Redzējumi
10.05.2008

Latviešu rakstnieču erotiskā literatūra: Laima Muktupāvela un Dace Rukšāne

Komentē
0
Saglabā

Teksts sagatavots kā priekšlasījums konferencei "Mātes valoda publiskajā telpā". Citi teksti:
Jānis Elsbergs - Dinamiskā ekvivalence lamu tulkošanā: praktiķa piezīmes
Vents Sīlis - Mātes valoda Jerofejeva poēmā 'Maskava – Gailīši'
Ilmārs Šlāpins - Lamu vārdu funkcionalitāte latviešu un krievu valodās
Ieva Lešinska - Par vārda 'fuck' tulkošanas iespējām
Ilva Skulte - Latviešu rakstnieču erotiskā literatūra: Laima Muktupāvela un Dace Rukšāne
Haralds Matulis: Latvijas vīriešu pornogrāfiskā daiļliteratūra (E. Frīdvalds, N. Sakss)
Inta Urbanoviča: Stilistiski pazeminātā leksika internetā
Paneļdiskusija ‘Latviešu valodas nenormatīvās leksikas bagātības’

 

Pirms pievērsties tēmai, uzskatu par nepieciešamu piezīmēt, ka erotikas elementu netrūkst arī citu latviešu rakstnieču darbos, dažkārt tie ir pat radikālāki, valodas līdzekļu izvēles ziņā drosmīgāki un/vai literāri veiksmīgāki, vairāk nekā abu manis analizēto autoru tekstos panākot viengabalainību un organiskumu (no nesenākajiem piemēriem skatīt, piemēram, Margaritas Perveņeckas īsprozu[1] vai Agneses Krivaldes stāstu Brālis [2]). Tomēr jāatzīst, ka tieši Dace Rukšāne un lielā mērā arī Laima Muktupāvela sievietes seksualitāti reprezentējušas kā vienu no centrālajām tēmām savos darbos, tādējādi uz jaunā gadu tūkstoša sliekšņa piedāvājot kardināli jauna tipa „sieviešu“ literatūru – tādu, kas nevairās seksualitātes, fizioloģizācijas[3] un kā virsvērtību izvirza atbrīvošanos. Visspektakulārākā un satraucošākā ir atbrīvošanās no tradicionālajiem uzvedības tabu un valodas likumiem, kas tiecas iegrožot seksualitātes izpaušanos. Erotiskā literatūra visos laikos, kad uzplaukusi, darbojusies (arī) kā dumpis pret hegemonisko realitātes versiju, lietojot subversijas taktiku un izlaužoties krāšņā karnevālā (izpausmes šajā gadījumā skatot Mihaila Bahtina karnevalizācijas jēdziena gaismā) [4]

Virsvērtības metafora ir gluži simboliska nejaušība, jo, sekojot sociālās semiotikas tradīcijai, viens no skaidrojumiem pētāmajam jautājumam rodams, pievēršoties tekstu ražošanas un izplatīšanās procesam kā noteiktai sociālai praksei. Jāskaidro ne tikai valodas zīmju lietošanas īpatnības, bet arī faktori, kas gan individulā (radošā), gan sociālā kopsakarā ietekmē un nosaka šīs īpatnības. Patērētājkultūrā savus noteikumus arī literārajos procesos diktē tirgus, proti, patērētāja vajadzības; rakstnieks kā radošs gars jutīgi reaģē uz situāciju, kurā dinamiski likumi summē apstākļus, kas nosaka, kuri valodas elementi iegūs vērtību un kuri to, iespējams, zaudēs. Tādēļ var apgalvot, ka nenormatīvā leksika erotiska satura izteikšanai ienāk literatūrā divos rāmējumos – gan kā globāli pārdodamais dumpis, gan kā iespējamā tigojamā bauda.

