Atkal tiek runāts par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. Pavasarī 10 tūkstošus nojaukšanas atbalstītāju parakstu Saeima nolēma pieņemt izskatīšanai, bet 20 tūkstošus nojaukšanas pretinieku savākto parakstu – ne.
Un, lūk – pat baigi neskaldot matus, sanāk, ka pēdējā 101 gada jeb četru paaudžu laikā vien politiskie režīmi Latvijā mainījušies vismaz astoņas reizes. Katra nākamā vara ir bijusi gan spiesta, gan ieinteresēta angažēt vai izmantot esošo konjunktūru, un agrākā elite, nemaz nerunājot par sabiedrības vairākumu, ir bijusi gan spiesta, gan ieinteresēta rēķināties ar jauno varu, lai netiktu vajāta par sadarbību ar iepriekšējo. Gadās, protams, ekscesi no varas puses – kara apstākļos, piemēram, vai gadījumos, kad atsevišķi vecās konjunktūras pārstāvji jauno kārtību steidzas atbalstīt bezgaumīgi dedzīgāk nekā pārējie, – tomēr abu pušu – varas un tautas – savstarpēja pielāgošanās visbiežāk ir apzināta, pragmatiska un neizbēgama. Tāpēc gribētos, lai tikpat saprotama ir vēsā skepse, kas tik dinamiskas vēstures kontekstā reizēm mēdz mosties attiecībā pret kārtējās jaunās varas vārdiem un darbiem. Tas tā – preambulas vietā.
Pasaules acīs šī joprojām ir diezgan obskūra vieta. Austrumeiropas drāmas un austrumeiropieša tēlu pasaulē daudz spilgtāk prezentē poļi un ukraiņi, un pat lietuvieši. Turklāt, lai pārliecinoši identificētos ar Ziemeļeiropu, latviešiem pietrūkst kopīgās vēstures izjūtas, piepūles, intereses un pamatzināšanu kaut vai par igauņiem. Tajā pašā laikā mēs izmisīgi vēlamies, lai citi zinātu un cienītu šejienes sarežģīto vēsturi un tās sakarā šķetinātās dilemmas. Tāpēc tieši latviešu pašu interesēs ir rūpēties par šīs vēstures liecību neslēpšanu, nesagrozīšanu un nosargāšanu. Tāda sargājama vērtība, spēcīgs ilustratīvais materiāls padomju okupācijas un jo īpaši Brežņeva ēras groteskās īstenības skaidrošanai ir Uzvaras piemineklis. Turklāt pats par sevi – kičīgi kuriozs artefakts. Tas nav necik daudz baisāks svešas varas represiju simbols par, piemēram, Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāli, kas nepārprotami bija viens no Krievijas impērijas rusifikācijas kampaņas projektiem. Un neesiet klīrīgi, piekrītiet – kopš senlaikiem mantoto latvisko dzīvesziņu ir diezgan pagrūti izskaidrot, ja tai pretim neliek un par okupācijas simboliem neuzskata arī Rīgas Domu, Livonijas ordeņa cietokšņu un pilsdrupu tīklu un tās tukšās čaulas, kas palikušas pāri no baronu stiprajām pilīm. Savukārt, ja šī tā saucamā dzīvesziņa ir tik stipra, ka spēj demistificēt, apropriēt un par pašas mantojumu padarīt visus senās apspiestības simbolus, tad jo bagātāku to darīs spēja par savu atzīt arī padomju mantojumu.
Tā ir tīri publicistiska spekulācija, bet šķiet, ka pieminekļa celšanas ideja drīzāk bija vietējās nomenklatūras iniciatīva, nevis tiešs Maskavas pirksts. Spoža Brežņeva laika sabiedriskā noskaņojuma ilustrācija ir Venedikta Jerofejeva "Maskava–Gailīši", un komunisma celšanai, kā runā, tajā laikā vairs neticēja arī partija pati. Tāpēc 70. gadu pirmajā pusē Oktobra revolūcijas vietā par vienu no impērijas leģitimizācijas stūrakmeņiem tika padarīta uzvara pār nacistisko Vāciju. Reizē ar kara beigu 30. gadadienu PSRS sākās plaša uzvaras dienas monumentu celtniecības kampaņa, un Rīga ar sava pieminekļa projektu konkursu tai pievienojās 1976. gadā. No 33 pieteikumiem 1. vietu neieguva neviens, bet turpmākos piecus gadus pie ansambļa projekta strādāja apvienotā divu 3. vietas projektētāju komanda.
