Photo by Glen Noble on Unsplash
 
Komentārs
25.02.2019

Lasīt to, kas nepatīk

Komentē
3
Saglabā

Īsti nezinu, vai maniem tekstiem portālā pievienotais apzīmējums "komentārs" uzliek lielāku atbildību nekā kategorija "blogs", tomēr jebkurā gadījumā tālāko lūgums uztvert nevis kā akadēmiski korektu tekstu, bet kā subjektīvas piezīmes, kas radušās pēdējo nedēļu laikā lasīšanas procesā.

Jāatzīst, ka pret memuārliteratūru izturos piesardzīgi, labi apzinoties, cik viegli un krāšņi spējam interpretēt notikušo un cik būtiski mūsu interpretācija nereti atšķiras no citām. Vācbaltieša Herberta fon Blankenhagena atmiņas par Baltiju 1913. – 1923. gadā [1] lasīju tāpēc, ka uzskatu vācbaltiešu nozīmes novērtējumu Latvijas t.s. publiskajā telpā par pārāk paviršu un/vai vienpusīgu. Tomēr, neraugoties uz šādu apriori labvēlīgas intereses kontekstu, arī atmiņu žanra autors lasītāju var nokaitināt – lai cik neprofesionāli tas arī izklausītos. Divi piemēri. "Līdz 1918. gadam gan iekšzemē, gan ārzemēs katram bija skaidrs priekšstats par to, kāds ir prūšu oficieris – priekšzīmīgs, lielisks cilvēks, kurš ne tikai teicami dzīvo, bet, ja vajag, prot arī cieņpilni mirt." (22. lpp.) Nu, ļoti "objektīvs" un faktos dzelžaini pamatots apgalvojums. "Baterija, kurā bija mans māsasvīrs, Austrumprūsijā virzījās kopā ar Rennenkampfa armiju, iesaistījās kaujā pie Mazūrijas ezeriem un, steidzīgi atkāpjoties, bija vācu vienības pārņemta. Māsasvīrs nokļuva apcietinājumā, jo bija izmantojis izdevību Romintenā, ķeizariskajā medību rajonā, nošaut divus briežus. Esot apcietinājumā, viņam izdevās dabūt atvaļinājumu un kara laikā Gīsenē turpināt studijas." (68. lpp.) Diezgan īpatna izpratne par karu (pagūt pamedīt…) un nepārprotami labāks stāvoklis nekā "vienkāršajiem ļautiņiem", kas ierauti karadarbībā.

Paradums, ko der izveidot, savukārt ir – pat ja atmiņu autors šķiet nesimpātisks tipiņš  – tās lasīt, ja vien atliek laiks. Piemēram, visticamāk, Blankenhagens alojas, apgalvojot, ka 1914. gadā Baltijas provincēs krievu valodu prata "tikai dažas no jaunās paaudzes dāmām" (72. lpp.), lai cik autonoma Krievijas impērijā būtu vācbaltiešu kopiena. Tomēr tāda acīmredzot ir "fotogrāfija" šī cilvēka atmiņās, varbūt iztēloti vēlamais skatījums, un no šī viedokļa arī optikas izkropļojums savā zīmīgumā ir vērtīgs.

Savukārt Daugavpils Universitātes izdotā krājuma "Vēsture: avoti un cilvēki" jaunākajā numurā [2] ir publikācija, kas veltīta Rietumbaltkrievijas iedzīvotāju atmiņām par Otro pasaules karu. Ja īsi, tajā karš – salīdzinot ar priekšstatu par to, kādām atmiņām vajadzētu būt, – ir distancēts un raksturots kā "labi, protams, nebija, bet nebija arī nekā šausmīga". Ir bezjēdzīgi secināt, ka šie "laucinieki" nebija pietiekami informēti vai reflektējoši par notiekošo. Svarīgi ir tas, ka tieši tā viņi atceras karu. Tā vispār ir interesanta un nozīmīga tēma: aprast ar domu, ka dažādos juku un posta laikos vēlme izdzīvot un saglabāt kaut kādu, ja tā var teikt, normalitātes līmeni var likties dīvaina, pat nepieņemama vēlākajām paaudzēm, tostarp pētniekiem.

