Ar bērniem
30.09.2015

Laimīgā bērnība

Komentē
0
Saglabā

"Kādu izsmiešanu un nelaimes es piedzīvoju zēna gados, kad man ieteica dzīvot godīgi – klausīt tiem, kuri mani mudināja kļūt ievērojamam šajā pasaulē un izvirzīties ar runas mākslas palīdzību, kas kalpo cilvēciska goda un neīstas bagātības iegūšanai. Mani nodeva skolā mācīties lasīt un rakstīt – kāds labums no tā, es, nožēlojamais, nezināju. Tomēr, ja mācoties biju gauss, es dabūju pērienu, un pieaugušajiem tas likās pareizi. Daudzi pirms mums, šādu dzīvi dzīvodami, bija sagatavojuši nelaimīgo ceļu, pa kuru mūs spieda iet, panesot daudzkārt vairotās grūtības un ciešanas, kas lemtas Ādama dēliem," – tā savā darbā "Atzīšanās" bērnības "laimi" apraksta Svētais Augustīns, un, tā kā viņa leitmotīvs ir grēks, dažas rindkopas tālāk viņš turpina: "[..] Kungs, mums taču netrūka ne atmiņas, ne spēju, kas pēc tavas gribas tam vecumam bija pietiekamas, bet mums patika spēlēties, un par to mūs sodīja tie, kuri darīja tieši to pašu. Taču pieaugušo blēņas tiek sauktas par darbiem, bet tieši tādas pašas zēnu blēņas pieaugušie soda, un nevienam nav žēl nedz zēnu, nedz pieaugušo – vai abu." [1]

Neskatoties uz to, ka šis Augustīna pārspriedums ir radies pirms vairāk nekā pusotra tūkstoša gadu, tas arī šodienas lasītāju uzrunā ar savu ierastību – bērnības situācijas analīze ir tik trāpīga, ka to bez pārpratumiem varētu attiecināt arī uz mūsdienām. Īpašu uzmanību jāpievērš Augustīna traktējumam par vecāku un bērnu attiecībām – gaidām, shēmām, priekšstatiem par vēlamo, labo, vietu un lomām. Vecākiem (kas vēlas sniegt bērniem labo) tas nav kompliments – bērnība ir aprakstīts kā ciešanu ceļš, kas tiek izciests par godu kādam tukšam mērķim – laimei nākotnē –, uz kuru vecāki paši vairs nemaz netiecas. Viņi bauda visu to, kas bērnībā bijis liegts, un mēģina ar bērnu starpniecību sasniegt nākotnē kaut ko, kam paši laika gaitā zaudējuši motivāciju. Augustīns lieto vārdus "nelaimīgs" un "ceļš", piešķirot savam stāstījumam laika dimensiju un negatīvas noskaņas toni, lai raksturotu bērnības apspiestību, vēlmju iegrožojumu, pakļaušanos vecāku prasībām un kultūras normām ar vērstību nākotnē, kur gaidāma laime. Tādējādi laime ir ar laiku saistīts jēdziens – tā ir laikā gan iegūstama, gan zaudējama, gan no dažādos dzīves posmās atšķirīgi vērtējama un traktējama.

Labi vecāki vēl saviem bērniem labāko, lai gan uz to ir jāpaciešas, jāpacenšas un jāpagaida. Tā jau tas arī notiek, turklāt neatkarīgi un par spīti vecākiem. Toties šīs pacietības sūro cenu, pamazām iegūtās brīvības un patstāvības garšu vecāki, izrādās, nenovērtē pareizi. Kā rāda Plimutas Universitātes zinātnieču pētījums, kas publicēts "Eksperimentālās Bērnu Psiholoģijas Žurnālā" [2], vecāki kļūdās, attiecinādami savus novērojumus un izjūtas par ģimenes kopējo labsajūtu uz spriedumiem par bērnu laimi. Korelējot bērnu laimes novērtējumus ar pašu vecāku atbildēm, pētnieces uzsver vecāku egocentriskus aizspriedumus - vecāki vadās pēc savas laimes formulas gan izprotot un vērtējot, gan virzot un ierobežojot savus bērnus, kas, izrādās, jūtas pavisam citādi. Interesantākais šajā pētījumā ir tas, ka, atsevisķi pētot divas grupas – 10/11 un 15/16 gadus vecus bērnus/pusaudžus un viņu vecākus, – iegūtie rezultāti kardināli atšķiras. Ja pirmstīņu vecumā bērni jūtas nelaimīgāki, nekā šķiet vecākiem, tad tīņi patiesībā ir laimīgāki nekā vecāku priekšstatos. Tas tātad nozīmē arī to, ka vecāku priekšstats par ģimenes laimi ir relatīvi sliktāks nekā sešpadsmitgadnieka pašsajūta. Tomēr viss balstās modelī, kā mēs saprotam un definējam laimi.

