Foto - Ilmārs Šlāpins
 
Dramaturģija
21.09.2018

Lai ideja būtu degviela!

Komentē
0
Saglabā

Atzīmējot Valsts kultūrkapitāla fonda (turpmāk tekstā – VKKF) 20 pastāvēšanas gadus, šoruden publiskajā telpā lasāmas nozaru ekspertu pārdomas par fonda ieguldījumu Latvijas kultūrtelpas veidošanā un fonda darbības vērtējums gan pašu ieskatā, gan ar skatu no malas. Ar VKKF līdzfinansējumu ik gadu Latvijā tiek atbalstīti vairāk nekā 2500 kultūras projekti deviņās dažādās nozarēs – filmu, mūzikas un dejas, vizuālās, teātra mākslas, kultūras mantojuma, tradicionālās kultūras, arhitektūras un dizaina, kā arī starpdisciplināro projektu nozarē. VKKF darbības laikā projektu konkursos atbalstīti gandrīz 34 tūkstoši projektu, un to pieteikumu vērtēšanas procesā darbojušies 454 dažādu nozaru eksperti. Diendienā ar šiem projektiem un to iesniedzējiem strādā arī pieci kuratori, kuru ieguldījumu ikdienā plašāka sabiedrība varbūt nepamana, neizprot un nenovērtē. Tie ir cilvēki, kuri rūpējas, lai iesniegtie projekti līdz ekspertiem nonāktu labā kvalitātē, kā arī konsultē projektu iesniedzējus, protokolē ekspertu sēdes, sniedz iesniedzējiem ekspertu vērtējumu, pieņem atskaites.

Uz sarunu aicinātas VKKF nozaru kuratores: Vita Vilka (Kultūras mantojuma, Dizaina un arhitektūras nozaru kuratore), Santa Zirne (Mūzikas un dejas mākslas kuratore), Inga Baltā (Teātra mākslas, Tradicionālās kultūras un mērķprogrammu “Latvijai – 100” un “Latvijas skolas somas satura radīšana” kuratore), Gita Krātiņa (Vizuālās mākslas nozares kuratore) un Inga Blese (Filmu mākslas, Literatūras un Starpdisciplināro projektu nozares kuratore). Sarunu vadīja Dagnija Grīnfelde.

Eksperti sarunās vairākkārt uzsvēruši, ka liela nozīme ir ne tikai labi sagatavotiem projektu pieteikumiem, bet jānovērtē arī VKKF kuratoru darbs. Visticamāk, daudziem ir visai miglains priekšstats, ko dara nozares kurators, un tālāk par kafijas dzeršanu un nagu vīlēšanu iztēle nesniedzas. Varbūt varam šo priekšstatu mainīt?

Inga Baltā: Nu, atnāc no rīta, uztaisi kafiju, lasi e-pastus... (visas smejas)

Vita Vilka: Mums ir tāds "straumēnu" princips: darbi saskrien un noskrien.

Inga Baltā: Jā, ir brīži, kad nāc astoņos no rīta, bet tik un tā nesaproti, kā visu paspēt, un tad iestājas brīdis, kad nevienam tevi nevajag.

Inga Blese: Tie ir brīži, kad vari padomāt par lietām, kurām ikdienā nekad nepietiek laika, taču, manuprāt, tādi brīži kļūst aizvien īsāki. Projektu skaits ir pieaudzis.

Santa Zirne: Un nākušas klāt mērķprogrammas, piemēram, Latvijas valsts simtgades mērķprogramma, kas ir notikums visam birojam, sākot ar administratori.

Inga Baltā: Bet vispār mēs esam starpnieki starp projekta iesniedzēju, ekspertu komisiju un valsts budžeta naudu.

Vita Vilka: Dažreiz cilvēks atnāk pie mums un nesaprot, kas viņš ir, kādu uzņēmējdarbības formu pārstāv un kādā nozarē vispār kaut ko grib iesniegt. Tad mēs esam viņa juridiskie un grāmatvedības konsultanti. Un arī psiholoģiskais atbalsts – bieži gadās tā, sevišķi ar mani, ka saruna sākas ar projekta dokumentāciju, bet beidzas ar bērniem un suņiem, un cilvēks aiziet laimīgs.

Inga Baltā: Bet ir arī tā, ka piezvana dusmīgs un kliedz, kliedz, kliedz, viss ir slikti, rezultāti ir slikti, neviens neko nesaprot, un tad jāļauj viņam izkliegties, jānomierina, un stundas laikā mēs nonākam pie tā, ka vispār jau viņš visu saprot un novēl jauku dienu.