 

Izmaiņas attieksmē pret seksualitāti, analizējot patērētājsabiedrību, līdzās daudziem autoriem fiksējis arī Žans Bodrijārs: „Patērētāja paketē ir kāds priekšmets, kas ir smalkāks, dārgāks un mirdzošāks par citiem [..] – šis priekšmets ir ķermenis. Tā „atkalatklāšana“ fiziskās un seksuālās atbrīvošanās garā pēc gadu tūkstošus valdījušā puritānisma; tā visuresība (īpaši sievietes ķermeņa klātesamība visur [..]) reklāmā, modē un masu kultūrā; higiēnas, diētas un ārstniecības kults, kas ir tam apkārt, kā arī apsēstība ar jaunību, eleganci, vīrišķību/sievišķību; attieksmes un režīmi, un sakrificējošās prakses, kas ar to visu saistās, - tas viss kopā liecina par faktu, ka ķermenis mūsdienās kļuvis par pestīšanas objektu. Tas burtiski pārņemis šo morālo un ideoloģisko funkciju no dvēseles.“[5] Viņš atzīst ķermeni par vienu no raksturīgākajām vērtības zīmēm mūsu laika ekonomiskās apmaiņas procesā – skaistais un erotiskais, kur erotiskais ir reizē auksts un karsts, un atsvešināts. Ķermenis, vēl vairāk – pati seksualitāte – tiek objektivizēta, padarīta par priekšmetu un tādējādi kļūst par preci komercializētā un industrializētā sistēmā. Šādā kontekstā nozīme ir tieši nepārtrauktas saturu erotizācijas un seksualitātes eksponēšanas pieaugumā[6].

Tieši atsvešinātā un ekscesīvā erotiskā elementa priekšmetiskošana un padarīšana par preci latviešu literatūras tirgū ir pazīme, kas tuvākā salīdzinājumā apvieno citādi dažādos abu šeit aplūkoto autoru tekstus. Erotika ir zīme, ar ko marķēta abu rakstnieču literārā produkcija; tā kā tāda tiek arī lasīta, neatkarīgi no tā, vai šī zīme ir tukša, proti, teksts nesagādā īpašus erotiskus stimulus, vai arī tā apzīmē noteiktas poētiskās īpatnības, teksta radīšanas stratēģijas, darba pamatideju.

 

Ja pieņem, ka par erotisku pierasts saukt literatūru, kas vai nu sarūpē lasītājam seksuālu uzbudinājumu, vai arī iecerēta ar mērķi dot paraugus dzimumu satiksmes lietās, abu latviešu rakstnieču darbi, neuzskatot par pierādījumu seksuālu darbību pieminējumu skaitu uz teksta vai laukuma vienību un apzinātas norādes uz literārajām ietekmēm (teiksim,  kā Henrija Millera ietekme Daces Rukšānes darbos vai, piemēram, grieķu mītu atbalsis Laimas Muktupāvelas stāstos), patiesībā nav erotiskā literatūra. To drīzāk varētu dēvēt par attiecību apskatu, kura centrālā problēma ir vīriešu un sieviešu psiholoģiskās, sociālā statusa un lomu atšķirības. Minētās attiecības un atšķirības lielā mērā konstituē pieņemtais (pieņemamais) jeb valdošais diskurss.

Tieši tādēļ, lai arī saturs nereti šķiet izaicinošs, pat provokatīvs, jāsecina, ka lietotā valoda pārsvarā ieturēta normas robežās un nav iespējams fiksēt īpašus radošos meklējumus. Sevišķi Dace Rukšāne, izvēršot precīzas fizioloģiskas pasāžas, iekļaujas teju vai medicīnisku vai praktisku rokasgrāmatu diskursā. Tas gan neizslēdz to, ka tajos pašos tekstos krāsas šķiestas metaforās, metonīmijās, salīdzinājumos, alegorijās, piepeši nolemjot tās lietot kādā noteiktā teksta nogrieznī. Vulgārāka pieskaņa nereti ir Laimas Muktupāvelas lietotajiem apzīmējumiem, tomēr arī tos pārsvarā iespējams klasificēt kā vecvārdus, dialektismus u.c. nevulgāro slāņu leksisko materiālu vai arī kā tropus.

