Redzējumi
22.12.2014

Lai valda jautrība un prieks!

Komentē
2
Saglabā

Pie viena no galdiņiem sēdēja raiba starptautiska kompānija, un ik pa laikam no tās puses atskanēja skaļi smiekli – tie bija no dārdošajiem jeb, kā saka, homēriskajiem smiekliem. Galvenais smējējs bija viens – drukns pusmūža vīrs baltā kreklā ar vairākām neaizpogātām pogām. Ar pārējiem viņš sarunājās te vāciski, te angliski, sarunājās un smējās, smējās un sarunājās.

"Tie ir tie bagāto cilvēki smiekli," kāds no mums teica, un tā, protams, bija postmoderna atsauce uz amerikāņu komiķa Džima Kerija iznācienu Deivida Letermana televīzijas raidījumā. Mēs pasmējāmies smieklus, kas uz netālu sēdošā smējēja snieguma fona droši vien izklausījās un izskatījās vien pēc amatieriska vingrinājuma.

Runājot par kādu konkrētu cilvēka smadzeņu darbību, amerikāņu neirozinātnieks Džeimss Falons intervijā žurnālam "Rīgas Laiks" (2014. gada jūlija numurā) Arnim Rītupam stāstīja par kādu smadzeņu apgabalu, kas sāk "mirgot" brīžos, kad cilvēks meklē kļūdas jeb lietu neatbilstību iepriekšējai pieredzei vai tam, kā šķistu pareizi. Saskatot kļūdas jeb neatbilstības, "efekts varētu būt tāds, ka jūs to ņemat pie sirds un jūsu hipotalāms sāk izdalīt kortikotropīnu atbrīvojošo hormonu CRH, kas liek justies slikti. Jūs saīgstat. Vai arī sākat smieties, jo saprotat, ka esat izjokots. Tas, vai jūs saīgsiet vai sāksiet smieties, jau būs atkarīgs no jūsu personības". Vārdu sakot, viņš runāja par mehānismu, kas varētu būt pamatā gan mūsu atšķirīgajai humora izjūtai, gan apvainošanās slieksnim – kas vienam asprātim varbūt šķitīs trāpīgs joks, citam liks sabozties un uzmest lūpu.

Citviet intervijā Falons runā par prieku: "Ja jūs dzīvojat tikai pats savos uzskatos, tas ir kā kutināt pašam sevi. Sevi kutinot, nekas nenotiek, jo signāli starp jūsu smadzenīšu raidītajiem impulsiem un premotoro garozu tiek salīdzināti. Kad jūs kāds kutina, tas notiek ar starpposmiem – kurā brīdī jūs kutinās [..]. Gaidu brīdis ir svarīgs. Kad jūs skatāties filmu, aplūkojat mākslas darbu vai sarunājaties ar kādu cilvēku, jūs meklējat to, ko pazīstat, bet ir arī zināma pārsteiguma deva, un abas šīs lietas ir svarīgas, lai jūs kaut ko uztvertu kā patīkamu [..]."

Lai gan prieks un jautrība nebūt nav viens un tas pats – mēs taču labi zinām, ka prieku ir iespējams izjust bez jautrības un otrādāk, – kaut kādu vēsturisku apstākļu sakritības rezultātā abas šīs izpausmes ir kļuvušas par neatņemamu dažādu svētku atribūtu. Ziemassvētki kā mūsu platuma grādos vieni no nozīmīgākajiem un daudziem, iespējams, visnozīmīgākie gada svētki droši vien ir visspilgtākais šī pieņēmuma absurduma piemērs.

Pieturoties pie šīs tradīcijas pamatā esošo notikumu apraksta Bībelē, redzams, ka "pirmajos Ziemassvētkos" diez vai valdīja liels prieks vai jautrība un smiekli, un pat svešumā, okupētās teritorijās un kūtī pasaulē nākušo bērnu apmeklējušie Austrumu gudrie diez vai iegāzās pie jaundzimušā, skaļi zviegdami, smaidā atieztiem žilbinoši baltiem zobiem. Arī par paša šo svinību vaininieka humora izjūtu un smieklu skaļumu mums nekādu ziņu nav (lai gan tas, protams, lieliski kairina iztēli, un Umberto Eko "Rozes vārdā" jau, šķiet, ir paveicis visu, ko vien ar šo tēmu vēl var izdarīt).

