Bibliotēka
03.02.2008

Lai plīvo aspidistra

Komentē
0
Saglabā

Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu naudas, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu naudas, tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu naudas, tad tas man nelīdz nenieka. Nauda ir lēnprātīga, tā ir laipnīga, tā neuzpūšas, tā netur sevi netiklu, tā nemeklē savu pašu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu...Tā nu paliek ticība, cerība, nauda, šīs trīs; bet nauda ir lielākā starp tām.

1. Korintiešiem 13 (adaptēts)

 

1

Pulkstenis nosita pustrīs. Kantora ūķī Makkečnija grāmatu tirgotavas dziļumā Gordons — Gordons Komstoks, pēdējais Komstoku ģimenes loceklis, divdesmit deviņus gadus vecs un jau krietni apskretis — bija nozvēlies pār galdu un ar īkšķi stumdīja augšup un lejup Player's Weights kārbiņas vāku.

Miegaino gaisotni iztraucēja cita, tālāka pulksteņa ling-lang — tas nāca no “Velsas prinča” ielas otrā pusē. Gordons sapurinājās, apsēdās taisni un aizvāca četrpensu smēķu kārbiņu iekškabatā. Neizturami gribējās uzsmēķēt. Par nelaimi, bija atlikušas tikai četras cigaretes. Bija trešdiena, un nauda būs tikai piektdien. Ja vakarā un vēl visu rītdienu vajadzēs iztikt bez tabakas, tas būs pārāk drausmīgi.

Jau priekšlaikus izjuzdams, cik mokoša būs rītdienas bezsmēķība, viņš piecēlās un devās uz durvju pusi — sīks, trausls, ar smalkiem kauliem un nervozām kustībām. Žaketes labā piedurkne elkonī bija izdilusi, vidējā poga iztrūkusi; slikti piegulošās bikses izstaipītas un smurgainas. Pat no augšas bija redzams, ka apaviem vajadzīgas jaunas pazoles.

Ceļoties kājās, bikšu kabatā nošķindēja monētas. Viņš skaidri zināja, cik tur ir. Piecarpus pensi — divi, puspenss un “laimītis”. Viņš apstājās un izzvejoja muļķīgo Ziemassvētku trīspensi. Drausmīgs, pilnīgi bezjēdzīgs ripulis! Un kāpēc viņš, apdauzītais idiots, to paņēma? Tas bija vakar, kad viņš pirka cigaretes. — Jums taču nav nekas iebilstams pret trīspensīti, ser? — dūdoja žogvāvere pārdevējiņa. Un viņš, protams, ļāva, lai tik iesmērē. — Nē, protams, ko jūs! — viņš murkšķēja — stulbenis, apdauzīts stulbenis!

Nelabi metas — ķešā tikai piecarpus pensi, piedevām trīs no tiem nav iespējams iztērēt. Nu, kā var kaut ko nopirkt ar trīspensi? Tā vispār nav monēta, bet klaja izgāšanās. Izvelkot tādu no kabatas, tu izskaties kā pēdējais stulbenis, ja nu vienīgi tur ir vesela sauja citu naudas gabalu. “Cik?” tu prasi. “Trīs pensi”, pārdevēja atbild. Tu izrakņā kabatas un — akmentiņ, lec laukā! — izķeksē šo nejēdzīgo pengu. Meiča vīpsnā. Mirklī saodusi, ka ar to pašu tu esi uz sēkļa. Tu redzi, kā viņa žigli paglūn — skatās, vai pie graša vēl nav pielipis kāds pudiņa pikucis. Tu aizsoļo, degunu saslējis, un vairs nekad nesper kāju tai bodītē. Nē! Trīspensi mēs neaiztiksim. Atliek divarpus pensi — divarpus pensi, līdz piektdienai!

Vilkās tukšās pēcpusdienas stundas, kad pircēji nāca reti vai nenāca vispār. Viņš bija viens ar septiņiem tūkstošiem grāmatu. Mazajā, tumšajā istabelē blakus kantorim oda pēc putekļiem un satrunējuša papīra — tā bija līdz eņģei pilna ar grāmatām, pārsvarā vecām un nepārdodamām. Augšējos plauktos zem pašiem griestiem kā līķi kopējā kapā atdusējās aizvēsturiskas enciklopēdijas in quatro. Gordons parāva malā zilos, putekļu pilnos aizkarus, aiz kuriem atradās nākamā telpa, jau labāk apgaismota — tā bija bibliotēka. Viens no daudzajiem grāmatzagļu iecienītajiem “divi pensi, ķīlu nevajag” iestādījumiem. Protams, te bija romāni vien, nekā cita. Un kādi romāni! Bet arī par to nebija jābrīnās.

