Redzējumi
22.04.2008

Lamu vārdu funkcionalitāte latviešu un krievu valodās

Komentē
2

Teksts sagatavots kā priekšlasījums konferencei "Mātes valoda publiskajā telpā". Citi teksti:
Jānis Elsbergs - Dinamiskā ekvivalence lamu tulkošanā: praktiķa piezīmes
Vents Sīlis - Mātes valoda Jerofejeva poēmā 'Maskava – Gailīši'
Ilmārs Šlāpins - Lamu vārdu funkcionalitāte latviešu un krievu valodās
Ieva Lešinska - Par vārda 'fuck' tulkošanas iespējām
Ilva Skulte - Latviešu rakstnieču erotiskā literatūra: Laima Muktupāvela un Dace Rukšāne
Haralds Matulis: Latvijas vīriešu pornogrāfiskā daiļliteratūra (E. Frīdvalds, N. Sakss)
Inta Urbanoviča: Stilistiski pazeminātā leksika internetā
Paneļdiskusija ‘Latviešu valodas nenormatīvās leksikas bagātības’

 

__

Tā nu ir sanācis, ka tas mazumiņš, ko esmu savā dzīvē tulkojis, ir krievu valodas teksti, kuros cilvēki lamājas. Tāpēc esmu pievērsis uzmanību tam, kādas problēmas rodas tulkotājam vai kādas interesantas situācijas izveidojas tulkotāja prātā tajā brīdī, kad viņš mēģina atrast piemērotu vārdu, lai to atveidotu latviešu valodā. Viena no problēmām bieži vien ir tā, ka necenzētajai leksikai lietojuma gaitā nodilst nozīmes un daudzi vārdi saglabā, piemēram, tikai teksta ritmizācijas funkciju, it īpaši tajos gadījumos, kad šis vārds ir aizgūts, pārgājis no citas valodas vai citas valodas lietojuma vides. Salīdzinājumā ar to, ko dara angļi un vairāk pat amerikāņi ar vārdu fuck, spraužot to iekšā, kur vien pagadās, latviešu valodas lietotājam atbilstošu vārdu, izņemot krievu bļaģ, īsti nav. Savukārt šim krievu vārdam traucē līdzi ejošā nozīme, kas gan ir lietojumā nodilusi, it īpaši latviešu aizguvumā, taču tie, kas saprot krievu valodu, šo sākotnējo nozīmi nez kāpēc ļoti labi atceras. Te ir divu veidu situācijas – viena situācija ir tāda, ka cilvēks lieto lamu vārdu, nezinot tā nozīmi, un iekuļas nepatikšanās attiecībās ar tiem, kuri šo nozīmi labi zina. Tā ir situācija, par kuru brīdina vecāki bērnus, sakot, "vai tu vispār saproti, ko tu runā”, un tad bērns pēkšņi apjēdz, ka viņš nesaprot vis, un pārstāj runāt. Un otra situācija ir tieši pretēja, kad cilvēks domā, ka viņš šī vārda nozīmi saprot un tāpēc izvairās to teikt vai tieši tāpēc to pasaka, savukārt tas, ar ko viņš sarunājas, vai tā vide, kurā viņš runā, sen jau šo nozīmi ir aizmirsusi, un to uztver tikai kā tādu izsaucienu, piemēram, "velns parāvis!”.

Lūk, lai mēģinātu saprast vārda lietojuma funkciju katrā kontekstā (ikdienā bieži vien mēs to nevaram darīt, jo runāšanas gaitā to vienkārši nevar paspēt), tulkotājam ir iespēja meklēt vārda nozīmes dažādās vārdnīcās, mēģināt saprast tekstu kontekstā, varbūt pat, ņemot talkā veselo saprātu, izdomāt, kas ar to ir domāts, kāpēc lietots tieši šis vārds. Un viens no palīgiem, lai vispār domātu par necenzēto leksiku, ir tāds leksikas slānis, kas, manuprāt, ir viens no vislabāk izpētītajiem, vismaz dažās valodās, to skaitā – krievu, proti, tas ir zagļu vai kriminālais argo. Tā ir pietiekami noslēgta leksiska grupa, par ko ir sastādītas diezgan labas vārdnīcas krievu valodā, lai gan, ja es nemaldos, šo sfēru sākuši pētīt bija franču valodnieki. Bet krievi, it īpaši pēdējā laikā, ir arī papūlējušies. Krievu kriminālajam argo ir vismaz pusotru gadsimtu senas tradīcijas, tās ir pietiekami nepārtrauktas un labi izpētītas. Tur ir daudz interesantu un arī pamācošu lietu, arī ņemot vērā lietojuma nepārtrauktību kā nodošanu no vienas paaudzes otrai (šīs paaudzes ir savā starpā ļoti cieši saistītas, piemēram, vienā kamerā kopā sēdējuši cilvēki). Runājot par kriminālā argo funkcionalitāti, var atrast diezgan noteiktus modus, lietojuma modeļus, kādos šie dažādie vārdi dažādās situācijās tiek lietoti, kāpēc tiek izvēlēts tas vai cits necenzēts vārds. Un to var mēģināt attiecināt arī uz citu leksisku grupu, piemēram, skolēnu slengu, profesionālo žargonu, arī uz internetu lietotāju valodu.

