Kundzēns

Stāsts publicēts "Satori" grāmatžurnālā "Paģiras", bet zemāk to iespējams klausīties arī autora lasījumā:

Mani bērnībā sita reti. Var teikt, ka mani vispār nesi­ta. It īpaši ar zābaku. Konkrētāk — ar gumijas zābaku. Manējo gumi­jas zābaku. Ar zābaku, kuru es nēsāju. Ar zābaku, kas tik tikko bijis man kājās.

Manuprāt, cilvēku, kuriem kādreiz situši ar gumijas zābaku, ir maz. It īpaši tādu, kuriem ar gumijas zābaku situši pa seju. Man pa seju ar gumijas zābaku iesita vienu reizi. Tas nenozīmē, ka vienu reizi man iesita ar gumijas zābaku, bet vairākas reizes ar citiem apa­viem. Izņemot gumijas zābaku, mani neviens vairāk nekad ar apa­viem nav sitis. Kad dabūju ar zābaku pa seju, es mācījos trešajā klasē. Ja tā nebūtu mana seja, es teiktu, ka dabūju ar zābaku pa purnu. Bet, kad tu mācies trešajā klasē, purns tev vēl nav izveidojies — tev pagai­dām vēl ir seja. Nebija tā, ka ģērbtuvē kāds paķertu manu zābaku un sūtītu to lidojumā maršrutā roka–galva. Nē. Zābaku satvēra roka, un tad tā roka ar satverto zābaku iesita man — ar manu zābaku pa manu seju. Roka ar zābaku nepiederēja man. Tā bija skolotājas, manas kla­ses audzinātājas, roka. Tieši mana klases audzinātāja iesita man pa seju ar gumijas zābaku.

Bet kā var iesist pa seju ar zābaku? Skolotāja speciāli nevilka man zābaku nost no kājas, lai man ar to sistu. Manis sišanai viņai bija rokas. Ar roku sist ir ekonomiskāk, bet, iespējams, sāpīgāk tam, kas sit. Rokai sāp, zābakam nesāp. Zābaks bija jau novilkts. Mans draugs to vilka, vilka un beidzot novilka. Un tad šis novilktais zābaks tika izmantots, lai man, vienam no klases labākajiem skolniekiem, iesistu pa seju. Jāatzīst, ka klases audzinātājai nebija raksturīgi sist bērnus, vismaz ar zābakiem ne. Ar lineālu — cita lieta. Profilakses nolūkos kāds varēja ar to dabūt, bet ne es. Es dabūju ar zābaku.

Katrai lietai ir sākums. Ar zābaku sejā bija šādi. Vienā no stun­dām pie mums klasē sēdēja sieviete no rajona izglītības pārvaldes. Drūmajos padomju, bet brīnišķīgajos bērnības gados skolotāji no tādiem rajona izglītības pārvaldes pārstāvjiem baidījās un tos cienī­ja. Pārstāvji staigāja pa skolām un pārbaudīja, kā skolotāji māca un audzina savus skolēnus.

Mums beidzās stunda, kurā mūsu klases pēdējā solā sēdēja rajona izglītības pārvaldes pārstāve un vēroja visu, kas notiek klasē. Bija novembra sākums, un tuvojās Lielās Oktobra revolūcijas svēt­ki. Es nekādi nevarēju saprast šo paradoksu — revolūcija saucās par Oktobra revolūciju, bet svētki tika svinēti novembrī. Televīzijā citu pēc citas rādīja filmas par revolūciju un Ļeņinu. Tās bija melnbaltas, it īpaši melnbaltajā televizorā, un likās, ka mākslas filmas ir doku­mentāla hronika. Tās ne ar ko neatšķīrās no ziņu pārraidēm, un es nebūtu brīnījies, ja kādā reportāžā redzētu Ļeņinu, kas pie sevis mau­zolejā uzņem apmeklētājus. Beigu beigās sanāca tā, ka Ļeņins dzīvoja un Ļeņins dzīvo, neskatoties uz to, ka ir miris. Viņš ir augšāmcēlies, bet citādā manierē nekā Jēzus: Jēzus augšāmcēlās un Viņa kaps palika tukšs. Ļeņins augšāmcēlās, bet viņa ķermenis palika kapā.

