Kaspars Davids Frīdrihs, "Sieviete pie loga", 1822
 
Domas
21.04.2017

Latviešu iztēles introvertie klaiņojumi

Komentē
1

Samērā nesen uzradušos stāstu par latviešu rakstniecības introvertumu plašsaziņas līdzekļi un sociālo tīklu lietotāji jau drīz vien būs novazājuši skrandās. Un tomēr, kaut gan diskusijas par kādas nācijas literatūras introversiju vai ekstraversiju līdz šim iznākumā devušas vien tiešsaistes testus, "mirkļbirkas" un jaukus starptautisko grāmattirgu suvenīrus, tomēr introvertās un ekstravertās literatūras jēdzieni literatūrteorijā pastāv jau ne pirmo gadu desmitu, un interesanti, ka viens no spilgtākajiem šīs opozīcijas pielietojumiem attiecas tieši uz fantastiskās jeb ideju (speculative) literatūras žanriem.

Šo nošķīrumu sev tuvo Karla Gustava Junga teoriju kontekstā eseju krājumā "Nakts valoda" ("Language of the Night") skar viena no izcilākajām dzīvajām fantastikas un fantāzijas žanru (jā, abu!) klasiķēm Ursula K. le Gvina, atzīmējot, ka zinātniskā fantastika tradicionāli tiek uzskatīta par moderno, ekstraverto "māsīcu" introvertajam fantāzijas žanram. Kā pamatot šo nošķīrumu?

"Fantāzijas sākotnējā un instinktīvā virzība ir, protams, vērsta uz iekšpusi," raksta le Gvina. "Fantāzija no dabas ir tik introverta, ka bieži ir nepieciešams kāds objektīvs "enkurs", kas to izvilktu dienasgaismā. [..] Mūsdienās tā ir zinātne, kas bieži pasniedz fantāzijai roku, lai izvilktu to no iekšienes dzīlēm, un tā rodas zinātniskā fantastika, fantāzijas modernā, intelektuālā, ekstravertā forma. Fantastikas robežas un spēku nosaka ekstravertuma īpatnības: objekta spēks un nepakļāvība." [1] Balstīta "objektīvajā realitātē", fantastika tātad, kā pieņemts domāt, ir "ideju literatūra", kas akcentē "ārējā visuma" izpēti, rakstniekiem ekstrapolējot nākotnē (vai alternatīvā tagadnē) reālus zinātnes atklājumus vai sociālās parādības un mēģinot noskaidrot, kādu iespaidu tas vai cits tehnoloģiju brīnums, tas vai cits sociālais modelis ar laiku atstās uz cilvēku un sabiedrību, vienvārdsakot – fantastika ir progresa un pārmaiņu pusē. Savukārt fantāzijas žanrs – "brīnuma literatūra" – tiecas lūkoties cilvēka dvēseles "iekšējā visumā", aizstāv tradīcijas un konservatīvismu. Žanra darbu pamatsižets – meklējums (quest) – atspoguļo psihes iniciācijas procesus, bet šķietami plakanie žanra varoņi nereti iemieso personības dažādos aspektus, ko autors "sašķēlis" atsevišķos tēlos. Fantāzijas pētniecībā populārs un bieži (arī manā grāmatā "Iztēles ģeogrāfija") plašāk analizēts piemērs pēdējam apgalvojumam ir hrestomātiskais Dž. R. R. Tolkīna romāns "Gredzenu pavēlnieks": tajā samērā viegli saskatīt šķietami vienpusīgu tēlu pārus, kuros noteiktas viena varoņa īpašības kompensē cita varoņa anti-īpašības, kas izriet no tiem pašiem uzstādījumiem, – tā gaišais burvis Gendalfs "dublē" nodevīgo Sarumanu, supervaronis Aragorns ir Melnā jātnieka dvīņubrālis, bet pats interesantākais un komplicētākais, protams, ir Frodo Baginss (atvainojiet, nespēju viņu saskaņā ar latvisko tulkojumu nosaukt par Tuntaku), kurā apvienojas gan viņa paša īpatnību pamatkomplekts, gan tuvākā līdzgaitnieka Sema ideālisms, gan, kas ir pats interesantākais, abas Golluma personības. Teoriju par fantāzijas žanra struktūru kā tādu, kas atspoguļo arhetipisku iniciāciju, atbalsta vairāki pētnieki, piemēram, Timotijs O'Nīls, Enna Petija un jau citētā le Gvina.

Taču, ja akceptējam šo iedalījumu ekstravertajā fantastikā un introvertajā fantāzijā, rodas jautājums: vai šī bijusi tikai skanīga teorija, ko populāru padarīja 20. gadsimta 70. gadu teorētiķu aizraušanās ar Jungu, vai tai rodams pamatojums arī mūsdienu žanru literatūrā un konkrēti tajā, ko pēdējo piecu sešu gadu laikā visai ražīgi rakstījuši arī latvieši? (Te gan uzreiz nepieciešams atzīmēt, ka šī raksta mērķis nav komentēt abu žanru autoru vai, diespas, lasītāju psiholoģiskos tipus.)