Gita Krātiņa: Jautājums – vai tai būtu jābūt mūsu funkcijai?

Inga Blese: Protams, tas cilvēciski un laika ziņā noēd daudz resursu, bet to savukārt kompensē cilvēki, kuri ar savu attieksmi un paveiktajiem darbiem uzlabo garastāvokli, iedvesmo. Komisiju eksperti un vairums projektu iesniedzēju ir brīnišķīgi cilvēki!

Santa Zirne: Mēs esam stresa noturīgas, mūs ir grūti izsist no līdzsvara (visas smejas).

Nozares savā starpā izjūt zināmu konkurenci, tā saka eksperti, dažas ir aktīvākas, citas – ne tik ļoti, un tas atsaucas uz finansējumu. Vai arī kuratori savā ikdienā sastopas ar cīņas elementiem?

Inga Baltā: Kad mums ir virtuves ballītes, parasti bez tā, ka nonākam pie sarunām par suņiem un par nāvi, mēs diezgan bieži nonākam arī pie diskusijām par mākslas veidiem (visas smejas). Sevišķi ar mūsu direktoru [Edgars Vērpe – red.], kurš ir izteikts individuālās mākslas pārstāvis un vienmēr ļoti aizstāv individuālo mākslu. Savukārt mēs te daudzas aizstāvam kolektīvās mākslas izpausmes. Katra nozare ir ļoti individuāla, katrai ir savi principi, tāpēc nozares īsti savā starpā pakašķēties nemaz nevar. Nu, piemēram, vai var salīdzināt, ko viens cilvēks var teātrī izdarīt un ko viens pētnieks – kultūras mantojumā?

Vita Vilka: Nevar salīdzināt. Pat vienas nozares ietvaros. Man ir dizains un arhitektūra, tāda salikta nozare, kur blakus ir arhitekti – cipargalvas un matemātiķi – un dizaineri – mākslinieki, skaistuma meklētāji.

Inga Blese: Tam, ka nozares rīvējas, es arī īsti nepiekristu. Kad cilvēks nonāk VKKF Padomē, viņš ierauga citu nozaru vajadzības, visu kopainu un ļoti ātri sāk domāt pāri robežām. Un tas ir tas labais šajā darbā.

Gita Krātiņa: Agrāk, kad bija mazāk projektu, mēs labāk zinājām, kas notiek citās nozarēs, šobrīd tādu iekšēju pārskatu iegūt kļūst aizvien sarežģītāk.

Inga Blese: Jā, to esam pazaudējuši, ļoti žēl. Ir vērtīgi orientēties savā nozarē, bet arī redzēt pāri ir svarīgi.

Vita Vilka: Ir bijušas idejas, ka katram varētu ļaut iesniegt vienu projektu gadā, bet tā atkal būtu radošā procesa ierobežošana. Daži cilvēki iesniedz pat desmit projektus vienā reizē, nesaprotot, ka viņi konkurē paši ar sevi. Eksperti atbalsta divus, un tad cilvēks šausminās – ārprāts, bet tieši tie divi jau nebija aktuāli. Jājautā – ko tad jūs iesniedzat tos neaktuālos?

Inga Baltā: Un mēs atkal un atkal nonākam pie tā, ka nozares ir ļoti dažādas: kas vienai der, citai ne, un mēs paliekam pie kaut kāda vidējā varianta, kas visiem puslīdz pieņemams. Un pašas pārdzīvojam (smejas).

Vai ir tādi projekti, kas varēja netikt īstenoti, bet tomēr ar jūsu iesaistīšanos notika, un tagad jums par to sevišķi liels gandarījums? Vai arī nav iespējams izsekot līdzi katram?

Santa Zirne: Mēs cenšamies gan izsekot katram – to jau mēs arī darām starp tām kafijas dzeršanām (visas smejas).

Vita Vilka: Katram cilvēkam jau šķiet, ka viņš ir tā kā sens draugs – piezvana un turpina runāt no tās vietas, kur iepriekšējā reizē apstājāmies, un nepadomā, ka man pa to laiku bijis desmitiem citu sarunu un es tā pēc balss nemaz uzreiz nevaru viņu atpazīt (smejas).

Inga Blese: Nebūtu pareizi runāt par personiski tuviem projektiem, mums ir jāsaglabā neitralitāte. To diezgan labi darām.

Inga Baltā: Kaut gan man ir bijusi viena situācija, kad es iestājos pret netaisnību. Gribēja noraidīt projektu, kurš atbilda pilnīgi visiem kritērijiem. Visi teica – nē, šo nevajag, tāpēc, ka tāpēc. Un es saprotu, ka nevaru tam cilvēkam rakstīt "projekts mazāk aktuāls". It kā varētu taču likties mierā, projekts īstenotos tāpat, bet sirdsapziņa neļauj!

