Asja Bakiča (Asja Bakić) (1982) dzimusi Tuzlā (Bosnija-Hercegovina), bet dzīvo un strādā Zagrebā, Horvātijā. Tuzlas Universitātē ieguvusi grādu bosniešu valodā un literatūrā.
2009. gadā Zagrebā klajā nācis viņas debijas dzejoļu krājums "Može i kaktus, samo neka bode" ("Kamēr tas dzeļ, to var saukt par kaktusu"), kas nominēts literārajai prēmijai "Kiklop" 2010. gada spilgtākās debijas kategorijā. Ja jautā, kas kopīgs viņas dzejai un kaktusam, tad atbilde ir vienkārša – abi dzeļ. Viņas dzejoļos neviens nav paglābts no izsmiekla, un vismazāk pati to autore.
Asja ir bloga "In the Realm of Melancholy" (asjaba.com) autore un viena no feminisma izpratnei veltītā bloga "Muff" (muf.com.hr) redaktorēm un autorēm. Asja Bakiča tulko no angļu, franču, vācu un spāņu valodas. Horvātu valodā tulkojusi Emīlijas Dikinsones, Henrija Mišo, Alehandras Pizarnikas, Klausa Manna, Emila Čorāna u.c. autoru darbus.
Papildus dzejai, daiļliteratūras tekstiem un esejām Asja Bakiča raksta stāstus. Viens no tiem iekļauts jaunāko prozas rakstnieku antoloģijā "Without doors, without knocking" (2012). Bakičas pirmais stāstu krājums "Marss" iznāca 2015. gadā. "Stāstu Laikenas kundzes papēdis" no horvātu/bosniešu valodas tulkojis Arvis Viguls.
Ķērpji, dabas haoss. Aļģu un sēnīšu apvalks – simbioze, kas noklāja tuvējā mežā atrasto līķi. Policija konstatēja, ka nāve bijusi vardarbīga. Kāds ar ķērpjiem nosedzis kailu vīrieša ķermeni, visu, izņemot lūpas – maigi pavērtās.
Mana māja atrodas tepat blakus – pa logu es redzēju tiesu medicīnas ekspertus, policijas mašīnas. Kurš identificēs mirušo? Nebija atrasti it nekādi dokumenti. Nebija pēdu. Es smaidīju – visi šie gadi, bet šis bija pirmais līķis, ko viņi atraduši.
– Lihenas kundze? – caur atvērto logu sauca jauns policists.
– Mirklīti!
– Vai varat mums protokolam pateikt dažus vārdus? – viņš pajautāja.
– Protams! Darīšu visu, kas manos spēkos, lai palīdzētu.
Vienas vienīgas klišejas. Pudelītes ar zālēm runāja man par labu. Tas bija mans alibi. Es gulēju. Es neko nedzirdēju.
– Es gulēju, es neko nedzirdēju.
– Paldies! Ziņojiet, ja ko ievērojat.
– Protams! Uz redzēšanos!
Es ievēroju, ka jūs neko nejēdzat. Vai man viņiem to pateikt? Muļķība tomēr neiet labi kopā ar šaubīgām lietām. Būtu brīnišķīgi, ja būtu otrādāk.
Kad policists atgriezās, es neļāvos panikai. Viņš nezināja, kā pareizi izrunāt manu vārdu. Es viņu neizlaboju. Lai izskatītos pārliecinošāk, es pajautāju, vai man nedraud briesmas, vai esmu drošībā.
– Neraizējieties, L i h e n a s kundze, mēs visu kontrolējam.
Es izlikos, ka man kā akmens no sirds novēlies.
– Visu labu! – es teicu.
Tajās dienās bez apstājas lija un viss pagalms bija neciešami dubļains, tas uzsūca visu un izmeta virspusē vēl nelāgākā paskatā.
Policists nāca un nāca, vismazākā sīkuma dēļ, patiešām noraizējies, jo izmeklēšana nenesa augļus. Viņš gribēja, lai aprakstu kaimiņus.
