Redzējumi
21.12.2015

Labāk nebūs, bet būs interesanti

Komentē
0
Saglabā

Gada nogalē informācijas patērētāji tiek bagātīgi apgādāti ar divu veidu lasāmvielu – atskatu uz aizvadītajiem 12 mēnešiem un prognozēm par nākamo gadu. Šī teksta ietvaros pievērsīšos otrajam segmentam, jo tas netieši apraksta, cik komfortabli mēs jūtamies un kā domājam par nākotni.

Lai gan prognozes pašsaprotami ir subjektīvas un attiecīgi apstrīdamas, pēdējo piecu septiņu gadu laikā, kad kaut cik rūpīgi sekoju dažādiem prognožu apkopojumiem, ir radies iespaids par noteiktu modeli, kas ļauj prognozētājiem savā darbā justies samērā droši.

Proti, lai gan nejaušības elements saglabājas jebkurā gadījumā, ja runa ir par "notikumiem" plašā izpratnē, prognozes precizitāte ir atkarīga no tās izteicēja kompetences līmeņa par konkrēto notikumu. Piemēram, ja prognozētājs par tēmu izvēlas 2016. gadā gaidāmās vēlēšanas Lietuvā vai ASV, jautājums ir par to, cik plašas ir viņa zināšanas par šīm valstīm. Līdzīgi ir ar ekonomiku. Lai cik sarežģītas ir dažādu faktoru mijiedarbības, kompetents prognozētājs var uzrakstīt jēdzīgu tekstu par, piemēram, Ķīnas valūtas iekļaušanu Starptautiskā valūtas fonda valūtu "grozā". Vai pat par naftas cenām.

Tas varbūt izklausīsies snobiski, bet līdz ar to man interesantāk šķiet tas, kā eksperti tiek galā nevis ar "notikumiem", bet tendencēm, fundamentālām pretrunām.

Savulaik šis slānis bija lielākoties tā vai citādi saistīts ar demogrāfijas tematiku: iedzīvotāju skaita dinamika, vecuma struktūra dažādos reģionos, ko tas nozīmēs utt.

Varbūt tas ir tikai mans subjektīvs, no paša ierobežotās kompetences izrietošs iespaids, tomēr liekas, ka pēdējo gadu laikā tēmu izvērsums ir paplašinājies. Acīmredzot tradicionālā domāšanas paradigma, kas saka – kopumā mēs virzāmies pretī jauniem sasniegumiem un problēmu atrisinājumiem –, kļuvusi niansētāka. Formulēšu citādi: arvien ir pastāvējis pretējais uzstādījums "viss iet uz galu!", tomēr šis uzstādījums bijis populārs specifiskā publikas daļā un ar specifisku tematisko fokusu (ekoloģija, roboti u.c.). Savukārt pēdējo gadu savdabība, manuprāt, ir tā, ka zinātņu aprindām piederīgie vai pietuvinātie tipāži apspriež problēmas. Bez apokaliptiskām toņkārtām, bet arī apzinoties problēmu sarežģītību.

Tālāk minēšu dažus piemērus, kas a) ir apzināti no ļoti dažādām jomām, b) aprakstā ir bezkaunīgi vienkāršoti.

Interneta nozīmes palielināšanās cilvēku dzīvē aktualizē jautājumu par datu drošību, kas savukārt dod spēcīgu impulsu arvien jaunu, vispārīgi izsakoties, kriptogrāfijas instrumentu izstrādei. It kā pašsaprotami – mēs vēlamies, lai mūsu finansiālās transakcijas internetā ir drošas, lai droša ir stratēģiskā infrastruktūra (sākot ar transportu, beidzot ar elektroapgādi). Tajā pašā laikā šos arvien labākos kriptogrāfijas instrumentus izmanto arī "pretējā puse" – noziedznieki, teroristi utt. Tāda nebeidzama skriešanās.