Atšķirībā no jau esošajiem memoriāliem citās Latvijas vietās vai, piemēram, Tallinā un Berlīnes Treptovas parkā, kur tie atradās faktiskos kritušo karavīru kapos, Rīgas pieminekļa vietas izvēle bija tīri pilsētbūvnieciska: neviena no agrākajām centram tuvā, bet neattīstītā milzu klajuma izbūves iecerēm nebija realizēta. Tur, kur cara laikos bija plānots Pārdaugavas Mežaparks, vēlāk – Ulmaņa Uzvaras laukums, bet Hruščova laikos – vērienīgs kultūras un sporta parks, 60. gadu beigās Torņakalna iedzīvotāji vēl nāca uz malkas placi, bet pionieri dzenāja lidmodeļus. "Pieminekļa celtniecības vieta nav izraudzīta nejauši. Vispirms mēs risinājām pilsētceltniecības uzdevumus. Piemineklim organiski jāiekļaujas pilsētas centra kopīgajā arhitektoniskajā ansamblī. [..] Bez tam monumenta obelisks ir pilsētas galvenās maģistrāles – Ļeņina ielas telpisks nobeigums. Tajā vietā, kur būvē pieminekli, pēckara gados notika svētku demonstrācijas, pirmie dziesmu svētki," [1] avīzei "Rīgas Balss" 1984. gadā ne visai precīzi stāstīja Ermens Bāliņš, pieminekļa autoru kolektīva vadītājs, tobrīd – pilsētas galvenā arhitekta vietnieks, bet iepriekš arī džeza pianists un dziedātājas Aino Bāliņas vīrs. (Tagadējā pieminekļa vietā 1946. gada 3. februārī notika pēdējais publiskais nāvessods Rīgas vēsturē – septiņu nacistu virsnieku pakāršana. Savukārt 1950. gadā tur jau otro Padomju Latvijas dziesmusvētku ietvaros notika armijas kopkora koncerts.) Par uzdevumu iekļauties pilsētas arhitektoniskajā ansamblī gan viņš runāja lietpratīgi. Ar liela mēroga kompozicionālajām asīm un vertikālajām dominantēm, kas tās akcentētu, vadošie pilsētas plānotāji bija apsēsti visus padomju gadus, un par Brīvības–Uzvaras bulvāru asi ar stēlām abos galos kā pilsētbūvniecisku sasniegumu saviem studentiem vēl 2000. gadu sākumā lepni stāstīja cita iespaidīga padomju pieminekļa – Salaspils memoriāla – līdzautors, profesors Strautmanis. Kurpretim kompozīcijas lekcijās toreiz dabūjām dzirdēt ezoteriski konspiroloģisku pieļāvumu, ka ne velti okupācijas varas pēdējā monumenta pamatni plānā veido sātaniska pentagramma. Neviens no rātnajiem audzēkņiem toreiz neiebilda, ka pieminekļa stilobats īstenībā ir sešstūris.
