Par grāmatām
11.09.2019

Kuram tad mūsdienās nav pūžņojošu dvēseles brūču

Komentē
3
Saglabā

Par Sabīnes Košeļevas stāstu krājumu "Vientulības ministrija" ("Zvaigzne ABC", 2019)

Pasaule ir salta, rupja un grēkus neatlaiž, mēs visi tajā sitamies kā saulē kveldēti teļi (skat. 29. un 41. lpp.), kāpjot viens otram uz galvas, kaut patiesībā gribam tikai tuvību, kas šajā neceļos gājušajā sabiedrībā pakāpeniski izsīkst. Mazliet pārspīlējot, bet īstenībā ne pārāk, pēc tik viendimensionālas programmas šķiet tapināta lielākā daļa no desmit stāstiem, kas iekļauti Sabīnes Košeļevas otrajā grāmatā pieaugušajiem – krājumā "Vientulības ministrija".

Grāmatas varoņi atšķiras no stāsta uz stāstu, taču tos vieno tāda vai cita veida antagonisms – pret sabiedrību, pret partneri, pašam pret sevi –, un tas būtu normāls sākumpunkts, ja vien kategoriskie nošķīrumi ar laiku kļūtu niansētāki, komplicētāki. Tomēr stāstos tie biežāk vai nu nostiprinās, vai arī ar radikālu žestu izzūd pavisam. Piemēram, grāmatas pēdējā stāstā (šeit un turpmāk – "Vientulības ministrijas" "maitekļi" jeb spoileri) norisinās burtiska robežšķirtnes sašķīšana "sīkās drumslās" (110. lpp.), neizskaidrojamā kārtā eksplodējot spoguļstiklam, kas nošķir kādu fokusgrupu un vientulības ministri, kas to vēro.

Daļa varoņu savu dzīvi uztver kā apgrūtinājumu un visu izjūt "spilgtāk un niansētāk nekā pārējie" (103. lpp.), un šāds uzstādījums, lai arī izmanto klišejiskus tipāžus, ir pateicīgs, lai lasītājiem sniegtu trāpīgus novērojumus. Un Košeļeva, šķiet, ir laba vērotāja – par to varētu liecināt gadījumi, kuros varoņu darbību apraksti netieši, bet nepārprotami atklāj iekšējos procesus –, taču diemžēl veiksmīgās vietas regulāri nomāc pārlieku pļāpīgā moralizēšana un pirksta kratīšana par postmodernās sabiedrības kaitēm.

Visasāk tas atklājas trešajā stāstā, alegoriskajā "Mazo cilvēku zemē" (29. lpp.), kas kritizē konservatīvu pasaules uzskatu, primitīvi pretnostatot "mazos" un "lielos" cilvēkus, un secina, ka arī "lielie" cilvēki cieš no saviem "personīgajiem mūriem". Saprotams, ka grāmatas koncepcija balstās vēlmē izzināt vientulības dažādās šķautnes mūsdienās, un to ir diezgan grūti veikt, nepieminot, piemēram, digitālās vides ietekmi uz saziņu, mārketinga "ētiku" vai citus šobrīd aktuālus jautājumus, bet stāstu krājumā uz šiem jautājumiem norādīts tik tieši, ka vietām tekstam rodas vīzdegunīga pārākuma pieskaņa: "Tik populārie sabiedrībā un publiskajā telpā skanošie lozungi "Skaldi un valdi!", "Jo vairāk, jo labāk!" un "Augstāk, tālāk, stiprāk!" kā autoimūna saslimšana saēd cilvēkus no iekšpuses, liekot viņiem uzbrukt pašiem sev." (104. lpp.)

Paralēli tiešiem komentāriem par mūsdienu vientulību grāmatā pavīd arī aizmetņi asprātīgākiem paņēmieniem, lai gan tie ne vienmēr tiek izvērsti. Piemēram, grāmatas centra stāstā "Matracis" saskatāms kāds potenciāli aizraujošs antiutopijas pavediens. Proti, tajā izskan aicinājums "aizmirst par Facebook, Twitter, WhatsApp, Instagram, Snapchat, mesendžeri un visām pārējām [..] uzmanības piesaistīšanas vai novēršanas opcijām" (55. lpp.), tomēr šo aicinājumu pauž personāžs no televīzijas ekrāna – klasiska "uzmanības piesaistīšanas vai novēršanas" simbola. Šis paradokss liek gaidīt, ka stāsts netiešā veidā atainos, piemēram, to, cik viegli izklaides industrija sevī integrē izklaides industrijas kritiku vai ko tamlīdzīgu. Taču par raidījuma formātu drīz vien tiek aizmirsts, un priekšplānā izvirzās viešņas Austras dzīvesstāsts. Tiesa, "Matracis" ir viens no valodiski visprecīzāk ieturētajiem stāstiem grāmatā – tas pārsvarā ir vecākās paaudzes pārstāves Austras monologs, kas imitē dabisku runas manieri. Tomēr vienlaikus neatbildēts paliek jautājums: vai tiešām ir būtiski, ka to visu ierāmē televīzijas raidījums?

