Latviešu sarkanais korāns

Korāns ir sarkans un skaists. Ievadā par skaistumu runā arī pats tulkotājs, tomēr es vēlos uzsvērt tieši vizuālo skaistumu. Es nevaru iedomāties, kādi motīvi likuši izdevuma māksliniekam Jurim Petraškevičam izvēlēties sarkano krāsu, taču šo izvēli var saukt par veiksmīgu – ne tikai tādēļ, ka sarkanā krāsa Korāna domas kontekstā saistās ar zināšanu daudzveidību, bet arī tādēļ, ka ir uzkrītoša, grezna un svinīga. Tas pieder senu reliģisku tekstu noformējumam; grāmata labi iederētos  turīga lasītāja plauktā. Grāmatas beigu daļā ievietoti astoņi sienas panno no Bursas Piektdienas mošejas – atbilstoši islāma tradīcijai, kas liedz atveidot radīto lietu pasauli, šie panno veidoti kaligrāfijas tehnikā, un tajos lasāmi tā dēvētie Dieva “skaistie vārdi”, proti, Allāham veltīti epiteti, kas uzsver viņa īpašības vispārākajā pakāpē.

Ilustrāciju, pat tik tradicionālu, ievietošana Korāna izdevumā liek aizdomāties par auditoriju, kam šis izdevums paredzēts. Kaut arī bagātīgi apgādāts ar Jāņa Ešota komentāriem, Maimas Grīnbergas redakcijā, šis noteikti nav akadēmisks izdevums. Tas nenozīmē neko sliktu, gluži pretēji, tulkotājam un izdevējam ir daudz lielāka brīvība, plašākas iespējas uzdrošināties un eksperimentēt – ar sarkano krāsu, ilustrācijām, teksta rediģēšanas pakāpi, vēlmi iztapt lasītāja sapratnes iespējām un paturēt  tulkotāja radošos risinājumus. Visredzamāk, tas attiecas uz grāmatas vizuālo noformējumu. Iepriekšējiem Ulža Bērziņa seno Tuvo Austrumu tekstu tulkojumiem (piemēram, Ījaba grāmatai, Vectēva Korkuda grāmatai) raksturīgas krāšņas Lilijas Dineres ilustrācijas, kas lasījuma tekstuālajai pieredzei sniedz papildus dimensiju. Biju pārliecināts, ka šī tradīcija tiks turpināta, un vēlme aplūkot attēlus mani urdīja visu laiku, kamēr nesu biezo sējumu mājup. Taču ilustrāciju vietā ir tikai minētie astoņi kaligrāfijas attēli. Par daudz attēlu konservatīvam musulmanim, taču krietni par maz lasītājam, kas iegādājies šo izdevumu, lai baudītu Tuvo Austrumu literatūras klasiku.

Jā, kas tad ir Korāna lasītājs? Nav pat mazākās nojausmas, kas tas varētu būt, kaut gan skaidrs, ka Korāna iznākšana grāmatas formātā ir nevis negaidīts jaunums, bet gan sengaidīta lieta. Bērziņa tulkojumi cirkulēja tīmeklī jau krietni sen, pirms pieciem gadiem pats rakstīju Karogā (fragmentu skat. šeit) par Korāna tulkojuma pabeigšanu, tulkotāja grūtībām un netulkojamības/ tulkojamības problēmām. Tikpat ilgi tīmeklī klīst arī runas, ka Korānu tulko citi cilvēki, ka Korāns ir netulkojams, ka musulmaņi to nelasīs, ka viņi var sadusmoties, ka Bērziņa tulkojums ir neskaidrs un nelasāms, un vispār esot nevis  vienkārši tulkojums, bet dzīvs piemineklis Bērziņa dzejnieka un atdzejotāja ambīcijām.