Romāni, skaitā simti astoņi, rindojās gar trim sienām no grīdas līdz griestiem, it kā sienas būtu no stateniski samūrētiem krāsainiem ķieģeļiem. Sakārtoti pēc alfabēta. Arlens, Berouzs, Della, Dīpings, Frankau, Gibss, Golsvertijs, Prīstlijs, Sepers, Volpols. Gordons lūkojās uz bezgaumīgi iegareno muguriņu kārtām ar kūtru naidu. Šobrīd viņam derdzās visas grāmatas, kur nu vēl romāni. Kaut kas šaušalīgs — vesela telpa piekrauta ar žulganu, pusjēlu draņķību. Pudiņš — sīrups un nieru tauki. Astoņsimt pudiņa gabalu, viņš ir iemūrēts, ieslodzīts kapenēs no pudiņakmens! Nē, tas bija pārāk nomācoši. Izgājis cauri vaļējo durvju ailai, viņš nonāca pārdotavā, pa ceļam pieglauzdams matus. Tā bija ierasta kustība. Kas to lai zina, ja nu aiz stikla durvīm ir meitenes. Ārēji Gordons nebija padevies. Nieka piecas pēdas septiņas collas augumā, mati, kā parasti, atauguši, tādēļ galva uz rumpja izskatījās pārāk liela. To, ka viņš ir diegabikse, Gordons nemēdza aizmirst. Zinādams, ka uz viņu skatās, turējās ļoti stalti, izrieza krūti, ar visu izskatu pauzdams — ziniet, ejiet pie velna; gadās, ka vientiesīgāki ļautiņi arī noticēja.

Tomēr ārā neviena nebija. Atšķirībā no pārējām telpām pārdotava bija iekārtota eleganti un dārgi un tajā bija apmēram divi tūkstoši grāmatu, neskaitot skatlogā izliktās. Pa labi slējās stikla skapis, kurā glabājās bērnu grāmatas. Gordons novērsās, lai nebūtu jāredz šķebīgais rakhemveidīgais apvāks: ap zilo zvaniņu puduriem daiļi dej elfulēni. Tad jau labāk skatīties ārā pa stikla durvīm. Nejauka diena, vēl arī vējš pieņemas spēkā. Svina pelēkas debesis, glumi bruģakmeņi. Trīsdesmitais novembris, svētā Andreja diena. Makkečnija grāmatnīca atradās uz stūra pie tāda kā bezveidīga laukuma, kurā sanāca kopā četras ielas. Pa kreisi, no durvīm tikko saskatāma, auga varena goba, jau gluži kaila; tās neskaitāmie zari iepretim debesīm savijušies sēpijas mežģīnēs. Otrā pusē, blakus “Velsas Princim”, bija lieli afišu dēļi, ko no vienas vietas klāja reklāmas visādiem patentētiem ēdieniem un patentētām zālēm, mudinot tevi sapūdēt iekšas ar dažnedažādiem sintētiskiem mēsliem. Vesela rinda šaušalīgu leļļuģīmju, no kuriem staro idiotu optimisms. “Kvartas Mērce”, “Kraukšķīgās Brokastu Pārslas” (“Bērni no rītiņa prasa savas pārsliņas!”), “Ķengura Burgundietis”, “Iesalvita Šokolāde”, “Bulekss”. Šis buljons bija visbaigākais. Briļļains kantora žurķis ar laķētiem matiņiem, sēž pie kafijas galda, tur rokā baltu buljona krūzi un smaida līdz ausīm. Apakšā rakstīts: “Rolands Butta bauda Buleksu!”

Gordons pievērsās tuvākām ainām. No putekļu apmiglotā stikla viņam pretī raudzījās paša sejas atspulgs. Prieka maz. Nav ne trīsdesmit, bet jau apskretis. Ļoti bāls, ar neizdzēšamām rūgtuma rievām. Piere — tādas mēdz dēvēt par “cildenām” — proti, augsta, taču zodiņš smails, tādēļ visa seja drīzāk bumbierveidīga, nevis ovāla. Mati peļu pelēki un pinkaini, mute nelaipna, acis ne īsti brūnas, ne zaļas. Tad jau labāk skatīties uz ielu. Pēdējā laikā viņam spoguļi riebās. Ārā viss bija drūms un ziemīgs. Gārgdams kā aizsmacis gulbis, pār bruģakmeņiem slīdēja tramvajs, aiz tā vējš dzenāja samīdītu lapu driskas. Raudamies uz austrumiem, ņirbinājās gobas zari. Plakāts, kas slavināja “Kvartas Mērci”, stūrī bija saplēsts, atlupusī papīra strēmele drudžaini plivinājās kā vimpelis. Vējš ieķērās arī kailo papeļu rindā šķērsielā pa labi, tās spēji saliecās. Auksts, nejauks vējš. Brāzmās jautās kaut kas draudīgs, spīvās ziemas pirmais rūciens. Divas dzejas rindas sāka dzīties uz dzimšanu Gordona prātā.

Asi tarampampam vējš... varbūt ļaunu vēstošais vējš? Nē, lai būtu vienkārši draudīgais. Tātad draudīgais vējš pūš pāri... nē, drīzāk zēģelē...