Starpbrīdī mums vajadzēja pārģērbties sporta nodarbībai. Sākumskolas bērni to darīja savās klasēs. Mēs uzsākām pārģērbša­nās darbus, un tas nebija nekāds vienkāršais process. Rajona izglī­tības pārvaldes pārstāve runāja ar klases audzinātāju un virzījās uz durvju pusi. Es neatceros, kas viņai bija mugurā vai kājās, bet man kājās bija gumijas zābaki. Man šādu zābaku nēsāšana nebija obligā­ti saistīta ar lietu vai mitrumu. Man gumijas zābaki patika jau kopš bērnības. Vispirms tie bija zābaki un tikai tad — gumijas. Man pati­ka zābaki, jo man patika karavīri. Es gribēju būt karavīrs. Karavī­riem bija zābaki, man arī bija zābaki. Karavīriem bija kirzas zābaki un hromādas zābaki, man bija gumijas zābaki. Es iztēlojos, ka esmu karavīrs zābakos. Gumijas zābakus dažreiz ir grūti dabūt nost no kājas, it īpaši ja kājās ir vilnas zeķes. Tad ir nepieciešama drauga palīdzība. Tu kā zābaku īpašnieks ar vienu roku turies pie galda, ar otru pie krēsla, tev ir nepieciešama trešā roka, bet trešās rokas tev nav. Tavs draugs ar savām divām rokām sagrābj tavu zābaku un velk. Var sanākt tā, ka, velkot nost tavu zābaku, tavs draugs ar tavu kāju tavā zābakā un daļēji ar tevi pašu novirzās no sākotnē­jās jūsu atrašanās vietas. Un tad jūs kopā — draugs, gumijas zābaks, kāja un tu pats — nonāksiet kaut kur citur. Kaut kādā vietā, kurā jūs nebūtu vēlējušies būt, jums nebija nodoma tur būt, nebija plāna, bet tā sanāca. Vienkārši sanāca aizšķērsot ceļu rajona izglītības pārval­des pārstāvei, cilvēkam, kuru atsūtījusi valsts, lai pārbaudītu bērnu audzināšanas un mācīšanas procesu konkrēti šajā klasē un šajā lai­kā. Un tā šis valsts atsūtītais cilvēks gaidīja, kad viens slikti audzi­nāts bērns otram pilnīgi neaudzinātam bērnam novilks zābaku, tēlojot laikus, kad vieni cilvēki kalpoja citiem. Varbūt man gribas, lai tādi laiki atgriežas? Es negribēju, lai tādi laiki atgriežas. Es vispār neko negribēju, izņemot to, lai zābaks būtu nost no kājas. Zābaka novilkšana izvērsās par spēli, tas bija jautri, kāds tevi pilnīgi legāli kaut kur varēja vilkt aiz kājas. Bet jautri bija tikai mums ar draugu.

Laika ritums ir subjektīva lieta, un, iespējams, rajona izglītī­bas pārvaldes pārstāvei, kas mēģināja izkļūt pa durvīm no klases, tas vilkās bezgalīgi ilgi. Tik ilgi, ka skolotāja, kas stāvēja blakus, kļuva sarkana. Viņa bija līdzīga tējkannai ar svilpi, kas ar savu skaņu pada­ra zināmu ūdens uzvārīšanos un tvaiko, lai neuzsprāgtu. Tējkannas svilpiens bija līdzīgs trauksmes signālam. Sākumā tas bija kluss, bet tad skaņas amplitūda pieauga, un drīzumā no tās vairs nekur neva­rēja paslēpties. Tējkannā, proti — skolotājā, iekšā bija ļoti maz ūdens, bet mana zābaka novilkšanas procedūra uzkurināja zem tās milzīgu ugunskuru. Skolotāja vārījās un bija gatava izlaist tvaiku caur savu svilpi, kas viņas gadījumā bija mute.

