Es guļu jūrmalas smiltīs uz sārti rūtotā galdauta ar pabalējušiem dzelteniem traipiem. Uzsaucot tostu par savu meitu – nākamo slaveno basketbolisti –, tēvs uz tā izšļakstīja ķiršu liķieri. "Paldies, tēt, kāds stulbums." Skaļi gan es to neteicu. Liķierī izrādījās tik daudz dabīga ķirša, ka traipus nevarēja izmazgāt, un mamma ļoti pārdzīvoja. Mūsmājās taupības nolūkos gandrīz neko laukā nemet. Koridora antresols ir piekrauts ar nonēsātiem apaviem, no modes izgājušām sintētikas kleitām, nestrādājošiem gludekļiem, apdegušiem katliņiem un citiem "ja nu kas – noderēs" krāmiem. Arī galdautu vecāki nolēma paturēt un izmantot pludmales apmeklējumiem.
Man ir vasarraibumi un atļukušas ausis, un, ja ar to vēl nav gana, metrs septiņdesmit. Piektajā klasē! Esmu atsitusies tēvā. Vienīgais, kas nav nosaucis mani par ausaino nūdeli, ir Kristaps, kura blondais ezis sniedzas man līdz padusei. Man pret viņu ir jūtas, bet uz augšu, tas ir – uz mani, viņš nemaz neskatās. Mamma reiz stāstīja, ka puiši attīstās lēnāk, tāpēc ceru, ka pa vasaru viņš paaugsies. Kamēr gaidu, naktīs rakstu vēstules ar dzejoļiem, kuras nenosūtu, jo apzinos – ja par tām uzzinās skolā, mana dzīve beigsies. Tāpēc mīlu, cik nemanāmi vien spēju.
Galdauts smaržo pēc jūraszālēm un gliemežvākiem. Kā mazas pagalītes smilšu pūderī rēgojas benčiki, un saulē atspīd metāla pudeļu korķi. Plaukstas attālumā no manis garlaikojas no mājas grāmatplaukta izķeksētais "Grāfs Monte Kristo". Tā kā uz mani rāda ar pirkstiem arī pagalmā, daudz laika pavadu istabā uz dīvāna. Esmu izlasījusi gandrīz visus sekcijā atrodamos sējumus – no Zālīša "Mīlestības vārdā" līdz Homēra "Iliādai". To gan cenšos lasīt pirms gulētiešanas – tad, kad nenāk miegs. Bet vairāk man patīk ilustrācijas – portreti, tik dzīvi un runājoši. Nezinu, kā tas nākas, bet zīmējumi man izstāsta vairāk nekā teksts. Tas Kurts Fridrihsons laikam ir izcils mākslinieks. Paņemu akvareļu krāsas, zīmuli un mēģinu plūdināt līdzīgā manierē. Kad parādu akvareli vecākiem, tēvs nopūšas un nesaka neko, bet mamma par manu portretu jūsmīgi iesaucas: "Cik interesants robots! Tas taču ir robots, vai ne, tikai izplūdis?"
Slepus rādu zīmējumu Svetai, viņa paņem to rokās, atkārsta apakšžokli un nesaka neko. Vairāk nevienam tos nerādu.
Sveta ir mana draudzene, viņa dzīvo kaimiņu dzīvoklī. Samtainais, smiltīm apbirušais plecs man blakus pieder viņai. Man patīk to vērot tuvumā, tad varu saskatīt sīkas plaisiņas, kas atgādina tuksneša zemi.
Mums abām ir savi noslēpumi. Dažreiz pēc stundām Sveta mani sagaida, un mēs ejam uz mežu sauļoties. Tur ir mazāk cilvēku. Mēs izģērbjamies līdz apakšveļai, ieguļamies ar zaķkāpostiem apaugušā ieplakā un ķeram sauli. Visinteresantāk ir tad, kad kāds iet garām. Tad izliekamies aizmigušas un neelpojam. Ziemā lienam podjezdā zem kāpnēm un biedējam mājas iedzīvotājus. Mani vecāki vienreiz mūs pieķēra. Viņi domā, ka Sveta mani slikti ietekmē, un man vajadzēja apsolīt, ka vairs ar viņu divatā nekur ārpus mājas neiesim. Pilnībā draudzēties gan neaizliedza. Tā es tomēr labāk apgūstot krievu valodu. Bet Sveta nemaz nav vainīga. Patiesībā es esmu tā, kas izgudro visus gājienus. Nezinu, kāpēc tā daru. Daru, un viss.
