Foto: Kārlis Dambrāns (Flickr)
 
Komentārs
08.04.2019

Labas ziņas par sliktajām ziņām

Komentē
0
Saglabā

Kad politiķi iesaistījās diskusijās par jauniecelto LTV vadību, kārtējo reizi netika laista garām izdevība izteikt komentārus arī par sabiedrisko mediju saturu. Ieteikumi (pārmetumi?) dzirdēti arī agrāk – vienkārši izsakoties, pārāk daudz "negatīvisma", pārāk maz "labu ziņu". Lielai daļai žurnālistu šādi politiķu izteikumi ir, lietojot veclaiku izteicienu, kā bullim sarkana lupata, savukārt šī teksta mērķis ir apgalvot, ka jau sen – un ne tikai Latvijā – ilgstošie strīdi par "negatīvismu" informatīvajā vidē mēdz būt "pa tukšo".

Vispirms jāatgādina, ka visnotaļ liela sabiedrības daļa informatīvās vides veidošanai lieto sociālos tīklus. Grūti noliegt, ka tie parasti asociējas ar agresīvu izteiksmes veidu un nepārbaudītām ziņām, bet man ir hipotēze, ka šajās platformās redzamas arī daudzas pašu lietotāju ģenerētas "labās ziņas". Visi šie dabasskatu, ēdienu, mājdzīvnieku attēli, aforismi un joki manā interpretācijā ir "labās ziņas", jo lietotāji, šķiet, tos ievieto un komentē tieši tādēļ, ka uzskata par omu uzlabojošiem un, kā dažkārt saka, dzīves gaišo pusi atainojošiem. Bieži lietotā tēze, ka mūsdienās cilvēks pats kļūst par satura veidotāju, nozīmē papildu pienesumu ne tikai "negatīvismam", bet arī "pozitīvismam". Man nav ne jausmas, vai visi šie kaķīši, zaķīši, saulrieti un saullēkti ir ļaužu instinktīva pretreakcija pret mediju "negatīvismu" vai kaut kā cita izpausme, bet jebkurā gadījumā šis slānis plaukst un zeļ un "pozitīvā" netrūkst.

"Cepšanās" ap mediju it kā pārlieku izteikto kritiskumu netieši atklāj arī priekšstatu, ka cilvēka pašsajūtu primāri ietekmē tieši ar politiku un ekonomiku saistītās ziņas. Cilvēks (visticamāk neapzināti) tiek reducēts līdz dažām tēmām. Lai gan tikpat labi var teikt, ka indivīda noskaņojumu ietekmē kāda jauna grāmata, skaņdarbs, zinātnisks atklājums vai filma. Un tad rodas jautājums politiķiem, kas gādā par nācijas psiholoģisko noturību (psiholoģiskās noturības jautājums, starp citu, tika pieminēts arī valdības 2. aprīļa sēdē kontekstā ar "visaptverošas valsts aizsardzības" konceptu), – ko jūs esat darījuši, lai veicinātu šādas citas informācijas tiešos cēloņus (zinātni, kultūru) un vēlāk arī to izplatīšanu mediju vidē? Jo īpaši, ja patur prātā, ka "labās ziņas" par Latvijas kultūru un zinātni, iespējams, veicina arī pilsonisko pašcieņu. Es negribētu te tradicionāli ieslīdēt čīkstēšanā par nepietiekamu finansējumu; vēlos vien uzsvērt, ka cilvēka pašsajūtu neveido tikai ziņu izlaidumu politiskie un sociālekonomiskie sižeti.

Pieļauju, ka politiķi iztēlotā, tikai šī teksta ietvaros iedomātā diskusijā teiktu: jā, droši vien, ka cilvēkam var būt lustīgs prāts pēc teātra izrādes vai kādam Latvijas novadam veltīta raidījuma noskatīšanās, bet mūsu, politiķu, sāpe ir par to, kāds mediju darba rezultātā veidojas viedoklis tieši par valsti.