Valoda ir tas plānais simbolu slānis, kas pārsteidzoši izturīgi neļauj pārliecinoši izpausties vēlmei. Saskaņā ar Žaku Lakānu, kas vairākos savos darbos analizējis valodas, seksualitātes un subjektivitātes savstarpējās sakarības, valoda nodala, šķir un liek izjust to pilnības un veseluma trūkumu, kas saglabājies zemapziņā no pirmsvalodas stāvokļa, subjekta/objekta nedalītības, uz kuru cilvēks nebeidz tiekties. Valoda ir simboliska kārtība, kuru nodrošina falls jeb likums[7]. Arī savā rakstā Burta instance bezapziņā vai prāta liktenis pēc Freida Ž.Lakāns aplūko subjekta bezpalīdzību valodisko iespēju un robežu tapšanas priekšā, īpaši koncentrējoties par metaforu un metonīmiju lomu: „Visa spēle ar apzīmētājiem starp metonīmiju un metaforu, līdz pašam tās asumam, kas liek manai vēlmei apstāties pie atteikšanās no apzīmētāja vai esamības nepietiekamības un saista manu likteni ar jautājumu par manu nolemtību, ar netveramu un filigrānu precizitāti līdz pat partijas beigām norisinās tur, kur manis nav, tā kā noteikt savu vietu tajā es nespēju.“[8]

Tādējādi valodas lietojumam ir apspiestās seksualitātes konteksts – tas vēl vairāk pasvītro sarežģītību rakstnieces mēģinājumos atrast savu balsi, savu valodu vai savu stāstu, lai „ierakstītu“ to sociālajā vidē. Šo mēģinājumu gaitā tklājas, ka priekšstati par sociāli atļauto un liegto dažādās sfērās izmainās. Pat ja maiņa notiek vienā virzienā, ātrumi ir dažādi.

Neskatoties uz sociālu akceptu un pat stimulu erotikas atveidošanai, precedenta – izteiksmes līdzekļu tradīcijas – trūkums un valodas normas spēks izrādās būtisks iegrožojošs faktors un estētiskās kvalitātes grāvējs. Ja apzināti atsakās no pustoņiem, mājieniem, asociācijām, eifēmismiem, ir iespēja izvēlēties, no tā, kas atliek: stilistiski neitrāla, kvazizinātniska leksika vai šķietami zemāki, neprecīzāki leksikas slāņi ar papildnozīmju piejaukumu. Šī izvēle traucē runas brīvo plūdumu, nevietā rodas kaut kas līdzīgs akcentam vai pauzei, kamēr pats teksts, it kā problēmas neskarts, attīstās tālāk. Izņēmums šeit varētu būt homoerotiskās un pašapmierināšanās ainas, kas, piemēram, Dacei Rukšānei izdevušās ievērojami organiskākas nekā otrai aplūkotajai autorei. Ja objekts ir savs vai sev līdzīgais ķermenis, tekstam acīmredzot ir cita funkcionalitāte.

Kā abām autorēm vienojošo, manuprāt, vērts pieminēt vēl divas iezīmes. Pirmkārt, turpinot kritiskās analīzes ievirzi, jāuzsver, ka tie ir teksti no sievietes perspektīvas. Tā savā ziņā arī ļauj skaidrot (riskējot ar apsūdzību seksismā) salīdzinošo „maigumu/elastīgumu“ sintaktiski stilistiskajā līmenī un savdabīgas neregularitātes, pat pēkšņus pārtraukumus teksta plūdumā, pēkšņas un krasas stila un teksta pamatnoskaņas maiņas no skrupulozi reālistiskam līdz sapņaini romantiskam, no skaidri ironiska līdz teju jūsmīgam un atpakļ līdz rotaļīgi ciniskam... Dace Rukšāne, piemēram, ironiskā alegorijā aprakstot orālā seksa ainu: „Kaut gan – pieļauju, ka eksperiments var arī izgāzties – mirkļos, kad jūtu šļācamies to savā mutē, noreibstu kā no diviem mēriņiem tekilas. Kā gan izšķirt, kur beidzas Anrī un sākas alkohola skurbums? Rūgtās, saldās, sāļās un ar Ziemassvētku garšu. Zirņi ar speķi. Mednieku desiņas, hamburgers un nēģi sinepēs. Tik dažādas vīriešu noskaņas.“[9]

Otrkārt, atkal Bodrijāra pēdās gribētos norādīt uz šo neapšaubāmi postmoderno tekstu īpašo saikni ar (īpašo), masu mediju konstruēto realitāti – uz ko norāda ne tikai abu rakstnieču darbība medijos, bet arī problemātikas apbrīnojamā tuvība ar sieviešu / vīriešu žurnālu saturu. Tieši tajos soli pa solim, stāstos, diskusijās, testos un ekspertu padomos dzimis jaunas, gudras, fiziski koptas, neatkarīgas, arī „sievietes – mednieces“ tēls – tāds, kādu to savos darbos iemūžinājušas abas latviešu rakstnieces.

