Kur pazuda ķieģeļolas?

Jānis Baltvilks bērnu literatūrā ievērojams gan ar dzeju, gan stāstiem par dabu. Taču šajā grāmatā ietverti pavisam īpaša žanra darbi – pekstiņstāsti, ko Baltvilks 2001. – 2003. gadā rakstījis žurnālam Zīlīte. Krājumu sastādījis Māris Rungulis.

Šajā  asprātīgajā grāmatā radīta neticami ticama dabas pasaule, spēlējoties gan ar "zinātniskiem' dabas aprakstiem un sacerot jaunas sugas (kaķuzirņi, kurmjukārkli, gružrupuči, kāpostbutes, vilkozoli u.c.), gan ar viltīgi pārveidotu padomu nopietnību (kā audzēt konfektes vai naudu), gan ar valodu, kurā tiek atklāti jauni ģeogrāfiski objekti un veidojas Latvijas salu arhipelāgs.

Sevi Jānis Baltvilks grāmatā dēvē par Baltzīļvilku. Visām viņa atklātajām  sugām, gatavojot pekstiņstāstus izdošanai, atrasti arī atbilstoši latīņu nosaukumi: piemēram, zakaķis (Felepus) – ir dzīvnieks ar garām ausīm, kāpj kokos un ņaud, maijvaržvabole (Melolontha ranae) maija vakaros dūkdama lido pa gaisu, ielec dīķī un kurkst, bet ežgata (Ericius pica) tipina izslietām adatām, pukšķina, ielaižas ceriņkrūmā un liek vaļā žadzināt.

Jāņa Baltvilka neticamos atklājumus un novērojumus māksliniece Anita Paegle attēlojusi koši sarkanā grāmatā, lai visi šīs retās sugas pazītu un saudzētu.

KURMJUKĀRKLI

Šie radījumi dzīvo pļavās un ganībās gar purvu malām. Jaunie kurmjukārli pārvietojas zem zemes – pa kurmju alām. Tāpēc ļoti negaidīti var parādīties kurā katrā vietā. Ja viņi apstājas un paspēj ieaugt, tad atpakaļ alā vairs nelien. Vienīgi viņu pēcnācēji – mazie kurmjkārklēni – nokrīt no zariem zemē un veikli uzmeklē kādas kurmju alas, pa kurām tad dodas tālāk pasaulē.

Uzmanīgs lasītājs varbūt būs pamanījis, ka kurmjukārli te pirmajā teikumā ir nodēvēti par radījumiem. Ne augi, ne dzīvnieki, bet radījumi. Kāpēc tā?

Tāpēc, ka zinātnieki joprojām nav noskaidrojuši, kas šie kurmjkārkli īsti ir. Vieni uzskata, ka tie ir augi, citi, ka dzīvnieki. Lai nepārsteigtos un nesarakstītu aplamības, pagaidām paliksim pie apzīmējuma: radījumi. Kurmjukārkli ir vēl pietiekami neizpētīti radījumi.

MIGLASZAĶI

Ar parastajiem zaķiem šiem dzīvniekiem nav nekā kopēja. Par zaķiem tie nosaukti tikai tāpēc, ka lēkā vienīgi tad, kad zemi sedz bieza migla. Skaidrā laikā miglas zaķi tup nekustīgi. 

Ļoti dīvains ir miglaszaķu izskats. Turklāt tas var mainīties. Kad miglaszaķis tup nekustīgi, tātad skaidrā laikā, viņš atgādina sīku kadiķīti vai mežrožu krūmu, bet dažreiz arī zirgskābeni vai rabarberu, vai kaut ko citu.

Ilgu laiku tika pat uzskatīts, ka visas runas par miglaszaķiem ir tikai pasakas. Tomēr pagājušajā vasarā kādam dabaspētniekam izdevās vienā miglainā rītā ar tīkliem saķert divus lēkājošus miglaszaķus. Tīkli bija izvilki starp krūmiem, mežmalas pļaviņā. Viens no sagūstītajiem miglaszaķiem izskatījās pēc apaļa kadiķīša, otrs bija līdzīgs buntītē sasietam vīgriežu kušķim.