Gita Krātiņa: Projektu iesniedzēji visbiežāk neaizdomājas, ka tie paši noteikumi, kas attiecas uz viņiem, attiecas arī uz mums. Arī mums ir jāiekļaujas noteiktos rāmjos, jānodrošina, lai iesniedzējs ir apmierināts, lai komisijai ir skaidrs, ko viņš gribējis teikt, un pēc tam vēl jāprezentē projekta autoram komisijas viedoklis, kam mēs ne vienmēr piekrītam. Jā, mums neitralitāte ir ļoti svarīga. “Tante no Pampāļiem” iesniedz tieši tādu pašu projektu kā liela Rīgas iestāde, un mums pret visiem jābūt vienādai attieksmei.

Santa Zirne: Kuratora loma ļoti jūtami parādās tajos brīžos, kad cilvēks atnes projektu, es lasu un nesaprotu vai arī skatos tāmi – un nesaprotu. Tad man rūpīgi jāizdibina no viņa, kas tur domāts, kā un kāpēc. Man jau to vajag tāpēc, ka es zinu – eksperti arī nesapratīs. Tad mēs, kuratori, esam tulki starp divām pasaulēm. Un vēl starp grāmatvedību un likumiem – tur kaut kur mēs esam.

Inga Baltā: Vēl jāņem vērā, ka visiem cilvēkiem nav vienāda pieredze. Piemēram, Latvijas simtgades mērķprogrammā man nākas ar to saskarties – nāk cilvēki, kuri nekad dzīvē pie mums nav bijuši un vispār nav saistīti ar kultūru. Parasti iesakām visiem – pirms iesniedzat projektu, iedodiet izlasīt kādam no malas: vai viņš saprot, kas tur rakstīts? Vai atnesiet vismaz man paskatīties! Diemžēl jāatzīst, ka cilvēki raksta aizvien sliktāk gan gramatiski, gan saturiski, īpaši jaunākā paaudze. Skumji, bet tā tiešām ir.

Vita Vilka: Bet mēdz būt arī tā, ka cilvēks ir tik ļoti pārņemts ar savu ideju, ka nespēj to ietērpt pārdesmit konkrētos teikumos, viņš izplūst. Jā, spēja precīzi paskaidrot savu ideju bez liekiem vārdiem ir pats svarīgākais.

Labi, nerunājot par atsevišķiem projektiem – kāda izskatās jūsu nozaru kopaina, ja jums tā būtu jāraksturo? Kas laika gaitā ir mainījies?

Vita Vilka: Ja kultūras mantojuma nozarē nebūtu atbalsta ērģeļu restaurācijai, ērģeļu restauratora profesija jau būtu izzudusi.

Santa Zirne: Savukārt es jūtu, ka pēdējā laikā tiek pieteikts ļoti daudz ērģeļmūzikas koncertu (visas smejas).

Vita Vilka: Un restaurators vispār kā profesija bez atbalsta kultūras mantojumam nepastāvētu.

Inga Baltā: Teātrī būtu ļoti minimāls nevalstiskais sektors – neatkarīgie teātri, eksperimentālās kompānijas, lai neteiktu, ka tā visa nebūtu vispār.

Santa Zirne: Manā nozarē ļoti attīstījies džezs. Vēl pirms desmit gadiem mūzikas nozare bija daudz šaurāka, akadēmiskāka, vairāk "savējie savējiem" – nu labi, tīšām jau tā nedarīja, tā gadījās, jo gan projektu iesniedzēji, gan eksperti bija no viena lauciņa, un tie arī bija lielākie aktīvisti – pa šiem gadiem tas ir krietni mainījies.

Inga Blese: Tobrīd, kad fonds tika dibināts, vajadzību bija nenormāli daudz. Arī institucionālajām lietām, visiem un visam trūka naudas. Tagad tas ir mainījies, iestādes kļuvušas patstāvīgākas, un tas varbūt izskaidro, kāpēc lielākas iespējas ir ienākt jauniem virzieniem, arī nevalstiskajam sektoram – tas jau daudzās nozarēs ļoti attīstās.