Tomēr tēli ir tikai viens no salīdzinājuma aspektiem. Modernie žurnāli kā īpašu žanru izkopj arī stāstu „iz dzīves“ stāstīšanu, kuros erotiskajiem momentiem ir līdzīga loma kā emocionālajiem. Stāstu stāstīšana un arī lasīšana ir izplatīta seksuālās vēlmes verbālas sublimācijas forma. Tā pārvieto nozīmes uz otro signifikācijas kārtību, aizpilda telpu starp subjektu un realitāti un palīdz konstrēt „citu“ un virtuālu, diskursīvu trešo, kas uzņemtos ciešanas un atbildību.

Ja ņem par pamatu klasiskos paraugus, var jautāt – ko citu dara Bokačo (varoņi), ja ne stāsta stāstus? Stāsta, lai uzturētu savā laikmetā nepieciešamo aizmiršanos, runājot par līdzīgiem notikumiem ar intīmiem pārsteigumiem kā Laima Muktupāvela īsprozas krājumā Totēmi[10]. Materiālam piedota strikta ārēja forma, baudāms ritms un autora satīriskais smaids aizmugures plānā. Tieši tāds jaušams arī Laimas Muktupāvelas labākajos "stāstos", piemēram, Briedītis vai Dievlūdzēja (īsuma labad šeit lietoti tikai "totēmiskie" nosaukumi bez skaidrojošā papildnosaukuma). Tieši eksperimenti stāstījuma formā vai, vēl precīzāk, savdabīgi mēģinājumi ar teksta muzikalitāti – emocionālo tonalitāti, reģistru, sarunvalodas intonācijām, daudzbalsīgumu (gan polifoniju – kā Dēlē, kur rakstniece pie stūres paņem un uzklausa nejaušus līdzbraucējus –, gan harmoniju kā Briedītī, kur trīs sievietes intervē aktieri). Šie eksperimenti ietver valodu miju – latīņu, itāļu, angļu, krievu, franču, arī (piepeši) latgaliešu u.c. valodu iespraudumi veido katra atsevišķa stāsta īpašo kolorītu, un ritmu (no šī viedokļa interesanta ir Dievlūdzēja, kur rakstniece lieto tādu kā dzejoļa ritmu, pieskaņojot to J.Štrausa polkai - mazurkai).

Un tomēr – kas tas ir vairāk?: noputējis, klasisks un aizmirsts Bokačo, par ko skolā mācāmies, ka tas atmasko un kritizē sava laika sabiedrību, vai "patiesā dzīve" visā tās krāšņajā tekstualizētajā trivialitātē ar pirms gadiem piecpadsmit salauzto tabu gadu gaitā stabili nodzeltējušajām pikantērijām? Ja papētītu abu ekonomisko rentablitāti vai pārdodamību, droši vien, ka uzvarētu pēdējais variants/ lasījums. Lai arī savām daudzajām versijām par sievietes un vīrieša attiecībām rakstniece „uztupina“ mītu shēmu, atvasinot gribu, attieksmju un rīcību jēgu no cita signifikācijas līmeņa notikumiem, lai arī viņa ("es" visos stāstos) līdzās svarīgākajai sievietes-rakstnieces identitātei tekstos iemēģina dažādas citas un lai arī viņa stāsta par absolūti ticamiem notikumiem (protestētājiem, šķiet, sagatavojusi vīģeslapu: tā notiek! tā bija!), Muktupāvelas interpretācijā patiesā dzīve nav patiesa, un tam ir vairāki iemesli.

