Jaunā teātra apvienība "Kvadrifrons" ar bērniem veltīto detektīvu "Perturbons" ir veikusi gudru gājienu. Jaunāko klašu skolēniem un viņu vecākiem adresētais iestudējums Paulas Pļavnieces režijā, pat ja tiek izrādīts mazā spēles laukumā, labi veic trupas reklāmas un jauna skatītāja piejaucēšanas funkcijas. Vārdu "Kvadrifrons", kā arī visu četru aktieru vārdus pēc šī piedzīvojuma skatītājiem vajadzētu atcerēties. Skaidrs jau gan, ka seriāli, kuros šad un tad parādās arī šie aktieri, var viņiem uzlikt pa "mildiņas" vai "leona" zīmogam, taču domāju, ka šī teātra un TV seriālu auditorijas pārlieku nepārklājas.
Izrādē jaunie aktieri spēlē ar saviem vārdiem, turklāt šajā "spēlē" (jeb teātra detektīvā) viņu varoņi ir biedri tieši apvienībā "Kvadrifrons". Cēliena sākumā izrādes varoņi azartiski atklāj gana sarežģītās burtu kopas atšifrējumu, un visi šifra varianti ir tieši tikpat asprātīgi un paradoksāli kā šosezon pieteiktais jaunais teātris vecajā cirka ēkā kopumā. Jā, un cirks nekur nav pazudis – tas tikai kļuvis vēl maģiskāks un daudz, daudz cilvēcīgāks.
Jaunais iestudējums adresēts mazāko klašu skolēniem. Vismaz attiecībā uz stāstu pieaugušākām 4. un 5. klases jaunkundzēm tas varētu būt nedaudz par "bērnišķīgu", kamēr tā paša vecumposma čaļiem – tieši laikā. To vajadzētu ņemt vērā skolotājiem, kuri saviem audzēkņiem "Skolas somā" meklē pēc iespējas piemērotāku pasākumu. Pieņemu, ka bērni teātrī pamatā tomēr izdzīvo stāstu, nevis formu, kādā šis stāsts izspēlēts. Par to pārliecinājos, kad nejauši ar savām sākumskolas vecuma meitām iesāku lasīt Zentas Ērgles padomju laika klasiku – "Mūsu sētas bērni". Viņām nekādā veidā netraucēja darba ideoloģiskā odere, toties pilnībā aizrāva sētas bērnu piedzīvojumi un pārdzīvojumi.
Bet, ja par teātri kā piedzīvojumu mākslas formā, tad es pati ķiķināju visu izrādes laiku. Aktiera Klāva Meļļa acu bolīšana vien jau ir vesels teātris. Arī Ances Strazdas spēja visu darīt ātri un nopietni, Reiņa Botera omulīgais "mieriņš" un viegli ironiskā dzīves uztvere, kā arī Āra Matesoviča vitalitāte komplektā ar labsirdīgo smaidu bārdā uzmanību saista nepārtraukti.
Apbrīnoju arī pašu aktieru sastrādāto tekstu, kuram kā autori norādīti Mellis un Strazda. Pirmkārt jau ļoti dzīvi un reāli izdevušies iedomāto bērnu dialogi. Vērojot šo iestudējumu, šķiet, ka runātais tiešām ir uz vietas radies dzīvs teksts vai brīva improvizācija par attiecīgās epizodes tēmu. Omulību vairo arī tas, kā iekārtota spēles telpa – vecās cirka telpas ir vēsas un skatītāji tiek aicināti apsegties ar plediem, bet bērniem priekšējās rindās salikti spilveni. Un tur, kur ir spilveni un pledi, tur arī "gulēšana". Gluži kā mājās. Un pat labāk, jo kompānijai piebiedrojas vēl četri "bērni", kas visu vecumu skatītājus ierauj piedzīvojumā.
Man patīk, ka šīs izrādes mijiedarbība ar skatītājiem ir nepiespiesta un brīva – nevienam nekur pret paša gribu nav jāiet un jāpiedalās. Kaut izrādes sākumā kautrīgākie bērni var palikt tramīgi, jo aktieri stāsta, ka tūliņ būs vajadzīga bērnu palīdzība pazudušā drauga meklēšanā, būs jāorganizē brigāde un vajadzīgs kapteinis, izrādes kamerformāts līdzdalību nodrošina, arī neizkustoties no ieņemtajām vietām. Tad, kad nepieciešams iesaistīties kādā operācijā tuvāk notikuma vietai, allaž atradīsies kāds drosminieks, kas būs gatavs ielēkt aktiera klēpī, lai dotos mazajā misijā – pabikstīt Perturbona Pūžņa Perēkli, kurā ierauts Āris, vai paveikt vēl ko bīstamāku.