Šodien es pierunāju viņu nākt man līdzi uz pludmali. Arī tas ir mūsu noslēpums. Iebrienam sāļajā ūdenī, cik tālu vien pēdas skar zemi, un ilgi nākam uz krastu. Seklumā uz rokām rāpojam pa rievaino jūras dibenu, izliekoties, ka mākam peldēt. Vērojam cilvēkus peldkostīmos un izspēlējam derības, cik reizes viņi pārbaudīs peldbikses vai krūšturi – vai kaut kas neveļas ārā. Ja tā padomā, cilvēki ir gandrīz kaili, tikai krāsainā apakšveļā. Uztraucos tikai par to, lai nokļūtu mājās pirms vecākiem un paspētu salocīt un nolikt galdautu vietā tieši tā, kā to dara mamma.
Skatos uz mākoņiem, kas bezrūpīgi slīd pāri. Man arī gribas plūst kā mākonim. Bet nekā. Man jādomā par basketbolu. Īstenībā es gribētu dejot baletu – viegli virpuļot zīda pačkā, stīvināta tilla taurenīšiem ap augšdelmiem. Neviens skolā nezina, bet, kopš mamma mani aizveda uz "Gulbju ezeru", es slepus mājās trenējos. Lecu piruetes, stiepjos špagatā, iestudēju miniatūras un katru rītu pirms brokastīm koridorā, pieturoties pie pakaramā, izpildu piecas kāju pozīcijas. Svetai balets patika vienu gadu, tad, kad pirmo reizi uzpīpējām un briesmīgi aizrijāmies ar dūmiem. Toreiz tēvs viņai nopirka puantes. Varēju lūgties, cik spēju, manējie ik reizi, kad par to ieminējos, pārmeta, ka mana aizraušanās viņus iedzīs bankrotā. Vienreiz, ceļot kāju bezdelīgā, aizķēru kristāla vāzi ar tulpēm. Tā sašķīda uz grīdas un nopludināja paklāju. Bet pēc tam, kad atliecos port de bras un lustra zaudēja vienu piparmētru toņa cokolu, mamma paziņoja, ka nu vienreiz pietiek, ka ar maniem smagajiem kauliem par balerīnu es nekad nekļūšu un labāk ir, ja to pasaka viņa, nevis piedzīvoju kaunu horeogrāfijas skolas uzņemšanā. Ieslēdzos vannasistabā, atgriezu krānu un izlikos, ka mazgāju rokas, bet īstenībā sēdēju kaktā zem halāta, lai būtu tumsā. Tumsa vienmēr glābj. Izlūdzos Svetai, lai aizdod man puantes uz divām dienām. Tas nekas, ka divus izmērus par mazu, galvenais, ka varu nostāvēt uz purngaliem. Sāp drausmīgi, tomēr kāja tajās izskatās tik gracioza.
Uz skolu nāk sarīkojumu deju skolotāji vai sporta treneri un skatās, vai kāds varētu derēt. Sadzen visus sporta zālē un liek kustēties, dejotāji – mūzikas ritmā, sporta treneri – skriet un vingrot. Tad "laimīgajiem" piedāvā pamēģināt. Es ļoti cenšos, lai tiktu vismaz sarīkojumu dejās, – stāvu trešajā pozīcijā taisnu muguru, mūzikas ritmā grozu gurnus un nobeigumā vēl nosēžos grand plié, tas man padodas izcili. Bet deju skolotāji skatās man garām vai pāri, it kā es būtu nevis metrs septiņdesmit, bet gan caurspīdīga. Sveta vakarā ierauga manu saplīsušo seju, neko nesaka un atdod man puantes pavisam.
Pirms pusgada sporta stundā ienāk junioru basketbola komandas treneris, liek skriet apkārt laukumam, driblēt un mētāt bumbu. Vēlāk viņš ar nopietnu sejas izteiksmi paziņo, ka tik garām meitenēm kā man ir grēks nespēlēt basketbolu.
Es īsti nezinu, kas ir grēks, bet nojaušu, ka tam ir saistība ar briesmīgu sodu, iestāstu sev – ja kādam mani smagie kauli patīk, tad tas ir mans liktenis – un sāku trenēties. Mamma ilgi klusē, bet tēvs uzelpo, jo, pēc viņa domām, beidzot nodarbojos ar kaut ko tādu, kam esmu piemērota. Arī sporta zāle turpat pie mājām, nav nekur jāvadā.
Tikai nevaru pierast pie kedu švīkstiem un krītošu ķermeņu žļerkstiem uz sviedrainas grīdas, mani šķebina gumijas un putekļu smārds zālē, miklu locekļu trulie būkšķi, kad tie satiekas triecienā. Nejūtu nekādu azartu un vēlmi grūstīties, lai atņemtu bumbu un lauztos uz grozu. Un tas vārds, lauzties, man sagriežas vēderā, kad meitenes ar rokām kā smagiem āķiem šķeļ citu miesā, lai tiktu uz priekšu, pēc tam ģērbtuvē pārģērbj saskrambātos augumus un dodas katra uz savu pusi. Kaut arī nopietni šaubos, vai spēšu iekļauties tik saliedētā komandā, cenšos un azartiski izliekos, jo atteikties taču ir grēks. Galu galā izdomāju: ja es cītīgi trenētos, kļūtu tikpat slavena kā Uļjana Semjonova, braukātu pa visu pasauli un mani rādītu televīzijā. Visi mani ieraudzītu, apskaustu un mīlētu.