Pirmkārt, izvēlētie stilistiskie līdzekļi Muktupāvelas darbos ir mazliet par māksliniecisku, lai nepadarītu (sauksim to, piemēram, par) dzīvi banālu. Otrkārt, pārdomātība – koncepcija, darba mērķis, rakstnieces intereses objekts, no lasītāja netiek īpaši slēpts. Verbālais teksts iegūst akcentētu modalitāti. Ja rakstniece orientējusies uz erotisko komponentu, lasītājs var būt drošs, ka, neatkarīgi no stāsta attīstības iekšējā ritma, viņš to arī saņems. Tieši tā: gribot, bet nespējot adekvāti vārdos izteikt varones seksuālās enerģijas manifestācijas, rakstniece, manuprāt, sabojā savu citādi lielisko darbu Mīla. Benjamiņa[11]. Treškārt, mītu izmantojums liek domāt, ka gribēta ir vēl kāda dimensija.

Šeit atļaušos nelielu iestarpinājumu, jo tikko minētā Muktupāvelas teksta īpatnība iezīmē arī pēc manām domām zīmīgāko atšķirību starp abām autorēm, ko atļaušos konceptualizēt. To darīšu, balstoties uz Nīčes aizsākto Rietumu kultūras pirmsākumu nošķīrumu dionīsiskajā un apolloniskajā – tumšajā, patērējošajā destruktīvajā, htoniskajā un gaišajā, racionālajā sakārtotajā un produktīvajā. Pirmo kultūras īpašību kopumu var saistīt ar sievišķo, savukārt otro ar vīrišķo - amerikāņu literatūrzinātniece Kamilla Palja (Camille Palia), kas erotikai literatūrā veltījusi savu skandalozo grāmatu Seksuālās personas[12], domā, ka dzimtes dalījums, ko viņa, atšķirībā no vairuma femiministu kritiķu, uzskata par bioloģiski noteiktām, balstās pretstatā, kas pamatā Rietumu kultūrai, neatkarīgi no tā, vai katrai pusei atvēlētā vieta tiek akceptēta vai apstrīdēta. Šķiet, ka šajā aspektā Laimas Muktupāvelas un Daces Rukšānes teksti atšķiras. Pat ja galvenais mērķis – brīva sieviete – abām rakstniecēm sakrīt, ievērojami atšķiras priekšstati par šo brīvo sievieti un stratēģijas mērķa sasniegšanai. Šajā gadījumā tātad – teksta veidošanas stratēģijas.

Ja Dace Rukšāne labprāt izvēlas dienasgrāmatas (gultas grāmatas, spilvena grāmatas) stāstu tipu, kurā pārsvarā dominē racionalitāte, ekonomiskums gan attiecībā uz valodas līdzekļu izvēli, gan tēlainību, paturot sev „sievišķīgo“ iespēju no visa tā atteikties, tad Laima Muktupāvela ir daudz dāsnāka, lieliski atbilstot Kamillas Paljas tēzei par kristietības  un pagānisma nesaraujamo klātesamību. Laima Muktupāvela, it sevišķi šobrīd jaunākajā darbā Totēmi, cenšas aizraut ar pagāniskās, zemes kulta, mītiskās pasaules bangojošo un dzirkstošo klātbūtni it visur, visvairāk jau spriedzē starp vīrieti un sievieti. Tieši šādā diskursā skaisto var nomainīt groteskais, un reālistisku nosaukšanu – hiperbola.

 

Dace Rukšāne izvēlējusies citu stratēģiju. Viņa šokē ar racionālu, loģisku atklāsmi, viņas varone nereti cieš, zaudējot saikni ar loģiku, nespējot atbildēt uz jautājumiem, atsakoties no noteikumiem, nejaudājot atrast mērķi. Varētu teikt, ka Dace Rukšāne izvēlējusies „vīrieša“ stratēģiju – iekarot, izzināt, izskaidrot, pamatot – to var teikt  par tēlu veidojumu un arī par erotisku motīvu aprakstā lietoto valodu – dominē neitrālas leksikas vārdi, ievērotas literārā populārzinātniskā vai aprobētās un pietiekami skaidrās sarunvalodas stila normas, ko, kā uzskatāmi demonstrē iepriekš lasāmais citāts, nereti pavada vesela rinda asociācijās balstītu metaforu. Neskatoties uz to, ka Daces Rukšānes Romāniņš savulaik izraisīja ažiotāžu tieši ar savu amazones tipa sievietes atveidojumu, varones „ceļojuma“ ideālais mērķis tik un tā izrādās skaidrs un noteikts – idilliskais patriarhālas ģimenes dzīves modelis, kurā pat televīzijas pulti vīrietim atkarot ir grūti.