Taram nobirušās papeles liecas... Tikko nobirušās? Nē, labāk nule nobirušās papeles. Atskaņa zēģelē — papeles? Nekas, lai paliek.

Asi draudīgais vējš zēģelē, 
Nule nobirušās papeles liecas.

Labi. Vārdam “zēģelē” būs grūti piemeklēt atskaņu, ar to mokās visi dzejnieki jau sākot ar Čoseru. Taču radošā dziņa bija noslāpusi. Gordons pagrozīja kabatā naudas gabalus. Divi pensi, puspenss un laimītis — tātad divarpus pensu. Prāts bija lipans aiz apnikuma. Atskaņas un epiteti — nē, tas iet pāri viņa spēkiem. Kur nu, ja kabatā ir tikai divarpus pensu.

Skatiens atkal aizķērās aiz plakātiem ielas otrā pusē. Pretīga stulbeklība. Viņam bija savi iemesli tos ienīst. Acis automātiski pārlasīja saukļus. “Ķenguru burgundietis — īstais vīns britiem.” “Kvartas mērce — un tavs vīriņš jau smaida.” “Ar Iesalvitu Jums būs možums visas dienas garumā!”. “Klīsti viens pats? Tiec vaļā no blaugznām!”. “Bērni no rītiņa prasa savas pārsliņas”. “Iekaisušas smaganas? Tikai ne man!”. “Rolands Butta bauda Buleksu.”

Hā! Pircējs — nu, vismaz uz to pusi. Gordons izslējās stīvs. Stāvot pie durvīm, iesānis var redzēt, kas notiek pie skatloga, pašam paliekot nemanītam. Viņš nopētīja iespējamo pircēju no galvas līdz kājām.

Pieklājīgs pusmūža kungs — melns uzvalks, lietussargs un portfelis — kāds provinces jurists vai Sitijas klerks — boķējās skatlogā ar lielām, blāvām acīm. Fizionomija likās vainīga. Gordons sekoja viņa acu skatienam. Ahā! Tad re, kā! Šis tālākajā kaktā uzošņājis D. H. Lorensa pirmizdevumu. Skaidrs, iztvīcis pēc kaut kā neķītra. Pa ausu galam dzirdējis par “Lēdiju Čaterleju”. Kāds pretīgs ģīmis, Gordons domāja. Bāls, truls, mīksts, kontūras izplūdušas. Pēc izskata spriežot, velsietis, dievticīgais, par to šaubu nav. Mutes kaktiņos parastie sektantu dobuļi. Tur, savā kaktā, viņš ir vietējās Tiklības līgas vai Piejūras Modrības komitejas priekšsēdētājs (čības ar gumijas pazolēm un lukturītis, lai medītu pārīšus, kuri skūpstās jūrmalas promenādē), bet nu ieradies lielpilsētā padzīvot zaļi. Kaut jel ienāktu iekšā! Ieskapētu viņam Lorensa “Iemīlējušās sievietes”. Tad nu gan šis būtu vīlies!

Bet nekā. Nobijās Velsas apikātiņš. Pasita lietussargu padusē un laidās prom, sparīgā taisnumā muguru uzgriezis. Toties vakarā pa tumsiņu, kad neredz tvīkumu, zagsies iekšā kādā gumijbodītē un nopirks “Draiskulības Parīzes klosteros”, sarakstījusi Seidija Melnace.

Gordons pagriezās pret grāmatplauktiem. Pa kreisi, ja skatās no bibliotēkas puses, stāvēja jaunās un gandrīz jaunās grāmatas — košu krāsu ņirboņa, kam vajadzēja pievilināt katru, kurš skatījās pa stikla durvīm. Spīdīgās, neaptraipītās muguriņas itin kā ilgodamās lūdzās no plauktiem. “Nopērc, nopērc mani!” tās aicināja. Svaigi romāni, tieši no tipogrāfijas — tiklas līgavas, kas nevar vien sagaidīt, kad papīrnazis laupīs tām nevainību; lasītas grāmatas kā ņipras atraitnes, joprojām ziedošas, kaut ne vairs jaunavas; tad, šur un tur, pa pusducim kopā, nožēlojamās “pārpalikas”, vecavas, kas vēl aizvien cerīgi sargā savu ilgi taupīto jaunavību. Gordons aizgriezās, lai nevajadzētu uz tām skatīties. “Pārpalikas” uzjundīja mokošas atmiņas. Vienīgā grāmatele, kas iznākusi viņam pašam pirms diviem gadiem, bija izpārdota precīzi simt piecdesmit trīs eksemplāru apjomā un tad ieskaitīta pārpalikumos, bet vienalga vairs ne reizi netika nopirkta. Viņš pagāja garām jaunumiem un apstājās pie plauktiem, kas stāvēja iešķērsu — tajos glabājās manāmi lietotas grāmatas.

