Piezīmes par latviešu TV oriģinālseriāliem
Seriāli manā dzīvē. Aizgājušās nedēļas ceturtdienu ziedoju, lai noskatītos četras "UgunsGrēka" (TV3) un četras "Eņģeļu iela 9. Pelnrušķītes mantojums" (LTV) sērijas. Nolūks bija iepazīties ar latviešu TV seriālu pašreizējo (radošo) potenci. Man pavērās pilnīgi jauna pasaule, jo nevienu no abiem seriāliem nebiju redzējusi – savulaik sekoju tikai pirmajām "UgunsGrēka" sezonām, kad to vēl demonstrēja LTV, kā arī ielūkojos "Eņģeļu mājas" (ne ielas) sākuma sērijās. Efekts bija tik nomācošs, ka palīdzēja tikai kārtējais "Inspektors Luiss", šoreiz – komplektā ar "Cēsu Light".
Nepiederu pie cilvēkiem, kas apriori (vai nu aiz pārliecības, vai izrādīšanās kāres) nicina TV seriālus. Pat ar aizrautību esmu skatījusies latviešu seriālus "Saldā indes garša" un "Likteņa līdumnieki", tāpat man prieku sagādājuši tādi Latvijā demonstrēti ārzemju seriāli kā "Midsomeras slepkavības", "Puaro", "Dauntonas abatija", "Svešais starp savējiem" (Homeland), "Labā sieva", "Nikita" (īstā), "Sarkanā atraitne", "Noziegums", "Tilts", "Izmeklēšanas noslēpumi"; mans absolūtais favorīts ir BBC "Šerloks", no kura drusku tomēr atpaliek BBC "Spoku" (Spooks) deviņas sezonas (vērotas internetā). Skatījos pat "Hameleonu rotaļas", kamēr tās galīgi neaizgāja pa šizofrēnisku pieskari. Pašlaik gan izvēles iespējas ļoti sašaurinājušās – esmu palikusi vienīgi pie "Inspektora Luisa" piektdienu vakaros.
Seriāli un mediķu izsaukumi. TV seriāli īstenībā ir ļoti nopietna lieta. Tiem aktuāls ne tikai mākslinieciskais līmenis, bet arī sociālā funkcija. Tos skatās gan vientuļi pensionāri, gan arī darbos ļoti aizņemti jaunāku paaudžu cilvēki. Kā pirmajiem, tā otrajiem tā ir garantēta izklaide, regulāra, turklāt ērta, jo panākama, ieslēdzot televizoru savā istabā. Pirmajiem seriāli ir, iespējams, iluzora pieslēgšanās īstajai dzīvei, otrajiem – iespēja atslēgties no tās. Kaut kas līdzīgs vieglām narkotikām. (Ne bez nozīmes ir apziņa – ja arī tu esi vai jūties no dzīves izstumts, seriāla skatīšanās laikā tu atgriezies dzīvē, jo zini, ka arī citi skatās to pašu, ko tu.) Ārzemēs veiktie pētījumi liecina – kad tiek pārtraukta iemīļotu seriālu demonstrēšana, lavīnveidīgi palielinās mediķu izsaukumu skaits pie depresiju māktajiem un/vai sirdsslimniekiem.
No seriāliem skatītāji primāri negaida reālās dzīves palaikam smago problēmu risināšanu, kā tas vairāk ir teātrī vai kinomākslā, kaut gan ar savu ikdienas pieredzi samērojami tēli un situācijas arī ir iecienīti. Cieņā ir pasaka un/vai spēle – tātad seriāliem ir kompensējoša funkcija. Nabadzībai vai askētiskai izdzīvošanai nolemtie uz pusstundu aizmirstas, kāri tverot greznus interjerus un šikus apģērbus. Citi jūsmo par daiļām sejām un modeļu augumiem, jo sen jau paši tos pazaudējuši. Ir tādi, kas aizraujas ar detektīvintrigām un melodrāmām, jo pašu dzīve ir pārmēru vienmuļa – sakārtota un prognozējama.