Patiešām, Bērziņa Korāns domāts sagatavotam lasītājam. Tulkotājs bieži izvēlas darināt jaunvārdus, ticēdams un paļaudamies, ka lasītāja valodas izjūta ļaus apjaust jaunradīto vārdu vismaz līdzīgā kontekstā. Lieki piebilst, ka šādām cerībām piemīt pārmērīga labticība pat naivums. Vietām šķiet (kaut gan man pašam ir viegli lasīt Bērziņa tekstus, jo pazīstu gan oriģinālu, esmu lasījis viņa tulkojumus, kopā strādājis pie citiem tulkojumiem), ka no lasītāja tiek prasīts par daudz, teju vai pašam par jaunu piedalīties tulkošanas procesā, kam palīdzētu bilingvāls izdevums. Daži kritiķi, piemēram, Juris Paiders, kurš Korānu lasījis rūpīgi, apkopojuši daudzas vietas, kur šāda pieeja radījusi pārpratumus. Tipisks gadījums ir ar vārdu “meteklis”, kur Paidera aptaujātie lasītāji saskatījuši onānismu, bet Bērziņš domājis azartspēles. Ir arī daudzas citas vietas, ko iespējams kritizēt līdzīgi. Negribēdams nedz īpaši piekrist Paideram, nedz celt debesīs visus Bērziņa risinājumus, varu piebilst, ka šis Korāna tulkojums ir domāts aizejošai paaudzei, kas baudījusi labu humanitāru izglītību. Proti, izglītotam lasītājam, kas jau daļēji pārzina Tuvo Austrumu literatūru, zina tās veidošanās principus, pazīst tekstuālo struktūru, izkopis savas lingvistiskās iemaņas, lasījis daudz un dažādus tekstus, ir gatavs sastapties ar tekstuālu neskaidrību, uzvarēt to, vai arī saglabāt apziņā visā tās daudzveidībā, lai noceltu no apziņas plaukta tad, kad kāda nejaušība turpmākās lasīšanas gaitā ļaus sastapt ko līdzīgu. Tālab Bērziņa Korāns ir elitārs izdevums, domāts šauram lasītāju lokam. Arī citiem no tā ir labums – var lasīt citus tulkojumus, tie jau ir tapuši, un, kā vēsta tīmeklis, arī top (pašlaik tiekot tulkots Korāns musulmaņu kopienas reliģiskajām vajadzībām).

Uzdrošinos domāt, ka pagaidām vēl joprojām ir daudz lasītāju, kas tomēr spēj novērtēt Bērziņa latviskojumu. Savā ziņā, viņa veikums salīdzināms ar ebreju izcelsmes franču orientālista Andrē Širakī (Andri Chouraqi) darbu, kurš franču valodā tulkojis ne tikai Korānu, bet arī Bībeli un Talmūdu. Man savulaik bija izdevība strādāt kopā ar Bērziņu pie Bībeles tekstu tulkojuma, un, lai arī šo tekstu apstrādē īstenots cits process, iekļaujot vairākas redakcijas pakāpes, Bērziņa kā tulkotāja pieredze saistīta ar daudziem Tuvo Austrumu tekstu slāņiem. Kā teicis Širakī, “jebkurš tulkojums ir tikai tuvošanās bezgalībai”, un ceru, ka lasītājs nav tik naivs, lai domātu, ka jelkāda tulkojuma versija spētu aizstāt oriģinālu. Ar šo piebildi es vēlētos principā noraidīt jebkādas prasības pēc tulkojuma “objektivitātes”. Skaidrs, ka jebkurš tulkojums ir tikai interpretācija, kas sastāv no nelielas daļas mākslas un liela daudzuma sēdēšanas pie galda un tehniska darba. Tādēļ vērts mēģināt aplēst, kas tad ir Bērziņa tulkojuma sasniegumi un novitātes.