Var jau būt, ka tas tā arī jāuztver – brutālais kapitālisms un patērētājsabiedrība ir tikai fons, par ko varam vien pašausmināties, bet ne mainīt, tāpēc jāfokusējas uz "īsto un svarīgo", proti, sūro un grūto mīlestību, jo – "būsim godīgi – kuram tad mūsdienās nav pūžņojošu dvēseles brūču?" (45. lpp.) Taču, ja tā, tad kāpēc vispār pieminēt televīziju, “Tviteri", “Feisbuku" u. tml., kāpēc nevar vienkārši rakstīt Austras dzīvesstāstu?

Valodas stilam Košeļeva pievērš īpašu uzmanību, autorei raksturīga dažādu sarunvalodas izteicienu kombinēšana un savādošana, piemēram: "Mazs sūda cinītis konkrēti un neatgriezeniski sačakarē pilnīgi visu, atstājot tevi vienu pašu ar pliku pakaļu raudam pie sasistas siles." (86. lpp.) Rakstnieces operēšana ar dažādu valodas slāņu leksiku grāmatā daudzviet strādā, lai paspilgtinātu varoņu raksturus, tomēr viņas rakstība var radīt arī nevēlamu mulsumu – sevišķi reizēs, kad netop skaidrs, vai īpatno vārdu izvēli diktē varonis vai tomēr – vēstītājs.

Gandrīz visi stāsti grāmatā rakstīti trešajā personā, caur kuru bieži spoguļotas galveno tēlu domas: "Marguss zina, ka Laini ir pilna galva ar putniem, bet viņas putni ir pieklājīgākie radījumi, kādus viņam līdz šim nācies sastapt, tāpēc Marguss labprāt tos paturētu." (91. lpp.) Taču ir vietas, kurās pat viena teikuma ietvaros notiek pārslēgšanās no it kā neitrālās vēstītāja pozīcijas uz varoņa pozīciju, radot lieku apjukumu. Piemēram, teikumā: "Kofeīns bija ticis līdz smadzenēm, Marguss vairs netaisījās paciest Laini eksistenciālo vāvuļošanu, atklausījies jau šitās muļķības savulaik līdz nelabai dūšai." (91. lpp.) Laikam jau daļa par kofeīnu ir no varoņa neatkarīgs apraksts, savukārt tālākais – varoņa iekšējā runa, taču to nav iespējams noprast uzreiz, jo pirmajā lasījumā rodas iespaids, ka vēstītājs – nevis Marguss – ir "atklausījies" Laini. Protams, vēstītāji viena stāsta ietvaros var būt daudzi, dažādi un noslēpumaini, un iespējams, ka "Vientulības ministrijā" konstruētie pārlēcieni ir apzināts dažādu skatpunktu sapludinājums, bet man tie biežāk skan pēc stila nekonsekvences.

Par spīti šiem iebildumiem, uzskatu, ka jāslavē Košeļevas tiecība rakstīt par tādām tēmām kā slimība, izvarošana, psihoterapija un attiecības ar (ne savu) bērnu. Piemēram, stāstā "Skārleta + Oļegs = LOVE" sniegts precīzs depresīvo traucējumu apraksts, kas netiek ne romantizēts, ne kā citādi pārspīlēts, ne arī laimīgi atrisināts. Tā vietā notiek tuvināšanās Košeļevai, šķiet, svarīgajam patiesīgumam.

Veiksmīga šķiet arī grāmatas kompozīcija – tajā sakārtoti deviņi savstarpēji nesaistīti stāsti, kas daļēji savilkti kopā desmitajā titulstāstā. Tur lasām par valsts iestādi, kas pulcējusi daļu no iepriekšējo stāstu tēliem. Lai arī galvenā varone, vientulības ministre, vienmēr vēlējusies palīdzēt vientuļiem cilvēkiem, viņa attopas birokratizētā institūcijā, kas vairāk atsvešina, nekā satuvina. Vismaz līdz brīdim, kad notiek maģiskā starpsienas plaisāšana un ministre pirmo reizi mūžā sajūt, "ka atrodas ar pārējiem vienā laikā un telpā" (111. lpp.). Jau minēts, ka simboliski šis pavērsiens rādās gauži pliekans, bet kompozicionāli tas sekmīgi sniedz grāmatas tēmām un motīviem atrisinājumu, atgādinot, ka cerība pastāv.

Ivars Šteinbergs

Ivars Šteinbergs (1991) ir dzejnieks un atdzejotājs, publicējas kopš 2012. gada. Strādājis kultūras žurnālistikā, vadījis literatūras raidījumu “Bron–Hīts” radio “NABA”. 2018. gadā Ņujorkas štata univ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!