Kad zābaks bija nost, ceļš bija atbrīvots un klases durvis atvē­rās. Durvju atvēršana izsauca caurvēju, kas no klases parāva rajona izglītības pārvaldes pārstāvi. Bet caurvējš neaizpūta skolotāju, kura pārvērtās par smagnēju lietus mākoni. Kad aiz rajona izglītības pār­valdes pārstāves aizvērās durvis, klasē sākās negaiss — taifūns, vārdā Valentīna. Taifūna epicentrā atradāmies mēs kopā ar draugu, es pašā centrā, bet draugs mazliet perifērijā. Sākumā skolotājai nebija vārdu, tikai skaņas, starp tām nevienas artikulētas — tā lamājas mēmie. Vārdi parādījās brīdi vēlāk, no tiem atceros tikai vienu verbālo spļāvienu: „Kundzēns tāds!“ Tad nograndēja kaut kas līdzīgs pērkonam un no taifūna, vārdā Valentīna, izlidoja zibens, kas iespēra man sejā. Gumi­jas zibens gumijas zābaka formā.

Es biju pārsteigts, nobijies, man bija kauns. Kauns par to, ka man klases priekšā iesita ar gumijas zābaku pa seju. Par to, ka man ir zābaki, par to, ka es esmu kundzēns, par to, ka aizšķērsoju ceļu rajona izglītības pārvaldes pārstāvei. Tagad rajona izglītības pārval­des pārstāve domās, ka mana klases audzinātāja ir nekam nederīga pedagoģe, — viņas klases bērni nav audzināti, ekspluatē viens otru, aizšķērso ceļu rajona izglītības pārvaldes pārstāvjiem. Ja es būtu rakstnieks, es varētu visus šos kauna rašanās iemeslus apkopot un sistematizēt, veidojot veselu sarakstu ar tiem. Manās acīs bija asaras, un sirdī pārliecība par to, ka zābaks manā sejā ir pelnīts sods.

Fizkultūras stundā man nekļuva labāk. Vainas apziņa un kauns nekur nepazuda. Starp mani — ar zābaku sisto kundzēnu — un pārē­jiem klases biedriem izveidojās neredzama siena. Viens ar zābaku sis­tais bērns un viņam pretī ar zābakiem nesistie bērni.

Fizkultūra beidzās, literatūra sākās. Literatūra sākās, mana dzīve beidzās. Mums vajadzēja lasīt stāstu ar nosaukumu „Kun­dzēns“. Tā nevarēja būt apstākļu sakritība. Tas bija skolotājas nodoms. Nodoms iemīdīt mani dubļos, nogremdēt kaunā. Stāsts bija daļa no Vladimira Uļjanova Ļeņina bērnības evaņģēlija adaptā­cijas bērniem.

Katram no mums pie krūts bija piesprausta maza zvaigznīte, pentagramma, tās sarkano staru vidū atradās skaista, eņģeļveidī­ga bērna, Volodjas Uļjanova, attēls. Viņš bija visgudrākais, visiejūtī­gākais, visstiprākais. Mūsu bērnības mazais Jēzus. Katru no mums sauca par oktobrēnu — skolēnu, kas gatavojas kļūt par pionieri, bet pionieris vienmēr ir gatavs. Pionieriem zvaigznīti uz krūtīm nomaina cits attēls — Ļeņina profils liesmās.

Trešajā klasē literatūras stunda saucās lasīšana, un tajā bērni skaļā balsī lasīja stāstus. Viens vai otrs, cits aiz cita, visi kopā. Daži lasīja pa zilbēm, citi tekoši. Mēs uzzinājām, ka Volodja rudenī sāka savas ģimnāzijas gaitas. Viņš mācījās izcili — viņš visu darīja izcili. Viņam patika viss: ģimnāzija, mācību priekšmeti, pat pievilkšanās pie stieņa. Viņam nepatika tikai daži cilvēki. Daži zēni stāstā. Man radās trauksmaina nojauta, ka šodien es būšu starp šiem zēniem, kas nepatīk Volodjam Uļjanovam. Un, lūk, kad Volodja gāja uz ģimnāzi­ju, viņam garām pabrauca lepna ekipāža. Kāds lasīja: „Tā pie-stā-ja pie ģim-nā-zi-jas ie-e-jas dur-vīm, un no tās iz-lī-da re-sn-s pui-ka Petj-ka.“ Ja tu proti lasīt, tavas acis skrien pa teikuma celiņu, ātri sasniedzot finišu, bet boksterētājs ar savu lasīšanu pa zilbēm parauj tevi atpakaļ, un tu atkal esi teikuma sākumā, teikuma startā.