 

Ja runājam par ķermeni – neglītais, bojātais arī var akumulēt seksuālu enerģiju. Šai ziņā katrai rakstniecei ir sava programma. Ja Rukšānes darbos tā ir deviance, slimība, kuru var labot racionāli, ārstēt (un kuras ārstēšanai Romāniņā, piemēram, tiek iesaistīts tik ietilpīgs erotisks simbols kā bite), tad Muktupāvelai drīzāk tiek aktualizēts vecums un nāve – ķermeņa dabiska procesa nenovēršamais, maģiski aptveramais rezultāts, kuru prāts atsakās pieņemt.

Tomēr, lai arī šāda dihotomija, manuprāt, ir auglīga abu rakstnieču daiļrades salīdzinošā analīzē,  būtu kļūda apgalvot, ka Rukšānes „amazones“ vīrišķais diskurss ar raksturīgo sekularitāti ir tālu no Muktupāvelas „htoniskās mātes“ sievišķā diskursa. Tos vieno gan abu uzstādījumu valdonīgais raksturs, gan abu rakstnieču nekonsekvence. Piemēram, mīti nebūtu  uztverami metaforiski, bet maģiski. Laimas Muktupāvelas darbos savukārt zinātniskuma formālie elementi – piemēram, atsauču klāsts Bruņurupucienē vai Lauvenes (literatūr)vēsturiskās detaļas un sarunvaloda ­­– liecina par izteikti sekulāru diskursu, kas liek mīta dimensijas ieviešanas centienus uzlūkot kā kaut ko neapšaubāmi skaistu, taču dekoratīvu.

 


[1] Perveņecka, M. Visi koki aizgājuši. – Rīga: Dienas Grāmata, 2006.

[2] Hermanis/Naumanis. Latviešu stāsti. Red. N.Naumanis. – Rīga: Dienas Grāmata, 2006, 219. – 229.lpp.

[3] Šo terminu, lai apzīmētu „tīksmes, gandarījuma un dziļa apmierinājuma jēdzienu reducēt, vienkāršot, primitivizēt līdz cilvēka kā dzīva organisma vajadzībām, līdz cilvēkam kā bioloģiskai būtnei“ lieto R.Ceplis rakstā Daces Rukšānes romāns „Beatrises gultas stāsti“ baudu un vajadzību fizioloģizācijas kontekstā. Citēts pēc Vasiljeva I. Tematiskas aktualitātes:baudu un atkarību diskurss. // Jaunākā latviešu literatūra. Žanru pārskati, teorija un kritika. Red. A. Cimdiņa. – Rīga, LU Akad. Apgāds, 2007., 72. lpp., kur autore, analizējot šī procesa attīstību 2004./2005.g., secina, ka uzsvars uz seksualitāti šķiet zaudējam savu intensitāti.

[4] Erotic politics : desire on the Renaissance stage / ed. by Susan Zimmerman.

New York ;London : Routledge, 1992, pp. 6

[5] Baudrillard, J. The Consumer Society. Myths & Structures. – London: Sage Publ., 1998., pp. 129

[6] turpat, pp. 144

[7] Erotic politics : desire on the Renaissance stage / ed. by Susan Zimmerman.

New York ;London : Routledge, 1992, pp. 3

[8] Лакан Ж. Инстанция буквы в бессознательном или судьба разума после Фрейда.// Инстанция буквы в бессознательном или судьба разума после Фрейда. – Моcква: РФО, 1997, 74. cтр.

[9] Rukšāne, D. Romāniņš. – Rīga: Atēna, 2002., 66.lpp.

[10] Muktupāvela, L. Totēmi. – Rīga: Jumava, 2007.

[11] Muktupāvela, L. Mīla. Benjamiņa. – Rīga: Daugava, 2005.

[12] Палья К. Личины сексуальности. - Екатеринбург:  У-Фактория; Изд-во Урал. ун-та, 2006

 

Organizē:

Ilva Skulte

Ilva Skulte ir beigusi LU Filoloģijas fakultāti (tādēļ uzdrošinās laiku pa laikam rakstīt par literatūru), šobrīd strādā RSU Komunikācijas fakultātes Komunikācijas studiju katedrā un vairākus gadus (2...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!