Viens no pirmajiem modeļiem, kas nāk prātā, ir necenzēto vārdu lietojums savas identitātes pasvītrošanai vai pat drīzāk – šīs identitātes izvēlēšanās. Kāpēc to dara mazi bērni, kāpēc to dara skolēni, kāpēc to dara cilvēki, kas nonāk cietumā? Viņi vēlas iekļauties noteiktā cilvēku grupā, vēlas sevi identificēt ar šo grupu un tāpēc pieņem noteiktu vārdu lietojumu. Cilvēks lieto konkrētus vārdus nevis tāpēc, lai kādu aizvainotu, nevis tāpēc, lai nolamātos, nevis tāpēc, lai pateiktu kaut ko rupju vai seksuālu, bet gluži vienkārši, lai pateiktu: "Es esmu tāds pats kā jūs.” Pavisam konkrēts šāda lietojuma variants ir valoda vai vārds kā parole. Kriminālajā argo šāds modelis ir ticis lietots absolūti funkcionāli – paroles un atbildes veidā. Tas varēja būt dzīvības un nāves jautājums, kad tu, piemēram, ienāc auditorijā un tev kaut ko pajautā, bet tu atbildi nepareizi. Viss skaidrs – tevi no šejienes vairs ārā neizlaidīs. Tas saucās govoriķ po feņi vai botaķ po feņi, kur feņa ir noteiktas kriminālās grupas lietotā valoda. Salīdzinājumam – pārnesot šo lietojumu interneta vidē, piemēram, datorspēļu čatos, viens no šādiem vārdiem ir "nūbs” – tā tie, kas kādu datorspēli spēlējuši jau sen, apzīmē jauniņo, kurš tikko sācis to spēlēt. Tas nāk no newbie – "iesācēja”. Latviešu valodā mēdz teikt arī "nobs”, vienkāršojot dubultā "o” izrunu. Simpātiski, ka, ja tu lieto vārdu "nūbs”, tu pats neesi nūbs, jo zini šo vārdu. Nūbi nezina vārdu "nūbs”.

Viens no neseniem gadījumiem, kad es nemācēju iztulkot vārdu, bija krievu autora lugā; tajā kāds maniaks runā tādā visai smagā valodā, turklāt pastāvīgi izdomā uz vietas acīmredzami jaunus vārdus. Viņš lieto vārdu, kas, manuprāt, tomēr ir feņas vārds vai, kā vēl sauc šo valodu, blatnaja muzika. Maniaks iegāž pa galvu mācītājam, bet tas nezaudē samaņu, kaut arī pakrīt. Šajā situācijā maniaks lieto izteicienu "on ņeušol v bezsoznanku”, ko iztulkot vienkārši kā "viņš nezaudēja samaņu” nebūtu precīzi. "Ujķi v bezsoznanku” ir krimināls žargons, kas nozīmē situāciju, kad tevi pratina milicijā un tu izliecies, ka esi zaudējis samaņu, vai arī apzināti zaudē samaņu, lai neatzītos, nenodotu savus bandas biedrus. Te parādās bezsoznanka kā "bez samaņas” un soznatsja – "atzīties” vai "dot liecību”. Tādējādi "ujķi v bezsoznanku” nozīmē aiziet tādā situācijā, kurā tev vairs nav jādod liecība, jo tu esi zaudējis samaņu. Man grūti pateikt, vai šis izteiciens ir tīri krimināls žargons, vai tas varbūt ir milicijas vai kriminālo mediķu lietots profesionālais žargons, taču tas liecina par runātāja saskaršanos ar noteiktu vidi.

