Kultūra
03.07.2014

Latviešu fantāzija

Komentē
0
Saglabā

Jauniešu fantāzijas literatūras fenomens Latvijā (2010-2013)

Līdz pat pagājušā gadsimta beigām fantāzijas žanrs latviešu literatūrā bija sava veida terra incognita – darbiem, kuru sižets ļautu runāt par piederību šim žanram, bija galvenokārt gadījuma raksturs, jo padomju režīma ietvaros šis virziens netika kultivēts. Pēc neatkarības atgūšanas situācija sāka lēnām mainīties, tomēr stabila, lokāla fantāzijas žanra tradīcija uzreiz neradās, atskaitot bērnu literatūru, kurā tādi autori kā Māris Putniņš, Valdis Rūmnieks, Jānis Jurkāns, Signe Kvaskova un Juris Zvirgzdiņš pamazām ienesa ne tikai jau ierastajā literārās pasakas, bet arī fantāzijas žanrā tapušus darbus. Otru fantāzijas virzienu 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta sākuma latviešu literatūrā veidoja t.s. ezoteriskais romāns – literāri prozas darbi, kuru idejisko pamatu balstīja dažādas no Jaunā laikmeta (New Age) ticējumu sistēmas un teorētiskās bāzes aizgūtas koncepcijas, kuras tobrīd ieplūda Latvijā ar līdz tam nosprostoto dažāda veida garīgo, īpaši Austrumu, mācību vilni: to vidū lielu lomu spēlēja ticība reinkarnācijai, karmas jēdziens, auru lasīšanas, telepātijas u.c. prakses, turklāt tika likts uzsvars uz latviskuma, jo īpaši – mītiskas senbaltu civilizācijas garīgā un materiālā mantojuma globālo nozīmi pasaules kontekstā, piešķirot sakāpināti nozīmīgu, bieži vārda tiešajā nozīmē sakrālu nozīmi noteiktiem objektiem (piemēram, Lielvārdes jostai), topogrāfiskām vietām (Pokaiņu mežam) u.c. Formāli šo darbu uzbūve atbilda vairākām fantāzijas žanra pazīmēm, taču par stabilu žanra tradīciju to kontekstā runāt būtu bijis pāragri.

Pēdējo četru gadu laikā latviešu literatūrā ir aktivizējies tieši jauniešu fantāzijas segments, kurā atbalsojas arī šībrīža tendence pasaules literatūrā – gados jaunu (līdz 30 gadu vecumam) autoru jauniešiem adresētu fantāzijas un fantastikas darbu popularitāte. Latvijā pazīstami ir tādi ārvalstu jaunie rakstnieki kā angliete Raianona Lasitjē (romāns "Datorcilvēks Haks" sarakstīts 17 gadu vecumā, latviski izdots 1999. gadā) francūziete Flāvija Bižora (romāns "Trīs maģiskie akmeņi" sarakstīts 13 gadu vecumā, latviski publicēts 2003. gadā sarakstīts), amerikānis Kristofers Paolīni (romāns "Eragons" sarakstīts 15 gadu vecumā, latviski izdots 2003. un 2012. gadā) u.c. Vienlaikus ar jauniešu rakstīto joprojām rodas arī citu paaudžu fantastu darbi, taču Latvijā šajos žanros dominē tieši jauniešu rakstītais. To pierāda šādi skaitļi: laikā no 2010. gada līdz 2013. gada noslēgumam Latvijā klajā laists pavisam divdesmit viens fantāzijas un fantastikas žanros tapis oriģināldarbs – astoņpadsmit romāni un trīs stāstu krājumi, kopumā divdesmit divi autori, no kuriem tikai nepilna trešā daļa konkrētā (vai vairāku darbu gadījumā – pirmā) darba publicēšanas brīdī ir sasnieguši 30 gadu vecumu. (Skat. tabulu "Latviešu fantāzijas un fantastikas autori 2010 – 2013".)