Visvienkāršākā laimes definīcija vairāk vai mazāk attiecas uz psiholoģiski emocionālu stāvokli. Laime mūsdienās visbiežāk tiek traktēta kā prieka vai baudas virsotne – visaugstākā bauda, ko var sniegt kā materiālas un fiziskas, tā arī garīgas lietas un iespējas. Esam laimīgi, ja varam iegūt to, ko vēlamies (un tādēļ nevaram būt laimīgi, it sevišķi rietumnieciskajās patērētāju sabiedrībās, kur mediji un reklāma pastāvīgi ražo vēlmes). Tomēr šis utilitārismā balstītais priekšstats lielā mērā ģimeni liek traktēt kā institūtu, kura uzdevums būtu šīs vēlmes apmierināt. Vai ne tādēļ mēs tiecamies iekrāt (naudu, mantu, draugus, zināšanas, simbolisko kapitālu), lai nodrošinātu saviem bērniem laimīgu bērnību? Vai ne tādēļ spiežam viņus mācīties un izglītoties, lai iegūtu sev (savai ģimenei) zināšanas, prasmes, sociālo stāvokli, pieņemot, ka katrā vecuma posmā ir iegūstams kaut kas, kas vēlāk vairs nav pieejams? Vai ne tāpēc aizliedzam un pieprasām, sodām un stimulējam, lai pēc iespējas ilgāk pasargātu viņus no grēcīgajām baudām, kurām rezervēta nodošanās pieaugušo pasaulē? No tā, kā vecāki novērtē  šos savus un bērnu dzīves ieguvumus, ir atkarīgs, vai viņi ir laimīgi vai nelaimīgi. Turklāt, kā rāda pētījums, ja vecāki ir nelaimīgi, viņi savus sākumskolniekus padara vēl nelaimīgākus (lai gan tam, visticamāk, nav iemesla), lai ļautu viņiem vēlāk "pārkāpt mums pāri" laimes reitingā. Tādējādi laimes formulas, kas saistās ar garīgu aktivitāti un morālu ieguvumu (kā Aristotelim, piemēram), uz īsu laiku triumfē pār utilitārismu. Dumpīgais tīnis ar savu nelokāmo pašapziņu, ko ir tāds kārdinājums locīt un lauzt atbilstoši saviem priekšstatiem un gaidām, ir vienkārši laimīgāks par vecākiem, jo viņš ir atklājis brīvību, pasaules plašumu, morālo likumu sevī un savu spēju patstāvīgi lemt un rīkoties. Un ko gan viņš vēl zina par laika iznīcinošo iedarbību caur bailēm (no tā, kas nāks), bēdām (par notikušo), baudām (kas pāriet), atkarībām (kas nepāriet) un nogurumu (atteikšanos turpināt)...

Vecāku un bērnu attiecības veidojas sarežģītās sadarbības formās ar grūti paredzamām konsekvencēm – ir pārāk daudz mainīgo ietekmes faktoru. Piemēram, viens no variantiem, lai iejūtīgi audzinātu bērnu, ir iet atpakaļ laikā – atcerēties savu bērnību. Taču bērnības atmiņas mūs maldīgi aizved uz kādu pavisam citu laiku (tempu un ritmu) un citādāku kultūru (normām un vērtībām). Tādēļ mūsdienu saraustītais, vecāku stresa nogurdinātais bērns, ienirstot datoru, tīklu vai televizoru paralēlajā pasaulē, vecākiem izskatās tik monstrozi. Tomēr tieši laika aspektā pusaudzis virtuālajā pasaulē var atrast laimi. Te ir sakārtotība un skaidrība attiecībā uz laika ritējumu, un pastāvība attiecībā uz to, ko katrs medijs vai produkts piedāvā, piemēram, atsaucību (ieslēdz, un viņš tev pievērsīsies un ar tevi visā nopietnībā runāsies!) un arī dažādus baudas un laimes gūšanas modeļus.

