Solvita Āboltiņa, bijusī Saeimas priekšsēdētāja un partijas "Vienotība" valdes priekšsēdētāja, skaidri un gaiši paziņojusi par savu atgriešanos diplomātiskajā dienestā vēl šā gada laikā. Tas, nozīmē, ka tiem daudzajiem, kas šajā kundzē saskatīja visu valdošo aprindu nebūšanu galveno cēloni, jau drīz būs iespēja ieraudzīt, kā izskatās "pasaule bez Āboltiņas". Protams, īsti principiālie Āboltiņas pretinieki gribētu vajāt Āboltiņu vēl tālāk, arī ārpus politikas robežām: pēc Luteram piedēvētā principa "dzīvs būdams, es biju tev posts, miris es kļūšu par tavu nāvi, pāvest". Taču neaizmirsīsim, ka lielākajai daļai šo ļaužu ir arī ļoti īsa atmiņa, un lielā nepatika pret Āboltiņu pazudīs kā pērnais sniegs, kad attiecīgie plašsaziņas līdzekļi piedāvās viņu uzmanībai kādu citu katarses objektu. Ar nepacietību gaidām.
Lai kā arī būtu, vienam cilvēkam būs izdevies pēc politikas atgriezties citā karjerā – varbūt mazāk publiskā un ar mazāku vērienu, toties arī cienījamā, normālā vidusšķiras profesijā. Un te, lūk, mans principiālais jautājums – cik daudziem tas izdodas? Cik daudzi politiķi pēc politiskās karjeras spēj atgriezties savā profesijā? Un ko iesāk tie politiķi, kas saprot, ka nekāda atpakaļceļa vairs nav? Normālos apstākļos politiķis, kā jebkurš cilvēks, plāno savu nākotni vismaz vidējā termiņā: pat tad, ja tev nav lielu parādsaistību un tavi bērni jau ir pieauguši, tu tomēr negribi zaudēt to mēreni pieklājīgo patēriņa standartu, kādu tev nodrošināja politiskais darbs. Protams, ir ļaudis, kuriem jau pirms ienākšanas politikā ir savs kapitāls un uzņēmumi, – viņi, protams, ir krietni brīvāki savā rīcībā. Taču lielākais vairums tomēr dzīvo no algas un piemaksām, reizēm vēl kaut kur drusku piepelnoties.
Protams, ir svarīgi, kādā profesijā tu grasies atgriezties. Visplašāk izplatītā profesija politiķu starpā ir juristi. Tiesa, juristi, kas ir ilgstoši strādājuši likumdošanas darbā, reizēm zaudē savu kvalifikāciju un diez vai visos gadījumos būtu efektīvi, teiksim, advokatūrā vai uzņēmumos. Tomēr šajā profesijā ir noteiktas kvalifikāciju pakāpes, un, ja tev šāda kvalifikācija ir bijusi, tad tu ar zināmu piepūli un pacietību to vari atjaunot – vismaz teorētiski. Tas pats attiecas arī uz ierēdņiem. Tai pašai Āboltiņai, strādājot Ārlietu ministrijas konsulārajā departamentā, ir iegūts zināms diplomātisks rangs, kuru apstrīdēt nevar pat pēc piecpadsmit gadiem politikā.
Grūtāk ir ārstiem. Slavenākais latviešu ārsts – politiķis Valdis Zatlers – pašsaprotamu iemeslu dēļ medicīnā atgriezties nevar un negrib. Taču virkne citu politikā devušos ārstu "piestrādā" slimnīcās, lai nezaudētu savu kvalifikāciju. Tas ir saprotami, tomēr ne vienmēr ļoti efektīvi, jo, ilgstoši strādādams uz astotdaļslodzi, tu šo kvalifikāciju zaudēsi šā vai tā. Turklāt ārstam ļoti svarīga ir reputācija, un ne katrs pacients gribēs iet ārstēties pie bijušā deputāta vai ministra. Lūk, tāda mums tā politiskā stigma.
Universitāšu mācībspēki arī bieži cenšas sēdēt uz diviem krēsliem: akadēmiskā un politiskā. No individuālo interešu viedokļa tas ir ļoti saprātīgi – nelikt visas olas vienā groziņā. Turklāt daļai tas izdodas tīri veiksmīgi. Cits jautājums, ka politikai tomēr vajadzētu būt pilnas slodzes darbam, tādēļ deputāts, kas skraida apkārt, lasīdams lekcijas, dara mūs mazliet bažīgus. Arī profesori, tāpat kā ārsti, politikā reizēm balansē uz interešu konflikta robežas: ja tu zini, ka tev tuvāko gadu laikā būs jāatgriežas savā slimnīcā/augstskolā, labāk tomēr nesabojāt attiecības ar vecajiem kolēģiem un nekāpt viņiem uz varžacīm, veicot sāpīgas reformas. Protams, izņēmuma kārtā gadās arī pozitīvi piemēri – piemēram, pašreizējais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis, kurš, starp citu, arī vēl nav pensionārs.
