Nupat apgāda "Neputns" bilingvālajā dzejas "Samta sērijā" izdota jauna grāmata – krievu dzejnieka Mihaila Kuzmina (1872–1936) dzejoļu krājums "Tīkli / Сети" Eināra Pelša un Kārļa Vērdiņa atdzejojumā, kuru rediģējis Jānis Elsbergs. "Tīkli" (1908) ir Kuzmina debijas krājums, un, kā vēsta krājuma izdevēji, tas padarīja dzejnieku par vienu no tālaika modernās literārās vides centrālajām figūrām un nodrošināja viņam paliekošu vietu krievu Sudraba laikmeta literatūras panteonā. Piedāvājam īsu ieskatu krājumā.
Mani senči
Senu dzimtu jūrnieki,
kas mīl tālus horizontus,
tumšās ostās dzer vīnu,
skaudami līksmas ārzemnieces;
trīsdesmito gadu švīti,
kas iztaisās pēc d’Orsē un Brammela,
viešot dendija pozā
visu jaunās rases naivumu;
cienīgi zvaigžņoti ģenerāļi,
bijušie jaukie dīkdieņi,
kas pie ruma glāzes klāsta jautrus stāstus,
allaž tos pašus;
pieticīga talanta mīlīgi aktieri,
kas ieviesa te svešzemju skolu,
spēlējot Krievijā "Muhamedu"
un mirstot nevainīga voltērisma garā;
jūs — jaunkundzes ar bando,
kas izjusti spēlēja Markaijū valšus,
ar pērlītēm izšuva makus
līgavaiņiem karagaitās,
gavēja māju svētnīcās,
zīlēja ar kārtīm;
taupīgās, viedās muižnieces,
kas lielīja savus krājumus,
mācēja piedot un pārtraukt,
un tuvu cilvēkam pienākt,
zobgalīgās un dievbijīgās,
kas ziemā līdz rītausmai modās;
un burvīgi muļķās teātru skolu puķes,
no bērnības uzticīgas deju mākslai,
maigās palaidnes,
šķīstās netikles,
kas ar jaunām drānām izputināja vīrus
un redzēja savus bērnus pusstundu diennaktī;
un vēl dziļāk senatnē — nomaļu apriņķu augstmaņi,
nez kādi bargi bajāri,
no revolūcijas mūkoši francūži,
kas nesadūšojās giljotīnai, —
visi jūs, visi jūs —
klusējāt garu gadsimtu,
un, lūk, jūs kliedzat balsu simtos,
gājuši bojā, bet dzīvi
manī: pēdējā, trūcīgā,
bet kam kopīga mēle ar jums
un katra asins lāse
jums radniecīga,
jūs dzird,
jūs mīl;
un, lūk, jūs visus:
mīļos, muļķos, aizkustinošos, tuvos
es svētu
par jūsu mēmo svētību.
***
Sēžu, grāmatas lasu par teiksmainu kaisli,
Skatos mirušo portretus sējumos senos.
Runā mirušo portreti sējumos senos:
"Tu esi aizmirsts, tu esi aizmirsts..."
— Nu ko lai dara, ja esmu aizmirsts,
Kā palīdzēt var man portreti senie? —
Un vaicāju: ko lai iesāku, portreti senie,
Lai lūdzos, zvēru vai draudu baismi?
"Lai aizmirstu skūpstus uz pleciem, šo laiku,
Tev jākļūst par mums — senu, mīlošu bildi:
Tu vari būt laba, mīloša bilde
Bez runām jelkādām, ar skatienu maigu".
— Es mirstu no bezgala mīlestības!
Vai tad jūs neredzat, mīļās bildes?
"Mēs redzam, mēs redzam, — portreti bilda, —
Tu esi mīlnieks, pilns uzticības!"
Tā sēdēju, lasot par teiksmainu kaisli,
Skatot senajās grāmatās mirušo bildes.
Un nebija žēl man, ka čukstēja bildes:
"Tu esi aizmirsts, tu esi aizmirsts".
Mans portrets
Tā mīla ir, kas Jūsu roku vada,
Kad gleznojat, tā mani portretē
Un manu seju skatītājam rāda,
Kurš nesacīs: "Viņš nemīlēja, nē."
Uz mūžiem mīlestības saglabāti
Ar Jūsu roku mani vaibsti, tēls;
Un skatās acis, sapņa valdzinātas,
Pat stingumā tās saviļņotas vēl.
Redz gleznā vainagu un vērtās lūpas,
Aiz manis — divus veltus eņgeļus.
Ne bazūnes, ne pērkons man vairs rūpēs,
Ne kādas citas tāles sauciens kluss.
Vien Jūsu balsi dzirdu, Jūs es alkstu,
Vien Jūs redz stingais acu zīmējums.
Es kūstu, kļūst man karsti, kļūst man auksti,
Vien tuvojoties, pieskaroties Jums.
Un, liegto aizmirsuši, visi bildīs,
Uz manu tvīksmo vaigu skatoties:
"Tai brīdī, kad viens gleznoja šo bildi,
Būs otrs mīlu piebūris paties."
Saviesīgā vakarā
Jūs un es, un resnā dāma
Klusiņām aizvērām durvis,
Mūkot no kņadas, kur rāmāk.
Es Jums spēlēju savus "Kurantus",
Nerimus čīkstēja durvis,
Nāca modernas kundzes un franti.
Es sapratu mājienu Jūsu acīs,
Un mēs kopā izgājām pa durvīm,
Un mums bija vienalga, ko citi sacīs.
Pie klavierēm resnā dāma muzicēja,
Franti barā pulcējās pie durvīm,
Jaunā modīgā kundzīte skaļi smēja.
Mēs pa tumšajām kāpnēm kāpām,
Atvērām jau zināmas durvis,
Jūsu smaids vēl tvīksmāks tapa.
Acis — mīlestības plīvura klātas,
Jau citas aizslēdzām durvis...
Kaut biežāk būtu naktis šādas!
***
Ko lai dara,
ja vakara mākoņu purpurs —
zalgajās debesīs,
kad pa kreisi vīd mēness
un pinkaina, milzīga zvaigzne,
nakts vēstnese, —
strauji nobāl
un acīmredzami gaist?
Ja mūsu brauciens pa lielceļu,
starp kokiem, gar vējdzirnavām,
savulaik manām,
bet iemainītām pret aprocēm tavām,
beidzas tur aiz līkuma,
kaut arī
viesmīlīgā mājvietā,
taisni tagad?
Ja mana dzeja,
man dārgā,
tāpat kā Kallimaham
un citiem dižajiem,
kurā ieguldu mīlestību un maigumu visu,
un vieglās no dieviem domas,
rīta prieku,
kad debesis dzidrasun logā jasmīnu smarža,
rīt
aizmirsīsies kā viss?
Ja neredzēšu vairs
tavu seju,
nedzirdēšu tavu balsi?
Ja izdzerts tiks vīns,
izgaros smaržas
un dārgākie audumi
sairs
pēc gadsimtiem?
Vai gan tāpēc
mazāk mīļas man
šīs jaukās, trauslās lietas?
Atdzejojis Einārs Pelšs
0