"Davai, uzspēlējam figūras!" Sveta izrauj mani no pārdomām. Noriju limonādes malku, sajūtu smiltis uz lūpām un caur skropstu bārkstīm ievēroju apaļīgu sievieti aveņkrāsas peldkostīmā, kas ar nazīti loba persiku. "Davai. Tu pirmā." Aizveru acis un gaidu. Tā ir tāda spēle – ar pirkstu galiem velkam viena otrai uz muguras kādu dzīvas būtnes vai lietas kontūru, un ir jāuzmin, kas tas ir. Kad zīmējums top uz manas muguras, ir patīkami, bet, kad pienāk mana kārta gleznot, mazliet mulstu, jo pieskarties draudzenes kailumam ir kaut kā neērti. Viņas āda no manu pirkstgalu punktiem notrīs un pārklājas ar maigu zosādu, tāpēc cenšos līnijot tikai ar nagu šķautnēm pavisam viegli. Jūtos neveikli kopš tās reizes, kad, Svetu sabučojot, nejauši iebāzu mēli viņai mutē. Viņa skatījās uz mani plati ieplestām acīm, un es vairāk nekā jebkad priecājos, ka viņa neko neteica. Bet ar ādu ir citādi, ar ādu nav iespējams samelot.
Kad kļūst karsti, mēs skrienam ūdenī. Kā parasti, aizbrienam līdz trešajam sēklim, bet man sagribas iet tālāk. Ienāk tāda doma prātā, un tobrīd tā ir vienīgā dzīvā doma, citas nobirst kā sausas smiltis. Tas, ka pēc pāris soļiem vairs nejūtu zemi un netieku atpakaļ, ir pārsteigums. Lieku soli, bet vilnis atplūstot pavelk mani vēl dziļāk. Nobīstos. Kliedzu. Bet no mutes izburbuļo gaiss kā zivij, un jauns vairs neieplūst. Sirds uzskrējusi no krūtīm un dauzās manā galvā. Izplešu rokas uz sāniem, cik varu, bet tām pēkšņi nav svara. Kājas kļūst īsas un vieglas kā putna spalvas, ar tām nesakarīgi mēģinu atsperties ūdenī, bet tas jau laužas manā degunā. Liecu galvu atpakaļ. Virs manis ir zilas, tik tālas debesis un vienaldzīgi mākoņi, bet ausīs skan sausi krakšķi. Nez kāpēc cilvēki stāsta, ka tādos brīžos visa dzīve paskrien gar acīm. Ko vecāki teiks, ja neatradīs galdautu vietā? Rāsies droši vien. Bet varbūt nemaz nepamanīs. Tomēr dīvaini. Tik svarīgā brīdī viņu nav blakus, nav ne Kristapa, pat Svetas nav. Tikai ūdens. Izplūdusi masa. Putas. Bezdibenis. Telpa saraujas vai izplešas, es nezinu. Un tad glābjoša tumsa. Tikai šoreiz tā sāpīgi sakustas. Kaut kas izmisīgi savelkas ap mani, saspringst un raujas uz priekšu. Tas ir mans ķermenis. Kājas sajūt cietu. Rokas kā pirmo reizi tausta gaismu. Es esmu.
Caur sāļu miglu ieraugu Svetu, kura priecīgi spiedz un šļakstās. Gārdzu, klepoju, kampju gaisu un riju vārdus. Bet viņa, šķiet, pat nav pamanījusi.
Drebot tieku līdz galdautam. Atguļos, sajūtu auduma silto reljefu un paveros augšup – virs manis ir rāmas debesis, bezrūpīgs, plūstošs mainīgu mākoņu klajums. Blakus dusmīgi čīkst Sveta, kad atsakos ar viņu pilināt dubļu pili. Es pasmaidu. Sveta nesaprot. Es nepaskaidroju. Nemāku paskaidrot. Drīzāk vēl nevaru. Uz soliņa sēdošā sieviete aveņkrāsas peldkostīmā mizo otru persiku.
"Sveta," es beidzot izdvešu. Mana balss izskan svešādi. "Es vairs neiešu uz basketbolu." Sveta parausta plecus un klusē, tikai birdina smilšu strūkliņu uz manas kājas.
Pagriežos uz vēdera un uzmanīgi vēroju jūru. Kustība ir gandrīz nemanāma.
Stāsts tapis šovasar interneta žurnāla "Satori.lv" autoru radošajā nometnē Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī. Nometni atbalstīja Ventspils pilsētas dome un TINTO vīna telpa.
1