Foto - Ģirts Raģelis
 
Literatūra
19.04.2018

Latviešu literatūra pasaulē

Komentē
3

"Man bija jauna sirds, gluži jauna, neievainota un stipra kā tikko no cepļa ņemta krūze, kuras glazūra nevienā vietā vēl nav iedauzīta… Kur piesit, tur skan."
Kārlis Skalbe, "Kā es braucu ziemeļmeitas lūkoties"

Tas gadījās pirms nu jau daudziem gadiem, toreiz, kad Latvijas rakstniecība bija tikusi kāda īpašā godā Gēteborgas grāmatu gadatirgū Zviedrijā. Mans romāns "Čeka, bumba & rokenrols" nesen bija izdots Somijā, un Somija jau gandrīz turpat kur Zviedrija vien ir. Vēl mazliet, un es jau grasījos iekarot visu pasauli. Faktam, ka mani somu izdevēji klātienē izrādījās melnās ādas jakās ģērbti rokmūzikas festivālu apmeklētāji un manu romānu izdošanai viņi bija noskatījuši vien tāpēc, ka tā nosaukumā bija vārds "rokenrols", manās acīs nebija lielas nozīmes. Paskat, es devos uz literatūras festivālu aiz polārā loka, lūk, es lidoju uz rakstnieku rezidenci ASV, viens stāsts tika iztulkots un iekļauts antoloģijā Kanādā, kāds cits – Vācijā. Uz honorāru maksāšanu gan šie ārzemnieki bija vēl bakstāmāki par mūsu pašu izdevējiem, tomēr es biju pārliecināts, ka visam drīz vien jāmainās. Tūliņ, tūliņ, reku, reku.
Nākamajā rītā pēc pasākuma atklāšanas balles un zviedru galdu nokopšanas, jautrā bariņā ejot cauri pilsētas parkam un latviski sarunājoties, aiz muguras dzirdējām konstatējumu skaidrā zviedru valodā: "Latviešu cūkas." Un kaut kā tajā pašā acumirklī bija skaidrs, ka tas nav šajā Zviedrijas mazpilsētā iepriekšējā dienā izskanējušo latviešu prozas vai dzejas lasījumu analītiski objektīvs novērtējums, bet gan vispārcilvēcīgs un pret katru no mums konkrēti vērsts personisks apvainojums – kaut kas radniecīgs pāridarījuma sajūtai par nelaimīgi metāllūžņos sagrieztu kuģi, rūgtumam par zviedru arodbiedrību spaidu neierobežotajiem latviešu celtniekiem, nepatikai pret patvērumu radušajiem latviešu leģionāriem un citām pāri jūrām dvesmojošām pārestībām un baismām. Un ne smakas no izslavētā Stokholmas līdzjušanas sindroma. Jo, būsim godīgi, tādu latviešu un arī visādu citādu literatūru neviens nekur nekad nav īpaši gaidījis un negaida, arī tepat blakus esošajā Zviedrijā ne – pat ja mums patiktu iztēloties, ka mūsu iespējamos dzejas, prozas vai varbūt pat publicistikas gaidītājus no mums šķir tikai tāds nieka jūras strēķītis, ko padomju laikos dažs uzņēmīgs pārbēdzējs pat pamanījās šķērsot mākslīgā mēslojuma kaisīšanai izmantotā divplāksnī, tautā sauktā arī par "kukuruzņiku".
"No kurienes jūs esat?" viņi parasti mēdz vaicāt. Arī tajā Gēteborgas pasākumā. Reizēm tie var būt pat šķietami tik izglītoti un dažādas lasāmvielas sarakstījušies cilvēki kā Džefrijs Jūdžinidess vai "Mākoņu atlanta" autors Deivids Mičels. "Latvija?" viņi pēc tam mēdz atkārtot. "Tātad jūsu galvaspilsēta ir… ļaujiet man minēt – Tallina! (Viļņa!)" Taču tas vēl, protams, ir pats labvēlīgākais notikumu attīstības scenārijs. Parasti šajās sarunās nav ne Tallinas, ne Viļņas, un tāpēc ir jāķeras pie skaidrojumiem, izmantojot pietuvinājuma jeb salīdzināšanās metodi.
"Mūsu valsts atrodas pie Baltijas jūras."
"Krievijā?"
"Nē, mēs esam Eiropas Savienībā."
"Pag, jūs teicāt – Bosnija?"
"Nē, Latvija ir viena no trim Baltijas valstīm."
"?"
"Pie Baltijas jūras, turpat, kur Igaunija un Lietuva. Mēs esam pa vidu."
"?"
"Un vēl turpat netālu ir Polija. Bet pāri jūrai Zviedrija."
"Tātad savā valstī jūs runājat krievu valodā?"
"Nē, mūsu valoda ir latviešu valoda."
"Bet jūs esat daļa no Krievijas?"
"Nē, Latvija ir neatkarīga valsts."