Taču pavisam bēdīgi ir visādiem "radošajiem" – māksliniekiem, žurnālistiem, visādu veidu "pilsoniskajiem aktīvistiem". Šajās jomās politiskā pagātne ir diezgan liela stigma. Ir grūti iedomāties, ka kāds no politikā pabijušajiem žurnālistiem varētu atgriezties profesijā. Te varbūt rets izņēmums ir Nikolajs Kabanovs, taču viņš faktiski bija žurnālists, arī būdams deputāts, un šobrīd arī nedzīvo tikai no žurnālistikas. Tas pats attiecas arī uz dažādiem NVO aktīvistiem: tava parādīšanās iepriekšējā darbības laukā sola nepatikšanas, jo tā stiprinās aizdomas par attiecīgās NVO politizāciju un diskvalificēs to iespējamo naudas devēju acīs. Par māksliniekiem runājot: mums, protams, Saeimā ir sēdējuši Imants Kalniņš un Raimonds Pauls, un viņu daiļradei un reputācijai tas ne kapeiku nav skādējis. Tomēr uzdosim sev jautājumu, kurš profesionāls teātris šodien gribētu nodarbināt Artusu Kaimiņu: nevis "haipa" dēļ, bet kā profesionālu aktieri? Īsi sakot, tieši šo profesiju profesiju pārstāvji ir visvairāk pakļauti riskam palikt bez darba pēc politiskās karjeras beigām.
Kāds varētu vaicāt – vai tas ir svarīgi? Ir gan. Grūtības atgriezties iepriekšējā darbības jomā būtiski ietekmē cilvēku uzvedību, atrodoties politiskā amatā. Tā ir slavenā "pārliecība par rītdienu", kuras trūkumu kapitālismā tik ļoti kritizēja komunisti. Protams, arī turpmāk mūsu politikā būs žurnālisti, mākslinieki, vēsturnieki un citu nozaru ļaudis. Taču mums kā vēlētājiem ir vērts saprast, kādas individuālās karjeras stratēģijas piekopj cilvēki, kurus mēs ievēlējam. Viens variants ir: darīt pilnīgi jebko, lai tevi no jauna ievēlētu, – jo bez mandāta tu esi čiks un nākamajā dienā pēc vēlēšanām būsi rindā Nodarbinātības valsts aģentūrā. Tu vari mainīt partijas, būt bez jebkādiem principiem, bradāt kājām savu tuvāko kolēģu reputāciju, dzīt prastu populismu un kurināt naidu – lai tikai tev nebūtu jāatgriežas "realitātes tuksnesī", kā teica filmā "Matrikss". Vai nu arī tu vari strādāt pie sava "rezerves aerodroma" veidošanas tajā laikā, kad esi amatā. Tu kā ministrs vai kādas Saeimas komisijas priekšsēdētājs "parūpēsies" par kādas nozares īpašajām interesēm – un tad, kad tevi nākamajās vēlēšanās nostrīpos uz saraksta lejasgalu, tev kā vecam draugam nozare palīdzēs ar kādu amatu, kā saka, sine cura. Šī stratēģija ir daudz elegantāka, taču tā arī prasa vairāk kompetences un sajēgas. Tev attiecīgajā amatā ir jābūt gana efektīvam, lai tevi būtu vērts atalgot. Protams, ka tieši šādu funkciju demokrātiskajā pasaulē pilda politiskās partijas – proti, tās savu resursu izstrādājušus partijas biedrus apgādā ar amatiem uzņēmumu padomēs un tamlīdzīgi. Pie mums tā, protams, daudziem šķistu ārprātīga korupcija. Taču paraugieties uz to, cik labi šī sistēma strādā Vācijā, lai kļūtu mazliet kritiskāki. Vienlaikus pie mums vidējais partijas mūžs ir ļoti īss, un var gadīties, ka partija par tevi neievēlēšanas gadījumā neparūpēsies gluži vienkārši tādēļ, ka arī partijas pašas vairs nebūs.
Īsi sakot, mēs kā īsteni ideālisti varam no sirds vēlēties, lai politiķi domātu tikai par sabiedrisko labumu un pie tautas uzticības zaudējuma vienkārši aizietu tuksnesī, lai tur pārtiktu no siseņiem, kā Jānis Kristītājs. Taču reālistiem varbūt ir vērts padomāt, ko iesākt ar tiem "nodzītajiem zirgiem", kuri pēc intensīva darba perioda vairs nav ievēlējami. Mēs varam izlikties šo problēmu neredzam – un tad mēs iegūsim baru ar izmisušiem cilvēkiem, kas rausīsies politiskos amatos ar visneķītrākajām metodēm un degradēs pašu procesu: tai skaitā, ar jauniem stārtapiem nemitīgi "klonējot" vecās partijas cerībā atbrīvoties no to sliktās reputācijas. Vai nu mēs arī dabūsim ļaudis, kas ikkatrā amatā strādās savam privātajam "pensiju fondam" cerībā, ka kāds no kādreiz aplaimotajiem palīdzēs pēc sagrāves vēlēšanās. Abi šie varianti nešķiet diez ko labi Latvijas attīstībai.
3