Seriālos pavisam atšķirīgi no teātra un/vai kino darbojas arī patiesīguma kritērijs, tāpat kā tas ir pasakā vai leģendā. Svarīgi ir, lai ar skatītāja pieredzi sakristu viņam zināmie sadzīviskā līmeņa fakti. Par citām, realitātē pilnīgi neiespējamām lietām skatītājs nekad neteiks – "stulbi" vai "dzīvē tā nenotiek", vai – "gatavais sviests", ja būs pietiekami labi, respektīvi, talantīgi samelots. Un, protams, ja seriālu vilks labi aktieri.
Laika gaitā ir izstrādājies pietiekami plašs – bet ne neierobežots – samelošanas līdzekļu arsenāls, kuru var likt lietā gan ar izdomu, gan, protams, pavisam truli. Pie populārākajiem skatītāju uzmanības noturēšanas līdzekļiem, piemēram, kā katrs to zina, pieder atmiņas zudums, noklausīšanās, samainīti bērni, varoņu izcelšanās noslēpums, pagātnes grēki, īslaicīgs ārprāts, uzdošanās par kādu citu, cilvēku nolaupīšana, divu seju valkāšana, ilgstoša koma, no kuras izdevīgā brīdī notiek atmošanās, un tā tālāk.
Sieviešu mazohisms vai Sīzifa nolemtība? Nav tā, ka "UgunsGrēks" (režisore Inta Gorodecka) un "Eņģeļu iela 9. Pelnrušķītes mantojums" (režisore Virdžīnija Lejiņa) – vienīgie latviešu seriāli, ko rādīja aizejošajā sezonā – būtu absolūti vienādojami, kaut arī tiem ir vairākas kopīgas īpašības. Pats galvenais vienojošais elements ir kvalitatīva scenārija un dialogu trūkums. "UgunsGrēkam" literāro materiālu apgādā Inta Bernova un Gunta Kalniņa, "Eņģeļu ielai" – Jānis Lejiņš, Miks Romanovskis, Justīne Kļava, Monika Zīle.
Ja no divām bezjēdzībām jāizvēlas spēcīgākā, tad uzvara garantēta "UgunsGrēkam". Rodas iespaids, ka deviņu gadu laikā, kopš seriāls tiek uzņemts (sākotnēji ar nosaukumu "Neprāta cena"), tas ir apriebies līdz brošai gan scenāristēm, gan režisorei, gan lielākai daļai aktieru. Un ka jaunu sēriju ražošana (pēc principa – jo stulbāk, jo labāk) notiek vienīgi aiz inerces. Par saturu nerunāsim, jo tāda jau sen vairs nav (par to tak neuzskatīsim Pētersona viesnīcā savirpināto kriminālintrigu čūsku midzeni). Pārsteidz neesošā satura tehniski bezpalīdzīgā struktūra: viena notikuma izstiepšana pa vismaz četrām sērijām atņem aktieriem iespēju kaut cik interesanti parādīt savu raksturu, jo kairinājumi, uz kuriem reaģēt, nemainās. Rezultātā aktieri masē vienu un to pašu reakciju/ pārdzīvojumu, neatrodot jaunas nianses, un kļūst kaitinoši apnicīgi. Piemēram, visās četrās seriāla pēdējās sērijās mums piedāvā situāciju, kurā nolaupīta Vadima mazmeita un Helēnas meita Aņa. Jakovs Rafalsons (Vadims) atradis samērā plašu darbības dinamiku – viņš uzliek parastās brilles, apmaina tās ar saulesbrillēm, noņem jebkādas brilles, aizklāj acis ar roku, sašļūk nevarīgi krēslā, pietrūkstas augšā, spaida mobilo telefonu, atver un aizver datoru, uz Helēnu te nesavaldīgi kliedz, te līdzjūtīgi apņem tās plecus. Zanes Daudziņas (Helēna) izmantotie izteiksmes līdzekļi ievērojami nabadzīgāki – viņa tikai raustīdamās raud, izsmērējot skropstu tušu – gan ar, gan bez elsām. Nu, cik ilgi to var skatīties? Ja garāmejot pievēršamies sadzīviskajām patiesībām: bandīti Aņai ar līmlenti aizlīmējuši muti, to pašu materiālu aptinuši ap potītēm un delmiem. Plaukstas meitene var brīvi kustināt. Rodas jautājums, kāpēc viņa nenoplēš līmlenti no mutes un nekliedz pēc palīdzības? Mārtiņa Brūvera Gatis katrā sērijā vienādi agresīvi grūž Ingas Tropas Ievu savā lielajā kabineta krēslā tā, ka meitenei kājas notirinās, rupji uz viņu kliedz un draud, vienīgā variācija – somiņu atņem un pa to izrakņājas vai neatņem un neizrakņājas. Bet Ieva turpina atkal un atkal nākt. Vai seriāla autori tādējādi pēta mūsdienu sieviešu mazohisma tieksmes? Nekā citādi to nopietni uztvert nav iespējams. Vai arī viņi, respektīvi, autori sērijas taisa tik seniliem skatītājiem, kuri 24 stundas nespēj galvā saturēt informāciju par to, kas un kā norisinājies iepriekšējā sērijā. Daži populāri personāži ekrānā parādās aizvien retāk, piemēram, Ilzes Vazdikas pavāre Milda un Egila Melbārža bārmenis Gunārs. Pārējo laiku viņi pilnīgā vientulībā pavada slēgtās telpās, pavāre (kaut ko) mīca un griež, bārmenis krāmē produktus iekšā un ārā no ledusskapja, ierosinot gluži filozofiskas pārdomas par Sīzifa arhetipiskajām nolemtības ciešanām visu mūžu darīt bezjēdzīgu darbu.