Jāpiebilst, ka daļa no nosauktajiem darbiem ir rakstīti ne tikai fantāzijas žanrā, bet arī zinātniskās fantastikas, paranormālās romances un antiutopijas žanros, bet tos visus vieno fantastiskais elements, tāpēc šeit aplūkošu tos kā vienotu fenomenu. Šo darbu tematika ir visai plaša – no tradicionāla meklējumu sižeta paralēlā pasaulē līdz tehnoloģiskai antiutopijai, humoristiskai fantastikai, paranormālajai romancei un pašironiskai pilsētas fantāzijai ar detektīvžanra elementiem. Izpētot šos darbus pasaules žanru literatūras kontekstā, rodas jautājums arī par to, vai latviešu oriģināldarbos vērojamas nacionālās specifikas pazīmes.

Visus nosauktos darbus iespējams iedalīt četrās pamatkategorijās.

Pirmo kategoriju veido darbi, kas seko fantāzijas žanra kanoniskajai tradīcijai, kuru aizsāka jau Dž. R. R. Tolkīna hrestomātiskais "Gredzenu pavēlnieks" un vēl virkne citu darbu. Tradicionālie elementi, aizguvumi un formulas ir vienkārši saskatāmi: gados jauna maģiski apdāvināta varoņa tēls, kas no ikdienišķas dzīves nokļūst maģiskā paralēlajā realitātē, kur to apber spraigu piedzīvojumu lavīna, valda izteikta melnā un baltā polaritāte, sastopamas no pasaules mitoloģijām aizgūtas vai jaunradītas pārdabiskās būtnes, ieturēta pseidoviduslaiku stila vide. Šai kategorijai pieder romāni "Pūķa dziesma", "Vilcenes stāsts", "Lidojums", "Dana un medaljons" un tā turpinājums "Dana un Otrā pasaule", "Noljāras kristāli" un "Rozā kvarca brālība".

Šajos darbos vērojami aizguvumi gan no pasaulē furoru sacēlušās Harija Potera piedzīvojumu sērijas (tādi kā burvju skola, kurā mācās Lindas Dreimanes varones – māsas Obskva un Piintara –, vai iedomāto pazemes būtņu un rasu daudzveidība Lauras Vilkas darbā "Dana un medaljons"), gan jau pieminētā Kristofera Paolīni romāna "Eragons" (pieradināti un saprātīgi pūķi Lauras Dreižes romānā "Pūķa dziesma") u.c. Kaut gan, dažādos veidos kombinēti, šie elementi un tos vienojošās "šuves" tomēr ir nekļūdīgi atpazīstamas jebkuram rūdītam žanra lasītājam. Daļa no darbiem mēģina "izkāpt" no kanona, saglabājot pamatvērtības – piemēram, Visvalža Jākobsona "Noljāras kristāli" cenšas pamatot maģijas eksistenci ar zinātni un darbību novieto tālā nākotnē, taču darba pamatbūtību tas īpaši neizmaina. Šai kanonpaklausīgo darbu kategorijai attāli piekļaujas arī Dreižes "Nepabeigtais skūpsts", kas, kaut gan nav rakstīts tradicionālās fantāzijas manierē, ir piederīgs t.s. paranormālās romances žanram, turklāt ir parafrāze par pasaulē pazīstamā jauniešu bestsellera "Krēsla" sižetu. Lai gan vairumā gadījumu uzrakstīti meistarīgi, neko oriģinālu jau tradicionālā sižeta ietvaros šie darbi piedāvāt nespēj. To stāstījums lielākoties ir veikls un iztēles bagāts – autori īpaši nopūlējušies, izstrādājot paralēlās pasaules koncepcijas; jūtama rūpīga iedziļināšanās un pūles radīt ticamu vidi ar īpatnu ģeogrāfiju, politisko struktūru, savdabīgām valodām, rasēm un paradumiem. Tomēr kopumā šī darbu kategorija raksturojama kā reveranss fantāzijas žanra senākajai tradīcijai. Nacionāli specifiskas iezīmes šajos darbos atrast neizdodas, un autoru mērķis arī nav bijis tādas izmantot, bet drīzāk pierādīt savu prasmi radīt nebūt ne sliktas Rietumos tapušo darbu kopijas.

