Ar bērniem
07.03.2013

Latviešu animācija stāsta pasakas un smejas

Komentē
1
Saglabā

Runāt par latviešu animāciju iespējams dažādos veidos. Vislabākais tomēr ir to vienkārši skatīties – skatīties sev, kopā ar bērniem vai atceroties savus bērnības iespaidus. Šis ir neliels mēģinājums ieskicēt veidu, kā animācijas filmas uzrunā skatītāju – raksturīgus stāstveides un poētikas paņēmienus, kas šīm filmām ļauj saglabāt īpašu, suģestīvu intonāciju.

Datubāzēs un filmu aprakstos animāciju reizēm kļūdaini sauc par kino žanru. Atkarībā no skatu punkta korektāk to būtu dēvēt par kino veidu vai atsevišķu mākslas veidu (saistība ar kino ir vairāk vēsturiska un institucionāla, bet astotās mākslas teorija balstīta uz uzņemšanas un montāžas principiem). Katrā ziņā – animācija ir audiovizuālas izteiksmes veids, kura ietvaros var izdalīt gan dažādus uzņemšanas tipus un tehnikas (no tiešās jeb uz lentes skrāpētās līdz leļļu vai objektu animācijai), gan atšķirīgas stāstveides un stilistikas iezīmes.

Pēdējās no šīm atšķirībām savukārt ļauj runāt par atsevišķu žanru pastāvēšanu animācijā. Tā kā arī latviešu animācijā atklājas zināmas stāsta uzbūves un iekšējo likumsakarību tendences, šajā tekstā uzmanība tiks pievērsta vairākām žanriski vai stilistiski vienotu animācijas filmu grupām. Jāņem gan vērā, ka šis ir tikai viens no iespējamiem dalījumiem, turklāt – tāpat kā spēlkino – filma var vienlaikus piederēt vairākiem žanriem un stiliem vai arī pirmo un galveno-kārt tomēr būt autorkino (kas ir patiesība lielai daļai aplūkoto filmu).

Animācijas pasakas

Pirmā labi zināmā latviešu animācijas filma ir tautas pasakas ekranizācija – Arnolda Burova "Kikerigū!" (1965). Tomēr visizteiktākā tuvība ar pasakām saskatāma Rozes Stiebras animācijas filmās. Daļa no tām arī veidotas pēc tautas vai literārajām pasakām (starp citu, režisore veidojusi dažādu tautu folkloras ekranizāciju sēriju "Pasaciņas"), taču arī lielākā daļa pārējo filmu saglabā pasakai raksturīgo uzbūvi. Lai panāktu pasakas formu, oriģinālliteratūras teksti tiek mainīti, atsevišķi darbi sapludināti vienotā stāstā (scenāriju autore visbiežāk ir pati režisore vai Ansis Bērziņš).

Stiebras spēja izveidot iedarbīgu pasaku bez didaktikas spilgti atklājas pirmajā zīmētajā režisores filmā "Kabata" (1984).

Vairāki Ojāra Vācieša dzejoļi saplūst vienotā stāstā, turklāt zīmētā pasaka pārsniedz (ar rotaļīgu kūleni pārlec) literārā teksta ilustrāciju (dzejoļus izdzied Rīgas Doma kora skolas zēnu koris Imanta Kalniņa mūzikas pavadījumā). Ar neparasto un iztēles pilno "reiz bija, reiz bija" tiek pieteikta pasaule, kuras savdabību apdzied zēnu balsis un ilustrē Laimas Eglītes rūpīgi veidotie tēli. Filmā centrālais stāsts vēsta par pasaulē negaidīti iemestu sivēnmeiteni, kura sev tikpat negaidīti izperē astoņus sivēnkustoņus. Kļūdīties un atgriezties sākumposmā, no mazām oliņām atjaunot kādreizējo dzīvību, sagatavojot tai drošus un miera pilnus apstākļus, – šis pasakas vēstījums ir būtisks jebkuram, kurš kādreiz savas tuvās idejas un smalkās ieceres iemainījis pret viltus naudu. Stāsta pasniegšana atklāj mutvārdu tradīcijai raksturīgu domas rotaļību – sapulcinājis filmas tēlus kabatā, stāstnieks (Ojārs Vācietis filmas sākumā un beigās) tos nākamreiz var palaist pasaulē citā kombinācijā.