Vieta augšā pa labi bija ierādīta dzejai. Tieši priekšā — visvisāda proza. Tā bija sakārtota stateniskā sistēmā: acu līmenī — tīras un dārgas grāmatiņas, augstāk un zemāk — arvien lētākas un šaubīgākas. Visās grāmatnīcās valda mežonīgs darvinisms, un dzīvajo sacerējumi šai cīņā izlaužas acu augstumā, bet mirušo darbi krīt lejup, elles dibenā, dažreiz arī paceļas tronī, taču vienmēr aizceļo prom no tās vietas, kur tos varētu ieraudzīt. Apakšējos plauktos klusiņām trupēja “klasiķi”, Viktorijas laikmeta izmirušie milzeņi. Skots, Kārlails, Meredits, Raskins, Paters, Stīvensons — pat viņu uzvārdus uz platajām, noplukušajām mugurām bija grūti izburtot. Pašā augšā, tikpat kā nesablenžamas, dusēja tumīgas hercogu biogrāfijas. Zem tām, vēl pārdodama un tādēļ sasniedzamā attālumā, bija “reliģiskā” literatūra — visas sektas un visas ticības juku jukām vienā krāvumā. Tā paša autora, kas sarakstījis “Man pieskārās gara rokas”, jaunākais murgojums “Viņpasaule”. Dekāna Farera “Kristus dzīve”. “Kristus — pirmais rotarietis”. Tēva Ilēra Čestera jaunākais driķējums katolicisma propagandai. Reliģija ir ejoša prece, ja tikai pietiekami sacukuro. Tālāk, tieši acu līmenī, mūsdienu opusi. Prīstlija jaunākais garadarbs. Glītiņos otrajos izdevumos “caurmērs”. Dvēseles spirdzinājumam — Herberta, Noksa un Milna piegādātais “humors”. Tepat arī viens otrs no gudriniekiem. Pāris hemingveji, Virdžīnijas Vulfas romāni. Smalkas biogrāfijas Streičija stilā, viss sagremots un ielikts mutītē. Vīzīga, rafinēta lektīra par sen atzītiem gleznotājiem un dzejdariem — tādas pavaļas brīžos skrīvē visi tie naudīgie riebekļi, kuri savā dzīvē glīši slidinās no Ītonas uz Kembridžu, no Kembridžas uz literārajiem žurnāliem.

Drūvīgi nolūkodamies uz šo grāmatu mūri, Gordons ienīda visus līdz pēdējam: vecos un jaunos, gudreļus un buržujus, vīzīgos un mundros. Pietika uz tiem paskatīties, lai viņš atcerētos paša neauglību. Jo palūk, te viņš stāv, uzdodas par “literātu”, bet neko uzrakstīt nespēj! Galvenais jau nebija tas, ka viņu nepublicē: viņš nejaudāja neko no sevis izspiest, gandrīz pilnīgi neko. Visa šī draza, ar ko piekrauti plaukti, — tā vismaz eksistē, arī tas jau ir sasniegums. Kura katra della un dīpings spēj saražot savu ikgadējo lokšņu akru. Bet vairāk par visu viņš ienīda vīzīgās, “kulturālās” grāmatas. Kritiku un daiļo literatūru, ūdensgabalus, kurus labi barotie Kembridžas dergļi raksta bezmaz pa miegam — un kurus arī Gordons būtu varējis rakstīt, ja tikai viņam būtu kaut drusciņ vairāk naudas. Nauda un kultūra! Ja tev nav naudas, tādā valstī kā Anglija tev “kultūra” ir tikpat nepieejama kā Kavalergardu klubs. Pakļaudamies tam pašam instinktam, kas bērnam liek urķēt vaļīgu zobu, viņš izvilka no plaukta cīlīgu sējumu — “Daži itāļu baroka aspekti”, tā, lūk, — atšķīra, izlasīja rindkopu un, šerminādamies aiz derdzīguma un skaudības, iestūma atpakaļ. Kas par iznīcinošu viszinību! Kas par indīgu profesorisku izsmalcinātību! Un kādu naudu šī izsmalcinātība maksā! Jo kas tad aiz tā stāv, ja ne nauda? Nauda par labām skolām, nauda par ietekmīgiem draugiem, nauda par vaļošanos un rāmām pārdomām, nauda par ceļojumiem uz Itāliju. Nauda raksta grāmatas, nauda tās pārdod. Nevajag man skaidru dvēsli, ak Debestēvs, naudu, naudu man dodi!

Viņš pašķindināja kabatā monētas. Jau gandrīz trīsdesmit, un nekas nav sasniegts; viena nožēlojama pantiņu grāmata, vēl plānāka nekā pankūka. Un kopš tā laika, jau veselus divus gadus, viņš maļas kā labirintā, pūlas rakstīt to drausmīgo gabalu, bet netiek uz priekšu ne soli un, kā pats mirkļa skaidrībā apzinās, nekad arī netiks. Viss tāpēc, ka nav naudas, Gordons skaitīja kā pātarus, tikai tāpēc vien viņš nespēj “rakstīt”. Nauda, nauda, viss ir nauda! Vai tad kaut pensa romāniņu iespējams uzrakstīt, ja nav ne graša, ar ko dūšu piesiet? Iecere, spars, asprātība, stils, valdzinājums — par visu jāmaksā skaidrā naudā.

