iespējams pat, līdz šim tā izpaudusies kā vaļasprieks, kas rit līdztekus filosofijai un aktivitātēm žurnālā Rīgas Laiks, taču ar šo krājumu viņam izdodas sasniegt to pašu vai pat pārspēt to, ko veic autori, kurus uztveram tikai kā dzejniekus. Šajā ziņā situācija ir līdzīga kā ar mākslinieka Andra Brežes alter ego Žeberu. Un ne tikai tas vieno šos abus autorus. Zināmas līdzības atrodam abu autoru dzejas poētikā.

Krājumu veido sešas nodaļas, ko ievada saistītā tekstā rakstītas atklāsmes, refleksijas, kas sasaucas ar katras nodaļas dzejoļiem. Pirmā ar nepretenziozu nosaukumu iesniegumi un sludinājumi iesākas šādi: “Ir tādas vietas vai situācijas, kuru aprakstam būtu nepieciešamas daudz pilnīgākas atmiņas, bet ir palikusi tikai vāja nojausma...” (9. lpp) Un dzejoļi, stilizējot ikdienišķu tekstu formas, it kā tiecas ar tām aizvietot zudušos atmiņas fragmentus. Inga Gaile ikdienišķu detaļu pavedienus saauž viltīgā zirnekļtīklā, kurā iemāna lasītāju. Šlāpins rīkojas līdzīgi, bet spēlējoties, stilizējot tā, ka sludinājums kā dzejas forma var izrādīties produktīvāks par sonetu. Galu galā reklāmas tagad piesaista vairāk uzmanības kā dzeja.

No vienas puses, autors runā par nopietnām lietām, tomēr gadsimtu gaitā saražotie grāmatu blāķi uz tādām tēmām kā mīlestība, Dievs un nāve liek skatīties aizdomīgi. Brīžos, kad šķiet, ka nu beidzot viss ir pavisam nopietni, kad lasītājs jau iedomājas, ka tulīt kļūs par reliģiskas atklāsmes liecinieku, izrādās, ka dzejas Es vien pajokojas:

es nojaušu
pasaule tūlīt ies bojā
mēs pēdējo tikšanos
nenorunājām
ar Dievu
es aizmirsu pastāstīt viņam
cik fantastiski
tev smaržo starp kājām
(75. lpp)

Lasot nodaļu no vēstulēm Dievam, rodas jautājums: kā cilvēkam, zemes rāpulim, kontaktēties ar Dievu, kas pēc reliģiju teorijām atrodas aiz cilvēka saprāta, tam nepieejamās sfērās? Protams, visērtāk ar Dievu sarunāties būtu kā līdzīgam ar līdzīgu, bet iepriekš minētā problēma šādus sakarus apgrūtina. Kristietībā vienīgā iespējamā komunikācija ir vienpusēja - ar noteiktu modeļu, lūgšanu, garīgo dziesmu, starpniecību, kas izmanto ikdienai svešu sakralizētu valodu. Šlāpins izeju rod, nevis mēģinājumos uztrenēt savu apziņu līdz augstākam līmenim, bet gan cenšoties piespiest Dievu, lai viņš saprot vienkāršo cilvēka valodu:

neuztraucies, Dievs
uz galda vēl ir
mazliet maizes, siers
zem galda pudelē
pavisam nedaudz viskija
(91. lpp)

Viens no elementiem, kas veido krājuma filosofisko dimensiju, ir tā pārdomātā uzbūve. Pat, ja nodaļas veidotas, dzejoļus elementāri grupējot pēc tēmām un noskaņām, mijiedarbībā ar grāmatas prologu un nodaļu ievadtekstiem izkristalizējas grāmatas pamatatziņa. Tātad pastāv vismaz divas interpretācijas iespējas. Pirmā ir skatīt katru tekstu kā atsevišķu vienību, neatkarīgu teritoriju, kas, nesot savu vēstījumu, cenšas ielauzties lasītāja apziņā. Tādā gadījumā teksti bieži vien liekas kā patīkami pieticīgā formā ietverti smeldzīgi aforismi, ko nebūtu kauns izmantot arī visai praktiskiem mērķiem - uzrakstīt uz apsveikuma kartiņas, lai iedāvātu draugam dzimšanas dienā, vai vienkārši aizsūtīt īsziņā meitenei:

labdien,
es tikai
gribēju atstāt
pāris ierakstus
tavā pasē
šogad esmu
izlēmis mācīties
mīlēt no jauna
sagatavošanas klasē
(15. lpp)

Otrā iespēja ir skatīt visu krājumu kā vienu veselumu, uztvert tekstus kopumā. Šajā gadījumā redzam, ka dzejoļi nav vis vienkārši samesti kārbiņā un sakratīti. Tātad atgriežamies pie prologa. “... karmabandha ir arī tas, ko es gribu tev pateikt, ļoti konkrēti gribu tev pateikt, bet tā arī nepasaku. Gribas aspekts šeit ir ļoti svarīgs. Piemēram, man šobrīd ļoti gribas pie tevis, un tas ir daudz spēcīgāk par to brīdi, kad esam kopā.” (7. lpp) raksta autors, lasītājam dodot ceļa orientierus. Un patiešām izrādās, ka tieši gribas aspekts ir tas, par ko vēsta pamatideja. Piemēram, krājumā visbiežak pieminētie vārdi ir gribu un gribētos. Sākot ar gluži ikdienišķu vēlmi komunicēt vai noskatīties dažas filmas, līdz pat pirmsnāves vēlmēm. Tā krājuma sākumā Šlāpins raksta: “labdien / es tikai gribēju / pierakstīt...” (14. lpp), bet pēdējā dzejolī jau lasām par pavisam nopietnām lietām:

negaidīta nekas, nekas, man tikai nedaudz jāatpūšas lēkme
negaidīta cik vēl daudz tev gribēju es pateikt lēkme
negaidīta, ak, tu dieviņ, cik tās debesis ir tomēr skaistas lēkme
negaidīta ņemiet visu, man jau tagad ir vienalga lēkme
(148. lpp)

Un izrādās, ka Karmabandha ir grāmata par ekonomisku problēmu, un proti, vēlmes ir neierobežotas, bet resursi ierobežoti: “nav tāda mūža, kurā tam visam būtu vieta, nav tāda cilvēka, kuram piederētu tik daudz...” (31. lpp)

Ar Karmabandhu brīžiem ir līdzīgi kā ar anekdotēm par latviešiem. Izlasi un smejies, līdz atjēdzies, kas smejies jau pats par sevi.

Tēmas

Arvis Viguls

Arvis Viguls ir trīs dzejoļu krājumu autors ("Istaba", 2009; "5:00", 2012; "Grāmata" 2018). Tulko un atdzejo no dažādām valodām diapazonā no cepumu reklāmām līdz operu ārijām. Patīk gatavot ēst, jo īp...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!