No visiem "UgunsGrēka" aktieriem ar entuziasmu un izdomu darbojās vienīgi Olga Dreģe latviešu mafijas vecmāmiņas Lidijas lomā. Veidam, kādā aktrise īstenoja savas varones intrigas, patiesi varēja sekot ar interesi.
Vēlot labu "UgunsGrēka" skatītājiem un veidotājiem, rosinu Pētersona viesnīcai pa vasaru aiziet bojā. Teiksim, ugunsgrēkā.
Māte vai mīļākā? Pat ja atzīstam, ka "Eņģeļu iela" ir nedaudz tuvāka realitātei un dialogi par dažiem centiem dabiskāki – seriāls piedāvā ieskatīties dzimstošās un irstošās vidējās un jaunās paaudzes mīlas jūtu peripetijās, kā arī ekonomiski politiskajās intrigās –, tā tomēr ir tuvāka "UgunsGrēkam", nekā varētu iedomāties. Un – veselās divās nozīmēs. Pirmkārt, abi seriāli rada iespaidu, ka mūsdienu Latvija ir viens vienīgs intrigu – kā ekonomisko, tā seksuālo un arī politisko – purvs, kurā normāli cilvēki, ja arī ir sastopami, tad ļoti reti. Otrkārt, arī "Eņģeļu iela" sirgst ar sižeta konstrukcijas vārgumu – personāži ir maz iesaistīti kopīgā vēstījumā (jautājums, vai tāds kopīgais vēstījums maz ir? Par vēstījuma mugurkaulu nav spējis kļūt dotais apstāklis, ka abas māsīcas nezina, ko darīt ar mantotu zemes gabalu), tādēļ seriāla naratīvs sairst atsevišķās dramatiskā ziņā pavārgās tērcītēs, kas rada atlaidināta neobligātuma iespaidu.
Lai īsi raksturotu seriāla problemātiku, lūk, brīvā formā atstāstīts sezonas noslēgums. Deputātam Laizānam darbā draud nepatikšanas, jo laikrakstā nopublicēta informācija par kreisajiem ziedojumiem. Grūbe atzīstas mīļotai septiņpadsmitgadīgai sievietei, ka ir viņas vectēva bijušās sievas advokāts, tāpēc nav nācis ciemos. Patīkamā jaunā aktrise par šo nodevību raud divas no atlikušajām četrām sērijām. Grūbe, gulēdams dīvānā, cieš ar Otello sāpju vērienu. Kristīnei Nevarauskai un Edgaram Pujātam joprojām ir jūtas, tomēr abi izvairās viens no otra, jo Pujātam mājās psihiski nelīdzsvarota sieva, bet Nevarauska dzīvo kopā ar doktoru Živago, kas šobrīd ir invalīda statusā. Nenojaušot Nevarauskas emocionālās neuzticības faktu, Ivars Kalniņš (Živago tēvs) izsaka viņai pateicību par atbalstu dēlam slimības laikā. Pa vidu visam tiek darbināta kriminālintriga, kuru atstāstīt nespēšu, jo to nesapratu.