Līdzīgā veidā filmā "Sēd uz sliekšņa pasaciņa" (1987) izkārtoti Aspazijas dzejoļi.

Viedā Pasaciņa paver mazajam bērnam gliemežvākus, kas glabā zināšanas pasaules iepazīšanai (izziņas motīvs parādās arī Zaķīšu pirtiņā, kur zaķēni, apgūstot modrību – mazgājot actiņas un peciņas –, iemācās saskatīt briesmas, kas "tur, tumsā, kūņo un kust"). Pirmais no tiem parāda meklējumus, ilgas pēc zilās puķes; otrais atklāj haosu, pārmaiņu plosītu pasauli un iznīcību. Trešais – jaunu dzimšanu no mazas sēkliņas, arī raudātajām asarām. Pasakas šajā pasakā atklājas vilinošas, bet nesatveramas – mazais rūķis, kas izlien no zemes, šķiet tuvs un līdzīgs pasakas viesim, taču paliek neaizsniedzams un aizlido, ļaujot saprast, ka pasaku pasaulē ilgi uzkavēties nebūs iespējams

Rozes Stiebras pilnmetrāžas filma "Kaķīša dzirnavas" (1993). (otrā garā filma pēc "Ness un Nesija") atšķirībā no īsākajiem darbiem izmanto stāstītāja tekstu. Kārļa Skalbes oriģinālās pasakas teksts papildināts ar tēliem no citām pasakām, izmantots vizuālo līdzekļu simboliskais potenciāls, piemēram, trīskrāsainās kaķīša meitas: sarkanā neuzklausa tēva bēdas savu kaislību dēļ; baltā slīgst pašpietiekamībā; bet melnā nemaz neatpazīst. Krāsu simbolika atklājas dažādos abstraktos iestarpinājumos, plūstošos tēlos.

Pasakas motīvi nav sveši arī latviešu ņujorkietei Signei Baumanei, kas darbību animācijā sāka pie Rozes Stiebras un Anša Bērziņa studijā "Dauka". Tur tapa viņas pirmā garākā filma "Kurpītes" (1993), kurā pasaku tēli – bārene, princis, kurpītes un pūķis – tiek variēti personiskās pārdomās par pasaku mācībām. Princis Pelnrušķītē atpazinis iemīļoto tikai pēc tam, kad visām piemērījis pazaudēto kurpīti; Signes Baumanes varone jau iepriekš zina, ka ir tādas kurpītes, kas liek princim iemīlēt vienkāršas meitenes.

Kopumā pasaku filmas veido ļoti lielu daļu latviešu animācijas – ir gan radīšanas pasakas (Rozes Stiebras "Zelta sietiņš", Signes Baumanes "Sieviete", Māras Liniņas "Reiz Dievs" u.c.), gan pasakas par zvēriem (Dace Rīdūze, Nils Skapāns un citi autori), brīnumpasakas (Māris Brinkmanis "Ledus pavēlnieks", Nils Skapāns "Burvīga diena") mūsdienīgas vai neparastas pasakas (Inga Prauliņa "Pasaka par pili", Aija Bley "Doktora D sala"). Arnolda Burova pasakas bieži pārsniedz to slieksni, kur sāk dominēt destruktīvie spēki un pasaka tuvinās šausmu stāstam ("Papiņš", "Laimes meklētājs", "Kāpēc pelītei nenāca miegs").

Pasakām tuvi un brīžiem grūti nošķirami ir piedzīvojumu stāsti. Viens no poētiskākajiem vēl joprojām ir Arnolda Burova "Bimini" (1981), kas vēsta par cilvēka izziņas, atklāšanas, meklēšanas tieksmi.

Pēc Henriha Heines poēmas veidotās filmas centrālais tēls (eiropiskais renesanses cilvēks) izkāpj no viduslaiku lūgšanu celles un paplašina savu pasaules redzējumu gan ģeogrāfiski, gan kultūras un mākslas izpratnē. Tomēr pašapliecināšanās nesagādā galēju piepildījumu, un kopā ar nelaimīgajiem un atstumtajiem viņš dodas meklēt brīnumzemi Bimini.