Otro kategoriju veido darbi, kuros saplūst fantāzijas un fantastikas iezīmes, radot nākotnes vīzijas ar postapokaliptisku ievirzi – tie ir "Laimes monitorings", "Septiņdesmit piecas dienas", "Digitālo neaizmirstulīšu lauks", "Labie draugi" un "Naktstauriņš". Autori, aktualizējot pēdējo divdesmit gadu pasaules fantastikai raksturīgu tēmu, iztēlojas dzīvi uz mūsu planētas (dažos gadījumos arī konkrēti Latvijas teritorijā) aptuveni simt gadus tālā nākotnē, kurā tehnoloģiskais progress un vispārējā globalizācija, un virtualizācija raisa arī cilvēcības zudumu un citas negācijas. Tehnoloģiju raksturojumam šajos darbos nav lielas nozīmes – lielāku lomu spēlē varoņa individualitāte, arī romantiskās attiecības, taču sižetu pamatā ir globālā taisnīguma un indivīda brīvības tematika. Autores ir interesējis, kādu iespaidu uz cilvēka psihi atstāj kontrole, vara un globalizācija, kas nereti iemiesota anonīmās, visvarenās organizācijās, kuras romānos atainotas pārvaldām pasauli ne tikai tās fiziskajā aspektā, bet arī kontrolējot cilvēku domas – tēma, ko savās klasiskajās antiutopijās aktualizēja jau Oldess Hakslijs un Džordžs Orvels. Vairāk par klasiskajiem tekstiem šī darbu grupa gan atbalso pasaulē populāro jauniešu antiutopijas žanru, ko slavenu padarīja Sūzenas Kolinsas triloģija "Bada spēles", taču tajos samanāmas arī oriģinalitātes iezīmes. Ja pirmās kategorijas darbos stipri jūtamas dažādas ietekmes, apzināta un neapzināta kniksēšana kanonam, sižeta iepriekšparedzamība, tad ar šiem darbiem situācija ir cerīgāka.

Savdabīgi, ka autores visbiežāk izvēlas attēlot anonīmi rietumniecisku vidi. Izņēmums ir darba "Digitālo neaizmirstulīšu lauks" autore Ellena Landara, kura atainoto vidi, tās kultūrvēsturi un sociālo struktūru aizguvusi no Japānas kultūrvides, bet sižeta risinājums šķiet vismaz daļēji balstīts jau pieminētajās manga un anime tradīcijās. Taču arī tendencei rakstīt par "tāltālām zemēm" ir izņēmumi. Baņuta Rubess romānā "Labie draugi" un Ilze Eņģele romānā "Septiņdesmit piecas dienas" aktualizē arī Latvijas kultūrvidi – Rubess romāna darbība norisinās, cik nojaušams, kādā nākotnes Latvijas skolā, kurā fantastikas formāts atļāvis ievest robotus kā bērnu ideālos kompanjonus, bet Eņģeles darbā uz to, ka atainotā futūristiskā megapole ir šībrīža Latvijas teritorijā, norāda gan izmantotie personvārdi (tādi kā Beta un Miks), gan visai atainotajai sabiedrībai obligātā dalība ikgadējos Vispārējos Dziesmu un deju svētkos. Kopumā darbu noskaņa ir ironiska un pesimistiska – tajos vērojama skepse un vilšanās tehnoloģiju un virtualitātes šķietami atvieglotajā Rietumu pasaules tagadnē un neslēptas bažas par to, ko nākotnē varētu nest gan zinātnes progress, gan cilvēces garīgā notrulināšanās – tēmas, kuras zinātniskās fantastikas autori aktualizē jau pēdējo pusgadsimtu, bet kuras latviešu literatūrā ar šādu intensitāti – turklāt vairākos gadījumos tieši gados jaunu autoru izpildījumā – ienāk pirmo reizi. Nacionālās specifikas pazīmes šajos darbos ir vāji izteiktas, tomēr patīkami iezīmējas jaunu ceļu meklējumi gan sižetā, gan vēstījuma manierē.