Piesardzība pret jautrību un smiešanos kā pretstats ekstātiskiem garīgiem priekiem nav tikai kristiešu monopols. Vēl šāgada vasarā Turcijas premjerministra vietnieks Bilents Arindžs bija izteicies, ka sievietēm nebūtu jāsmejas publiskās vietās, jo "viņām ir jāsaglabā godaprāts". Šis izteikums pavīdējis ziņojumā, kurā runāts arī par "mūsdienu sabiedrības morālo pagrimumu", automašīnu un mobilo tālruņu pārlieku lietošanu, kā arī Turcijas televīzijas ziepju operām, kas "veicina morālu pagrimumu".

Tomēr laika gaitā mūsu attieksme pret atieztu zobu rādīšanu un nekontrolētu, rējieniem līdzīgu dzīvniecisku skaņu izdvešanu prieka un jautrības brīžos ir mainījusies, un lielā daļā pasaules smaidīšana tiek uzskatīta par pašsaprotamu vai pat obligātu pieklājības un labsajūtas grimasi, bet smiekli – par tādu kā sociālo smērvielu, ar kuru aizdrīvēt neērtus vai neveiklus klusuma brīžus sarunās un apkārtējiem izziņot par savu statusu un pārākumu. Teiciens, ka visskaļāk smejas tas, kurš smejas pēdējais, jau sen vairs neizklausās pēc moralizējoša padoma, bet vienkārši pēc nīgra vērojuma.

Nesmaidīšana vai neiesaistīšanās kopīgā smējienā ("sasmiešanās") šādos apstākļos jau sāk izskatīties pēc nepieklājības, sliktas pašsajūtas vai pat nopietnas saslimšanas pazīmēm. Lai gan, ja var ticēt Džeimsam Falonam, smadzeņu ķīmiskā reakcija uz negaidīto vai pārsteidzošo atkarībā no mūsu personības iezīmēm var būt vai nu īgna, vai priecīga, visādi veicināta, atbalstīta un it kā labāk saprasta tiek tieši "pozitīvā domāšana".

Šī mode pat sākusi zagšus atspoguļoties mūsu valodā – pievērsiet uzmanību tam, ka dažādos preses rakstos un intervijās to varoņi bieži vien vairs savu sakāmo nerunā, nesaka, bet, kā iemīļojušas rakstīt daudzas žurnālistes, – "smej". Lai gan teiktajā nekā smieklīga it kā nemaz nav.

Tāpat kā par Jēzus smiešanās ieradumiem, arī par citos laikos dzīvojušu cilvēku humora izjūtu, smiekliem un smaidiem vēsturniekiem lielas vienprātības nav. Lūk, piemēram, antīkās pasaules pētniece Mērija Bērda pat spriež, ka senajā Grieķijā ļaudis smaidījuši, bet Romā – vai nu vispār nav bijuši diez ko smaidīgi, vai arī smaidiem nav piešķīruši nekādu nozīmi.

Taču, lai samanītu šādas atšķirības, nav jāaizklīst nemaz tik tālā pagātnē. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka padomju cilvēka smaids un smiekli ievērojami atšķīrās no smiekliem un smaidiem citās pasaules malās – kaut vai tikai ar biežumu vai smieklu skaļumu. Ja par to ir šaubas, pamēģiniet atcerēties, kad pēdējoreiz iznākusi darīšana ar parādību, ko parasti mēdzam novērtēt kā laipnības trūkumu tā dēvētajā apkalpojošajā sfērā un kas, iespējams, ir viens no nozīmīgākajiem un paliekošākajiem padomju ideoloģijas pienesumiem cilvēcisko attiecību jomā.

Katru decembri, dažas nedēļas pirms gada beigām, šie paši bijušie padomju cilvēki atceras, ka noteiktā dienā būs jābūt priecīgiem. Pati šī doma gan nepavisam nav priecīga, un tāpēc laikā pirms lielajiem priekiem un līksmības parasti prieka atliek vēl mazāk nekā visā pārējā gadā.

Līdzās visām skriešanām, ķeršanām un grābšanām neatstājas arī šaubas un bailes, ka noteiktā datumā noliktais un kalendārā iezīmētais prieks var arī nepienākt – tāpat kā joks, par kuru jau iepriekš izstāstīts, cik tas būs smieklīgs, beigu galā taču tāds bieži vien nemaz nešķiet. Tā nu šīs dienas paiet, svaidoties starp pirmssvētku laika un budžeta gada nogales izraisītu stresu un izmisīgu jautrību, cenšoties pašiem sevi kutināt korporatīvos svētku pasākumos, un vislielākais prieks beigu galā pienāk vien tad, kad visi svētki – arī īstie un gaidītie – beidzot ir pagājuši.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!