Un tomēr, tā stāvot un skatoties uz plauktiem, bija rodams arī šāds tāds mierinājums. Ļoti daudzas no grāmatām bija izbalojušas un nelasāmas. Beigu beigās mums visiem viens liktenis. Memento mori. Gan tevi, gan mani, gan vīzīgos Kembridžas jaunuļus gaida tā pati aizmirstība — nav gan vērts noliegt, ka šos Kembridžas pārgudreļus tā gaidīs mazliet ilgāk. Viņš noraudzījās uz laika apkrimstajiem “klasiķiem” bezmaz viņam pie kājām. Beigti un pagalam, visi pagalam. Kārlails un Raskins, Meredits un Stīvensons — visi ir nelaiķi, lai pūst Dieva mierā. Skatiens pārslīdēja pār blāvajiem nosaukumiem. “Roberta Lūisa Stīvensona kopotas vēstules”. Ha, ha! Vareni! “Kopotas vēstules”! Augšējā maliņa melna no putekļiem. Tu esi pīšļi, un tev būs atkal par pīšļiem tapt. Gordons iespēra Stīvensonam pa stīvdrēbes ziemeļgalu. Ko teiksi, vecā nauda? Tu esi auksts, kaut arī skots.

Kling-klang! Durvju zvaniņš. Gordons pagriezās — divas apmeklētājas, uz bibliotēku.

Nodzinusies, sakumpusi zemāko šķiru sieviete, kas atgādināja atkritumos okšķerējošu pīli, manījās pirmā, savu pīto tarbu rokās žmaidzīdama. Viņai pa pēdām iedancoja apvēlusies zvirbulīte, vidusšķiras vidusslāņa sārtvaidzīte, padusē “Forsaitu teika” — ar nosaukumu uz āru, lai garāmgājēji redz, kāda viņa gudra.

Gordons bija aizvācis skābumu ģīmī. Apmeklētājas viņš sagaidīja ar bibliotēkas lasītājiem paredzēto ģimenes daktera omulīgo labsirdību.

— Labdien, misis Vīvere! Labdien, misis Penna! Kāds šodien nemīlīgs laiks!

— Briesmīgs! — atsaucās misis Penna.

Gordons pakāpās sānis, palaizdams viņas garām. Misis Vīvere apgāza savu tarbu un uz grīdas nokrita pamatīgi nolasīts Eteles M. Dellas “Sudrabkāzu” eksemplārs. To ieraugot, misis Pennas spožās mazputniņa acis iemirdzējās. Misis Vīverei aiz muguras viņa zobgalīgi uzsmaidīja Gordonam kā gudrele gudrelim. Della! Cik prasti! Ko gan šie nejēgas lasa! Gordons saprotoši iebās pretī. Smaidīdami viens otram, intelektuāļi iegāja bibliotēkā, tumsone viņiem līdzi.

Misis Penna nolika “Forsaitu teiku” uz galda un sacirta pretim Gordonam savas zvirbuļa krūtiņas. Ar Gordonu viņa vienmēr sarunājās ļoti laipni, lai gan viņš bija tikai bodes zellis: dēvēja viņu par misteru Komstoku, risināja literāras sarunas. Viņus vienoja gudrinieku brīvmūrniecība.

— Ceru, misis Penna, ka “Forsaitu teika” jums patika?

— Kāda pilnīgi burvīga grāmata, mister Komstok! Zināt, es to lasīju jau ceturto reizi! Eposs, īsts eposs!

Misis Vīvere snaikstījās gar grāmatām; viņai nebija tik daudz apķērības, lai saprastu, ka tās sakārtotas pēc alfabēta.

— Netiek gudra, ko ta lai šito nedēļu paņem, nekādi netiek gudra, — viņa nevīžīgām lūpām čamstināja. — Meita neliek miera, vajagot palasīt to Dīpingu. Viņai, tai manai meitai, šis Dīpings traki iet pie sirds. Bet znotiņam, viņam akal labāk patīkas tas Berouzs. Tīri vai nezin, ko darīt.

Izskanot Berouza vārdam, misis Pennai noraustījās vaigs. Viņa demonstratīvi uzgrieza misis Vīverei muguru.

— Es teiktu tā, mister Komstok, Golsvertijā ir jūtams kaut kas dižens. Viņš ir tik plašs, tik universāls, bet reizē arī caurcaurēm anglisks savā būtībā, tik cilvēcisks. Viņa grāmatas patiešām ir cilvēces dokuments.

— Prīstlijs tāpat, — iebildās Gordons. — Manuprāt, arī Prīstlijs ir satriecoši smalks rakstnieks, kā jums liekas?