Santa Zirne: Laikmetīgo deju esam atdevuši teātrim. Mēs paši to savulaik iniciējām, jo mūzika ir ļoti plaša nozare. Kad tai pievienoja deju, tas sākumā vēl nebija tik sāpīgi, jo deju pārstāvēja tikai balets un komisijās lielākoties bija viens baleta eksperts. Bet arī tas viens cilvēks savā ziņā noņem spēku mūzikas ekspertu komisijai, kam ir vajadzīgs noteikts sastāvs, lai ļoti dažādos mūzikas projektus novērtētu. Un tad, attīstoties laikmetīgajai dejai, vienā brīdī parādījās jau divi dejas eksperti un mūzikai palika tikai pieci. Turklāt mūziķi nebija gatavi runāt par laikmetīgo deju, baletu viņi vēl kaut cik saprata, bet laikmetīgo deju ne. Tajā laikā tieši Inga sāka strādāt ar teātri, un mēs sapratām, ka teātra nozare laikmetīgajā dejā orientējas daudz labāk.

Inga Baltā: Jā, jo augstskola aktieriem un dejotājiem viena, gada balva tolaik vēl bija viena, teātros strādā horeogrāfi. Tāpēc, protams, cilvēki, kas tajās aprindās darbojas, daudz labāk pārredz situāciju. Laikmetīgās dejas pārstāvji paši laikam ar to nav īsti apmierināti, viņi gribētu savu nozari, bet, pirmkārt, viņu atsevišķai nozarei ir par maz, otrkārt, dejā ir milzīga daudzveidība – laikmetīgā deja, tautas deja, balets, modernā, estrādes, ielu dejas, to visu kopā tik un tā nav iespējams vērtēt. Teātra nozarē dejas eksperts pagaidām ierakstās ļoti organiski. Jā, finansējuma ir maz, pastāvīgas trupas nav, bet mēs ļoti cenšamies viņus atbalstīt, pēdējās komisijas arī ir bijušas ļoti draudzīgas laikmetīgajai dejai. Gan iesniegumu, gan atbalstīto projektu skaits pieaug, un es ceru, ka tur viss būs labi un Olgas Žitluhinas tik labi iesāktais [Laikmetīgās dejas mākslas studiju virziens Latvijas Kultūras akadēmijā – red.] tiks arī labi turpināts.

Gita Krātiņa: Es ar vizuālo mākslu darbojos vien pāris gadu, bet man ir tāda sajūta, ka šī nozare ir sasniegusi zināmu briedumu, un tas pat nav saistīts ar pieteikumu daudzumu. Lai gan pēdējais projekta termiņu pagarinājuma iemesls bija tāds, ka nedaudz par daudz notiek tieši šobrīd un kaut ko vajag atstāt uz priekšdienām. Bet, ja citas nozares attīstās, tad vizuālajā mākslā pašlaik ir sasniegts brīdis, kad jāsāk meklēt jaunus virzienus, pašai nozarei jāmainās saturiski.

Inga Blese: Jā, tas, kas mainās, man šķiet, visās nozarēs – aizvien biežāk ir sastopami tādi tehniski, ne tik daudz idejiski izdomāti projekti. Parādās cilvēki, kas auguši citā laikā nekā mēs, apguvuši projektu rakstīšanas pieredzi – viņiem citas pieredzes patiesībā nemaz nav. Un viņi jau ir iemācījušies kalkulēt, kas aizies, kas neaizies.

Santa Zirne: Mūzikā ir otrādi, trako ideju kļūst vairāk!

Inga Blese: Bet tas ir ļoti personisks vērtējums.

Kā jūs vērtētu savu nozaru starptautisko potenciālu? Esam pieraduši, ka Latvijas mūziķi pasaulē ir ļoti pieprasīti, tagad atdzīvojusies literatūras nozare, aizvien lielākus panākumus gūst dizains. Vai šo starptautisko mērogu jūtat ikdienā?

Inga Baltā: Tradicionālajā kultūrā noteikti: cilvēki brauc uz visādām eksotiskām vietām par mazām naudiņām un ir ļoti priecīgi, tā vispār ir tāda lustīga nozare – man viņi ļoti patīk. Viņi ir ļoti rosīgi un tādi laimīgi, pašpietiekami – prasa niecīgu atalgojumu par savu darbu, bet tu lasi to atskaiti un smaidi.

