Foto: "Unsplash"
 
Vēsture
18.11.2019

Latviešu dadaismam 100

Komentē
2
Saglabā

Visas sabiedriskās iestādes bija slēgtas. Rīga, uzposta par godu Latvijas pirmajai brīvības gadadienai, joprojām darbojās ārkārtas režīmā. Policijas prefektūra nupat bija uzstādījusi jaunu komandantstundu grafiku: labajā krastā cilvēki drīkstēja brīvi pārvietoties no pieciem rītā līdz deviņiem vakarā, Pārdaugavā – tikai līdz septiņiem. Arī veikali visu dienu bija ciet, izņemot pārtikas preču tirgotavas – tās vēl strādāja rīta stundās, taču nevis pēc brīvas gribas, bet pēc oficiālas pavēles. Novembris, kā parasti, bija drēgns un nepatīkams. "Man ir 14 riņķi malkas, un apsardzības ministrija domā, ka latvju operas darbība nav apdraudēta," avīzei "Sociāldemokrāts" rakstīja kāds kungs, kurš teicās esam Pilsētas malkas nodaļas vadītājs (parakstu gan redakcijai tā arī neizdevās salasīt).

Bet visapkārt valdīja svinīga noskaņa. Brāļu kapos notika vērienīgs sarīkojums par godu karā kritušajiem un jaunajai dzīvei, teātros latviešu atzītākie mākslinieciskie spēki spēlēja Raiņa lugu iestudējumus un Sarkanā Krusta labdarības koncertus, un nav grūti nojaust, kādas privātas saviesības Dionīsa gādībā risinājās pirms un pēc komandantstundas beigām – tas tomēr ir klasisks un droši vien nemirstīgs žanrs.

Bet ar ko tikmēr nodarbojās intelektuālā pagrīde? Ar kaut ko  taču tai bija jānodarbojas. Līdz ar neatkarības izcīnīšanu Latvija bija iestūrējusi modernisma laikmetā, un jauns laikmets pieprasa jaunas sabiedriskās un privātās dzīves formas. Pa Rietumeiropas mākslas iestādēm pilnā sparā plosījās dadaisti, futūristi, sirreālisti un tamlīdzīgi frīki. Dišāna strūklaka bija pagātnē. "Cabaret Voltaire" pastāvīgie apmeklētāji vairs nebija tikai dīvaini avīžu rakstu varoņi. Tagad viņi paši ar mainīgiem panākumiem centās izdot avīzes. Varētu domāt, ka pēckara Latvijā redakcijām bija citas, nopietnākas rūpes.

Taču pašā svētku rītā, 1919. gada 18. novembrī, laikraksta "Sociāldemokrāts" lappusēs pavīdēja, iespējams, pirmais latviešu dadaisma aizmetnis. Tā bija pavisam neliela ziņa, patiesībā nemaz ne ziņa, drīzāk daļa no feļetona, par ko pavīpsnāt atpūtas brīdī. Taču pilnīgi viss šajā tekstā, sākot ar neatšifrējamo emocionālo noskaņu un beidzot ar kriptisko vēstījumu, sekoja labākajām dadaisma un absurda literatūras tradīcijām. Teksts bija šāds:

"Es aplējos ar vārošu ūdeni un apvārtījos pusmārciņā kartupeļu mizu. Tagad es guļu savā kumodē un lūdzu mani nākošgad ap šādu laiku pamodināt.
Dr. Philos. (kāds nosalis dzejnieks)"

Pavirši lasot, var rasties iespaids, ka tas ir tikai zobgalīgs komentārs par pēckara sadzīves apstākļiem, līdzīgi kā augstāk minētā "malkas nodaļas vadītāja" piezīme. Taču, rūpīgāk paanalizējot, kļūst skaidrs, ka teksta autors – cilvēks ar klasisku humanitāru izglītību – patiesībā ir veicis ļoti komplicētu māksliniecisku akciju un vismaz idejas līmenī par vairākiem gadu desmitiem apsteidzis ievērojamākos 20. un 21. gadsimta akcionistus, tostarp Jozefu Boisu, Oļegu Kuļiku un pat Marinu Abramoviču.

Sāksim ar to: ja Dr. Philos. patiešām aplējās ar vārošu ūdeni, tātad viņam bija iespēja kaut kur to uzvārīt. Bet ūdens uzvārīšanai 1919. gadā bija nepieciešama malkas plīts un kaut vai klēpis kurināmā. Tātad vismaz tai dienā dzejnieks vēl nevarēja būt tik ļoti nosalis. Izmisis – jā, bet ne nosalis. No tā izriet divi svarīgi secinājumi. Pirmkārt, akcijai bija nevis sadzīvisks, bet mākslinieciski absurds raksturs. Otrkārt, šo akciju viņš, visticamāk, veica kails.