— O, jā! Tāds diženums, tāds plašums, un cilvēcība! Un tik ļoti angliski!

Misis Vīvere saknieba lūpas. Aiz tām bija trīs lieli, dzelteni zobi.

— Zin ko, es tad labāk paņem vēl kādu Dellu, — viņa sacīja. — Jums tak ir vēl kau kas no tās Dellas, ko? Es jums teikš, man ar dikti patīk, kā viņa raksta. Un meitai es pateikš tā: ja grib, var lasīt savus dīpingus un berouzus, ja, es nu gan palikš pie savas Delliņas, tā ar pateikš.

Kā tad, Dellu vien viņiem vajag! Hercogus un suņupātagas! Misis Pennas acīs zibsnīja intelektuāles ironija, un Gordons raidīja atbildes signālu. Turies braši! Misis Penna ir kārtīga, uzticama kliente.

— Kā gan citādi, misis Vīvere, Eteles M. Dellas grāmatu mums netrūkst, pilns plaukts. Vai nevēlaties paņemt “Viņa dzīves alkas”? Bet, iespējams, jūs to jau esat lasījusi. Tad varbūt “Uz goda altāra”?

— Sakiet, vai jums ir Hjū Volpola jaunākā grāmata? — jautāja misis Penna. — Šonedēļ man ir vēlēšanās palasīt kaut ko episku, kaut ko dižu. Jā, un Volpols, zināt, manuprāt, ir patiešām izcils rakstnieks, es teiktu, spožāks ir tikai Golsvertijs. Viņā ir kaut kas tik dižens, bet vienlaikus viņš ir tik cilvēcisks.

— Un tik ļoti anglisks, — uzķēra Gordons.

— O, jā, protams! Tik ļoti anglisks!

— Zin ko, es darīš tā: paņemšu vēlvienreiz “Ērgļa ceļu” , — pēdīgi bija izlēmusi misis Vīvere. — “Ērgļa ceļš” ir tāda grāmata, ka var lasīt, cik grib, visviens neapnīk, va ne?

— Tā tik tiešām ir pārsteidzoši iecienīta grāmata, — Gordons diplomātiski atbildēja, skatīdamies uz misis Pennu.

— O, pārsteidzoši! — misis Penna ironiski atkārtoja, skatīdamās uz Gordonu.

Viņš iekasēja no dāmām pa diviem pensiem un abas laimīgas devās prom, misis Penna ar jaunāko Volpolu un misis Vīvere ar “Ērgļa ceļu”.

Nepagāja necik laika, un viņš jau atkal bija nonācis tirgotavā, iepretim dzejas plauktiem. Pie tiem viņu nepārvarami vilka melanholija. Tepat jau bija viņa nožēlojamā grāmatele — iegrūsta, protams, pašā augšā, pie nepirktajām. Gordons Komstoks, “Peles”: štruntīga astotdaļformāta burtnīciņa, cena trīs šiliņi un seši pensi, nocenota līdz šiliņam. No trīspadsmit labdariem, kas par to bija uzrakstījuši (turklāt Times lit. pielikumā bija paziņots, ka autors ir “ārkārtīgi daudzsološs”), neviens nebija pamanījis nosaukumā slēpto aplam smalko ironiju. Un pa šiem diviem gadiem, kopš viņš strādāja Makkečnija grāmatnīcā, itin neviens pircējs, neviens vienīgs, ne reizi nebija kaut vai izvilcis “Peles” no plaukta.

Dzeja aizņēma piecpadsmit vai sešpadsmit plauktus. Gordons vērsa pret tiem sūru skatu. Lielākā daļa — sēnalas. Mazliet virs acu līmeņa, jau pusceļā uz debesīm un aizmirstību, bija pērnie poēti, viņa jaunības zvaigznes. Jeitss, Deiviss, Hausmans, Tomass, Delamars, Hārdijs. Mirušās zvaigznes. Zem tiem, tieši acu priekšā, aizejošā mirkļa petardes. Eliots, Paunds, Odens, Kempbels, Dejs Lūiss, Spenders. Savilgušas petardes, šī plejāde. Vai vēl kādreiz būs kāds rakstnieks, kuru būtu vērts lasīt? Lai gan Lorensam nav ne vainas, un Džoiss bija pat vēl labāks, pirms nojūdzās. Un vispār, ja arī kāds lasīšanas vērts uzradīsies, vai mēs viņu visā šajā mēslu blāķī pamanīsim?

Kling-ling! Durvju zvans. Gordons pagriezās. Vēl viens apmeklētājs.

Zili vieglā gaitā tirgotavā iestorēja gadus divdesmit vecs svipstiņš — ķiršu lūpiņas, linu matiņi. Acīm redzami turīgs: ap viņu virmoja naudas zeltītā aura. Agrāk nav manīts. Gordons uzbūra jaunajiem klientiem taupīto džentlmeniska iztapoņas masku. Aiziet, parasto formulu:

— Labdien! Kā varu būt noderīgs? Varbūt meklējat kādu noteiktu grāmatu?