Inga Blese: Protams, daudziem producentiem starptautiskā varēšana gadu gaitā ir augusi. Visās nozarēs ir cilvēki, kuri guvuši nopietnu pieredzi, kā strādāt starptautiskā mērogā, ja ir nauda. Vislabākie piemēri ir tie, kur projekta autori iemācījušies piesaistīt finansējumu arī ārpus Latvijas, veidot sadarbību ar ārzemju galerijām, producentiem – viņi iegūst plašu vērienu un ļoti labus kontaktus. Ar kino ir mazliet citāda situācija. Kad es sāku strādāt, 2002. gadā Nacionālajam Kino centram bija ļoti mazs finansējums. Tas bija tāds posms, kad VKKF strādāja ne tik daudz pēc konkursa principa, drīzāk deva naudu valsts institūcijām, tai skaitā Kino centram, lai viņi savukārt varētu rīkot konkursus. Šobrīd Kino centrs pats ir gana naudīgs un fondam palikuši mazāki projekti un radošie braucieni. Nozarei kopumā, protams, ir baigais uzrāviens, bet fonda loma ir mazinājusies.

Taču visam, kas jebkurā nozarē izdodas vai neizdodas, vienmēr ir sakars ar konkrētiem cilvēkiem, kuri spēj izdarīt plānoto.

Santa Zirne: Jā, esam redzējušas, ka notiek arī otrādi – ir laba ideja, bet nekas neizdodas.

Gita Krātiņa: Tas, kas pilnīgi noteikti nestrādā, ir no fonda puses īpaši iniciētas mērķprogrammas – tas laika gaitā ir pierādījies.

Inga Blese: Jā, šai vajadzībai jānāk no apakšas. Atsevišķos gadījumos nozares rosina veidot kādu mērķprogrammu, lai parādītu, ka gribētu kaut ko darīt šajā virzienā, bet mēs ar savu pieredzi jau diezgan ātri tādos gadījumos varam paredzēt – nebūs.

Inga Baltā: Ir svarīgi, lai tev būtu ideja, un tad tu par to dedz un mēģini dabūt naudu, lai to īstenotu, bet, ja mēģināsi pievilkt ideju naudai – tas vispār nestrādā.

Santa Zirne: Ir bijuši gadījumi, kad cilvēks zvana un saka – es protu adīt, dziedāt, gleznot, kam es varētu pie jums dabūt naudu? Un tad, gribi negribi, ir jāsaka – ziniet, pašlaik nekam, vispirms jums tomēr jāsaprot, ko gribat izdarīt.

Kas nākamajos 20 gados atvieglotu jūsu ikdienu?

Inga Baltā: Es gribētu, lai eksperti būtu atbildīgāki.

Vita Vilka: Jā, ir jābūt ar misijas apziņu!

Inga Baltā: Jā, es tiešām novēlu sev labus ekspertus.

Inga Blese: Un mums un citiem draudzīgu elektronisko vidi. Šobrīd strādājam ar daudz lielāku informācijas apjomu, bet tieši tādu pašu informācijas sistēmu kā sākumā. Gribētos, lai tuvāko piecu gadu laikā mēs varētu nevis e-pastos un ar savām dropbox iespējām visu risināt, bet pārdomātā vienotā sistēmā. Ja projektu iesniegšanas brīdī jākļūst par datu ievades mašīnu, tas nav pareizi. Arī projektu iesniedzējiem vajadzētu varēt aktīvāk sekot līdzi rezultātiem, bet ekspertiem – gūt un sniegt atgriezenisko saiti. Lai būtu vairāk iespēju nekā ar papīra atskaiti.

Santa Zirne: Lai mūsu pieredzei ir vērtīgāks pielietojums. Pat mans mazais bērns var ievadīt projektu, ja es parādu, kā tas darāms. Mēs varētu konsultēt daudz nozīmīgākos jautājumos, ja šis tehniskais aspekts tiktu sakārtots. Mēs uzkrājam bagāžu – gribas to arī izmantot.

Gita Krātiņa: Fonda darbības pirmsākumos tie bija tūkstoši, tagad mēs administrējam daudzus miljonus eiro ar tiem pašiem tehniskajiem resursiem kā pirms 20 gadiem.

Vita Vilka: Un lai tas likumprojekts par fonda neatkarību [VKKF finansēšanas modeļa maiņa, kas paredz, ka tā budžetu veidos daļa no alkohola akcīzes, tabakas akcīzes, izložu un azartspēļu nodokļu ieņēmumiem – red.] 2022. gadā piepildās.

Inga Baltā: Un lai mums visiem būtu lustīgāki, interesantāki, jaukāki projekti, vairāk radošuma!

Kā sarunā par mūzikas nozari Imantu Ziedoni citēja Normunds Šnē – lai būtu uzliesmojumi.

Inga Baltā: Jā! Kad ar to projektā saskaramies, visi atplaukst. Ir tādi projekti – jā, viss skaidrs, dodam visu summu, un lai dara!

Inga Blese: Ir jābūt idejai. Ja tu ļoti gribi, ņem un dari!

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!