Trešo kategoriju veido darbi, kas piederīgi tā dēvētajam pilsētas jeb urbānās fantāzijas žanram: Lindas Nemieras romāni "Septiņi" un "Kaķa lāsts", kas pagaidām visvairāk pietuvojušies latviskai fantāzijai nacionālā aspektā. Tie ir tipiski pilsētas fantāzijas darbi, kuros lasītājam labi pazīstamā urbānā vidē (Rīgā, citos Latvijas un Eiropas nostūros) negaidot uzrodas un sāk aktīvi darboties mītiski tēli – dievi, vilkači, eņģeļi, nāras un citi, turklāt darboties nevainojamā saskaņā ar modernās dzīves reālijām – automašīnām, reklāmām, TV utt. Pazīstamā darbības vide vienlaikus mīkstina pārdabisko faktoru un intriģē lasītāju: piemēram, romāna "Septiņi" varoni, jaunu fotogrāfi, dievs Dionīss savaldzināšanas nolūkos aizved uz Gūtenberga viesnīcas terasi Vecrīgā, pasaules noslēpumu glabātāja, kas ārēji atgādina visparastāko pensionāri, dzīvo Pokaiņu mežā, bet dieviete Artemīda mīt tepat kaimiņos – Sāremā salā. Savukārt no darba "Kaķa lāsts" uzzinām, ka Kolkā regulāri tiekas labi organizēta vilkaču kopiena, kuri ikdienā strādā bankās, laikrakstu redakcijās un skolās... Nacionālā specifika šajos darbos redzama vides izvēlē un attēlojumā, taču liela daļa mītisko tēlu joprojām ir aizgūti no pasaules mitoloģiskajām sistēmām, bet tie, kurus varētu uzskatīt par latviešu folkloras tēliem – vellata, sumpurnis, spīgana –, parādās tikai epizodiski. Toties to pieminēšana ļauj bagātināt iztēloto vidi, kurā pārdabiskais eksistē līdzās mūsdienu cilvēkam.

Fantāzijas elementi – pārdabiskās būtnes, spējas utt. – šajos darbos traktēti no praktiska mūsdienu cilvēka skatupunkta, ar humoru apspēlējot dažādas gan literatūras, gan sadzīves klišejas. Šāda pieeja ļauj izvairīties no fantāzijai bieži piemītošās eksaltētības un piešķir tekstam vieglumu, ko atbalsta arī sižetiskais risinājums – savdabīgi detektīvstāsta līkloči, varoņiem meklējot te visā Eiropā izkaisītās senās dievības, te dzenot rokā slepkavīgu vilkaci –, bet vienlaikus arī padara to par galvenokārt izklaides literatūru bez pretenzijām uz globālu jautājumu risināšanu.

Ceturto kategoriju jaunākajā fantāzijas oriģinālliteratūrā veido īsproza, proti, stāstu krājumi "Bohēmijas zaglis", "Dubultnieki un citi stāsti" un "Purpura karaļa galmā", kuros vērojama žanriskā eklektika – krājumos iekļauti gan fantāzijas, gan fantastikas, gan – epizodiski – šausmu žanram piederīgi stāsti. Šie darbi pagaidām ir daudzpusīgākā latviešu jaunās fantāzijas prozas daļa, jo tajos līdztekus pasaulē pazīstamu sižetu variācijām sastopami arī oriģināli motīvi un teksta daudzslāņainība. Šai kategorijai jāpieskaita arī Ievas Melgalves romāns "Mirušie nepiedod", kurš, kaut gan ir garāka formāta darbs par īsprozu, atbilst iepriekš minētajiem kritērijiem.