— Vai, paldies, neliecieties tvaucēts. — Ņaukst kā jau mīkstiņais; “r” skaņa sagādā nepārvaramas grūtības. — Vai dvīkstu paskatīties? Es ievaudzīju jūsu skatlogu, un vienkāši nespēju paiet gavām. Gvāmatveikali — tā laikam iv mana lielā vājība! Tā nu es atvēvu duvis un nācu iekšā!

Zini ko, ej labāk ārā, mīkstiņais. Gordons kulturāli uzsmaidīja kā grāmatmīlis grāmatmīlim.

— Jā, jā, lūdzu! Mums patīk, ja cilvēki nāk un skatās. Varbūt jūs interesē, piemēram, dzeja?

— Vai, kā gan citādi! Es vienkāši dievinu dzeju!

Kā gan citādi! Kraupainais snobelis. Ģērbies ne tā kā visi — mākslinieciski, zinies. Gordons izvilka no kāda dzejas plaukta sarkanu, garenu sējumiņu.

— Iespējams, jūs ieinteresēs šis. Tikko iznācis. Tie ir atdzejojumi, ļoti oriģināli un neparasti. No bulgāru valodas.

Lūk, smalki un neuzbāzīgi. Tagad liec viņu mierā. Tā vajag apieties ar pircējiem: nesteidzināt, ļaut paskatīties, minūtes divdesmit pašķirstīt šo un to; tad viņiem kļūst neērti un viņi kaut ko nopērk. Lai nerēgotos mīkstiņajam acīs, Gordons taktiski devās uz durvju pusi, tomēr pielūkodams, lai stāja būtu nevērīgi eleganta — viena roka kabatā, pleci stalti, kā džentlmenim pieklājas.

Ārā viss bija slapjš un aizdudzis. Kaut kur aiz stūra salti un dobji klaudzēja pakavi. Tumšie dūmu stabi virs skursteņiem locījās, vēja vārdzināti, un plakaniski laidās lejup pa slīpajiem jumtiem. Ahā, tūlīt, tūlīt:

Asi draudīgais vējš zēģelē, 
Nule nobirušās papeles liecas, 
Afišas atlupušās pātago gaisa brāzmas, 
Tumšas tampam (astes, kaut kas tamlīdzīgs) lejup tiecas

Gluži pieklājīgi. Bet nekā vairāk nebūs. Skatiens atkal aizķērās aiz reklāmas plakātiem ielas viņā pusē.

Bezmaz jāsmejas — viņi bija tik tizli, tik blāvi, tik plakani — uzsildīti līķi! It kā uz tādiem kāds varētu uzķerties! Spīganas ar pumpām uz pakaļas. Taču visviens nomācoši. Naudas smaka, visur šī pretīgā naudas smaka. Viņš zagšus pašķielēja uz mīkstiņo, kurš bija aizšļūcis prom no dzejas plauktiem un pētīja fotogrāfijas lielā, dārgā albumā par krievu baletu, turēdams to savās sārtajās kuslajās ķepiņās graciozi kā vāvere riekstu. Zinām mēs šo sugu. Naudīgie “mākslinieciskie” jaunuļi. Pats, protams, neko nedara, tāpat vien mielojas pie mākslas krējumpodiem: malstās pa studijām, iznēsā tenkas. Tiesa, zēns viņš bija itin glīts, ar visu savu mīkstā žmaidzīšanos. Spranda āda zīžaini gluda kā gliemežnīcas iekšpuse. Ar mazāk par pieciem simtiem gadā pie tādas nevar tikt. Viņam tiešām piemita kaut kāds šarms, glancējums, kā jau visiem turīgajiem. Nauda un pievilcība: šķirdams neizšķirsi!

Gordons atcerējās “Antikrista” redaktoru, savu apburošo, bagāto draugu Rāvelstonu, kuram viņš bija ērmoti pieķēries un ar kuru tikās ne biežāk kā pāris reižu mēnesī, un Rozmariju, draudzeni, kura viņu mīlēja — neprātīgi, kā pati apgalvoja, — bet ne reizi nebija ar viņu pārgulējusi. Ko var gribēt — nauda, bez tās — ne soli: viss ir nauda. Visas cilvēciskās attiecības iegūstamas ar naudu. Ja kabatās svilpo vējš, vīrieši par tevi aizmirsīs, sievietes nemīlēs; tas ir, atcerēsies jau gan un mīlēs, bet kripatiņu mazāk, nekā tev vajag. Un galvenais — viņiem ir taisnība! Ja tu esi tukšā, tad tevi nav, par ko mīlēt. Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm... Bet, ja man nav naudas, es nekādi nevaru runāt ar cilvēku un eņģeļu mēlēm.

