Recenzija
23.01.2014

Labirintā

Komentē
0
Saglabā

Par Gundara Ignata grāmatu "Pārbaudes laiks", apgāds "Dienas Grāmata", 2013

Šķietami nepretenciozu stāstu par vienkāršiem, garlaicīgiem, pat sekliem cilvēkiem, kuru dzīvju svarīgākie notikumi un iespaidīgākās kaislības saistāmas ar jauna dzīvokļa iegādi, intrigām darbā un piektdienas vakara jau iepriekš diezgan paredzama scenārija izklaidēm, savā romānā "Pārbaudes laiks" risina Gundars Ignats.

Gan romāna galvenais varonis Ingars, gan viņa draugu loks, darba kolēģi, kā arī sievietes, ar kurām viņš mēģina veidot attiecības, atgādina bariņu dumju lapseņu, kuras neredzama, aiz kadra palikusi roka ar ievārījuma palīdzību ievilinājusi lielā stikla burkā, kurā tās rotē bezjēdzīgos, atkārtojošos darbību, kaislību un sīku neveiksmei nolemtu bēgšanas mēģinājumu piepildītos lokos. Lasītājs, kurš pieradis pie intelektuāli piesātinātas un spēlējošas vai smalku materiālu mežģīnēm izaustas prozas, kas atklāj dvēseles ciešanas un transformācijas, balansējot uz eksistenciālu bezdibeņu robežas spēcīgu kaislību un pārdzīvojumu ietekmē, nelabprāt tieksies identificēties ar šiem pelēkajiem un pliekanajiem tēliem, kuru dzīvēs un galvās taču nekas "tāds" nenotiek. To pašu var sacīt par sižetu: arī apstākļu sakritībās un problēmsituācijās, ko piedzīvo Ingars, nekā "tāda" nav – viņš ir pavisam parasts puisis, kurš pēc augstskolas beigšanas atrod puslīdz ērtu un pieklājīgi apmaksātu darbu ministrijā, daudz neuztraucoties par to, kāda ir šī darba patiesā jēga un mērķi (un vai tādi vispār ir), nostabilizē kopdzīvi ar draudzeni Ilviju, ievācoties kopīgi īrētā dzīvoklī, tiekas ar draugiem, plāno atvaļinājumu, laiku pa laikam darbā rodas problēmas, Ilvija Ingaru pamet utt., vārdu sakot, viss kā dzīvē. Pat absurdās un smieklīgās darba ikdienas situācijas nešķiet ne īpaši pārspīlētas, ne neticamas, tāpēc nerodas sajūta, ka uz to rēķina autors mēģina izbraukt, uzjautrinot lasītāju un nomaskējot stāsta trūkumu, kā tas šķita esam ar autora Prozas lasījumos nolasīto stāstu "Liekais svars", kurā tika apsmaidīti tuklu ministrijas dāmu nesekmīgie svara nomešanas mēģinājumi.

Šī noteikti nebūs grāmata, ar kuras palīdzību pārcelties uz kādu citu eksotisku realitāti, aizbēgt no ikdienas nomāktības un noguruma vai caur literāriem tēliem, kuri pat ciešanās un nelaimēs ir skaistāki un patiesāki un jūt vairāk un intensīvāk nekā mēs.

Tomēr konstantā "nekas te nenotiek" sajūta neatstāj bezjēdzības un garlaicības iespaidu, vismaz ne mākslinieciskā nozīmē. Lasot romānu, nerodas sajūta, ka autors neko aizraujošāku nebūtu varējis uzrakstīt, tieši pretēji – garlaicība un bezjēga, kas pāri malām pludo gan ministrijas nesaprotamajā birokrātijas labirintā, gan Ingara privātajā dzīvē, šķiet apzināti konstruēta, proti, ne jau par Ingaru vai ministriju ir šis stāsts, tas ir par Garlaicību un Bezjēgu, ar kurām lielākā vai mazākā mērā ir saistīta jebkura cilvēka dzīve, lai cik maz līdzības ar "Pārbaudes laika" varoņu ikdienu tai nebūtu.