– Pats redzat, kāds te attālums starp mājām.
– Labi, es saprotu, – teica policists, – un tomēr, apkaimei ir kopīgs veikals, bārs un restorāns, benzīntanks, – viņš uzskaitīja. – Kādu no kaimiņiem jūs noteikti pazīstat.
– Esam tikušies, – atbildēju, – tomēr nav pieklājīgi izprašņāt par privātās dzīves detaļām.
Tiklīdz izsūtāmais zēns bija aizgājis, es atlaidos uz dīvāna. Televizorā rādīja realitātes šovu par kādu slavenu amerikāņu ģimeni. Man sagādāja baudu bāzt degunu svešās darīšanās, skatīties, kā citi nomokās ar ligām, kas tos piemeklējušas. Pat no pamuļķiem televizorā var daudz ko iemācīties, tāpat kā ikdienas dzīvē.
Brīdī, kad gribēju pārslēgt kanālu, kāds pieklauvēja pie durvīm. Nodomāju, ka atgriezies policists. Es atvēru ārdurvis vien tik daudz, lai varētu pabāzt galvu un laipni pavēstīt, ka esmu aizņemta. Uz lieveņa stāvēja jauna sieviete, izmirkusi līdz ādai. Viņa jautāja, vai drīkst ienākt. Viņa izturējās tā, it kā būtu nogurusi.
– No kurienes tu nāc? – es jautāju, kad viņa ienāca.
Viņa uzrunāja mani par kaimiņiem, lai gan nekad nebiju viņu redzējusi.
– No ziemeļiem, – viņa īsi atbildēja.
Viņa bija pārsalusi. Es iedevu viņai tīru dvieli un sausas drēbes, ko pārvilkt. Viņa paņēma visu, neko neteikdama, vispār pat nepateicās. Es dzirdēju, kā meitene vannasistabā pārģērbjas. Ja man viņa būtu jāapraksta īsi, es teiktu, ka viņa bija ļoti skaista. Vēlāk par viņas izskatu es domāju vairāk, tajā brīdī man tas nelikās uzmanības vērts.
– Tu teici, ka esi no ziemeļiem, bet no kurienes tieši? – es jautāju, kad viņa atgriezās istabā.
– No kalniem – viņa atbildēja. – Augšā, netālu no ezera man ir būdiņa, kurā mitinos.
– Salūza mašīna? – es turpināju iztaujāt.
– Man nav mašīnas, es visur eju kājām.
– Nav īstais laiks pastaigām, – es sacīju. – Ir auksts, un arī cilvēki kā sajukuši.
Viņa pamāja ar galvu.
– Tā gan, – viņa noteica.
Radniecīga dvēsele vai arī upuris? Nevarēju to uzreiz pateikt. Es ziņkārīgi blenzu uz viņu, nespēdama kontrolēt skatienu. Matus viņa savāca astē un uzvilka manu džemperi, kas viņai bija par lielu. Tad pavisam nejauši es ievēroju viņas pēdas.
– Vai bieži ierodies pilsētā? – es jautāju.
– Es gluži nesauktu šo vietu par pilsētu, – viņa atbildēja.
Es neļāvos tikt novirzīta no sarunas.
– Vai bieži nāc lejā no kalna?
– Nē.
Es jautāju viņai, no kā viņa dzīvo, vai ir kāds, kas viņai sastāda kompāniju.
– Man ir medību suņi. Neesmu viena.
Es pagatavoju mums pa tasītei tējas. Tēju meitene izdzēra palēnām, it kā viņai nebūtu kur steigties, taču, tiklīdz lietus uz brīdi norimās, viņa savāca savas drēbes, uzvilka zābakus, ar kuriem bija atnākusi, un devās mājup. Viņa pateicās par džemperi, sacīja, ka atdos to pēc iespējas ātrāk, pamāja pāris reižu un pazuda miglā. Es biju uzbudināta. Es aizmirsu meitenei pajautāt, kā viņu sauc.