Savukārt, ja meklējam laimes definīciju savā kolektīvajā atmiņā, kļūst vēl sarežģītāk. Visbiežāk laime ir kaut kas rets, slepens, noslēpts, grūtā ceļā iegūstams un viegli pazaudējams. Kaudzītes, Blaumanis, Brigadere vai Skalbe par laimi nevar runāt, jo tad jāatzīst, ka šķitums ir tās eksistences mods. Nav nekādas iespējas sev to nodrošināt – ne nauda, ne manta, ne gudrība, pat ne tikumība, kā Blaumanis iezīmē "Purva bridēja" Kristīnes tēlā. Cik ļoti nelaimīgam vajadzēja justies veiksmīgam rakstniekam, lai savu lakoniski traģiskāko darbu nosauktu par "Laimes klēpī"? Toties šī klēpja sajūta dominē latviešu rakstnieku bērnības atmiņu tēlojumos, un šajos darbos atšķirībā no citiem ir īsta garīgās brīvības brīvības – tai piemīt laimes oreols, neskatoties uz tolaik nereti smago fizisko darbu un par spīti tam. Latviešu rakstniekiem bērnība ir pazaudētais ilgstošais laiks, kurā sapņot, izdzīvot skaisto un aizbēgt no nebrīves, neskatoties uz rīkstēm, var arī nabadzīgs zemnieku puika un meitene. Tāda ir Aspazijas meitene – nebēdne viņas lolotajā saulainajā bērnības stūrītī. Tāds ir pat Dullais Dauka. Pasaules nežēlība tēlota raupji, bet tai pretī bērna "maigā" dvēsele izrāda tik pārsteidzošu spēku un noturību. Tās ir idealizētās bērnības laimes iespējas, kas diemžēl arī paliek ieslēgtas bērnībā un atmiņās. Skan visai freidiski – laime kā klēpis. Turklāt traģika slēpjas klēpja iespējas zaudēšanā. Mūsu kultūras konsenss šo bērnības laimi (kam turpinām ticēt) apraud kā zaudētu un nereti vecāku atņemtu paradīzi. To pasniedz kā ilūziju un sava veida risku (pret ko jācīnās) vai kaunu (kas jāslēpj), jo zināšanu mantojums, kas, vecākuprāt, jāieliek bērnos, ir negatīvs, pasīvs, neproduktīvs, destruktīvs, ja var ticēt RSU profesores Guntas Ancānes domu izklāstam portālā "Kas Jauns?" [3].

Vecāku vēlme ir dot bērniem labo, lai viņi varētu dzīvot laimīgi kaut kad vēlāk – nākotnē. Tādēļ mēs arī rūpējamies, kā protam. Tāpat to dara arī Dullā Daukas māte – atbilstoši iespējām un vidē valdošajiem priekšstatiem. Varbūt svarīgāk būtu dot bērnam laiku? Bet kā garantēt, ka šis dotais laiks netiks tērēts neapdomīgi? "Mammu, man nav ko darīt!" –šādi bērnu izteikumi liek vecākiem izmisīgi meklēt, kā laiku piepildīt un pārpildīt ar darbībām, sadalīt, sakārtot, nojaukt, lai tikai nebūtu jāapstājas. Lai gan varbūt tieši apstājoties iespējams atrast veidu, kā domāt, izprast, izbaudīt, apziņā apstādināt laiku – laimi?

Modernās pasaules izjūtā laime nav apstāšanās vai atskatīšanās un intuitīvi meklējumi savā apziņā. Tai ir skaidra skaitīšanas sistēma – ieguvumi un sasniegumi. Dzīvei jāpiešķir vektors, tādēļ gan Sprīdītim, gan Daukam nav citas iespējas, kā doties pasaulē laimi meklēt – vai nu krājot zināšanas, vai iegūstot dažādas vērtības. Laime tiek meklēta kā kaut kas citur esošs un ārējs – kā neatkarīgi no cilvēka pastāvoša lieta. Arī zinātniski laimes līmeņa pētījumi un to salīdzinājumi kļuvuši arvien populārāki. Ārējie apstākļi, kurus var izmērīt un iegūt, formē laimīga cilvēka profilu. Vornera Vilsona 1967. gada interpretācijā laimīgs cilvēks ir "jauns, vesels, labi izglītots un labi pelnošs, ekstraverts, bezrūpīgs (šķiet, tas nozīmē zemu stresa līmeni), reliģiozs, precējies, ar labu pašvērtējumu, mērenām vēlmēm neatkarīgi no dzimtes un inteliģences līmeņa" [4]. Laime šeit uztverta kā sociālpsiholoģisks fenomens – ekonomiskā un sociālā apmierinātība, kā arī drošība. Lai arī kādas izmaiņas korelācijās starp daudzajiem elementiem nesašķobītu šo aprēķinu, interesanti, vai vecs, slims, slikti izglītots un pelnošs, introverts, stresains, neticīgs un neprecējies vecāks ar zemu pašvērtējumu un bez vai ar pārmērīgām vēlmēm var uzaudzināt laimīgu bērnu? Vai arī visa esence tomēr slēpjas tieši pašapziņā?