Romānā tikpat labi varētu darboties citi varoņi, kas piedzīvo citus notikumus un problēmas, "Pārbaudes laika" sižets ir caurspīdīgs un otršķirīgs, taču zem tā ir nojaušams bezdibenīgs, daudzdimensionāls labirints, kura aprises iegūst skaidras un noteiktas līnijas un apveidus katra paša apziņā. Ministrija (lieki pat pieminēt, ka Ingars strādā Uzraudzības departamentā) jau pati par sevi ir simbols daudzpakāpju sistēmai, saskaņā ar kuru cilvēks dzīvo, par katru savu soli atskaitoties "augšām" – vai nu domājot, ka ir brīvs, vai arī brīvības ilūziju jau apglabājis un atmetis, samierinoties ar labirinta sniegto patvērumu un drošību. Romānā labirinta ideja ir izspēlēta ļoti patīkamā, neuzbāzīgi vieglā manierē; absurda dzīles, kas ik uz soļa kņudina papēžus, ir tik maigas un neuzkrītošas, ka tu gandrīz zaudē modrību, aizmirstot, ka bezdibenis kuru katru mirkli var aprīt arī tevi pašu.

Kaut arī romānā aprakstītā vide ir visai konkrēta un noteiktu dzīvesveidu atspoguļojoša, tukšums, par ko vēsta romāns, manuprāt, eksistē vairākos līmeņos, un centieniem aizbēgt no tā ir daudz atšķirīgu seju. Kaut kādā mērā mēs visi maldāmies labirinta gaiteņos un mums ir pazīstami centieni aizpildīt vai novērst kaut ko tādu, ko visbiežāk pat nespējam precīzi definēt vai nosaukt vārdā, bet kā neskaidru un draudīgu ēnu nemitīgi jūtam klātesošu:

– Tu apvainojies? – viņš neveikli iejautājās.
– Nē.
Paula iemalkoja vīnu, skatīdamās neieslēgtā televizora ekrānā.
– Es kaut ko ne tā esmu izdarījis?
Viņa noliedzoši papurināja galvu.
– Es nezinu, – viņa teica un novērsa skatienu, – man vienkārši liekas, ka kaut kas nav tā.
– Kā? – Ingars iejautājās, jo atbildes nebija. Viņam drīzāk pašam vajadzēja kaut ko teikt, bet nebija ko. (182. lpp.)

Amizantie Ingara darba ikdienas apraksti, kas veido apmēram pusi teksta un atspoguļo ministrijas darbu, ir ārkārtīgi veikli izstrādāti: tie ir smieklīgi un viegli lasāmi, tomēr ar komisko nav pārspīlēts, kas romānā atveidotajam ministrijas modelim neļauj zaudēt ticamības vaibstus. Uzraudzības departamenta darba apraksts nedaudz atgādina tādu kā mūsdienīgu Kafkas "Procesa" versiju. Absurdā birokrātija un pelēku ierēdņu rosīšanās abstraktas sistēmas ietvaros uztverama simboliski, taču ar katru izlasīto lapaspusi arvien spēcīgāka kļūst nepatīkamā sajūta, ka viss aprakstītais ir ļoti pazīstams. "Pārbaudes laika" stāstījuma maniere ir viegla un tāda kā klusināta, tāpēc par spīti garlaicībai grāmata ir izlasāma ļoti ātri, bet tās radītā noskaņa nepāriet vēl ilgi pēc tam, kad aizšķirta pēdējā lappuse.

Romāna beigas uzskatu par ārkārtīgi veiksmīgām, jo tās atstāj atvērtu jautājumu par to, vai bēgšana no ikdienas pēc tam, kad tā atzīta par bezjēdzīgu un absurdu, sniedz iespēju zaudēto jēgu atgūt. Tas ir jautājums par to, vai mēģinājumi izbēgt no labirinta nav tikpat absurdi kā palikšana tajā. Bet varbūt tieši pretēji – jēga slēpjas izvēles izdarīšanā, lēmuma pieņemšanas un rīcības faktā.

"Pārbaudes laiks" manā skatījumā ir viena no tām grāmatām, kas iezīmē pakāpenisku pārmaiņu procesu latviešu prozā, uz kādu norāda jau pērn iznākusī Jāņa Joņeva "Jelgava 94", proti, tādu reālismu, kurā reālitāte ir tik pietuvināta, skaidra un skarba, ka kļūst simboliska, savukārt mītiskais un mistiskais, neparastais un neticamais, tik cieši saistīts ar reālo (nevis no ārpuses, bet gan pārcēlies uz pašām reālā dzīlēm, iemitis tā muguras smadzenēs), ir kļuvis tik dabisks un neuzkrītošs, ka mēs, ar to sastopoties, noticam, daudz nešaubīdamies.

Tēmas

Katrīna Rudzīte

Katrīna Rudzīte ir dzejniece un feministe. Par dzejas krājumu "Saulesizplūdums" (2014) saņēmusi Latvijas literatūras gada balvu. Interesējas un reizēm raksta par literatūru, kultūru un aktuāliem proce...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!