Kad mežā atrada nākamo upuri, tas nebija mans. Es iztaujāju par atrasto. Kaimiņš, malumednieks, vien pēc skata slikts cilvēks. Viņš nebija pelnījis mirt. Šī ziņa mani patiešām satrieca. Mēs bijām labi draugi. Zinu, ka viņam bija finansiālas problēmas. Varbūt viņu noslaktējuši parādu izsitēji?
Dienas ritēja gausi, laiks kļuva arvien sliktāks – atnāca ziema. Līdz ezeram vairs nevarēja aizkļūt, ceļš bija pārāk dubļains. Es vispār vairs neizgāju no mājas. Zvanīju veikalam ar sagatavotu iepirkumu sarakstu, kurus man piegādāja tieši uz mājām. Protams, mēs visi pilsētā cits citu pazinām. Mēs bijām gluži kā ģimene, taču policija to nedrīkstēja zināt. Kaimiņa nāve mūs satricināja. Lai gan, tiesa, kādu vairāk, kādu mazāk, taču neviens nepalika vienaldzīgs.
Lielāko daļu laika es pavadīju, plānodama, ko iesākšu ar meiteni, kad viņa atgriezīsies. Es zaudēju daudz laika, domādama par viņu. Es skatījos televīziju, nīku bezdarbībā – es gaidīju, kad notiks kas interesants, kaut kas, kas mani rosinātu ķerties pie lietas. Es nekad nedarītu pāri kaimiņiem, taču sveši cilvēki man nenozīmēja neko. Meitene man nenozīmēja neko.
Nelaiks ir visuzbudinošākais laiks: es skatījos pa logu uz vētru, kā lokās koki, kā pa gaisu lidinās visādas drazas. Krāsas bija iespaidīgas. Viss ārpusē saskanēja ar manu noskaņojumu. Es stāvēju – kā gan citādi – pie loga, klausījos pērkonā, kad ieraudzīju, ka meitene tuvojas manai mājai. Es nevarēju redzēt, no kuras puses viņa bija atnākusi. Es atvēru viņai durvis, tiklīdz izdzirdēju soļus uz lieveņa.
– Vienmēr ierodies nereizē, – es teicu.
Viņa, šķiet, īsti nezināja, ko "nereizē" nozīmē.
– Ko tu šeit dari? – es jautāju.
– Atnācu atdot džemperi.
– Tieši tagad, tik nelāgā laikā?
– Laiks ir ideāls.
Viņa nebija izmirkusi. Patiešām, it kā lietus būtu gājis viņai secen: uz viņas lietusmēteļa nebija ne lāses.
– Tavs džemperis, – viņa teica un pastiepa džemperi manā priekšā.
– Varēji nesteigties.
– Man nepatīk palikt parādā.
– Vēlies kaut ko iedzert? – es pajautāju.
– Var.
Ar zābakiem meitene priekšnamā un istabā ievazāja dubļus, taču tas mani neuztrauca. Viņa atlaidās klubkrēslā un ļāva man kādu laiku sevi aplūkot klusumā. Mans uzbudinājums kļuva taustāms. Pēdējo reizi biju tik uzbudināta, kad dauzīju jaunekli, kura līķi nesen atrada mežā. Viņu sizdama, ik pa brīdim es slaucīju lūpas piedurknē, jo nespēju saturēt mutē siekalas.
Es uz brīdi iegāju virtuvē, lai nomierinātos. Aizmirsu uzvārīt tēju. Es neizlaidu no rokām džemperi.
– Vai tev nav bail staigāt ārā šādā laikā? – es meitenei jautāju. – Briesmīgs pērkons.
– Es nebaidos no pērkona, – viņa atbildēja.
– It nemaz?
– It nemaz.
Viņa izturējās pašpārliecināti, it kā nekas nespētu viņai kaitēt. Viņa nebaidījās ne no nekā. Pat ne no manis, lai gan mans izskats nevienam neiedvesa uzticību.
– Vai tu pazini nogalināto vīrieti? – viņa pēkšņi iejautājās.
Mani izbrīnīja viņas tonis. Tas bija apsūdzošs.
