Kino
11.01.2019

Laiks, kad mēs dzīvosim kā kaķi

Komentē
0
Saglabā

Par Čārlija Brūkera "Black mirror" interaktīvo sēriju "Bandersnatch"

Jau uzreiz pēc jaunās populārā seriāla "Black mirror" sērijas "Bandersnatch" iznākšanas straumēšanas vietnē "Netflix" internetu pārpludināja skatītāju reakcijas – sākot no ironiski smieklīgām līdz pat emocionāli sagrautām. Nu jau par kulta seriālu uzskatāmais "Black mirror" vienmēr ir varējis lepoties ar to, ka savus skatītājus neatstāj vienaldzīgus, lielākoties pievēršoties tehnoloģiju attīstības bīstamo aspektu aplūkošanai distopiskā vidē. Taču šoreiz tā veidotāji ir mēģinājuši pārnest iepriekšējās sezonās aplūkotās tēmas vēl augstākā līmenī – izveidojot interaktīvu sēriju, kurā skatītājs ir tas, kura izvēle nosaka galvenā varoņa likteni.

Tā kā visas četras iepriekšējās seriāla sezonas lielu tiesu pievēršas arī cilvēka patiesās dabas secēšanai, parādot tās nežēlīgākās, nožēlojamākās un baisākās puses, "Bandersnatch" šķiet kā loģisks turpinājums šai cilvēces analīzei. Jo viena lieta, kas izkristalizējās jau no pirmajiem interneta komentāriem, ir tas, ka liela daļa skatītāju izjūt (vai, ļoti iespējams, publiskajā interneta vidē izliekas, ka izjūt) vainas apziņu par to, kā viņu izvēle ietekmē galvenā varoņa – Stefana Batlera – dzīvi. Un savā ziņā "Black mirror" raksturīgā (un jā, reizēm arī mazliet kaitinoši arogantā) sabiedrības kritika šoreiz vairāk izriet no šīm reakcijām internetā, nevis no paša sērijas satura. Tas, ko līdzcilvēki visā pasaulē secina no redzētā un kā reflektē par savu "dievišķo varu" Stefana universā, skaidri ilustrē lielu daļu mūsdienu sabiedrības problēmu.

Parādās gan nevēlēšanās domāt pašam: "Kāpēc man kaut kas jāizvēlas? Es gribu tikai skatīties "Netflix" un čilot!" Gan pārspīlēts svētulīgums un narcisistiska sava nozīmīguma pastiprināšana: "Ak Dievs, ak Dievs, es nespēju izturēt tādu atbildības nastu! Manis dēļ Stefanam klājas tik slikti! Es esmu briesmīgs cilvēks!!!" Redzam arī nihilistisku sarkasmu: "Pilnīgs sūds, man vienalga, kas notiek ar varoni, bija garlaicīgi, un vispār multiversa teorijas ir jau noiets etaps." Un vēl daudz citu tendenču.

Tādējādi nejauši vai apzināti ir panākts efekts, ka parasti "Black mirror" sērijās redzamā apkārtējā sabiedrība, kas ir dehumanizējusies, šoreiz ir visi "Bandersnatch" skatītāji paši. Un jāsaka, ka šis ir interesantākais pavērsiens konkrētās sērijas kontekstā. Un, lai arī brīžiem "Black mirror" ar savu didaktisko toni atgādina kaitinošos interneta komiksus ar tādiem nosaukumiem kā "Dziļi komiksi, kas liek jums aizdomāties", pamatstraumes izklaides kontekstā tas ir zināmā mērā pat uzteicami.