Šīs kategorijas autori nemēģina radīt "latvisku" fantāziju, bet bieži tiem ir izdevies organiski sapludināt nacionālo ar globālo, apspēlējot tādas fantastu iecienītas tēmas kā nākotnes cilvēks tehnoloģisko sasniegumu varā, mākslīgā intelekta centieni līdzināties cilvēkam, laika ceļojumu paradoksi un radītāja atbildība par radīto. Vairāki stāsti sakņojas Latvijas kultūrvēstures mantojuma elementos un rotaļājas ar tiem – piemēram, Daces Znotiņas stāsti krājumā "Purpura karaļa galmā" un daļa no Didža Sedlenieka stāstiem ar humoru pārfrāzē tautas pasakas – par vecīti un zelta zivtiņu, par princi krupja ādā, par ganuzēnu, kurš atrod brīnumpriekšmetu, utt. Krājuma "Purpura karaļa galmā" titulstāsta autors Arnis Buka atzīst, ka ideju sava stāsta videi – maģiskā reālisma stilistikā atainotam brutāla karaļa pārvaldītam galmam, kurā mutuļo cilvēciskie netikumi un kaislības, – smēlies gan grupas "King Crimson" dziesmā ar šādu pat nosaukumu, gan Veronikas Strēlertes dzejolī "Bruņu kalps". Savukārt angliski rakstošais latvietis Toms Kreicbergs savos stāstos kā varoņus ieved Latvijas krievu kopienas pārstāvjus un raksta par nākotni, kurā Rīgā uzbūvēts metro: ar to iespējams aizbraukt atpakaļ uz 20. gadsimta 70. – 80. gadu Rīgu.

Zīmīgi, ka autoru izmantotais nacionālais kolorīts nenozīmē, ka šī būtu "latviska fantāzija Latvijā latviešiem", jo autori orientējas uz globālāku lasītāju auditoriju, bet nacionālais tiek izmantots kā savdabīgs elements, atsvaidzinoša nianse sižetā, kas var norisināties gan Latvijā, gan citā globalizācijas skartā zemē, pagātnē vai nākotnē, kā arī paralēlajās dimensijās.

Kopumā, aplūkojot pēdējo trīs gadu laikā klajā laistos latviešu fantāzijas un fantastikas oriģināldarbus, tajos izdevies konstatēt šādas vienojošas pazīmes:

  1. Latviešu fantāzijas autori pārzina žanra pasaules tendences un sabalso savus darbus ar tām, gan nereti neiztiekot arī bez visai nekritiskas kanonisko elementu atdarināšanas, ja arī ne burtiskas kopēšanas. Daļa darbu ietekmējas ne tikai no Rietumeiropas rakstnieku slavenākajiem darbiem un mūsdienās aktuālajiem pusaudžu romāniem, bet arī no Japānas kultūras, īpaši manga un anime tradīcijas.
  2. Nacionālās specifikas latviešu fantāzijas darbos ir maz, bet vietējais kultūrvēsturiskais fons – vide, vietvārdi, personvārdi vai pazīstamas reālijas – tiek epizodiski iekļauts drīzāk kosmopolītiski orientētos sižetos kā atsvaidzinoša nianse vai humoristiska nots.
  3. Latviešu rakstītajā fantāzijā pagaidām nav vērojams uzsvars uz kādu konkrētu tēmu loku – rakstnieki, domājams, vēl eksperimentē ar jomu. Tomēr liela daļa no jauna tapušo darbu izmanto klasisko fantāzijas meklējuma/ varoņa izaugsmes sižetu, realizējot to dažādās, arī futūristiskās, vidēs.
  4. Lielākajā daļā darbu dominē pārdabiskā un reālā apvienojums vienā dimensijā (autonomā paralēlā pasaulē vai reālistiskā mūsdienu vidē), pilsētvides atainojums, Eiropas mitoloģisko tēlu galerija, centieni izskaidrot maģiju un vēsturi, kā arī zināma pašironija. Pagaidām ļoti minimāli tiek izmantots vietējās folkloras un mitoloģijas materiāls. Maz uzmanības tiek veltīts zinātniskās fantastikas tehnoloģiskajam aspektam, vairāk vērības izpelnījušās antiutopiskas nākotnes vīzijas ar drīzāk sociālu ievirzi.

Galvenais secinājums, ko var izdarīt, – dažādu paaudžu latviešu rakstnieki savos fantāzijas un fantastikas darbos šobrīd aktīvi cenšas kombinēt globālo ar nacionāli specifisko, nevairoties no vietējās identitātes, bet arī nepadarot to par savu darbu fokuspunktu. Jautājums par to, vai šie darbi jau var tikt uzskatīti par nacionālo fantāzijas žanra tradīciju, līdz ar to pagaidām paliek atklāts.

Tēmas

Bārbala Simsone

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!