Skatiens neparko nespēja atstāties no plakātiem. Tagad viņš tos no visas sirds neieredzēja. Tas Iesalvits, jūs tikai paskatieties! “Ar Iesalvitu Jums būs možums visas dienas garumā!” Pārītis, meiča un puisietis, tīrīgās pārgājienu drēbītēs, vējā gleznaini plīvo mati, stāv pie akmens žoga uz Saseksas ainavas fona. Un kāds tam meitietim sejs! Šis drausmīgais puikskuķa možums! Paskaties un redzi — o, jā, šī jūsmo par veselīgām izpriecām. Iedegusi. Šauriņi zaļganbrūni šorti, bet pamēģini tikai iekniebt pēcpusē, labāk nevajag. Blakus — Rolands Butta. “Rolands Butta bauda Buleksu.” Gordons skatījās uz riebekli tik cieši, kā var skatīties tikai uz kaut ko ļoti nīstamu. Līdz ausīm atieztais vieplis kā tāds pašapmierinātas žurkas purns, nolaizītie mateļi, stulbās brilles. Rolands Butta, civilizācijas kronis, Vaterlo varonis; Rolands Butta — jauno laiku cilvēks pēc savu radītāju un pavēlnieku gribas. Klausīgs baroklītis tup savā glaunajā aizgaldā un lok ātro buljonu.

Acu priekšā zibēja garāmgājēju sejas, dzeltenas no vēja. Pa laukumu aizdārdināja tramvajs, pulkstenis pie “Velsas prinča” nosita trīs. Grāmatnīcai šļūceniski tuvojās divi mūžveci radījumi garos, nospeķotos mēteļos, kas bezmaz vilkās pa zemi, — klaidonis vai ubags ar sievu. Garnadži, šaubām nav vietas. Nenolaist acis no ārā izliktajām kastēm. Vecais apstājās ielas malā pāris jardu atstatus, vecene devās uz durvīm, spērās iekšā un pacēla acis, kas starp sirmo matu šķipsnām raudzījās Gordonā ar tādu kā cerīgu ļaunprātību.

— Pie jūsim iepērk grāmatas? — viņa sēcoši noprasīja.

— Dažkārt. Jāskatās, kādas.

— Man šiten i pāris smukas grāmats.

Viņa ienāca, ar blīkšķi aizcirzdama durvis. Mīkstiņais ar netīksmi atskatījās un pakāpās atpakaļ, dziļāk stūrī. Izvilkusi no azotes netīru maišeli, vecene braši svempās tuvāk. Viņa smirdēja pēc ļoti, ļoti vecām garozām.

— Nu, tad ņemsat? — viņa prasīja, cieši sagrābusi savu maisu.

— Ko tieši? Parādiet, lūdzu.

Smukas grāmats, vai ta es neteicu? — viņa tusnīja, pieliekdamās, lai atvērtu maisu, un pēkšņi uzdvesa sevišķi spēcīgs garozu gaiss.

— Eku! — Gordonam sejā tika iegrūsta smulīgu grāmatu kaudze. Tie bija Šarlotes Jangas romāni 1884. gada izdevumā; izskatījās, ka tiem gadu desmitiem kāds gulējis virsū. Gordons sašutis atlēca nost.

— Nē, šīs grāmatas mēs nepirksim, — viņš strupi atteica.

— Nepirksat? Par ko ta nepirksat?

— Tāpēc, ka mums tās neder. Tās nebūs iespējams pārdot.

— Ko ta es vilku laukā, ko rādīj? —Vecene nikni noprasīja.

Gordons apgāja viņai apkārt, cenzdamies izvairīties no smirdoņas, un klusējot atvēra durvis. Kaut ko skaidrot nebija vērts. Tāda publika piestaigā dienu no dienas. Vecene ņurdēdama izgāja, ar uzmesto kūkumu izrādīdama savu ļaunīgumu, un atgriezās pie sava cīņubiedra. Tas nokraukājās tik pamatīgi, ka arī caur aizvērtajām durvīm varēja dzirdēt. Starp viņa lūpām kā balts mēles gals parādījās krēpu pikucis, kas bez liekas steigas tika izspļauts notekā. Pēc tam abi kraķi aizvilkās tālāk, izskatīdamies pēc vabolēm savos garajos, netīrajos mēteļos, kuriem apakšā bija redzamas tikai viņu pēdas.

Gordons skatījās nopakaļ. Pabiras no civilizācijas galda. Naudas dieva izmeši, atkritumi. Pilna Londona, desmitiem tūkstošu tamlīdzīgu vecu, pluskainu ļautiņu, kuri līdzīgi netīrām vabolēm rāpo uz kapu.

Gordona Komstoka dzejas atdzejojis Jānis Elsbergs. Romānu no angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova.

Džordžs Orvels

Džordžs Orvels, īstajā vārdā: Eriks Arturs Blērs - Angļu rakstnieks, esejists un kritiķis; ievērojamākie darbi: politiski satīriskie romāni – antisovietiskā pasaka “Dzīvnieku ferma” (1945) un “1984” (...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!