"Bet man jūsu valoda izklausījās pēc krievu valodas!"
"Mūsu valoda ir viena no senākajām indoeiropiešu valodām, un tai tieši radniecīga ir tikai lietuviešu valoda. Vēl bija prūši…"
"Krievi?"
"Nē, prūši, bet tas vairs nav svarīgi. Jā, lūdzu, papildiniet man vēl sarkano!"
Ja dzīves laiku, ko gadījies notriekt šādās sarunās, izmantotu rakstīšanai, es droši vien būtu uzrakstījis vēl vienu "Karu un mieru", vismaz "Zaļo zemi" vai "Manu cīņu" (neuztraucieties, tikai apjoma ziņā, kvalitāti jau tas nekā nespēj iespaidot).
Kāds tur brīnums, ka laika gaitā rodas aizvainojums, uzkrājas rūgtums. Literatūra mums ir, turklāt caurmērā droši vien ne sliktāka vai labāka kā kaimiņos, bet izdevējus un lasītājus citās zemēs ar to iekārdināt kā neizdodas, tā neizdodas, jo mūs vienkārši neredz, nepamana, bet, ja ievēro, tad ne jau par literāriem, bet Porziņģa vai vēl kādiem citiem sasniegumiem. Protams, allaž var aizbildināties ar naudas trūkumu. Latvijas ziņu portāli vēl pirms dažām dienām zaļā skaudībā un ļaunā priekā pārpublicēja ziņu par kādu anonīmu norvēģu labdari, kas Igaunijas literatūras tulkošanai un izdošanai dāņu, norvēģu un islandiešu valodā ziedojis 150 000 eiro. Nebijis dāsna Dānijas valsts atbalsta, arī mēs par tādiem dāņu rakstniekiem kā Pēters Hēgs un Kārena Bliksena droši vien būtu dzirdējuši krietni vien mazāk vai vispār nemaz. Vārdu sakot, nauda ir svarīga, tomēr nevar taču būt arī tā, ka tas ir vienīgais šķērslis un apgrūtinājums un Raiņa "Zelta zirgs" pasaules tautu grāmatplauktos neatrodas līdzās Džoisa "Ulisam" vienīgi tāpēc. Naudas mēdz trūkt it visam – Latvijas izglītības reformai, autoceļiem, medicīnas darbinieku algām, pensionāru pensijām un kam tikai vēl ne –, taču trūkuma dēļ vien bez vispār jebkādas skolas, pārvietošanās iespējām vai ārsta mēs neesam palikuši. Bet, ja vaina nav naudā, varbūt nelaime ir pašas literatūras lieliskuma trūkums vai mūsu nespēja citiem izstāstīt, cik tā lieliska, ārzemju lasītājam pamācoša, noderīga, izklaidējoša vai aizkustinoša.
Tomēr, tāpat kā naudas arguments, arī šis ir baltiem diegiem šūts, un varētu pat būt, ka tieši šāda domāšana lieliskuma kategorijās, lieliskuma meklēšana un daudzināšana arī ir pats lielākais šķērslis mūsu stāstu, dzejoļu un romānu nonākšanai pie citu zemju lasītājiem. Kā vecam gramafonam atkārtojot to, cik kaut kas lielisks, nekādu lielo uzticamību iemantot nav iespējams, jo īpaši tāpēc, ka to jau tāpat pieprot un mēdz darīt it visi un visur. Lieliskais veļas pulveris mazgā labāk par parasto un tādā garā. "Te būs lieliskie dzejoiļi, kuru lieliskais autors gandrīz tika izvirzīts Nobela prēmijai, bet tomēr netika." Kuru gan kaut kas tāds interesē vai saviļņo?
Kad aptrūkstas darāmā, var palūkot plauktā pēc starptautiski veiksmīgiem citu valstu autoru darbiem un vingrināšanās nolūkos pamēģināt tos raksturot iedomātam svešzemju lasītājam, kas par tādiem neko nebūtu dzirdējis. "Īru dzērājs un muldoņa kopā ar vēl dažiem tādiem pašiem cauru dienu dauzās apkārt pa Dublinu, un dažbrīd viņa runu nav iespējams atšķirt no galvā skanošajām balsīm." Vai arī: "Nelaimīga krievu sieviete krāpj savu nelaimīgo vīru un beigās padara sev galu, metoties zem vilciena." Pievērsiet uzmanību – lai gan nevienā no šiem raksturojumiem neesmu lietojis tādus epitetus kā "lielisks" vai "izcils", neesmu arī centies kaut ko pušķot vai izskaistināt. Iespējams, tieši nevēlēšanās vai nespēja arī par latviešu literatūras darbiem runāt tiešu valodu līdz šim ir bijis galvenais šķērslis tās nonākšanai augstākajos Londonas, Ņujorkas un Romas grāmatnīcu