Taču nu par pašu svarīgāko: kādēļ "Bandersnatch" dēļ visi jūk prātā – vārdu sakot, kā tad šī interaktivitāte darbojas? Pirmkārt, jāsāk ar to, ka šāds paņēmiens nav izmantots pirmoreiz, bet tik plaši pieejamā un populārā platformā kā "Netflix" tas, protams, ir kas novatorisks. Otrkārt, šis eksperiments (jo "Bandersnatch" joprojām tomēr vēl atgādina demo versiju) pierāda to, ka satura veidotāji meklē jaunus veidus, kā piesaistīt skatītāju. Ņemot vērā eksplozīvo tehnoloģiju attīstību, kino un televīzija ir sajutusi bailes no savas marginalizācijas un cenšas dažādot to, kā saturs tiek pasniegts. Runājot ar vairākiem kino jomas speciālistiem, skaidri iezīmējas divas nometnes – tie, kas uzskata, ka klasiskais (ne obligāti naratīvais) kino ir izturējis laika pārbaudi un turpinās savu attīstību, un saglabās popularitāti, īpaši nemainot pasniegšanas manieri, kā arī tie, kuri paredz drīzu kino norietu, jo to aizstās virtuālā vai paplašinātā (VR un AR) realitāte, kā arī, ka kino veidotāju vietā darbosies mākslīgais intelekts, kas varēs radīt daudz labākus scenārijus nekā jebkurš cilvēks. To, kuriem ir taisnība, rādīs tikai laiks, taču pagaidām izskatās, ka šo lēcienu gaida jau gadiem, bet tas vēl nav noticis. Virtuālās realitātes saturs pagaidām nespēj konkurēt ne saturiskās, ne vizuālās kvalitātes ziņā, arī 3D kino lielu daļu skatītāju vairāk kaitina nekā izklaidē, un par mākslīgā intelekta radītiem scenārijiem vēl nevaram spriest. Kaut gan, kā nesen spriedām ar draudzeni: ja reiz Īlons Masks ir teicis – ja mēs redzētu to, ko jau šobrīd spēj izdarīt mākslīgais intelekts, mums kļūtu bail – tad, visticamāk, mēs vispār neko par to visu nezinām.

Lai vai kā, ir skaidrs, ka šajā medija attīstības procesā viens no soļiem, ko spert, ir paplašināt interaktivitātes robežas, kas arī ir viens no galvenajiem VR bonusiem, – tu vairs neesi tikai pasīvs skatītājs, tu piedalies darbībā, un viss notiek ar TEVI, nevis ar kādu Raiena Goslinga atveidotu skaistuli. Un, lai arī "Bandersnatch" kontekstā notikumos iesaistīts esi nevis tu, bet gan Stefans, iespēja izdarīt izvēli viņa vietā rada ciešāku asociatīvu un empātisku saikni ar varoni. Kā arī, protams, tas baro visos mītošo "dieva kompleksu". Taču, manuprāt, viena no problēmām ir tā, ka skatītāji ir dažādi un viņu vēlmes ir tikpat dažādas. Gluži tāpat kā ir cilvēki, kuriem patīk izrādes ar skatītāju iesaistīšanu, ir arī cilvēki, kuri brīdī, kad aktieri dodas zālē, izmisīgi mēģina saplūst ar krēslu. Un zināmā mērā līdzīga sajūta ir virtuālās realitātes un interaktīvā satura ziņā – ne visi vēlas iesaistīties vai veikt izvēli varoņa vietā. Kinozāle vai televizora/datora ekrāns ir droša vieta – ar tevi nekas nevar notikt, tas notiek ar citiem cilvēkiem, un tu tajā neiesaisties. Tāpēc personīgi esmu skeptiska par to, ka klasiskais, naratīvais kino ir noiets etaps un drīzumā izzudīs.

Bet nu – par pašu "Bandersnatch" pieredzi.

Zinot, ka būs jāraksta šis raksts, rūpīgi sagatavojos "Bandersnatch" vakaram: paņēmu pildspalvu un papīrus, lai pierakstītu visas savas izvēles un kārtīgi izpētītu pusotru stundu garajā sērijā notiekošo. Jāteic, ka jau pirmās izvēles izdarīšana – kādas brokastu pārslas izvēlēsies Stefans, radīja zināmu piedzīvojuma sajūtu. Tai pašā laikā sapratu, ka visam pamatā ir pati galvenā izvēle – kā es vēlos šo sēriju skatīties? Vai veicot tādas izvēles, kādas veiktu pati savā dzīvē, vai arī kā skatītāja, kura vēlas šo sēriju risināt kā rēbusu, mēģinot "atkost" visus iespējamos dramaturģiskos risinājumus un radīt pēc iespējas radikālākas situācijas savas personīgās izklaides vārdā. Tā nu, pirmoreiz skatoties, izvēlējos otro variantu.