Līdzīga veida stāsti ir Rūtas Mežavilkas "Vai Rīga jau gatava" (2001), ko autore dēvē par road movie caur latviešu vēsturi, folkloru un mitoloģiju. Jānis Cimmermanis veidojis gan vēsturiski komisko ceļojumu laikā "Latvietis", gan klasisko piedzīvojumu stāstu "Trīs Musketieri". Piedzīvojumu stāsti ir studijas "Rija" līdzproducētās filmas par Loti no izgudrotāju ciema.

Dokumentālisma poētika un maģiskais reālisms

No vienas puses, jautājums par reālisma un realitātes attiecībām ir problemātisks jebkurā mākslā un animācijā – jo īpaši mulsinošs. No otras puses, tieši animācijā paņēmieni, kas sniedz vērojuma, dzīves plūduma iespaidu ir skaidri saredzami un izdalāmi kā mākslinieciskas izteiksmes līdzekļi.

Pateicoties Ansim Bērziņam, jau kopš septiņdesmitajiem gadiem animācijā ir klātesoša saspēle ar dokumentālo kino. Vairāku dokumentālu un muzikālu filmu režisors arī savās animācijas filmās ienes dokumentālo filmu poētiskās kvalitātes. Saistība ar tā laika dokumentālā kino meklējumiem iezīmējas veidā, kā Anša Bērziņa filmās atklājas laiks, tiek veidota fabula, izmantota attēla valoda un psiholoģiskais skatupunkts. Tādas filmas kā "Abi gali balti, viducis zaļš" (1977) ir vērojoši darbi, kur stāsta ritējumu nosaka pārmaiņas dabā.

Nozīmīgs elements Anša Bērziņa animācijas filmās ir gaisma – veidojot attēlu, izmantoti dažādi mainīgi filtri, variācijas ar apgaismojumu un krāsu gammām. Filmā "Bruņurupuči" gaismas maiņas ir veids, kā atklājas subjektīvais laiks: filmas ritms atspoguļo lēnīgo bruņurupuča redzējumu – dienas nāk un iet, mašīnas plūst, ātrie cilvēki ielaužas grūti nosargājamajā pasaulē. Samierināt bruņurupučus un trauksmaino vidi spēj tikai neliels sapratnes mirklis – no mašīnas, kas apstājusies uz naksnīgās šosejas, izkāpj ģimene ar bērnu. Viņi uzlūko bruņurupučus un izprot pacietīgo un mērķtiecīgo cīņu ar apstākļiem, ko diktē vēlme atrast mazās, ģimeniskās sabiedrības mieru. Viņi palīdz dzīvniekiem nokļūt vēlamajā vidē otrpus šosejas, kur dabas mierīgo ritējumu vēl nepārtrauc mehanizētā pasaule.

Līdzīgu vērojošu pieeju izmanto Edmunds Jansons filmā "Baltā", kurā manāmas arī maģiskā reālisma notis. Pēc Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas" motīviem veidotajā filmā parādās personificēts vecās naudas tēls, taču stāstītāja teksts skaidri norāda, ka šī ir fantāzija. Lai gan filmai ir daži tehniski un izteiksmes trūkumi, jaukās detaļas (draudīgie vārnu bari, tirgus placī dziedātā NSRD dziesma par cepuri, migla un pīpes dūmi ap pirtiņu) šo filmu padara elpojošu, apcerīgi plašu. Edmunds Jansons veidojis arī pirmo latviešu dokumentālo animācijas filmu "Čiža acīm" (2007). Tajā izmantots rīdzinieces Irīnas Piļķes atmiņu stāstījums un iekustināti pēc viņas zīmējumiem veidotie tēli.

Par spēcīgāko maģiskā reālisma pārstāvi tomēr būtu jāsauc Vladimirs Ļeščovs. Režisora pieredzes fons nav saistīts ar tieši nodotu latviešu animācijas tradīciju (kā māksliniekiem, kas darbu sāka Burova un Stiebras-Bērziņa studijās), bet ar izglītību Mākslas akadēmijā un Eksjo Animācijas skolā, filmu skatīšanās pieredzi. Filmā "Vectēva medus" Ļeščovs rāda vecā vīra rimtās dzīves gaitas vērojumu. Vectēva realitātē atmiņas un fantāzijas piepilda kluso ikdienu, gadalaiki mainās, lēnīgajā ritējumā sapņi sāk vīt savu pasauli. Vectēvs dodas dejā ar biti, un saldais medus vilinājums lēnām kļūst par aicinājumu mūžībā.

