Recenzija
30.05.2008

Latviešu psihs

Komentē
0
Saglabā

Andra Ogriņa (1975) dzejas krājums es zvēru pie kraukļiem vismaz autora vecuma ziņā ir vēla debija, tomēr dzejai viņš pievērsies tikai ap trīsdesmit, un rezultāts iekļaujas jaunākās latviešu dzejas ainā. Šāda informācija tika sniegta preses relīzē, kas pavēstīja par grāmatas iznākšanu. Neoficiāli avoti liecina, ka autors ir daudzrakstītājs, tas arī varētu būt viens no iemesliem, kādēļ viņam izdevās strauji sasniegt tādu līmeni, ka šobrīd savās rokās varam turēt šo askētiski noformēto grāmatu.

Reiz, mēģinot uzzināt autora nodarbošanos ārpus dzejas, tas ir, reālajā dzīvē, rīkojos pavisam neoriģināli un ierakstīju viņa vārdu interneta meklētājā. Rezultātā ieguvu vairākus variantus, sākot no kāda ēdināšanas uzņēmuma valdes priekšsēdētāja, beidzot ar bankas nekustamo īpašumu fonda pārvaldnieku. Neviens no šiem Andriem Ogriņiem nebija meklētais, tomēr, domāju, autoram piestāvētu arī šīs profesijas.

Ogriņa dzeja, neskatoties uz tās nesavienojamību ar ko racionālu un pragmatisku, manuprāt, ir globalizācijas bērns. Tā apdullina lasītāju ar tēlu un metaforu gūzmu, kurā reizēm izdodas saskatīt kādus kopsaucējus, tāpat kā diendienā mūs bombardē šokējošas ziņas, reklāmas un aicinājumi pievērsties zaļam dzīvesveidam.

Šādā situācijā lasītājam atliek vien atrast sev tīkamāko - kādu rindu, tēlu, metaforu, tā arī necenšoties uztvert tekstu kā atsevišķu veselumu ar smalkiem uzbūves principiem. Tas arī paskaidro un attaisno lappušu numerācijas un satura rādītāja trūkumu, mazo atstatumu starp rindām un atsevišķiem tekstiem.

Lasītājs uzreiz tiek ierauts šajā murgainajā pasaulē, kuru lielās devās nesagatavots organisms varētu panest smagi. Varbūt grāmata pat varēja būt pieticīgāka apjomā, šķiet, sakāpinātā tēlainība un haotisms brīžiem licis apmulst arī grāmatas redaktoram.

Šī noteikti ir viena no tām grāmatām, kas varētu vien pastiprināt iesīkstējušu literatūras skolotāju vai provinces rakstnieku uzskatu, ka mūsdienu literatūra ir nesaprotama, tumša, pārlieku depresīva, atrauta no reālās dzīves. Savukārt citu acīs šīs īpašības Ogriņu kā dzejnieku tikai padarīs pievilcīgu. Viņš noteikti nav no tiem autoriem, kuru teksti šķiet patīkami arī cilvēkam, kam tie nejauši nonākuši rokās. Brīžiem pat šķiet, ka autoram ir bail kļūt saprotamam, un, iesācis dzejoli ar rindām, kurās var samanīt jēgas pavedienu, viņš pēkšņi to noārda ar absurda devu, radot iespaidu, ka, iespējams, šajā lapaspusē kādreiz atradies vēstījums ar visai prozaisku tekstu, piemēram: aizbraucām uz laukiem, ziedēja ābeles, vectēvs ir slims. līdz rītam, un tamlīdzīgi. Un kāds dīvainis šo vienkāršo vēstījumu aizšifrējis.

Grāmatā ievietoti vairāki teksti, kas pedantiski izkārtoti vienāda garuma rindās; citi, kas iztur vienu domu, neizplūstot juceklī, ko satur kopā vien noskaņa, liecina, ka autors tomēr varētu un reizēm vēlas izveidot no haosa kaut vai šķietamu kārtību, iespējams, tas vairs nebūtu Ogriņš, taču viņa šī brīža rakstīšanas stilam ir kāds ierobežojums, proti, teksts aprij pats sevi, un pastāv draudi, ka lasītājs ar laiku nogurs no nebeidzamās oriģinalitātes.

Kontrastā ekscentriskām rindām, kurās grūti sazīmēt loģikas klātbūtni citreiz parādās gaumīgi pieticīgas rindas:

kad pārnāksi mājās noslauki putekļus
izmazgā grīdu iestiklo logus ieceļ atp
akaļ durvis nomierini pārbiedētos kai
miņus atsauc morgā rezervēto atvilkt
ni bet pats galvenais sameklē kurā ell
ē es vakar iegrūdu savu aptaurēto rok
u
(III)

es pabeidzu stjuarti sauc viktorija viņa viegli pieskaras manam celim un piedāvā zaļ –
vīna pudeli
(I)
 

Tādēļ dzejoļu krājums atstāj histērisku iespaidu. Protams, labai dzejai ir nepieciešami šizofrēnijas elementi, kaut kas patoloģisks.

Tāpat raksturīga šķiet hipiju, bezpajumtnieku, alkoholiķu un citu, kurus pamatoti vai aiz pārpratuma mēdz dēvēt par sabiedrības padibenēm, romantizēšana, kas latviešu dzejā ir daudz apspēlēta, sākot no Čaka, beidzot ar Gaiķu Māri, varbūt tādēļ tajā ir grūti pateikt ko jaunu, taču var likt uzsvaru nevis uz to, KO pateikt, bet KĀ:

es balsoju par tiem kuri dzīvo zem parka soliņiem stāsta zemes siltajā mantijā ietērptas pasakas un reizi pa reizei uzpeld savās pudeļu korķu laiviņās (III) [i]

Tāpat, lai gan autoram piemīt pārsteidzoša spēja atrast arvien jaunus un jaunus tēlus un metaforas, šķiet, krājumā biežāk sastopamie tēli ir alkohola un tā lietošanas atribūtika: korķi, glāzes, pudeles, visbiežāk sadauzītas.

Savukārt visspēcīgākais Ogriņš ir tad, kad metafora ir kā palielināmais stikls, caur kuru skatoties, pasaule iegūst citus apveidus, bet reizēm tās ir vien krāsaini stikliņi, pieņemsim, sadauzītas pudeļu lauskas, skaisti izskatās, taču liec pie acs kā gribi, bet pasaule neatklājas. Bet varbūt tā nav pareizā mēraukla.

Dīvainā kārtā brīžiem ir grūti nosaukt vārdā to, kas Ogriņa dzeju padara pievilcīgu, un nevis tādēļ, ka autoram – nedod Dievs – nebūtu talanta, bet tādēļ, ka Ogriņa spēks slēpjas iracionālajā, kaut kādā dziņā, kas kādam šķietami racionālam cilvēkam, piemēram, starptautiska uzņēmuma projektu asistentam vai bankas darbiniekam lika stāties attiecībās ar dzeju, dziņā, kas slēpjas arī tajos, kurus šī dzeja uzrunā.


 

[i] Grāmatas lappuses nav numurētas un gandrīz visi dzejoļi iztiek ar trim vienādības zīmēm nosaukuma vietā, tādēļ citētajiem fragmentiem pievienoju vien nodaļas numuru, kurā tas ievietots.

Tēmas

Arvis Viguls

Arvis Viguls ir trīs dzejoļu krājumu autors ("Istaba", 2009; "5:00", 2012; "Grāmata" 2018). Tulko un atdzejo no dažādām valodām diapazonā no cepumu reklāmām līdz operu ārijām. Patīk gatavot ēst, jo īp...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!