Domājot par kultūru, sākumā, protams, jāiezīmē robežas. Un tādos brīžos mani vajā savulaik Riharda Kūļa kultūras vēstures lekcijās vietā un nevietā paustā atziņa, ka kultūra ir cilvēka radītu lietu kaudze. Ļaujiet man mazliet paspēlēties ar to kaudzi! Tātad kaudze. Tas nozīmē kaut ko tādu, ko cilvēks noliek blakus, un tātad tas nav dienišķais kumoss, kas mutē, un pelēkais mētelis, kas mugurā. Varētu arī iztikt. Tomēr plaši izplatīts ir arī skatījums, ka tieši kultūra – vajadzība to radīt un patērēt – var tikt vērtēta kā cilvēku atšķirošā pazīme visu zīdītāju pulkā.
Loģiski, ka kultūra partiju programmās visbiežāk nav prioritāte. Izņēmums ir Nacionālā apvienība, kurai, saprotams, kultūra ir tēma, par ko runāt. Partijas ministres darbu var drīzāk vērtēt kā veiksmīgu. Arī partijas, ja tā var formulēt, ideoloģijā labi iederas akcents uz nacionālo kultūru. Viss sakrīt! Bet tas nenozīmē, ka citas partijas ir mazāk kulturālas. Vērojot dažādās debates par kultūras jautājumiem, protams, nevar nepamanīt, ka Dace Melbārde uz visu fona izskatās ļoti labi, taču es ceru: nepienāks laiki, kad mēs savus līderus izvēlēsimies pēc kritērija – viņš māk lasīt!
Tomēr iedziļinoties piedāvājumā – gan partiju 4000 zīmju programmās, gan atsevišķām partijām arī izvērstākos tekstos, gan arī dažāda formāta kultūras diskusijās – , jāsecina, ka kopumā piedāvājums ir vienveidīgs. Cita pieeja ir partijai "Progresīvie", kurai gan nav bijušas tik plašas iespējas savas idejas skaidrot diskusijās, kuru dalībnieku izvēles kritērijs ir partiju popularitātes reitingi. "Progresīvie" gan spēlējas ar sarežģītu valodu, tāpēc kultūras cilvēki, lasot viņu tekstus, viens otram pārprasa – diez kas ir, piemēram, tās fluīdās formas? Tādēļ var gadīties, ka cilvēki partijas plānus saprot dažādi. Kopumā, šķiet, partija vēlas vairāk publiskā finansējuma dot pašai kultūrai, ne institūcijām. Tātad kultūru tikpat labi var piedāvāt arī nevalstiskais sektors. Pozitīvi, ka partija kā atsevišķu tēmu, par ko runāt, savā programmā izceļ mediju politiku. Jāatgādina, ka arī mediju politika ir joma, par ko atbildīga Kultūras ministrija. Tiesa, līdzīgi kā kultūra partiju programmās, arī mediji KM saturā ir vāji saredzami. Mediju politikas lauciņā gan mazāk pamanīta ir "Latvijas Krievu savienība" (LKS), kam mediji ir teju vienīgā tēma, kas skar Kultūras ministrijas rūpju loku. Var teikt, ka partija piedāvā svaigu skatījumu. Pat pārāk. Likvidēt NEPLP un privatizēt sabiedriskos medijus – aicina LKS.
Ja pievēršas partijām, kuru reitingi uzrāda iespējas iekļūt Saeimā, tad diskusijās tomēr tiek demonstrēta izpratne – kultūra ir jāatbalsta, kultūras mantojums ir jāsaglabā un kultūra ir būtiska nacionālās identitātes sastāvdaļa. Citādi tas ir partijas "KPV LV" gadījumā. Partija paziņojusi, ka tās sapņu Ministru kabinetā būšot 6 ministrijas un Kultūras ministrijas funkcijas pārņemšot Sociālo lietu ministrija. Atsevišķa ministrija kultūrai, protams, nav nekāda panaceja. Pilnīgi iespējams, ka šī joma attīstītos arī bez ministrijas. Bet tad ir nepieciešama izpratne. Ja nelasa, kā to lepni kultūrdebatēs paziņoja "KPV LV" pārstāvis Andris Kivičs, atbildot uz kultūras ministres aicinājumu izlasīt 18 lapu garās Mediju politikas pamatnostādnes, tad pie sapratnes tikt grūti. Partija, protams, pauž dažādas vienu par otru šokējošākas atziņas, un mēs – kultūras ļaudis – tad pasmejamies. Taču jāatceras, ka pēc 6. oktobra visticamāk "KPV LV" būs Saeimā un kā ierēdņiem, tā dažādu nozaru ekspertiem būs jānāk uz Saeimu un jāskaidro jautājumi, pie kuriem strādāts varbūt vairākus mēnešus, dažkārt gadus. Jāskaidro cilvēkiem, kas negrib lasīt un iedziļināties. Lūk, Jums būs kultūru sadursme!