Cits lietojuma modelis, kas arī bieži vien ir bijis dzīvības vai nāves jautājums, ir otra cilvēka vai sevis paša "nolikšana pie vietas”. Tiek lietoti noteikti necenzēti izteicieni, lai pateiktu otram cilvēkam, kā tu uzskati – vai esi virs viņa, vai zem viņa. Tā ir tāda hierarhiska denominācija ar valodas palīdzību, kas, piemēram, ir svarīga cietuma kamerā tikko ienākušam cilvēkam – ja tu pasaki īsto vārdu, vari atrasties uz augšējās lāviņas;  ja tev nenotic, tev var klāties slikti visu atlikušo termiņu. Viens no vārdiem, kas ir pazaudējis šo savu funkcionalitāti krietni sen, bet es domāju, ka tie cilvēki, kas to atcerējušies visilgāk, ir tieši kriminālās vides cilvēki, ir visiem pazīstamais un visvisādi izmocītais vārds jobtvajumaķ. Atvasinot šo izteicienu, tas nozīmē – ja jebal tvoju maķ, proti, "es esmu gulējis ar tavu māti”. Tātad – es esmu cilvēks, kas tev varētu būt tēva vietā, vai, noteiktā nozīmē, es esmu tavs tēvs. Attiecīgi – tev ir jāklausa man, tu esi hierarhiskajā situācijā pavisam noteiktā vietā. Tas tiek pateikts ar vienu frāzi un, ja tu nezini šīs frāzes funkcionālo nozīmi un nespēj garantēt savu atrašanos hierarhijas pašā augšā, bet tomēr to lieto, tad vari krietni par to samaksāt.

Šī lietojuma modeļa variants vai no tā atvasināta funkcija ir duelēšanās valodas formā. Tas, ko dzīvnieku pasaulē dara žestu valodā vai ar mīmiku, vai ar skaņām, kriminālajā vidē bieži vien var notikt tikai valodas līmenī. It īpaši ieslodzījuma situācijās, kur var būt problēmas izmantot ieročus vai izrēķināties fiziski, varbūt pietiek ar to, ka pasaka "īstos vārdus” viens otram un var noskaidrot, kurš ir uzvarējis. Ja tev ir pietiekami daudz drosmes pateikt otram attiecīgo vārdu, un viņš nevar saņemties pateikt tev kaut ko spēcīgāku pretī, tas jau nozīmē, ka esi uzvarējis. Viens no tādiem interesantiem vārdiem, kas arī vienlaicīgi ir šī kriminālā žargona lietojums paroles formā, ir darbības vārds, kas tiem, kas auguši vēl padomju laikos, labi zināms kā sarunvalodas vārds, – oborzeķ. To parasti lieto trešajā vai otrajā personā, piemēram, jautājot: "Ti oborzel?” Proti, tas tiek lietots kā sinonīms vārdam "bezkaunīgs” – "vai tu esi kļuvis tik bezkaunīgs, ka uzvedies tā, kā uzvedies?” Pateikt par kādu "on oborzel” nozīmē pateikt, ka viņš ir kļuvis bezkaunīgs, lecīgs, viņš ir pārkāpis kaut kādas uzvedības normas. Tas, ka šis vārds ir atvasināts no krievu vārda borzaja, kas nozīmē "medību suns”, ir diezgan acīmredzami. Taču šeit ir vēl otrā līmeņa atvasinājums – par borzije kriminālajā žargonā tiek saukti miliči. Ja kāds bandas loceklis oborzel, tas nozīmē to, ka viņš ir pieslējies miliču pusei un kļuvis par nodevēju, stukaču, ziņotāju vai arī ir iesūtītais. Attiecīgi, ja tādam bandas loceklim otrs bandas loceklis pasaka to, ka viņš oborzel, tas ir atklāts izaicinājums – tiek izteiktas aizdomas par to, ka viņš ir nodevējs. Bet no šīs situācijas ir tikai divas izejas – vai nu nazis ribās, vai pierādījums tam, ka tā nav patiesība.