Viena no ievērojamākajām personām mūsdienu laimes pētniecībā ir Nobela prēmijas laureāts Daniels Kānemans, kas arī saista laimi ar laiku, sevi (subjektu) un atcerēšanos. Viņš savā grāmatā "Domāšana, ātrā un lēnā" runā par diviem patības tipiem: viens no tiem atceras ilguma nozīmē, pieredzes nozīmē, otrs – atceras tikai svarīgāko. Turklāt, tas, kas pieredzot liekas neaizmirstams (piemēram, sāpes), bieži vien tiek izdzēsts no atmiņas pavisam. Izrādās, laimes izjūtu mums sniegt spēj tieši tā patības daļa, kas atceras. Savukārt to, kas reiz kaut ko pieredzējusi vai pieredz šobrīd, Kānemans redz kā svešinieku: "Dažreiz cilvēki attiecas pret sevi tā, it kā viņu priekšā būtu kāds cits cilvēks bez atmiņas, izvēloties maksimāli palielināt prieka līmeni, atgriežoties vietā, kur bijuši laimīgi kādreiz. [..] tie ir ievērojami nevērīgi pret pašu piedzīvotajām sāpēm. Dažus tās vispār neuztrauc. Citi jūtas līdzīgi kā es – jūt žēlumu pret sevi, kas cieš, bet ne vairāk kā pret svešinieku viņa ciešanās. Lai arī cik tas dīvaini neliktos, dzīvi dzīvoju kā es pats, kas atceras, un es pats, kas to pieredz, manī ir svešinieks." [5]

Bērnu laimes (un, iespējams, nākotnes sabiedrības laimes) labad ģimenē būtu jāmēģina audzināt atcerēšanās – tāda atcerēšanās, kas no pieredzes mācās labo, bet nekoncentrējas uz pieredzētajām ciešanām, kā tas nereti ierasts mūsu kultūrā, un prot tās aizmirst. Sekojot vēlmēm un ielaižoties sacensībā ar laiku, mēs esam zaudētāji arī tad, ja vienkārši neatlaižam pieredzēto pirms kārtīgas analīzes, sevišķi, ja mūsu pieredzes norisinās vienlaicīgi vairākos plānos. Kā rīkoties? Atlikt laimi uz pensijas vecumu un uzticēt bērnu audzināšanu vecvecākiem? Mest bērnu raupjās pieredzēs, lai pats iemācās atšķirt labo no ļaunā? Ļaut desmitgadniekiem izteikties par savām jūtām, lai no atmiņas automātiski tiktu izdzēsts viss sliktais? Vai varbūt piespiest dalīties piecpadsmitgadniekus, lai gūtu laimes avotu sev? Un kāpēc ne? Piemēra dēļ beigšu ar dziesmas vārdiem – lūk, viens savā vienkāršībā starojošs secinājums no manu tīņu laimes muzikālā avota: "Sun is shining and so are You!" [6]

 

[1] Augustīns. (2008) Atzīšanās. – Liepnieks un Rītups, 17.–19. lpp.

[2] López-Pérez, B., & Wilson, E. L. (2015). Parent–child discrepancies in the assessment of children 's and adolescents ' happiness. Journal of Experimental Child Psychology, 139, 249-255.

[3] Latvieši savos bērnos izkopj bailes, vainas izjūtu un bezierunu paklausību, saka profesore. Kas Jauns, 15.06.2015.

[4] Wilson, W. R. (1967). Correlates of Avowed Happiness. Psychological Bulletin, 67(4), 294.

[5] Kahneman, D. (2011). Thinking, Fast and Slow. Macmillan, pp. 380.

[6] Axwell Λ Ingrosso. Sun is Shining.  

Ilva Skulte

Ilva Skulte ir beigusi LU Filoloģijas fakultāti (tādēļ uzdrošinās laiku pa laikam rakstīt par literatūru), šobrīd strādā RSU Komunikācijas fakultātes Komunikācijas studiju katedrā un vairākus gadus (2...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!