Arī režisora filmas "Vēstule", "Zuduši sniegā", "Bezmiegs" saglabā līdzīgu uzbūvi ar maģiskā reālisma krāšņumu, bet filma "Spārni un airi" tēlainības blīvumā robežojas ar simbolismu.

Noskaņu ziņā iepriekšminētajām filmām ļoti tuva ir Reiņa Pētersona melanholiskā animācija "Ursus" (2012), kuras centrālais tēls ir antropomorfizēts lācis.

Pārdomas par pieradināto esamību un mežonīgo dabu, jaukās detaļas (kukainis ziedu pušķī, tēli gāzes lampiņas kustinātajās ēnās) uzsver emocionālo skatpunktu, nevis darbību.

Komisms dažādās gradācijās

Latviešu animācijā būtu grūti runāt par komēdiju kā vienotu žanru ar līdzīgām naratīvām struktūrām, taču iespējams aplūkot dažāda veida komismā balstītus stāstus. Agrākās šobrīd zināmās animācijas filmas, kas tikušas uzņemtas (un pabeigtas) Latvijas teritorijā ir Ģildes kinoamatieru grupas darbi. Tām raksturīgs ironisks skatījums uz dažādām padomju cilvēka ikdienas ķibelēm – kaitinošas sadzīves nianses tiek sakāpinātas līdz absurdam (garlaikotas bankas darbinieces noved līdz ārprātam zagli, piedzēries mednieks meklē lāci vilciena tunelī, atriebīgas ģimenes dāvina mūzikas instrumentus otras atvasēm).

Unikāls darbs ar sociālkritisko skarbumu ir Rasas Strautmanes "Dinozauru kalns" (1967).

Šo filmu latviešu režisore uzņēma Maskavā studijā "Sovjuzmultfilm" un tās dēļ izpelnījās disidentes slavu un ierobežojumus turpmāko darbu veidošanā – viņai nācās pārorientēties uz bērniem paredzētām filmām un pāriet uz studiju "Multtelefilm".

Latvijas teritorijā Arnolds Burovs veidoja tādus satīriskus darbus kā didaktisko "Si-si-dra" ar Gunāra Bērziņa karikatūriskajiem tēliem, bet Roze Stiebra – ironiskās "Dillī dallī" sērijas (māksliniece Daina Lapiņa). Tomēr visspilgtākais animācijas filmu komisms sākās ar Jāņa Cimmermaņa "Avārijas Brigādes" sērijām. Pirmā filma "Piemineklis" (1991) bija asprātīgs vēstījums par mēģinājumiem saturēt kopā brūkošu pieminekli.

Šīs sērijas pierādīja gan to, cik viegli ir izsmieties par laikmeta tipiskajiem paradoksiem, gan cik dinamiska var būt leļļu animācija (salīdzinot ar Burova lielākoties apcerīgajām kompozīcijām).

Jauna veida trakulību studijā "Rija" pieteica Askolda Saulīša un Jurģa Krāsona karikatūriski veidotais kopdarbs "Clara un Rubinšteins" (1999) – anekdotisks un vizuāli dinamisks stāsts par kādu attiecību vēsturi. Jurģis Krāsons satīrisko pieeju animācijā turpinājis arī niansētākajās filmās "Melnā kaste" (2006) un "Norīt krupi" (2010), kurās aplūko sadursmes starp dažādām grupām īpatnās sabiedrībās.

Šķiet, arī turpmāk būs daudz animācijas filmu, kurās sirsnīgi izsmieties. Vladimira Ļeščova un Edmunda Jansona jaunākās filmas veidotas kā sirreālas komēdijas. Interesanta sakritība – joku dziņa abiem režisoriem saistīta ar animācijas humorā spēcīgo kaimiņvalsti Igauniju: Edmunds Jansona filmas "Starptautiskā tēva diena" (2012) un "Turneja" veidojis Igaunijas Mākslas skolā, bet Vladimirs Ļeščovs filmā "Villa Antropoff" (2012) sadarbojies ar igauņu režisoru Kasparu Janci.

 

Ieva Viese-Vigula

Ieva Viese-Vigula ir beigusi Audiovizuālās kultūras un Kultūras teorijas programmas Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzīvo Rīgā, lēnām strādā pie grāmatas par Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!