"Eņģeļu ielai" ir kāds spēcīgs trumpis, kāds (vairs) nav "UgunsGrēkam" – talantīgs aktieru ansamblis, kurš spēlē ar entuziasmu. To ar pilnu atbildības sajūtu var teikt par Ivaru Kalniņu, Edgaru Pujātu, Sarmīti Rubuli, Daini Grūbi, Egonu Dombrovski, Natāliju Grebņevu, Igoru Ziemeli, Ievu Sarmu, Normundu Laizānu, Krišjāni Salmiņu, Māru Zvaigzni, Gunti Skrastiņu, Kasparu Zāli un arī vēl dažiem citiem. Piemēram, Grūbe, atzīstoties gļēvulībā Sarmas atveidotajai mīļotajai, cieta ar tādu emocionālu vērienu... Negaidīts negatīvais pārsteigums gan bija Kristīnes Nevarauskas štampainā spēle vienā no galvenajām lomām, kurā vismaz pēdējo četru sēriju kontekstā nebija nevienas dzīvas, negaidītas reakcijas. Aktrise izturējās tik aptuveni, ka, nepārzinot sižeta peripetijas, nebija iespējams saprast, vai viņas varone ir Zāles savainotā sportista māte vai mīļākā.
Taču prieks par stipro aktieru ansambli aptumšojas, kad ienāk prātā, cik nopietnus mākslinieciskos uzdevumus varētu veikt šie mākslinieki kaut cik pilnvērtīgā scenārijā.
Kam paredzēts produkts? Latviešu TV seriālu kontekstā aktuāli ir vairāki jautājumi, par ko, šķiet, to veidotāji nav pat iedomājušies. Acīmredzot konkurences trūkuma dēļ. Vai scenāriju provinciālo mietpilsoniskumu nevarētu novērst, dramatizējot profesionālu rakstnieku – kā klasiķu, tā mūsdienu autoru – darbus? Kā tas bija "Saldās indes garšas" un "Likteņa līdumnieku" gadījumā, kad tika izmantota Jāņa Jaunsudrabiņa un Māras Svīres proza? Varbūt šķērslis tam ir dialogu un sižetu tapinātāju vēlme nopelnīt par katru cenu, nelaižot klasiķus pie teikšanas? Bet ir taču institūcijas, kuras seriālu radošajām grupām piešķir vai nepiešķir finansējumu, līdz ar to atbildība daļēji pāradresējas uz tām. Vai seriālu veidotāji neskatās ārzemju seriālus un nezina, ka sērijas uz priekšu visbiežāk rauj vienas krāsainas personības, ko spēlē harizmātisks aktieris, dzīvesstāsts; ka satikšanās ar viņu vai nedaudziem viņiem kļūst par notikumu, ko gaidīt? Mūsu abos seriālos ir milzīgs darbības personu skaits, kuru vidū nav neviena galvenā – bet kolektīvais viesnīcas vai ielas portrets iznāk blāvs un izplūdis. Tāpat ārzemēs populāras ir ģimeņu vai dzimtu sāgas. Vai mēs tās ignorējam Latvijā sagrūstošā ģimenes institūta dēļ? Arī konkrēta žanra (drāma, melodrāma, komēdija, parodija, detektīvs, vēsturiska hronika, fantastika) respektēšana varētu padarīt skaidrākus spēles noteikumus – tagadējie seriāli ir bezžanra darbi – pseidosadzīvisku ainiņu virknējumi. Un – tāpat kā gadījumā ar LTV kultūras raidījumiem – ļoti aktuāls ir seriālu adresāts, jo tā jau nu tomēr nav, ka viss der visiem, it īpaši, ja šis viss ir pārmēru pieticīgas kvalitātes produkts.
Putni galvā. Sarūgtinājumu par veltīgi izniekoto laiku, skatoties astoņas "UgunsGrēka" un "Eņģeļu ielas" sērijas, gandarīja piektdienas vakars, kad datorā pilnīgi nejauši, it kā nenoskārstai vajadzībai sameklēju TV3 raidījumu "Valstī viss ir kārtībā". Pozitīvais pārsteigums bija tik liels – agrāk nebiju raidījumam sekojusi –, ka nepaslinkoju un sevis iepriecināšanai noskatījos vēl trīs iepriekšējos laidienus.