Vēl kāds piemērs: cilvēka brīvā griba un juridiskās konsekvences, kas izriet no priekšstata par šo gribu. Nav pamata apšaubīt neirobiologu pausto, ka cilvēka rīcību faktiski nosaka ķīmiskas reakcijas viņa smadzenēs. Tomēr tādā gadījumā rodas jautājums, vai brīvas gribas neesamības apstākļos pastāv juridiska atbildība? Viegli iedomāties, līdz kam mēs šādi varam nonākt. "Es taču neesmu vainīgs, ka elektriskie signāli un aminoskābes iedarbojas tā, kā tie iedarbojas!" It kā būtu tikai taisnīgi to ņemt vērā, tajā pašā laikā neizbēgami ir nepieciešama kaut kāda vienošanās par līmeni – lai cik voluntāri tas būtu izvēlēts –, kas paredz cilvēka atbildību par savu rīcību.

Pagātnes konstruēšana. Vēl nesen nebija problēmu izpratnē par to, kas ir izejmateriāls: arheoloģiski atradumi, personīgie arhīvi, arhitektūra, iestāžu (plašā nozīmē) arhīvi utt. Kā smejies, jautājums tikai par izvietošanai pieejamajām telpām. Kā "arhivēt" to arvien lielāko tagadnes – drīzās pagātnes – daļu, kas atrodama sociālo tīklu vietnēs un elektroniskajā sarakstē? It sevišķi, ja ņem vērā, ka elektroniskā formā "saražot" izejmateriālu ir krietni vieglāk un apjomi ir milzīgi. Pēc kādiem kritērijiem saglabāt? Vienlaikus ir skaidrs, ka priekšstats par pagātni būs ļoti nepilnīgs, ja tas veidosies, balstoties tikai uz tradicionālajiem izejmateriāliem.

Medicīnas (plašā nozīmē) sasniegumi nozīmē arvien ilgāku – turklāt salīdzinoši kvalitatīvu – mūžu. Jauki, bet problēma ir tā, ka, bioloģiski cilvēka organismam funkcionējot arvien ilgāk, parādās arī līdz šim maz vai vispār zināmas izmaiņas. Rupji sakot, mēs neesam "uzkonstruēti" dzīvot tik ilgi, līdz ar to daba sāk improvizēt, visbiežāk nevēlamā (mums) virzienā.

Zinātne, šķiet, ir apņēmības pilna rast risinājumus arī improvizācijām, tomēr tad rodas jautājums, kas mūsos galu galā paliks no "cilvēka" kā noteikta bioloģiska tipa. Te pat nav runa par zināmā publikas daļā iecienītām šausmām par dažādu protezēšanas manipulāciju rezultātā tapušiem "kiborgiem". Runa ir par šo manipulāciju pieejamību. Ja tā būs nevis vispārēja, bet atkarīga no indivīda vai viņa mītnes valsts maksātspējas, mēs varam nonākt labākajās antiutopiju tradīcijās dažādu "šķiru" cilvēku situācijā.

Klimata izmaiņas. Ir virkne speciālistu, kuri uzskata, ka mēs sevi mānām, tik daudz uzsverot dažādas starptautiskās vienošanās, kas ierobežo "globālo sasilšanu". Gan tāpēc, ka ir šaubas par solītā pildīšanu, gan tāpēc, ka nav skaidrs, vai ar norunāto pietiks. Līdz ar to šis ekspertu korpuss aicina vairāk resursus koncentrēt tam, lai mēs pielāgotos dzīvei, vienkāršoti izsakoties, karstākā pasaulē. Tas nozīmē, piemēram, veidot lauksaimniecības kultūras, kas izturīgākas pret sausumu, sāls daudzumu utt. Jautājums ir par to, kā mainīsies šīs grupas uzstādījumu ietekme uz politiku.

Papildintriga saistīta ar to, ka pasaulē netrūkst un netrūks ambiciozu politisko režīmu, kam var rasties kārdinājums demonstrēt savu varēšanu – šajā gadījumā klimata politikā –, ķeroties pie t.s. ģeoinženierijas metodēm (piemēram, veicot tehnisku iejaukšanos atmosfēras sastāvā, lai palielinātu tās Saules atstarošanas spējas).

Piemēru uzskaitījumu var turpināt, bet diez vai tas ko dotu, jo teksta mērķis ir izteikt minējumu par "trendu". Un to varētu aprakstīt kā proporcionāli mazāku pievēršanos politiskajiem mehānismiem (vēlēšanas, starpvalstu attiecības u.c.) un uzņēmumiem, ekonomiskajiem rādītājiem. Iespējams, tas liecina, ka mūsu izpratne par sevi un pasauli kļūst daudzkrāsaināka.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!