Recenzija
23.03.2007

Kurbads nevaid miris - viņš tikai izliekas

Komentē
0
Saglabā

1950. gadu vidū sarakstītais, bet tikai tagad pirmizdevumu grāmatā Latvijā piedzīvojušais Jāņa Turbada (Valža Zepa) romāns „Ķēves dēls Kurbads” latviešu literatūrā pieder pie tiem tekstiem, kuru izcelsme apvīta mītiem gandrīz vairāk par pašu tekstu. Romāna publicēšanu gan tā tapšanas vietā - trimdā, gan pašmāju literatūrā pavadījusi plaša emociju gamma, no sajūsmas saucieniem līdz neizpratnes pilniem skatiem, šur tur briedis pat atklāts skandāls. Par spīti tam, ka autors pats savu darbu definējis kā „pēkšņā pietātes trūkumā sarakstītu pasaku”, tieši pietātes trūkums Jānim Turbadam pārmests visvairāk. Pret ko tad autoram pietrūcis respekta?

Romāna darbība risinās pa daļai mietpilsoniskā 1930. gadu nogales sadzīvē, pa daļai mitoloģiski pārlaicīgā Visumā, kurā gaužām nekanoniskā tvērumā darbojas gan latviešu mitoloģijas tēli (Dieviņš, Dievadēls, Māra, Velns), gan folkloras un literatūras varoņi (Lāčplēsis, Laimdota, Burtnieks, Melnais Bruņinieks), gan vēsturiski personāži (Krišjāņa Barona, Jāņa Endzelīna, Jāņa Akurātera pārfrāzējumi un virkne citu literatūras vēstures ikonu), tomēr tās ir tikai plakanas virspuses dimensijas - romāna esence rodama nevis šais līmeņos, bet gan autora aizrautīgi apdzīvotajā parodējošajā valodas spēļu telpā, kurā raibu raibā jūklī dzirksteļo lasītājam viegli atpazīstami motīvi un tēli, īsti un sagrozīti literatūras un folkloras citāti, kājām gaisā apgrieztas klišejas, hiperbolas, inversijas un anahronismi. Romāna dzinējspēks līdz ar to ir nevis sižets, bet gan absurdi komiskais pasaules skatījums un intertekstuāla parodija, kas tekstā parādās kā blīvs kultūras citātu un aizguvumu slānis. Nav brīnums, ka pats „vaininieks” - Kurbads, būdams vienlaikus gan mītisks varonis, gan prāta konstrukcija, šai daudzdimensionālajā visumā jūtas apjucis - autors dzenā to pa romāna lappusēm, „liek tam ēsti, liek tam dzerti, liek apkārt skatīties”, liek ar mošķiem spēkoties, etc. da capo. Kurbads, gluži kā Alise Brīnumzemē, Laika tēva manipulāciju ietekmē spiests mainīt gan auguma izmērus, gan esamības dimensijas, un tādējādi vispirms no piecgadīga knauķa kļūst par vīru spēka gados, no parasta piepilsētas puišeļa - par mīta varoni, un darbojas tā, kā tikai īsti folkloras varoņi to spēj - neloģiski, bet ar nesalaužamu pārliecību.

It kā ar to vēl nepietiktu, no mītiskā Visuma periodiski notiek varoņu pārcelšanās laicīgajā un atpakaļ - tā, piemēram, ne tikai Kurbads, bet arī nelabais, kā izrādās, vienlīdz labi darbojas abās pasaulēs, tikai katrā, dabiski, citā lomā. No priekšpilsētas līdz Burtnieku pilij un Veļu valstij, un atpakaļ priekšpilsētā - pasaule ir plaša, un pa to varonis iziet tiklab ceļus kā neceļus, jeb, kā raksta profesore Janīna Kursīte grāmatas plašajā paskaidrojošajā pēcvārdā, „autors ĶDK izspēlē tradicionālo iniciācijas mītu, bet tā netradicionālo variantu. (..) ĶDK šķietamais iniciācijas ceļš noved pretējā virzienā - pie degradācijas”. „Kurbada” vide ir groteska, pašparodējoša „ačgārnā pasaule”, anarhisks universs, kurā realizējas Mihaila Bahtina definētā karnevāliskā inversija, tikai šeit karnevāliskums nav izņēmums, bet norma - senās dievības nodarbojas galvenokārt ar „tempšanu” un cita veida uzdzīvi, latvju Dieviņš nekādi nevar sadalīt funkcijas ar ebreju Jahvi (Jāvi), Laimdota, Māra, Bārenīte un vispār visas sieviešu kārtas būtnes agrāk vai vēlāk nokļūst Kurbadam līdzās horizontālā stāvoklī, sakrālie sižeti nonivelēti līdz balagāna līmenim (Lāčplēsis un Melnais Bruņinieks „valsts svētkos (..) ik gadus gāžas no klints Daugavā. Lai uzturētu sevi attiecīgā formā, abi pavadīja neskaitāmas stundas vingrojamā zālē laužoties”), utt. Autors apvieno literāra darba pasauli kā iluzoru realitātes izjūtu ar ārpusteksta pasauli, nemitīgi pārbīdot šo pasauļu robežas - lasītājs pamīšus pārvietojas gan stāstījuma „iekšpusē”, sekojot līdzi sižeta pavērsieniem, gan „ārpusē”, uzjautrinoties par kariķētajām mītu un pasaku likumībām un citām pazīstamām parādībām - kultūrvidi, reliģiju, nostalģiju pēc pirmās brīvvalsts, pilsoniskās sabiedrības ģimeniskajiem ideāliem, sociālismu, utt.