Kad 1982. gada beigās, uzreiz pēc Brežņeva nāves, ar partijas Rīgas pilsētas sekretāra Anatolija Gorbunova uzrunu sākās pieminekļa celtniecība, tautā esot baumots, ka tai ir tiešs sakars ar Rīgas metro projektu – gan kā iztapīgs vietējās izpildvaras žests Maskavas atbalsta veicināšanai, gan kā metro izbūvei mobilizēto, bet dīkstāvē dirnošo celtnieku brigāžu nodarbināšana. Savukārt uz vienam pēc otra mirstošo ģenerālsekretāru fona prese uzsāka tautas entuziasma simulēšanas kampaņu, rutinēti ziņojot par darbaļaužu ziedojumu vākšanu. ""Lūdzam jūs daļu no katra brigādes locekļa algas pārskaitīt Rīgas atbrīvotājiem veltītā pieminekļa celtniecībai. Gribam, lai šis piemineklis būtu ne tikai skaists un varens, gribam, lai tas būtu mūsu piemiņas apliecinājums karavīriem atbrīvotājiem..." – šādu lūgumu vakar no 3. konveijera kolektīva saņēma trikotāžas ražošanas apvienības "Māra" 1. filiāles šūšanas ceha vadītāja Monika Griķe." [2] Bet "Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs A. Rubiks uzsvēra šā pieminekļa iespējas internacionālās audzināšanas pilnveidošanā. Tā monumenta autoru kolektīvs ir internacionāls, tā veidošanas procesā ir piedalījušās daudzas padomju republikas. Šis monuments nebūtu varējis tapt, ja nebūtu rīdzinieku ieinteresētības. Pieminekļa celtniecības fondā iedzīvotāji ziedojuši vairākus miljonus rubļu." [3] Jā, par Rubika internacionālismu arī gribas pateikt. Pēdējos 20 gados pasaulē izdots milzīgs skaits akadēmisku pētījumu un žurnālgaldiņu literatūras par sociālistiskā bloka valstu modernisma arhitektūru, gan jaunatklājēju entuziasmā jūsmojot par kosmosa sacensības iedvesmoto sci-fi dizainu, gan noelšoties par daudzu padomju projektu megalomaniakālo ekstravaganci. Tieši šaipus dzelzs priekškaram, kā daudziem pētniekiem tagad šķiet, arhitektūra spējusi uz brīdi beidzot būt brīva no vietas un vēstures un tāpēc bijusi patiesi futūristiska un globāla. Un, lai gan modernisma idejas un mantojums piedzīvo smagus laikus visā pasaulē, tas visstraujāk iet bojā tieši šajā pusē, kur tā pastāvēšanas pamatus vairs nebalsta agrākā lietu kārtība un saēd postkoloniālais revanšisms. Latvijas mantotais padomju modernisms šī Rietumu intereses raidītā starmeša gaismā nonāk pavisam reti un garāmslīdot. Un, ja neskaita dažas nelielas, atsevišķiem vietējiem meistariem veltītas pētnieciskās iniciatīvas, tad vienīgais apjomīgais, bet stipri nepilnīgais Latvijas pēckara modernisma pārskats līdz šim ir NRJA arhitektu radītā ekspozīcija "Unwritten" 14. Venēcijas arhitektūras biennālei 2014. gadā.
Ir jāpiekrīt, ka, salīdzinot ar utopiskajiem padomju projektiem, piemēram, Vidusāzijas republikās, par ko bieži sajūsminās rietumnieki, mūsu modernisms ir mērogā vairāk piezemēts un trūcīgāks un pat ekstravagantākajos gadījumos ar kombinātā "Māksla" radītajiem dekoriem un kaut kā sagrabinātiem labākiem būvmateriāliem tik un tā drīzāk būtu raksturojams kā provinciālās nomenklatūras patērnieciskais šiks. Bet tāds savā ziņā ir gan Rīgas jūgendstils, gan Rundāles pils. Un ir tiesa, ka jau agonējošās PSRS varas un sabiedrības abpusējā blefa apstākļos tapušam monumentam piedēvēt māksliniecisku pašvērtību ir grūtāk nekā par šedevru jau pasludinātajam Salaspils memoriālam vai Dailes teātrim, turklāt apropriēt to kā okupācijas pieminekli šobrīd šķiet garām palaista iespēja. Taču tas, ka šo vietu saviem Brežņeva–Putina svētkiem izvēlējusies daļa ilgstoši konfrontētu un marginalizētu rīdzinieku ir drīzāk latviešu politiķu, nevis veiklo oportūnistu Ždanokas un Ušakova nopelns. Turklāt to, kuri pirms 9. maija saviem bērnudārzniekiem Krievijas internetā pērk Staļina lielgabalu gaļas uniformiņas un vicina karodziņus ar uzrakstu "Varam atkārtot!", Rīgā, redzams taču, nav daudz vairāk par monumenta nojaukšanas atbalstītājiem. Lai atvēsinātu gan vienus, gan otrus, manuprāt, pietiktu tikai ar nelielu labojumu obeliska pakājes gravējumā: "1939–1945".
[1] Mūžīga piemiņa, Rīgas Balss, Nr. 50 (01.03.1984.)
[2] Pieminekļa celtniecības fondam, Rīgas Balss, Nr. 5 (07.01.1983.)
[3] Rīgas pilsētas izpildkomitejā, Rīgas Balss, Nr. 247 (27.10.1987.)
31