Ieskatoties jauno un ne tik jauno latviešu fantastu darbu ražā – kopš 2011. gada tie ir vairāki desmiti romānu un četri stāstu krājumi –, redzams, ka materiāla pietiek gan analīzei, gan secinājumiem. Vispirms pievērsīsimies fantāzijai, kam saskaņā ar minēto teoriju latviešiem vajadzētu padoties īpaši labi. Te nu jāteic, ka, praktiski vienmēr ievērojot žanra pamata nosacījumus (kaut gan formulas ietvaros brīvi variējot elementus), autori gan pieaugušajiem, gan pusaudžiem adresētajos fantāzijas darbos kā bāzes sižetu izvēlas meklējuma jeb ceļojuma līniju. Tas var būt tradicionālais ceļojums, kurā autors izvadā varoni gandrīz pa visu iztēloto pasauli, vienlaikus iepazīstinādams lasītāju ar šīs pasaules ģeogrāfiju un iekšējām likumībām un nodrošinādams sižetisko spriedzi ar piedzīvojumiem, kas neizbēgami gadās varoņa ceļā: turklāt bieži tas ir daudzpakāpju ceļojums pēc brīnumpasaku principa, kur viens izpildīts uzdevums ved pie nākamā – a la "aizej pēc pūķa olas, pūķi var nogalēt ar zobenu, zobenu var atrast kalna alā, ceļā uz kalnu jāpārvar trīs šķēršļi, utt.". Pēc šāda principa veidots, piemēram, Lauras Dreižes debijas romāns "Pūķa dziesma" vai ViVo "Noljāras kristāli". Tas var būt arī netipisks ceļojums, varonim bēgot vai meklējot patvērumu, kaut gan fantastiskās pasaules likumi un nepieciešamās dēkas viņu tik un tā notver – kā tas notiek Ievas Melgalves romānos "Mirušie nepiedod" un "Mājas bez durvīm", kuru varone Vega, šķiet, vēlas tikai to, lai apkārtējā pasaule, fantastiska vai ne, liktu viņai svētu mieru – bet, par prieku lasītājam, tā nenotiek. Taču vienlaikus praktiski visos šajos tekstos ārējais ceļojums ved arī jungiskajā "iekšējā visumā" – īpaši labi tas redzams bērnu un pusaudžu darbos, kuros varoņa pieaugšanas pazīmes ir visredzamākās, bet arī citviet atkārtojas shēma, kurā sevis apzināšanās, pašanalīzes, brieduma ceļš dublē ārējo norišu ritmu, taču kā parasti ir daudz problemātiskāks. Lauras Dreižes romāna "Nepabeigtais skūpsts" varone Odrija atklāj, ka tepat līdzās eksistē pārdabiskām būtnēm pilna pasaule, bet vairāk par šo atklājumu meiteni nodarbina nepieciešamība tikt skaidrībā ar savām jūtām pret vīrieti (tam, ka šis vīrietis ir vampīrs, ir sekundāra nozīme). Lindas Nemieras pilsētas fantāzijas sērijā par cilvēkdzīvniekiem "divdabjiem" jaunai sievietei Leonīdai ne tikai jārisina fantastisko būtņu pastrādātie noziegumi, bet arī jāapjauš pašas "iekšējais dzīvnieks" (kurš gan par fizisku kaķi top tikai pilnmēnesī, bet kaķiskas īpašības Leo raksturo arī visās citās mēneša dienās) – un viņas problēmas izriet ne no dzīvnieka, bet galvenokārt no cilvēka dabas. Maritanas Dimsones bērnu fantāzijas grāmatu "Rozā kvarca brālība" un "Zelta maska" varonim Jancim klejojumos pa pazemes valstību jārūda pašapziņa, drosme un skaidrais saprāts, kas noderēs arī virszemes ikdienā. Tātad "iekšējais visums" latviešu fantāzijā pastāv. Pievienojot šim atzinumam faktu, ka arī latviešu fantāzijas varoņi savos ceļos klīst pa iezīmīgām ainavām (mežam un pazemei tradicionāli simbolizējot zemapziņu, utt.) un sastop arhetipiskus tēlus, sākot no runīgiem dzīvniekiem un beidzot ar anima/animus personifikācijām burvju un maģisku būtņu veidolos, jāsecina, ka "introvertās fantāzijas" teorijai latviešu literatūrā ir rodams labs pamatojums.