Jau izrādes ievaddaļā aktieriem un skatītājiem izdodas nodibināt savstarpējas uzticēšanās atmosfēru, kurā klusums pēc komandas "lapsiņas!" iestājas momentā. Tas ir savstarpējās vienošanās noteikums, kas jāievēro bērniem brīdī, kad aktieri parāda īpašu pirkstu kombināciju, iesaucoties: "Lapsiņas!" Otra atraktīva starpspēle, mainot skatītāju uztveres sasprindzinājumu un atslābumu, ir līdzsvara zuduma iztēlošanās – ""Romantika" vētrā" (Klāvs atminas par ceļojumu uz prāmja). Bērni nav vienīgie, kas ar prieku ļaujas šo atraktīvo aktieru vadībai – vismaz gadījumos, kad izrādi skatās ģimenes. Cits izaicinājums aktieriem varētu būt ar klašu grupām. Bail iedomāties, kā varētu izdoties tikt galā, piemēram, ar bravūrīgākām 3. un 4. klases puišu kompānijām, kas fano par purkšķu jokiem.
Taču tas, ka stāstā parādās tādas šķietami "nelegālas" reālās dzīves parādības kā purkšķi, man šķiet... mīlīgi. Tāpat kā pieaugušajiem šad un tad teātrī ir jāizdzīvo savas, piemēram, seksuālās "niezes", tā bērniem konkrētā vecumposmā ir jāapzinās arī šāda purkšķu padarīšana (izrādē uzzinām, ka Āris Perturbona pasaulē bija sarunājies purkšķu valodā un "zināt vairākas valodas taču ir noderīgi!"). Tikai saprotami – pilnīgi visu, kas apkārt, var verbalizēt un kontekstualizēt. Pieaugušajiem jau arī komēdijas, šķiet, parasti ir tieši par seksu.
Pieļauju, ka vairumā ģimeņu ikdienišķa ir kārtības uzturēšanas tēma. Arī te kvadrifronieši izdomājuši labu metaforu bez uzstājīgas didaktikas. Perturbons un viņa Pūznis veido tādu kā paralēlo pasauli, kas varētu šķist tikai mazdrusciņ vilinoša. Ilgi dzīvoties ačgārnos noteikumos varētu būt pārlieku nogurdinoši. Ja esi tur ierauts, tad vari tikt nošķirts no draugiem, no ierastas un saprotamas kārtības. Tomēr bērnus šis noslēpumainais tēls rosina fantazēt, jo katrs to iztēlojas citādu. To veicina arī fakts, ka izrādes veidotāji šo teātra iestudējumu ir pielādējuši ar dažādām kultūras un popkultūras zīmēm un varoņiem, kas raisa asociācijas atkarībā no tā, kuras atsauces konkrētajam skatītājam ir pazīstamas.
Pat ja kultūrcitāti nav atpazīstami, īstu prieku vienalga sagādā gan Āris-rūķis, kurš, izlienot no telts jeb Perturbona pūžņa, šķiet sarāvies kā rūķītis, vai slaima telefons, ar kuru biedri rīkojas kā ar īstu mobilo, nemulstot par tā "slaimīgumu". Dinamisku un tiešā nozīmē atsperīgu iestudējumu palīdzējusi veidot arī horeogrāfe Katrīna Albuže, asprātīgo dziesmu tekstu autore Inese Zandere un komponists Uldis Sniķeris (īsts hits ir skumjā dziesma par sunīti), bet krāsainu vizuālo ietērpu radījuši tērpu māksliniece Berta Vilipsone, scenogrāfe Austra Hauks un gaismu mākslinieks Jānis Sniķeris. Mākslinieku uzburtā pasaulīte ir intriģējoša un aizraujoša. Kamēr bērniem "Kvadrifrona" teātris nozīmē spēlēšanos, iztēlošanos un šausmināšanos, tikmēr vecākiem un skolotājiem – kopābūšanas prieku.
0