Stāsts norisinās (visticamāk, simboliski izvēlētajā) 1984. gadā, izmantojot šobrīd kino un seriālos tik populāro retro estētiku. Galvenais varonis Stefans Batlers ir emocionāli trausls jaunietis, kurš aizraujas ar datorspēļu kodēšanu un strādā pie jaunas, spēlētāju izvēlēs balstītas datorspēles "Bandersnatch" izveides, kas ir balstīta tāda paša nosaukuma grāmatā. Šī grāmata ir atsauce uz astoņdesmitajos gados populārajiem "izvēlies savu piedzīvojumu" romāniem, kur lasītājs var izvēlēties savu naratīva līniju, tādējādi ietekmējot notikumu norisi un stāsta beigas. Stefans šo spēli piedāvā kādai jaunai, populārai kompānijai, kur iepazīstas ar veiksmīgu, aharhistiski noskaņotu spēļu veidotāju Kolinu. Pēc tam, kad ir radīts "pamatstāsts", skatītājs nonāk arvien sarežģītāku izvēļu priekšā, kas katra noved pie negaidītāka un baisāka risinājuma. Jāsaka, ka, nonākot sērijas pusē, arvien skaidrāks kļūst, kā "Bandersnatch" veidotāji mēģina virzīt izvēles, lai skatītājs iegūtu pēc iespējas dramatiskāku sižeta attīstības līniju, un ar laiku šī maldīšanās "patiesības meklējumos" kļūst nogurdinoša. Iespējams, ka te vainojams pie naratīva un lineāra kino pieradušais prāts, kurš vēlas tikai vienas stāsta beigas un Foksa Maldera vīzē vēlas uzzināt to vienu "patiesību, kas ir tur, ārā".

Jāuzteic veidotāju smalki ievītie mājieni un zīmes, kas skatītāju virza cauri šim multiversa stāstam. Taču lielākoties tos ievērot un piefiksēt izdodas, tikai sēriju skatoties otro reizi. Tāpat kā sērijas idejiskais svars sākotnēji var paslīdēt garām, jo lielāko uzmanības daudzumu pieprasa izvēļu izdarīšana, atgriešanās atpakaļ un izvēļu mainīšana, kā arī vienu brīdi radās vēlme, kaut šī sērija drīzāk beigtos.

Interesanti ir sēriju vērot no tehnisko un vizuālo risinājumu puses – jo īpaši otrajā skatīšanas reizē piefiksēju, kāpēc "Bandersnatch" ritms reizēm šķiet gauss (ko pēc tam mēģina kompensēt ar dinamisku montāžu ainās, kurās izvēles nav jāveic) – lai sērija varētu "noreaģēt" un pielāgot saturu skatītāja izvēlēm, ir redzami paildzināti aktieru "reakcijas kadri", kā arī dialogos bieži viens un tas pats jautājums tiek nepamatoti uzdots vairākkārt, lai aizpildītu skatītāja izvēles veikšanas laiku. Tāpat prasmīgi un viltīgi ir filmētas ainas, kurās Stefana izdarīto izvēli iespējams parādīt tikai pēdējā kadrā – piemēram, izvēloties kaseti, tās ievietošana pārnēsājamajā atskaņotājā tiek rādīta no vairākiem rakursiem, lai konkrēto kaseti, ko izvēlējies skatītājs, varētu parādīt tikai epizodes beigās. Un tomēr sniegtu šo gratifikācijas mirkli – jā, Stefans tiešām ielika kaseti, kuru vēlējāties.