Sarežģītāk ir ar "ekstraverto" fantastiku. Zinātniskā fantastika Latvijā sākusi aktīvi pumpuroties brīdī, kad jau aiz muguras ir vairākas pasaules tendences – tā sauktā "zelta laikmeta" fantastikas maskulinitāte (proti, laiks, kad uz žanra grāmatu un žurnālu vākiem rotājās muskuļots supervaronis ar citplanētu briesmoni fonā un ģībstošu, puskailu jaunkundzi uz rokām), norietējusi fantastu pašpārliecība, mēģinot atminēt nākotnes tehnoloģiju noslēpumus, mode uz kosmisko operu "zvaigžņu kariem" un klaiņojumiem virtuālajās realitātēs (lai gan visu šo ieviržu elementus fantastika tā vai citādi ir saglabājusi). Atdzīvināt to, kas jau pagājis, būtu vien miroņa elpināšana, tāpēc latviešu fantastikas autori no visa paveidu un pieeju klāsta katrs izvēlas sev tīkamāko: Didzis Sedlenieks krājumā "Bohēmijas zaglis" apspēlē tradicionālās žanra tēmas – ārpuszemes civilizācijas, laiktelpas mežģus un mākslīgā intelekta variācijas –, lai ar ironiju runātu par pasauli, kurā dzīvojam šeit un tagad, Ilze Eņģele un Ellena Landara distopiskās nākotnes ainavās "75 dienas" un "Digitālo neaizmirstulīšu lauks" iemieso bažas par globalizācijas un digitālo tehnoloģiju ietekmi uz nākotnes (un vai tikai nākotnes?) cilvēku savstarpējām attiecībām, Toms Kreicbergs erudītās vīzijās par tehnoloģiju progresu krājumā "Dubultnieki" ietērpj plašas metaforas, kas raksturo cilvēciskās dabas līkločus eksperimentālos apstākļos, bet Ieva Melgalve romānā "Mēness teātris" risina jautājumus par cilvēcības saglabāšanas cenu pēc civilizācijas norieta, t.i., apokalipses. Un, kā jau pamanījāt, gandrīz visos gadījumos latviešu fantasti tomēr likuši akcentu uz cilvēku, nevis sistēmu. Arī ar tehnoloģiju starpniecību būtiskākie ceļojumi joprojām notiek "iekšējā visuma" ietvaros, kaut gan, protams, tos dublē ārējā pasaule – taču tā ir tikai dekorāciju maiņa. To pašu dvēseles ainavu var gan caurstaigāt sīkiem elfu solīšiem, gan caurlidot kosmosa kuģa kabīnē; raksta sākumā minētais žanra akcents uz ārējo objektu nenoliedzami ir nosvēries subjekta virzienā.

No vienas puses, tas it kā dotu pamatu līksmi izsaukties – re kā, latviešu rakstniecība tomēr ir un paliek introverta, jo pat it kā ekstraverta žanra darbus iemanās pavērst "uz iekšu"! No otras puses, varbūt ir jāapšauba sākotnējā hipotēze par žanru nodalījumu kā tādu? Liekas, ka orientēšanās uz cilvēku – to pašu dāsno, gļēvo, aprobežoto, intelektuālo un vientuļo – ir nevis kādas nācijas autoru īpatnība, bet gan pašu fantastiskās literatūras iezīme, kas šādā izpildījumā liecina vien par žanra briedumu. To atzīmē arī le Gvina: "[..] kultūra beidzot pavēršas introversijas virzienā, mēģinot atjaunot līdzsvaru [..]." [2] Grūti spriest, vai gandrīz četrdesmit gados, kas pagājuši kopš esejas tapšanas, līdzsvars ticis atjaunots, – drīzāk jāsecina, ka radikālas svārstības bijušas abos, gan ārējā, gan iekšējā akcenta, virzienos, kā to uzskatāmi pierādīja kaut vai kiberpanka vēsture. Tomēr nemainīgs palicis fakts, ka par labu fantāzijas vai fantastikas darbu arī mūsdienās tiek uzskatīts tāds teksts, kas atstāj lasītāja ziņā gana daudz interpretatīvās telpas un neuzspiež lasītājam konkrētu vērtējumu. No otras puses, virzība uz introversiju nebūt nenozīmē, ka žanri "pieklusinātos": tieši otrādi, tāpat kā "meinstrīma" literatūrā, arī fantāzijā un fantastikā pakāpeniski zūd atlikušie tabu un paplašinās robežas: vairs praktiski nav tēmu, par kurām nebūtu iespējams runāt iztēles valodā.

Atliek secināt: ja patlaban izdoto darbu daudzums ļauj runāt par sava veida latviešu fantastikas un fantāzijas "jauno vilni", tad šis vilnis ir veiksmīgi ielēcis tās pasaules tendences ietvarā, kas jau pirms vairākiem gadu desmitiem nomainīja analītisko pret intuitīvo, demonstratīvo pret noģiedamo, viennozīmīgo pret interpretējamo. Protams, šo apgalvojumu nevar attiecināt uz visiem autoriem vai visiem darbiem, taču gana daudzos gadījumos šī akcentu pārbīde šķiet liecinām, ka abi žanri Latvijā jau ir piedzimuši ar zināmām brieduma pazīmēm. Un tas ļauj šo nelielo ieskatu, kas, jācer, rosinās arī tālāku diskusiju, pagaidām beigt uz cerīgas nots.

[1] Le Guin, U. K. The Language of the Night. Essays on Fantasy and Science Fiction. New York: G. P. Putnam's Sons, 1979, p. 124.

[2] Turpat.

Bārbala Simsone

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!