Vislielākais devums, protams, ir teksta formālās puses – pantmēra, ritma, pat vārdu spēļu atveida latviski. Sākot jau ar senākajiem Bībeles tulkojumiem, Eiropas tradīcijā valdīja uzskats, ka dzeja ir netulkojama un neizprotama (jā, tieši tā, liela daļa ebreju Bībeles grāmatu sarakstītas dzejā, piem., praviešu Jeremijas un Jesajas grāmatas, arī citi teksti). Šāda pieeja tika piekopta arī attiecībā uz Korāna teksta tulkojumu. Neaizmirsīsim, ka pirmais Korāna tulkojums latīņu valodā tika nosaukts, mūsdienu valodā runājot, ne pārāk politkorekti Lex Mahumet pseudoprophete – viltus pravieša Muhameda likums, un bija domāts, lai kristīgā pasaule labāk iepazītu ienaidnieka tekstu. Būtībā kristīgās Eiropas attieksmes pret ebreju Bībeles tekstu vai Korānu metodoloģiski neatšķīrās, tulkotājiem, teologiem un tā laika ideologiem tekstos izlasāmā doma vienmēr šķita vērtīgāka un izceļamāka par valodas krāšņumu, dzejas metriku vai citām formālām teksta iezīmēm, tādēļ to atveidei neviens lielu uzmanību nepievērsa. Jā, reliģiski izdevumi to nenovērtē arī mūsdienās, tāpat kā viens otrs akadēmisks izdevums, tālab Bērziņa kā tulka devums tieši šai aspektā ir nenovērtējams un visādā ziņā uzteicams.

Jaunvārdi un radošie risinājumi, ko daži tik dedzīgi kritizē, galvenokārt ar domu, ka to lietojums apgrūtina lasīšanu (bet vai tad Korāns ir viegla izklaides literatūra?) Glika laikā bija valodas instruments, ar ko tika bagātināta un pilnveidota latviešu valoda. Diezin vai līdzīgu lingvistisku procesu var sagaidīt no Bērziņa tulkojuma, taču, ja arī neviens pats no viņa piedāvātajiem vārdiem, vārdu spēlēm un risinājumiem valodā neiedzīvotos, tad lasītājs vismaz tiktu radināts, ka valoda ir rīks, ko jātur darba kartībā un nemitīgi jākopj, nevis jāuztver kā esošu un nemainīgu lielumu.

Komentāri, kurus veidojis Jānis Ešots, labi papildina izdevumu, taču veidoti neproporcionāli. Teksta sākotnējai daļai to ir daudz, bet beigās tie apsīkst. No vienas puses, skaidrs, arī lasītājam sākumā vairāk jautājumu, un lasīšanas gaitā tiek gūtas atbildes, taču, no otras puses, liekas, ka komentāru skaitu tomēr labāk būtu bijis sadalīt vienmērīgāk.

Šis Korāna izdevums būs noderīgs arī arābu īpašvārdu atveides ziņā, to varēs izmantot dažādu tekstu un grāmatu redaktori. Tiesa, klasiskais Jāņa Sīkstuļa darbs, kas veltīts arābu personvārdu atveidei, jēgu nezaudē joprojām, taču šajā jomā tomēr ritējis noteikts attīstības process, kas saistīts ar vārdu skanējumu, un no tā izrietošajiem atveides principiem – latviešu valodā sakrālo tekstu tulkojumos vienmēr nākas mocīties, izvēloties par labu transliterācijai vai inkulturalizācijai – un krietns teksta piemērs ar konkrētiem lietojumiem nāks tikai par labu.

Galu galā, man vienkārši patīk lasīt šo Korāna tulkojumu. Tas man ļauj ar vienu kāju pabūt senajos Arābijas smiltājos, un vienlaikus ar otru stāvēt latviešu valodas plūdumā. Bērziņa Korāns nav viendienītis, kas kalpo utilitāriem sapratnes un informācijas iegūšanas mērķiem, tas ir piemineklis literāram piemineklim, ko lasīs ne viens vien Tuvo Austrumu pasaules mīļotājs, gūdams ne tikai iespaidus, bet arī radošu impulsu un atziņu, ka sens teksts ir vērtība pats par sevi, ka tāda pat vērtība ir arī tulkojums, un ka lasītājs nav viens bezgalīgajā burtu pasaulē – ka ir arī citi, kas lasījuši līdzīgi, un lasīto pierakstījuši, tapinot to, kas vienkāršā valodā sauc par tulkojumu.