Tomēr folkloras pasaulē, kas pati sevi apzinās tādu esam, valda strikts reglaments, ko kontrolē gan bargais Cenzors, gan Gramatiķis (Endzelīns), gan Krišiņš Bārdainais (Krišjānis Barons), nesaudzīgi diktējot noteikumus, kā tai folklorai būs izskatīties, uzvesties un pastāvēt, citādi - vēstures mēslainē iekšā: „Redaktoru un valodnieku varas robežas (..) šķita sedzam gandrīz visas dzīves izdarības.” Bārenītei jāprec princis, grib viņa to vai nē, velnam ceturtdienās jārij mušas, vienalga, garšo vai ne pārāk. Un tāpēc - ne ar jodiem, ne Melno, ne citiem mītu mošķiem, bet tieši ar cenzoru, ar šo kanoniski sterilo apziņu par latvisko ideālu neaizskaramību cīņā dodas gan Kurbads, gan viņa autors, un abi kopīgi viņi izprovocē svēta sašutuma vilni laikabiedru apziņā: „Nu, kā tā drīkst!” Kurbads - plencis? Kurbads - meitu ģēģeris? Krišjānis Barons - vecs pedants? Šausmas! Zaimošana! Tomēr Kurbads duetā ar autoru spoži pierāda, ka ne tikai drīkst, bet arī vajag, citādi svētais kultūras mantojums riskē pārklāties ar pelējumu un kļūt par pieminekli, no kā reizi gadā noslauka putekļus, pat neatceroties, kam tas veltīts. No šāda likteņa romāns cenšas pasargāt tautas teiksmu un pasaku materiālu, apšaubot tā sakralitāti, ironizējot par tradicionālām situācijām un tēliem, salaužot, izgrozot un veidojot mītu jaunās, pārsteidzošās, jā, arī šokējošās formās - ar visu to tiecoties pasargāt literatūras un kultūras vēstures kanoniskos tēlus, jo labāk atgādināt par to esamību ironiskos pārspīlējumos, nekā neatgādināt nemaz.

Zemā un augstā līmeņa robežas palīdz nojaukt arī varoņu cēlo darbību atstāstījums sarunvalodā, izmantojot ikdienišķu un pat nenormatīvu leksiku, tā graujot iesīkstējušo pietāti pret arhaisku un svinīgu stilu. Var just, ka autora valodnieciskais profesionālisms (Valdis Zeps latviešu filoloģijas vēsturē iegājis pirmkārt kā izcils valodnieks) šai darbā beidzot palaists no saites, un nu lēkā un spriņģo, veselām šaltīm izverdot apsmieklu par tiklab pārkrievotu un pārangliskotu leksiku, kā pārspīlētu patiesā (lasi: sterilā) latviskuma glabāšanu valodā, kas bijusi īpaši aktuāla parādība tieši trimdā. Epizodes ar Vecā Gramatiķa piedalīšanos un viņa izstrādātā fantastiskā atvasinājumu un etimoloģijas zinātne vien ir atsevišķa pārskata vērta - piemēram, vai zinājāt, ka Sinaja kalna nosaukums no latviešu Jāņa vārda cēlies „tais laikos, kad latvieši vēl vidējos Austrumos starp Babiloniju, Matrimoniju, Mezopotāmiju un Megalomāniju dzīvoja, Sinaja kalnā Jāņus svinēja”, jo ebreju rakstība tak no otra gala lasāma?

Jāņa Turbada romāna attiecību pret tā folkloras avotiem iespējams definēt kā stāstījumu sakrālā un profānā līmeņa pretnostatījumu, tēzi un antitēzi, taču romāna pašironizējošās funkcijas neaprobežojas tikai ar mīta dekonstrukciju, jo caur parodiju lasītājam dota iespēja iepazīt arī parodēto. Tieši tāpēc romāna galvenā mērķauditorija ir izglītots lasītājs, spējīgs novērtēt dekonstrukciju, kas nav iespējams bez klasisko folkloras un literatūras tekstu un daudzu citu kultūras parādību pārzināšanas. Mitoloģiskajā pasaules skatījumā karnevāla laikam ar tā hierarhijas inversiju un normu zudumu ir pasaules pārradīšanas loma, jo groteska uzsver pasaules sākotnes (mītiskā) laika citādību, brīvību no loģikas. Arī „Ķēves dēls Kurbads” piedāvā tradīcijas, īpaši nacionālās tradīcijas sagraušanu, vienlaikus palīdzot tai atdzimt no jauna. Tātad var teikt, ka Turbada romāns, viņa paša vārdiem runājot - „eta ņe paļaidņiba, eta - Ļiktens”.

Tēmas

Bārbala Simsone

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!