plauktos. Vispirms gan būtu jāvienojas, ka mūsu literatūra nav tikusi rakstīta ar nodomu ieinteresēt kaut kādus iedomātus ārzemju lasītājus, drīzāk pat pretēji – tajā ir darīts viss, lai šos lasītājus iebaidītu, atbaidītu, pazemotu, turētu drošā attāluma, ļautu viņiem sajusties galvastiesu pārākiem, gudrākiem, skaistākiem, veiksmīgākiem un turīgākiem. "Ebreju skroderu brigādes ierašanās lauku sētā izjauc plānotās kāzas un sēj vispārēju haosu. Jūs neticēsiet, kas notika pēc tam." "Nepilngadīgs zēns, kas lielāko daļu laika pavada bez pieaugušo uzraudzības, iekuļas neskaitāmās potenciāli bīstamās situācijās, tomēr vienmēr izkļūst sveikā." (Šī pēdējā anotācija jau ir tik universāla, ka der pat vairākiem latviešu literatūras klasikas darbiem vai varbūt pat kāda autora kopoto rakstu korpusam.) Piemērus savas literatūras raksturošanai varam smelties no jau pieminētajiem īriem, jo ir taču skaidrs, ka tur, kur ir īru proza un dzeja, būs arī darīšana vismaz ar kādu dzērāju, tuvākā vai tālākā pagātnē kā bubulis rēgosies bads, kūsās ienaids starp protestantiem un katoļiem un pūtīs vēl visādi skarbi vēji, kas dīvāna siltumā atzvilušus cienījamus lasītājus drīzāk varētu atbaidīt, ne vilināt. Bet šie, dīvaiņi tādi, tomēr pērk un lasa.
Latvijas simtgades jubilejas gadā pošoties uz Londonas grāmatu gadatirgu, īpaši izcelta latviešu rakstnieku introvertā daba. Kā jebkura patiesība tā nav ne laba, ne ļauna un par latviešu rakstniekiem pavēsta tikpat daudz kā par īru, igauņu vai irāņu autoriem. Pat ja esi salona lauva, sabiedrības dāma vai ballīšu karaliene, brīdī, kad ķeries klāt rakstīšanai, skatiens vēršas iekšup, un, lai gan no malas raugoties, nekas daudz ar tevi nenotiek, galvā var risināties vistrakākās un citiem līdz pat lasīšanas brīdim neaptveramas lietas. Būsim godīgi, nav pati aizraujošākā aina. Bet, ja varam vienoties par to, ka introverts ir jebkurš rakstnieks, vienalga, vai tas būtu latvietis vai īrs, savam introvertumam mums vēl būtu jālūko atrast kādu papildu epitetu, kas atmaidzētu potenciālo lasītāju un izdevēju nocietināto sirdi, liekot kāri, kaut vai riebumā vai ziņkārē tvert pēc katra jaunākā latviešu romāna vai dzeju krājuma. Un, ja izrādītos, ka pie mums nav nekā pārāk laba, arī  savu vājumu, sliktumu un īdēšanu jāprot sakoncentrēt globāla mēroga ciešanās, tādējādi dodot pretsparu ikvienai nezināšanai vai pat apvainojumam cūcismā. Jā, mēs esam "latviešu cūkas", mēs tad sauktu un aizbāztu muti visiem aiz muguras aprunātājiem, mēs esam lepnās latviešu introvertās cūkas, un, rau, mūsu literatūra – literatūra, kuru šīs lepnās introvertās cūkas sarakstījušas. Literatūru, kas tagad iztulkota un izdota arī jūsu valodā, un, lai tas notiktu, veselam baram cilvēku bija jāstrādā melniem šņukuriem.
Senajā Dzintras Rinkules-Zemzares pasakā ruksītis, kurš pie visiem gāja ciemoties, patiesībā bija baigais rakaris – kopīgas lietas labā strādāt negribēja, būdiņu celt citiem kustoņiem nepalīdzēja, bet uzdzīvot nebija mudināms. Latviešu literatūras rukši nav slinki pašlabuma meklētāji, un pie Latvijas simtgades svinību galda ir pelnījuši savu vietu, tieši tāpat kā sportisti, ceļu būvētāji, veikalu pārdevēji, skolotāji un visi citi, jo, pat ja viņiem kādudien ienāktu prātā aprakstīt pašu latviešu cūcību, viņi būs vienīgie, kuriem tas būs pienākums un gods; vienīgie, uz kuriem nebūs pat īsta iemesla apvainoties. Ko gan mēs teiktu, ja savā literatūrā mūs par cūcīgiem nosauktu kāds igaunis, soms vai zviedrs? Arī tā ir literatūras jēga.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!