Vēl viens necenzētās leksikas lietošanas modelis, kas šajā konferencē ticis jau pieminēts starp tādiem modeļiem kā aizsardzība, sods, pašapziņas celšana un emociju izteikšana, ir šokēšana jeb iespaida atstāšana uz klausītāju, turklāt tādu, kurš nav šīs leksikas lietotājs, jo tas vairs nav paroles lietojuma modelis, bet gan cits. Bieži vien ne tikai saturiski, bet arī skaniski, tembrāli un kā uzvedības modelis šī paša kriminālā žargona lietošana civilā vidē vai sarunās ar parastu publiku notiek, lai parādītu, ka esmu savādāks – esmu no kriminālās pasaules, es no daudz kā nebaidos. Līdzīgs izcelsmes pamatojums pielāgojams daudziem izteicieniem, piemēram, formai, kas apliecina, ka runātājam "ir pie vienas vietas”: pohuj, pofig u.c. Starp citu, gadījums ar "Kas notiek Latvijā?” raidījumu, kur Jānis Domburs lietoja izteicienu pofig, runājot ar kādu politiķi, ir visai interesants. Viņš jautāja aptuveni tā: "Vai jums nešķiet, ka parastiem cilvēkiem tas viss ir pofig?” Politiķis šajā situācijā nevar atļauties lietot adekvātu izteicienu televīzijas kameras priekšā – nākamajā dienā žurnālisti viņu vienkārši "noraks”, bet Domburs to var atļauties, un viņš tādā veidā sevi pozicionē tiešajā ēterā, proti, "uzbrauc” politiķim vistiešākajā veidā.

No šejienes atvasināts necenzētās leksikas lietojuma modelis ir pašafektācija jeb tāda iekšēja "uzvilkšanās”, kas izpaužas, ne tikai runājot ar "parastajiem cilvēkiem”, bet arī savā starpā vai vienkārši – pašam ar sevi. Arī sarunājoties ar sevi vienatnē, var lietot necenzētu leksiku, lai panāktu zināmu afekta stāvokli. Turklāt šis afekta stāvoklis netiek panākts tikai tādēļ, ka šī leksika ir tik necenzēta, ka to nevarētu lietot publiski. Tas ir uzbudinošs moments, kad es publiski lietoju rupju vārdu – tas rada adrenalīnu. Bet šajās rupjībās ietvertajā semantiskajā saturā ir daudzi izteicieni, kas šo afektāciju pastiprina. Piemēram, dažādos lamu vārdos, kas apraksta parastas ikdienas darbības kriminālajā vidē – dzeršanu, smēķēšanu, kāršu spēlēšanu, stāšanos attiecībās ar pretējo dzimumu, zagšanu, kaušanos – šīm darbībām tiek piemeklētas tādas metaforas un sinonīmi, kas pastiprina to nozīmi. Piemēram, kārtis "sit” galdā, tāpat tāds dzimumakta apzīmējums kā "drāšanās” (jebkurā šī vārda nozīmē – vai "drāzties” kā ātri pārvietoties, vai "drāzt” kā asināt "zīmuli”) ir spēcīgāka darbība par "mīlēšanos”. Vārds uzkurina cilvēka emocijas – kad viņš "drāž”, nevis "mīlējas”, viņš dara kaut ko daudz spēcīgāku, viņš pats jūtas daudz spēcīgāks, agresīvāks tāpēc vien, ka nosauc to spēcīgākā vārdā. "Uzvilkšanās” modeli izmanto ne tikai t.s. Odesas zagļi; šādā runā vērojams papildus elements – savdabīga “uzskrūvēta” intonācija, paceltās galotnes u.tml. Tas viss liecina par to, ka es, lūk, varu atļauties to, ko jūs nevarat atļauties, ka esmu citāds. Tas pats attiecas uz skolēniem – kāpēc skolēni lieto necenzētu leksiku? Arī viņi to nereti dara pašafektācijas vajadzībām. Viņi šādi jūtas pieaugušāki, svarīgāki, sarežģītāki un krāsaināki, varbūt pat izlaužas no tās pelēcīgās skolas ikdienas, kurā viņus ieliek izglītības sistēma.

Vēl viens diezgan svarīgs lamu vārdu funkcionēšanas modelis, kas tiek izmantots ļoti bieži, ir joka, ironijas pastiprināšana. Nereti tas pat ir viens no joka uzbūves modeļiem. Teiksim, stāstot anekdoti, tajā tiek iepīts rupjš vārds, izraisot neadekvātu smieklu reakciju no klausītāju puses. Klasisks gadījums bija televīzijas seriālā "Alija Makbīla” 1. sezonas 13. sērijā, kad Alija ar savu draudzeni sader, ka abas izstāstīs pa rupjai anekdotei publikas priekšā un uzvarēs tā, par kuras anekdoti cilvēki smiesies. Viņu strīds bija par to, kāpēc vīrieši vispār smejas par rupjām anekdotēm, jo tajās taču nav nekā smieklīga. Alijas Makbīlas draudzene izstāsta rupju anekdoti publikas priekšā un visi smejas kā kutināti, savukārt Alija izstāsta smieklīgu anekdoti, kurā nav rupju vārdu, bet ir mājieni, un cilvēki samulst un nesmejas. Te var mēģināt meklēt visādas psiholoģiskas nianses, bet ir skaidrs, ka viens no psiholoģiskiem mehānismiem, kāpēc cilvēki smejas par rupju joku, ir tāds, ka rupjība viņus vienkārši "sakutina”. Cilvēks mēģina paslēpt savu mulsumu vai nosarkšanu aiz smiekliem. Savukārt, smejoties par rupju mājienu, cilvēks publiski atklāj to, ka ir sekojis līdzi domu gaitai, ka ir sapratis paslēpto joku, un tas sabiedrībā var būt nepatīkami atkailinoši.