"Bandersnatch" klasiskā "Black mirror" vīzē uzdod vairākus ētiskas dabas jautājumus par brīvo gribu, multiversa teoriju un individuālo atbildību. Ja brīvās gribas jautājums vairāk redzams Stefana varonī, tad multiversa teorijas "pārstāvis" ir brīvdomātājs Kolins. Varētu teikt, ka abi varoņi kopā veido vienu veselumu – viens, kas vēlas uzņemties atbildību par savu rīcību, taču viņam šī brīvība tiek atņemta (pateicoties skatītāju iesaistei), un otrs, kurš šo atbildību īsti nevēlas un tai netic, jo saskaņā ar multiversa teoriju dzīvo vairākos universos vienlaicīgi un jebkura realitāte ir mazsvarīga un atmetama jebkurā brīdī.

Tieši ideja par brīvās gribas maldīgumu uzstāda augstāko morālo dilemmu, kas arī tekstuāli izskan "Bandersnatch", atsaucoties uz Stefana izmantotās grāmatas autora Džeroma F. Deivisa sajukšanu prātā – ja reiz mēs neko nekontrolējam un esam tikai marionetes, tad kādēļ nenogalināt? Līdzīgu dilemmu uzstāda arī multiversa teorija – ja reiz mēs dzīvojam vairākas dzīves vienlaikus, kādēļ gan nenogalināt sevi?

Šie jautājumi ir tie, kas "Bandersnatch" padara par ko vairāk nekā tikai par izklaides platformu naratīvā kino nogurdinātajiem. Taču arī pats sērijas veidotājs Čārlijs Brūkers ironiski norāda uz "Bandersnatch" problēmām, parādot tās caur Stefana cīņu ar datorspēles veidošanu. Jo pareizais risinājums, kā izrādās, ir nedot spēlētājam pārāk daudz izvēļu un tikai radīt ilūziju par brīvo gribu. Tāpat arī Stefans sērijas laikā apjauš savas brīvās gribas trūkumu, un arī mēs – skatītāji – saprotam, ka patiesībā visas mūsu izvēles noved pie jau gatavām Čārlija Brūkera beigām. Īsti jau neko mēs ietekmējuši neesam. Turklāt ir redzams, ka dažas stāsta līnijas ir rūpīgāk izstrādātas un dramaturģiski veiksmīgākas, citas – ne tik ļoti. Kā arī ātri vien var saprast, ka ir zināmas "pareizās izvēles", kuras skatītājam ir bijis jāveic, lai darbība virzītos uz priekšu.

Jāsaka, ka šis noteikti ir interesants eksperiments jaunas stāstniecības attīstībā, taču ir redzams, ka, lai šāda veida saturs darbotos perfekti, vēl ir jāstrādā ļoti daudz. Jo tad, kad "Bandersnatch" skatījos trešo reizi, nepiedomājot pie dramaturģijas jautājumiem un izdarot izvēles, kādas es izdarītu dzīvē, sērija beidzās ļoti ātri un ļoti paredzami. Bet, iespējams, es vienkārši esmu garlaicīgs cilvēks.

Tai pašā laikā, neņemot vērā interaktivitātes āķi kā galveno uzmanības piesaistītāju, sērija nav pazaudējusi "Black mirror" raksturīgo spēju likt aizdomāties par jautājumiem, par kuriem ikdienā īpaši nav vēlmes domāt. Šoreiz tās bija pārdomas gan par determinismu, gan par to, cik lielā mērā cilvēki pamana savas brīvās gribas zudumu. Jo tieši tās jau ir dziļākās bailes, kas saistās ar tehnoloģiju attīstību un mākslīgā intelekta revolūciju – ja tas notiks, vai cilvēki vispār pamanīs to, ka vairs neko nekontrolē? Jeb, pārfrāzējot kāda mana drauga teikto: "Mākslīgajam intelektam mēs būsim tikai kaķi. Un mēs paši to nemaz nezināsim, vienkārši turpināsim dzīvot. Tieši tā kā kaķi."

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!