Nu, pirmkārt, valsts politiskā un administratīvā pārvalde nav visa valsts. Mediju "negatīvisma" ietekmē indivīds var paziņot, tostarp arī nepamatoti, ka "tie politiķi ir visu sačakarējuši", vai sūroties par to, "vai tad tā ir normāla valsts?!". Tomēr, manuprāt, šāds mediju sakūdītais (ironizēju) visu un visa kritizētājs klusībā arī apzinās, ka viņa apgalvojumos piesauktais "viss" nav "viss" šajā valstī. Pretējā gadījumā mēs neredzētu regulāras cilvēku patriotisma vai vienkārši laba prāta izpausmes. Otrkārt, man šķiet, ka cilvēkus – ja runājam par politikas atainojumu – "uzvelk" ne tik daudz ziņas "negatīvisms", cik citi faktori. Piemēram, tas, ka mediji atkal un atkal par kaut ko "negatīvi informē", bet konkrētajā tēmā nekas daudz nemainās, rada gan īgnumu pret medijiem ("ko tas dod? Tāpat viss pa vecam!"), gan, protams, īgnumu pret varu. Savukārt tas, kādēļ, par spīti mediju rosībai, kaut kas nemainās, jau ir jautājums pašai varai.

Nedomāju, ka politiķi, kuri pārmet medijiem "negatīvismu" (starp citu, to, kuri tā domā, bet izvairās publiski pārmest, ir vēl krietni vairāk), vēlas ieviest cenzūru. Ticamāk, ka daudzos gadījumos viņus vada bažas par daudz piesaukto hibrīdkara ietekmi. Varbūt kļūdos, tomēr, manuprāt, nevajadzētu būt tik pesimistiskiem jautājumā par indivīda patstāvīgumu pasaules uztveres veidošanā.

Domas ilustrēšanai izmantošu nesen iznākušo Toma Ķenča pētījumu "Vācot padomju folkloru". Tātad ir 1950.–1951. gads, ļoti drūmi Staļina laiki, nesen piedzīvotas izsūtīšanas. Folkloristi dodas ekspedīcijās, un, protams, dažviet uzrunātie viņiem sagādā tik daudz "labo ziņu" padomju tautasdziesmu formā, ka slikti paliek. Visi šie "Priekšnieks man apsolīja / Jauku dzīvi kolhozā, / Skābu putru pusdienā, / Kinofilmu vakarā" un tamlīdzīgi. [1] Bet ir arī gadījumi, kad stāstītājam primāras ir paša atmiņas un izpratne par notikušo, par to, kā viņš redz pasauli. Pat ja rezultātā viņš sabojā dienu dārgajiem viesiem no Rīgas: "[Vecsaules kolhoza "Sarkanā zvaigzne" 57 gadus vecais dārznieks] Grenstāls 1905. gada notikumu atceras pavisam nepareizi: "Biju tāds štrams puisis, mani ar ievēlēja valdīšanā. Nezinājām, kā sākt valdīt, domājām, jāiet pie lielskunga, tas tak gudrāks. Man bija jāiet. Iegāju pie kunga, pabučoju roku un saku, ka gribam jaunu valdību, ko mums darīt, teicu, ka negribam ar karu tikt pie jaunas valdības, kā lai izkārtojam mierīgi…""[2] Nu, Grenstāls savu dzīves pieredzi redz tā, un ko tu viņam padarīsi? Lai gan diez vai 1951. gadā viņš nesaprata, kas notiek apkārt. Ja ļoti vajag, es pats varu minēt daudzus piemērus tam, kā ar cilvēka priekšstatiem var manipulēt, bet es varētu arī minēt daudzus piemērus tam, ka cilvēki savos priekšstatos ir pašpietiekami un dažkārt, es pat teiktu, spītīgi kā āži. Vai, ja vēlamies kādu mūsdienīgāku intonāciju, – kā savulaik rakstīja dzejnieks Kikōne: "Jaunieši ar drediem pīrsingiem grebenēm pulcējas / un spriež par drediem pīrsingiem grebenēm…"[3] Un nevis par reportāžu no Saeimas.

Mūsdienās vispār veidojas nedaudz amizanta situācija, kad mediju nozīmi pārspīlē gan mediju kritiķi, gan paši mediji, un šis pārspīlējums abām pusēm patiesībā ir izdevīgs.

 

[1] Toms Ķencis. "Vācot padomju folkloru". LU LFMI, 2019, 101. lpp.

[2] Turpat, 118. lpp.

[3] Kikōne. "Jūs kavējaties". Izdevniecība "Orbīta", 2019, 19. lpp.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!