KUR PAZUDA ĶIEĢEĻOLAS?

"Onkuls Kunkuls krīt no galda, neviens dakters nevar glābt." Visiem zināma mīkla, vai ne? Un atminējums arī visiem zināms. Protams, ola!

Kāpēc ola krīt no galda? Tāpēc, ka ripo. Kāpēc ripo? Tāpēc, ka ir apaļa.

Vai mūsu dzīve nebūtu daudz patīkamāka, ja olas būtu kantainas, taisnām malām? Tās būtu daudz ērtāk pārvadājamas – aizņemtu mazāk vietas kastēs. Tāpat būtu ērtāk sakrāmējamas ledusskapī. Bet galvenais – neripotu nost no galda.

Es te rakstu "ja būtu". Pats labi zinādams, ka pasaulē tādas olas ir! Kāpēc tad rakstu "ja būtu"? Tāpēc, ka bija un izbija.

Pagājušajā gadā droši vien daudziem no jums laimējās tā saucamās ķieģeļolas nopirkt vai vismaz apskatīt arī Latvijas lielveikalos. Tādas sarkanbrūnas, plakanas, pēc izskata līdzīgas maziem ķieģelīšiem, tikai ar noapaļotām šķautnēm. Labas olas bija. Bet nu vairs nav. Kur palika?

Skauģi noskauda. Pareizāk sakot, - konkurenti. Uzklausiet, kā tas notika!

Pasaule ir dažādu brīnumu pilna. Tas katram zināms. Normāli cilvēki par tiem pabrīnās, pabrīnās un pierod. Bet tad uzrodas zinātnieki, kuri grib visu izskaidrot. Taču ne vienmēr viņiem tas izdodas. Tomēr atzīt savu neveiksmi neviens negrib. Vismazāk to spējīgi izdarīt zinātnieki. Tad viņi izdomā visādus, jāteic, pekstiņus. Tieši tā izdarījās ķieģeļolu pētnieki.

Līdzko mazā salu valsts Labummala uzsāka ķieģeļolu eksportu uz Eiropu un Ameriku, palmu birzīm apaugušajās salās ieradās zinātniskā ekspedīcija.

Zinātnieki skatās: staigā pa salu vistas. Vistas kā vistas. Nu, varbūt tādas drusku druknākas. Bet dēj tā saucamās ķieģeļolas. Kā to izskaidrot? Zinātniekiem nav ne jausmas. Un tad šie atcerējās tādu muļķīgu saukli – "Es esmu tas, ko es ēdu." (Dažos rakstos bija lasāms – "Es esmu tāds, kādu es ēdu.")

Redziet, vistām, tāpat kā citiem putniem, nav zobu. Lai kuņģis barību varētu samalt, vistām ir pa brīdim jāieknābā mazi akmentiņi. Tad nu zinātnieki savos rakstos apgalvoja, ka Labummalā neesot neviena paša akmentiņa. Visur tikai smiltis. Tādēļ labummalieši vistas ik pa brīdim uzcienājot ar ķieģeļa drumslām. Un vistas dējot ķieģeļveidīgas olas. Viss skaidrs. Zinātniekiem un viņu priekšniecībai.

Es gan ne visai tam ticu. Vai tad, piemēram, kāds, graužot burkānus, ir kļuvis burkānveidīgs? Vai, dzerot ķīseli, kļuvis ķīseļveidīgs?

Es varu ticēt vai neticēt, taču labummaliešu konkurenti, apaļo olu tirgotāji, ekspedīcijas tā saucamo atklājumu uzņēma ar sajūsmu. Viņi paziņoja visām avīzēm, radiostacijām un televīzijām, ka ķieģeļoļu ēšana cilvēkiem esot bīstama, jo pārvērtīšot tos ķieģeļos. Vai vismaz, ķieģeļveidīgos.

Pēc tāda brīdinājuma, saprotams, neviens vairs neripojošās olas negribēja pirkt, veikali no tām atteicās. Onkuls Kunkuls atkal netraucēti var ripot pa galdu. Un reizēm nokrist uz grīdas.

PIEDĀVĀ IZDEVNIECĪBA "LIELS UN MAZS"