Par mākslinieces Magones Šarkovskas instalāciju Rīgas Doma dārza galerijā.
Noteikti šomēnes aizejiet ar bērniņiem uz Rīgas Doma pagalmu – paši izstaigājiet krusta eju arkādes, bet bērnus palaidiet dārzā spēlēties. Vai arī nestaigājiet – pasēdiet tur pašā vidū uz gaišzila soliņa un paskatieties, kā viņi rotaļājas. Paskatieties, cik daudz gaismas un zaļa plašuma sevī slēpj smagnējie Doma mūri.
Man negribētos atklāt, kas ir "Laika dārzs", līdzīgi kā es pati nezināju neko vairāk, kā tikai uzrakstu uz lidmašīnas biļetes, kas attēlota plakātā. Māksliniece Magone Šarkovska piedāvā Doma dārza galerijas apmeklētājiem iespēju iegūt mazliet laika, lai paraudzītos uz savu dzīvošanu šeit (Rīgā, pasaulē).
Instalācija, arī skulptūra, parasti iedarbojas uz skatītāju ar telpas pieredzi, un mūsdienu māksliniekiem ir tendence radīt vietas, kurās apmeklētājs spēj gūt tieši mistisko un sakrālo pieredzi. Uzburt jaunu pasauli tukšā vietā, jaunuzceltā angārā vai minimālistiskā modernās mākslas telpā, ir viens, bet radīt jaunu telpu vietā, kas pati jau ir daudzslāņaina un simboliska, nenoliedzot to, bet arī nepiekāpjoties tai, jau ir sarežģītāks uzdevums. Šādus telpiskus darbus var vērtēt pēc to iedarbības (sirds jūtas vai nejūtas saviļņota) un pēc izmantotās metodes. Šarkovska spēlējas ar ļoti plašu amplitūdu – lieliem kontrastiem un simboliku, mēģinot savienot vismodernāko ar vissenāko. Simbolisko pagātni (Domu) ar simbolisko nākotni (lidostas telpu). Viņa apzinās Rīgas Domu kā pilsētas kodolu – vietu, no kuras Rīga sākas un dimd, un ielaiž tajā spēlēties bērnus, ļaujot aptaustīt šo zemi mazām, netīrām rociņām, apzināties sevi pašā vēstures epicentrā un priecāties. Ar gaumīgu un rūpīgi izstrādātu mākslas darbu autore panāk izlīgumu starp seno Rīgu un moderno, kosmopolītisko. Instalācijas noformējumā ir izmantota tipiska nākotni un dinamisko pasauli raksturojoša junk space estētika – lidostas displeja ekrāna skrienošie burtu un ciparu kodi, kas ar roku ir uzgleznoti uz rāmi izkārtotajiem objektiem kontrastējoši mierpilnajā dārzā.
Kādā lekcijā ievērojamais mūsdienu mākslinieks Bils Viola atstāstīja cita cilvēka izteikumu, ka muzeji esot tādas vietas, kur mēs glabājam priekšmetus, kurus esam aizmirsuši, kā lietot. Magones Šarkovskas "Laika dārzs" precīzi ilustrē organizācijas "Ascendum" iniciatīvu – veidot Rīgas Domu par kultūras centru, neļaujot tam kļūt par vienu no šiem muzejiem, kuri glabā vairs tikai pagātnes liecību. Tāpat darbs ietver sevī refleksiju par mūsdienu mākslas vietu kopējā mākslas vērtību krātuvē, kā arī tam ir būtiska loma kā tūristu galamērķim – atrakciju parks.
Ainavu mākslai ir raksturīgi rādīt, kā sadzīvo māksla, arhitektūra un daba – nojaucot striktās robežas. Tas mūsu mentalitātes cilvēkiem nenākas viegli – ar robežu sapludināšanu pie mums ir tāpat kā ar improvizēšanu un spontānu iesaistīšanos, tāpēc daudzi atvērtas formas un uz vietas transformāciju orientēti laikmetīgās mākslas darbi – lai arī labi domāti – ne vienmēr izdodas. "Laika dārzs" šajā ziņā ir vienkāršs un rīdziniekam saprotams. Autore ielaiž plašumu slēgtajā, konservatīvajā Rīgas Doma pagalmā, kas simbolizē ne tikai mūsu pilsētas, bet arī mūsu pašu centrtiecīgumu, noslēgtību un simetriskumu, piedāvājot iegūt nevis horizontālo zināšanu pieredzi, bet vertikālo plašumu – paraudzīties uz debesīm, sēžot šūpolēs, un uz to, kā pavadām savu laiku vertikālajā – garīgajā mērogā.
Man "Laika dārzā" bija sajūta, ka tieši šajā vietā atrodas tā skala, ar kuru tiek mērīts Rīgas vēsturiskais laiks, un, tur pasēžot kopā ar bērnu, arī es esmu bijusi – notikusi. Noteikti aizejiet arī jūs, kamēr vēl nav nobiruši ābeļu ziedi, savienojoties ar punktoto šriftu un izkaisītajiem pagalma oļiem. Bet tie, kuri neaizies apskatīties, tie tāpat tagad zinās, būs dzirdējuši un varēs stāstīt leģendas par to, ka reiz 2012. gadā Rīgas Doma krusta eju pagalma pašā vidū rotaļājušies bērni – no debesīm nolaidušies eņģeļi.
Santas Remeres fotogrāfijas
0