Raidījums visai precīzi atbilst politiskā teātra principiem, kas īstenoti parodiskas absurda komēdijas stilā. "Valstī viss ir kārtībā" strukturēts kā televīzijas diskusiju raidījums, ko vada Viestura Dūles atveidotais panaivi labticīgais žurnālists, pie kura intervijas sniegt ierodas politisko aprindu spilgtākie personāži, ko groteskos tēlos iemieso TV žurnālisti Baiba Sipeniece-Gavare, Valters Krauze, Jānis Skutelis. Parūkas, grims, polsterējums, kostīmi ļauj mainīt izpildītāju vecumu, dzimumu, sociālās lomas. Kaut arī netiek slēpts spēles princips, tieši otrādi, tas tiek uzsvērts, žurnālistu iemaņas pārvērsties, atveidojot dažādus nevaronīgos varoņus, ir gluži vai apbrīnojamas. Ekrāna tēli, kaut arī nosaukti reālu politiķu vārdos, nenēsā šo cilvēku vizuālās maskas – taču ar savu atbilžu saturu un nedaudzām zīmīgām fiziskām darbībām atklāj viņu garīgo būtību, kas kļūst par vispārinātu metaforu, piemēram, meliem, liekulībai, divkosībai, iztapībai, pat slēptai šizofrēnijai. Prasme no dokumentālas dzīves parādības atlasīt zīmīgākās īpašības un radīt tēlu, šīs īpašības izšujot uz absurda audekla, ir mākslai raksturīgas funkcijas, kas šo šķietami tikai publicistisko raidījumu paceļ politiskā teātra statusā. Pat pārsteidzoša ir raidījuma veidotāju prasme rīkoties ar absurda izteiksmes līdzekļiem, piemēram, labu iestāstot par sliktu (un otrādi), slavinot muļķību un kritizējot gudrību, kā arī reklamējot realitātē neiespējamas lietas. Mani gluži vai sajūsmina šīs TV žurnālistu komandas drosme, izdoma, artistiskums, iekšējā brīvība un, protams, asprātība. Bet varbūt pats galvenais, kas mani valdzina, ir atmosfēra, kas valda raidījumos. Kaut arī sižeti ir asi un izsmiekls – dzēlīgs, atmosfēra ir pat... labsirdīga, jo dzēlīgums nav vērsts pret konkrēto personu kā cilvēku, bet pret viņa publiskajām izpausmēm. Un – kritika nav pasūtīta, tā nelej ūdeni uz kāda konkrēta politiskā vai ideoloģiskā spēka dzirnavām, bet ir žurnālistu brīvas izvēles rezultāts. (Ir gan jāuzmanās pārmēru bieži ekspluatēt vienus un tos pašus personāžus, piemēram, Lembergu un Griguli; viņu pārmēru biežā "uzaicināšana uz intervijām" var neviļus sākt izskatīties pēc pasūtījuma. Turklāt – ir taču arī citi, ne mazāk izteiksmīgi.)
Vairākiem šova tēliem ir potence papildināt ikdienas sarunvalodu ar tēlainiem, bet nepārprotami precīziem izteicieniem. Nu kaut vai – pievemtās pilsētas galva, lamuvārdu tūrisms, dīvāna eksperti, Sudrabas putni, sēdīte pirms tiesas sēdes. Pie asprātīgākiem numuriem vēl pieskaitu Grigules un Ždanokas tikšanos televīzijas studijā, slepeno interviju ar Ušakova kaķiem, prostitūtas Špičkas un "Aivara" dialogu.
Intelektuāli aktīvās un artistiskās enerģijas, kā arī asprātības ziņā raidījums "Valstī viss ir kārtībā" viens pats ar uzviju veic to sabiedrības izklaides un garīgās aktivizēšanas funkciju, ko ne tuvu neveic abi latviešu seriāli. Tieši tādēļ sašutumu rada kanāla TV3 nespēja vienoties ar "Lattelekom", lielai daļai Latvijas skatītāju liedzot šo iknedēļas piektdienu prieku. Jo ir liela augstprātība iedomāties, ka katram mājās obligāti ir internets.
Raksts tapis sadarbībā ar "Lattelecom"
5