– Kuru? Atrada divus.
– To pirmo.
– Nepazinu viņu. Viņš nav no šejieniešiem.
Mani pārņēma šaubas. Varbūt viņa strādāja policijā. Viņa rīkojās ar prātu. Viņa saprastu to, ko nesaprastu jaunais policists.
– Mani satrieca, ka viņa līķi atrada tik tuvu manai mājai, – es mierīgi sacīju.
– Tas tevi noteikti pārbiedēja līdz nāvei, – meitene teica. – Kuru gan ne.
Pārbiedēja? Nekad neesmu zinājusi, ko tas nozīmē. Nekad neesmu tā jutusies.
– Tas tiesa, – es teicu. – Bija baisi.
Izrunādama šos vārdus, es zem pirkstiem sataustīju džemperī caurumu. Tas bija pietiekami liels, lai tajā iebāztu pirkstu. Likās, tas bija no lodes.
– Tavam draudziņam, – meitene ar smaidu teica, – šis džemperis bija mugurā, kad viņš nomira.
Es neticīgi lūkojos viņā.
– Man nav draudziņa, – es atbildēju.
– Tiesa, vairs nav, – viņa sacīja.
Mēs raudzījāmies viena otrā pāri galdam, uz kura meitene bija uzlikusi savus dubļainos zābakus. Viņa man lika saprast, ka tagad viņa ir saimnieks, bet es – vien zellis, kuram vēl jāapgūst vardarbības un ciešanu prasmes. Man tūlīt sāka sāpēt galva. Es sajutu spiedienu deniņos, it kā meitene būtu satvērusi manu galvu rokās un sākusi to spiest.
– Es neplānoju palikt ilgi, – viņa sacīja, lai gan turpināja sēdēt.
– Labi.
Es prātoju, ko iesākt tālāk. Man pa rokai bija lidmašīnas makets, ar to es varētu iesist viņai pa galvu, taču tūlīt metu šai domai mieru. Meitene izskatījās pēc tādas, kam spēļmantiņas neko nespētu nodarīt pāri.
– Vai tu bieži ej medībās? – es jautāju, lai aizmirstu par galvassāpēm.
Tā vietā, lai atbildētu, meitene iebāza roku mugursomā, ko bija atnesusi sev līdzi, un izņēma no tās plānu blociņu.
– Gribu izsvītrot parādu, tiklīdz esmu to atdevusi, – viņa sacīja.
Līnijas uzvilkšana uz papīra viņai prasīja veselu mūžību.
– Tu domā džemperi?
Viņa neatbildēja. Viņa ielika blociņu atpakaļ mugursomā un beidzot piecēlās.
– Man laiks atgriezties mājās.
– Jā, – es atsvešināti atbildēju.
Pie durvīm viņa uz brīdi apstājās.
– Tas puisis bija man svarīgs, – viņa sacīja.
Viņa mani vairs neuzrunāja par kaimiņieni. Mēs atkal bijām kļuvušas par svešiniecēm.
Pie durvīm mēs nesarokojāmies, viņa vispār mani neuzrunāja. Viņai aizejot, es redzēju – vai arī man tikai tā šķita –, ka dubļaino zābaku vietā meitene nēsā zelta sandales. Pie pašas sētas, uz ceļa, pirms viņa pavisam izzuda ainavā, viņas siluetam vairs nebija pār plecu pārmestās mugursomas. Pār svešo muguru karājās loks un bultas. Es atcerējos kailo vīrieša ķermeni, lūpas – maigi pavērtas. Man gribējās no jauna ieelpot svaigu gaisu. Es trīcēju. Es gribētu teikt, ka no aukstuma, taču mana realitāte ir mainījusies pašos pamatos. Es vairs nespēju mierīgi melot.
Latvijā Bakiču būs iespējams sastapt 9. decembrī, kad viņa piedalīsies literatūras festivāla "Prozas lasījumi" Ārvalstu autoru vakarā, kas norisināsies zināšanu telpā "Zikurāts".
0