Žurnāla "Istoričekaja Ekspertiza" ("Vēsturiskā ekspertīze") jaunākajā numurā [3] (viens no retajiem Krievijā izdotajiem vēstures žurnāliem, kuru joprojām uzdrošinos rekomendēt) atrodams tekstu kopums par vēstures politiku un kolektīvo atmiņu Itālijā. Kā cilvēks, kuram riebjas jebkādu paveidu autoritāri režīmi, nevaru teikt, ka izjūtu milzu empātiju pret itāļiem, kuriem pēc Otrā pasaules kara nācās pamest Slovēniju un Horvātiju, pat ja runa ir par tiem 300 000 cilvēku, kuri šajās teritorijās bija piedzimuši un dzīvojuši. Vēl precīzāk – situācija, kad visai grupai ir jāatbild par vienas tās daļas sastrādāto, protams, ir netaisnīga, bet diezgan neizbēgama. Tajā pašā laikā saprotu, ka bez šo cilvēku subjektīvās interpretācijas – pat ja runa ir par itāļiem, kuri, atvainojos, līda neaicināti uz Etiopiju, Lībiju vai Grieķiju – Itālijas vēsturi 20. gadsimta noteiktā posmā saprast nevaru.

Turpinot tēmu par pielāgošanos un nepatiku pret nacismu vai boļševismu: bez paša komponista Žana Sibēliusa interpretācijas, lai kāda tā būtu, īsti "bilde" par viņu neveidojas, ja atļaujam runāt tikai viņa laikabiedriem. "Kurzemes Vārds" 1942. gada 26. septembrī vēsta, ka pie Sibēliusa ciemojušies arī vācu karavīri, kuriem komponists ar lepnumu rādījis Hitlera nesen piešķirto Gētes medaļu. Sibēliuss izteicis prieku, ka var piedzīvot šo laiku, kas beidzot ienesīs pasaulē taisnīgumu. Un – "1945. gada decembrī komponistam Žanam Sibēliusam apritēja 80 gadi. Jaundibinātajā laikrakstā "Literatūra un Māksla" [14.decembrī]  varēja izlasīt padomju komponista Dmitrija Kabaļevska atmiņas par ciemošanos pie ievērojamā somu skaņraža. [..] Pārrunu nobeigumā Sibēliuss lūdza nodot savu kvēlo sveicienu un labākos novēlējumus padomju mūziķiem, atcerējies Kabaļevskis." [4] Sasodīts, tad ko īsti Sibēliuss šajā laikā domāja?!

Te var iebilst, ka ieteiktais lasīšanas modelis var beigties ar kādas darbības attaisnošanu, apcerīgi šūpojot galvu "no vienas puses, bet, no otras puses…". Nē, fakti ir fakti. Ir stāstiņš par sarunu starp Francijas un Vācijas valdību ministriem divdesmito gadu sākumā, kuras ietvaros vācu politiķis samiernieciski saka savam franču kolēģim, ka nav vērts strīdēties, kurš vairāk vainojams Pirmā pasaules kara izraisīšanā. Francūzis pretī nestrīdas, vien saka: tomēr ir viens neapstrīdams fakts – tā nebija Francija, kas iebruka Beļģijā. Tātad neizbēgami subjektīvā, dažkārt pat nepārprotami savtīgi motivētā memuārliteratūra, manuprāt, lasāma tāpēc, lai labāk saprastu, kas licis cilvēkam rīkoties tā vai citādi un kā viņš ir uztvēris notiekošo, nevis tāpēc lai relativizētu pagātni. Šādā atskaites sistēmā noderīgi ir arī teksti, kuru autori lasītājam liekas nesimpātiski.

 

[1] Herberts fon Blankenhagens. Pasaules vēstures malā. Atmiņas no vecās Vidzemes 1913.-1923. Madris, 1918.

[2] https://du.lv/wp-content/uploads/2019/01/Vesture_XXII_2019_DRUKA.pdf

[3] https://istorex.ru/uDrive/file/752/1c363825c2f814d7cac5f0b32d90deca/ИЭ-18-4L.pdf

[4] Anna Velēda Žīgure. Ziemeļzemes cēlā tauta. Somijas tēls latviešu presē 1822.–1945. Zinātne, 2018., 247., 261. lpp.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!