Protams, varētu kādu laiku spriedelēt par to, cik kurai partijai nozīmīga ir tieši tradicionālā kultūra un kādu ideoloģiju caur kultūru gribētu atbalstīt politiķi, bet tas būtu pārāk abstrakti. Nevarētu teikt, ka netiek atbalstīta laikmetīgā māksla, kaut NA programmā "tradicionālā kultūra" ir viens no mīļākajiem vārdiem. Diskusijas par kultūrpolitiku, lai cik žēl būtu lasītnepratējiem, visbiežāk ir par ēkām un naudu, ne kultūru. Diez vai mēs tomēr gribētu, ja politiskos forumos sāktu apspriest kultūras saturu. Dažreiz gan, protams, var manīt, ka kāds skaļi nopūšas: "Atkal tie geji! Vai tad viņi ir jāatbalsta par valsts naudu?" – tomēr, tā kā šāda vaidēšana notiek čukstus, tas nozīmē, ka pavisam nopietni par to runāt būtu nepieklājīgi.
Kas ir atšķirīgie redzējumi partiju visnotaļ līdzīgajos ieskatos par kultūru? Piemēram, Jaunā konservatīvā partija (JKP) paziņojusi, ka saistīt VKKF finansējumu ar iekasēto akcīzes nodokli būtu neētiski. Partija piedāvājot sasaistīt VKKF finansējumu ar iekšzemes kopproduktu, novirzot kultūrai 0,066 % no IKP. Partija aprēķinājusi, ka tā kultūras atbalstam tiktu novirzīts divreiz vairāk naudas. VKKF vadītājs Vērpe šādu ideju kritizē, sakot: ja šie it kā sliktie nodokļi par dzeršanu, pīpēšanu un azartspēlēm tiek iekasēti, tad tie arī kaut kā jātērē. Kura tad būšot tā joma, kurā tērēt slikto naudu būtu labi? Iespējams, par to var diskutēt, tomēr negribētos, lai tāpēc apstātos pēc 8 gadu marinēšanas beidzot kustībā esošie grozījumi Valsts kultūrkapitāla fonda likumā.
Vēl atsevišķi izceļama būtu Latvijas Reģionu apvienības (LRA) un "Jaunās Vienotības" (JV) ideja ļaut iedzīvotājiem daļu no nomaksātā IIN novirzīt sabiedriskajam labumam – ziedot sabiedriskā labuma statusu ieguvušām NVO. LRA gadījumā tie būtu 2 % no nomaksātā IIN, "Jaunās Vienotības" – 1 %. Jāpiebilst arī, ka JV kā deputātu iniciatīvu jau iesniegusi Saeimā attiecīgus grozījumus likumā par Iedzīvotāju ienākumu nodokli. Šādas izmaiņas, visticamāk, nemazina tās galvassāpes, ko NVO sektoram radījušas nodokļu reformas rezultātā veiktās pārmaiņas, kas uzņēmumus mazāk motivē ziedot nevalstiskajam sektoram, tomēr tas ir būtisks solis pilsoniskās apziņas celšanā.
Kopumā, protams, nepārsteidz, ka kultūra nav politisko partiju prioritāte. Vai tas ir slikti? Nereti, esot līdzās dažādiem kultūras darbiniekiem, dzirdu, ka jā – kultūra neesot prioritāte – žēl, žēl… Tomēr, lai palielinātos kultūras patēriņš, cilvēkam ir jājūtas droši. Kultūras pieejamība nav tikai jautājums par to, kā kultūras institūcijas strādā. Vai skolai ir nauda benzīnam, lai aizbrauktu uz "Skolas somas" pasākumiem? Vai vecākiem paliek iespējas iegādāties tiešām brīnišķīgos bērnu literatūras tulkojumus un oriģināldarbus, ja ir vēl jāsamaksā par vietu privātajā dārziņā?
Kas sagaida kultūru turpmāk? Ja vien pie varas nenāks tie, kas nelasa, jauni ceļi diez vai pavērsies. Lai gan uz debatēm par kultūru partijas kaut ko atsūta (te gan jāpiezīmē, ka, piemēram, ZZS pārstāvis Ojārs Spārītis uz kultūras nozares organizētajām debatēm gan neieradās, nepaskaidrojot iemeslu), nav dzirdēts, ka vēl kāds bez Nacionālās apvienības tik tiešām gribētu uzņemties atbildību par Kultūras ministriju. Ir pozitīvi, ka, izņemot "KPV LV", daudzmaz visi spēki, kuriem ir iespējas tapt ievēlētiem Saeimā, vārdos demonstrē izpratni par kultūru. Tomēr kas notiktu ar kultūru, ja valsts budžeta iespējas samazinātos? Kas būtu tās vajadzības, kuras valsts, samazinoties ieņēmumiem, finansētu mazākā apmērā? Tas ir jautājums, ko vēl līdz vēlēšanām vajadzētu noskaidrot.
1