Apvārtīšanās pusmārciņā kartupeļu mizu ir vēl noslēpumaināka darbība. Diez vai tas bija nepieciešams, lai ilgāk uzglabātu ķermeņa siltumu. Pārrēķinot uz metrisko sistēmu, pusmārciņa atbilst nieka 200 gramiem. Ne par kādu siltumizolāciju te nevar būt ne runas, sevišķi tad, ja cilvēks ir apģērbts. Taču dzejnieks, kā noskaidrojām, bija nosalis un tātad kails, turklāt ap šo laiku cieta ne tikai no aukstuma, bet arī no diezgan nopietniem applaucējumiem. Kā tieši notika vārtīšanās mizās, to mēs diemžēl nekad neuzzināsim – varam tikai pieņemt, ka vispirms tās bija vienmērīgā slānī jāizkaisa pa grīdu un tad tajās kārtīgi jāizrullējas. 18. novembrī.

Nav skaidrs arī tas, kā Dr. Philos. izdevās ielīst kumodē. Vai pirms tam viņš no tās izņēma ārā atvilktnes vai, tieši otrādi, pats ielocījās atvilktnē kā faķīrs? Tā vai citādi: abas pieejas prasa nopietnu fizisku sagatavotību. Interesanta šai ziņā ir arī Dr. Philos. apņemšanās gulēt nevis līdz pavasarim (kas būtu loģiski, ja akcijai piemistu sadzīvisks raksturs un morāle), bet gan precīzi gadu, pamostoties tieši tikpat nekomfortablos apstākļos un krietni lielākā drēgnumā. Vēl jo vairāk – lai nogulētu 365 diennaktis no vietas, ķermenis un apziņa ir jāieved letarģiskā miegā, un tas liecina par izpildītāja pieredzi ne tikai dadaisma mākslā, bet arī ļoti augsta līmeņa jogiskās un meditatīvās praksēs.

Uz jautājumu, vai pirmajai dokumentētajai latviešu dadaisma akcijai bija vismaz viens liecinieks (un tātad – vai to vispār var uzskatīt par akciju), atbildi sniedz autora izvēlētā teikumu struktūra. Apliešanos ar ūdeni un izvārtīšanos mizās viņš ir dokumentējis pagātnes formā, tātad teksta tapšanas brīdī tā jau bija notikusi. Taču tālāk viņš ir izvēlējies tagadnes formu: "Tagad es guļu savā kumodē." Izlīst no tās viņš bija apņēmies tikai pēc gada. Tas nozīmē, ka turpat blakus atradās vismaz viens cilvēks, kurš šo ziņojumu nogādāja "Sociāldemokrāta" redakcijā, Suvorova ielā, vēl pirms avīzes režģis bija nonācis burtliču darbnīcā.

Tiesa, nav izslēgts, ka šis nezināmais vērotājs mākslinieka istabā ienāca tikai tad, kad akcijas pirmā daļa jau bija beigusies. Bet tas arī nav svarīgi. Dr. Philos. atstātās liecības, lai cik pieticīgas tās būtu, sniedz mums unikālu ieskatu vienā no Latvijas mākslas vēstures mīklainākajiem posmiem. Tieši pirms 100 gadiem, kamēr Kārlis Ulmanis un Gustavs Zemgals Brāļu kapos sveica ļaužu masas, svinīgi solot cīnīties līdz uzvarošām beigām, kamēr skolu jaunatne lika ziedus uz kritušo varoņu kapiem, kamēr jaunās Latvijas dēli un meitas smējās, dzēra un dejoja, tikmēr kādā drēgnā Rīgas namā kumodes atvilktnē pilnīgā klusumā gulēja latviešu dadaisma pirmtēvs – kails, pusapdedzis, kartupeļu mizu krikumiem aplipis. Un nav zināms, vai pēc gada viņu kāds pamodināja vai ne. Baidos, ka tas būs un paliks lielākais noslēpums Latvijas mākslas vēsturē arī nākamajos 100 gados.

Svens Kuzmins

Svens Kuzmins ir mākslinieks, literāts, etīžu teātra "Nerten" režisors un aktieris. Raksta prozu un publicistiku, kā arī glezno.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!