Līdzīgs, bet varbūt par jokošanu primitīvāks lietojuma modelis ir lamu vārdu vai rupjību seksuālā funkcija, kad, lietojot rupjus lamu vārdus, kas attiecas uz dzimumorgāniem, seksuālām darbībām, cilvēks noteiktā sarunu biedru vidē var atļauties vienkārši runāt par lietām, par kurām runājot, viņš nevar lietot literāru valodu, jo tas nozīmētu, ka viņš pēkšņi saka ko intīmu, atklājas. Lietojot rupjus vārdus, viņš ar tiem it kā piesedzas un šādā veidā tomēr var parunāt par seksu.

Vēl viens svarīgs šādas necenzētas vai argo valodas lietojuma modelis ir romantizācija. Tas bija ļoti svarīgs tieši kriminālajā argo – daudziem vārdiem tika piešķirti metaforiski apzīmējumi, kas piešķīra lielāku romantiku tam, kas patiesībā aiz tiem slēpjas. Piemēram, sazagto naudu dēvē  par "zvirbulēniem” vai nazīti, ar ko nodur cilvēku, par "spalviņu” – pero. Tas nāk no "spalvu nazīša”, taču šī nozīme jau sen ir aizgājusi, un palicis tikai pero, kas patiesībā ir diezgan romantisks apzīmējums – "putna spalva”.

No tulkotāju viedokļa ļoti svarīgs šī leksikas slāņa lietojuma modelis ir valodas poetizācija – necenzēto vārdu lietošana, lai piešķirtu saviem izteikumiem lielāku poētismu. Te tiek izmantots tas, ka rupjības un necenzētie vārdi principā paši par sevi paredz diezgan lielu radošu brīvību. Lai gan viena funkcijas daļa, ko jau minēju, proti, parole, ir diezgan konservatīvs slānis, – tiklīdz kaut ko sajauksi, būs problēmas, ­– tam paralēli pastāv arī otrs slānis, kas sniedz diezgan augstu radošo brīvību. Tas ir tāds valodas līmenis, kas paredz, pieprasa no lietotāja to, ka viņš izdomā šo vārdu tieši šeit un tagad, lieto to pirmo reizi un varbūt – arī pēdējo. Tieši tajā ir šī vārda vērtība. Jau pieminētajā lugā bija runa par medicīnas māsu, kas strādā cietuma psihenē un nes "pīles” – traukus izkārnījumiem. Šajā gadījumā autors lietoja tādu vārdu kā gavnotoskalka. Šeit ir ļoti vienkārši saprotams vārda veidošanas princips, tajā pašā laikā autors un varonis vārdu lieto kā paša izdomātu, tas nav profesionāls apzīmējums, bet gan absolūti literārs darinājums. Ļoti daudz šādu piemēru ir arī V. Jerofejeva poēmā "Maskava-Gailīši”.

Pēdējais manā uzskaitījumā varētu būt emocionālo afektu izpausmes modelis bez ritmizācijas funkcijas, kas atšķirībā no šī ir diezgan neemocionāla darbība – katrā teikumā "fak, fak, fak” nekādas emocijas nepauž. Emocionālu afektu izpausme ir tādu vārdu lietošana, kas aizvieto visus iespējamos vārdus. Tajā pašā ludziņā, ko jau minēju, galvenais varonis ierauga medmāsu – gavnotaskalku – un pie sevis, domās iesaucas: "Pizģec, kakije nogi!” Konkrētajā lietojumā nav ne pazeminājuma, ne rupjības, nav pat nekāda erotisma – šis vārds gluži vienkārši izpauž runātāja afektu tajā ziņā, ka viņam nav cita, ko teikt, viņam vienkārši trūkst vārdu, lai aprakstītu šīs kājas. Ko mēs latviski tādā brīdī teiktu? Mums vienkārši trūkst vārdu, lai pateiktu, kas tās bija par kājām!

 

Organizē:

 

Tēmas

Ilmārs Šlāpins

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!