„Ka-lp-s ar sir-mām ū-sām at-vē-ra ģim-nā-zi-jas dur-vis, Petj-ka ap-sē-dās krēs-lā.“ Un tad skolotāja aicināja lasīt mani. Es lasīju: „Vecais kalps notupās viņa priekšā un vilka nost no viņa kājām mīkstos zābaciņus.“ Skolotāja paskatījās uz mani. Viņas skatiens bija signāls, pēc kura uz mani sāka skatīties citi, visa klase. Viņas ska­tiens bija pirmais prožektors, kas tumšā naktī savā gaismas starā noķer ienaidnieka lidmašīnu. Un tad tam piebiedrojās citu prožek­toru gaismas stari, kas pirms tam slinki apsekoja tumšās debesis. Šo prožektoru gaismas staru skatienu krustojums saķēra mani, turēja un nelaida vaļā. Šodien arēnā ir puisis gumijas zābakos. Skatieties uz viņu! Es biju Petjka no stāsta, tas, kas iesēdās mīkstajā krēslā un kam no kājām vilka nost mīkstos gumijas zābaciņus. Es lasīju tālāk: „Petj­ka raustīja kāju un kaprīzā balsī teica: „Ātrāk! Ko tu tur čammājies?““

Es biju tas, kas raustīja kāju un pārmeta vecam vīram čammā­šanos. Kauna sajūta bija tāda, ka es tajā vai slīku nost. Gribējās raudāt, bet asaras netecēja, tās palika iekšā. Galva gribēja pārsprāgt, bez tās vienmēr ir vieglāk, bet nesprāga. Es skatījos grāmatā, burti lēkāja un kļuva nesalasāmi. Klases biedru skatienu šāvieni liedza pacelt galvu. Mainījās manas sejas krāsa. Cilvēki paliek sarkani, kad ilgi sēž pirtī, it kā pirtī visiem būtu kauns vienam no otra. Mana seja palika sarkana bez pirts. Es to nevarēju redzēt, bet es to jutu. Es jutu, ka kļuvu tikpat sarkans kā skolotāja, kas kopā ar rajona izglītības pārvaldes pārstāvi stāvēja pie novilktā zābaka aizsprostotā ceļa. Viņai bija kauns par mani tad, bet man bija kauns par sevi šobrīd. Man palika karsti, dega vaigi, piere kļuva mitra, sviedri bija silti, likās, ka tie iztvaiko un mana galva kūp. Es mēģināju ieelpot, bet gaiss kaut kur bija pazudis, vismaz viena no tā sastāvdaļām — skābeklis. Es noliecu galvu un skatījos grāmatā, jo skatīties apkārt nebija spēka. Dažas asaras beidzot tika līdz acīm. Volodjas Uļjanova attēls, kas ilustrēja stāstu, sašķobījās un izplūda. Man nevajadzēja lasīt tālāk, to turpināja darīt kāds cits. Kāds cits lasī­ja par to, ka Volodjam palika pretīgi no tā, ka liels puika piespiež vecu cilvēku sevi apkalpot. Bija skaidrs, ka Volodjam palika pretīgi arī no manis, kaut gan mans draugs, kas palīdzēja man novilkt zābaku, nebija nekāds vecs kalps ar sirmām ūsām, kuru es izrīkotu pēc savas iegribas. Viņš palīdzēja man brīvprātīgi, un mums abiem bija jautri. Bet iznā­ca tā, ka stāsts, skolotāja un mazais Ļeņins visu apgrieza kājām gaisā un es savu draugu padarīju par kalpu. Es viņu ekspluatēju, pazemoju, piespiedu vilkt man nost manus smirdīgos zābakus. Es kļuvu par eks­pluatatoru, bet ekspluatatori vienmēr dabū pa ģīmi, tāpat kā tas notika ar mani. Volodja pienāca man tuvāk, paskatījās uz mani un ar izsmiek­lu balsī teica: „Es palūgšu, lai mana māsa Maņjaša, kurai tik tikko pali­ka divi gadi, iemācītu tevi novilkt zābakus.“

„Kam, kam tu palūgsi?“ nesapratu es.

„Savai māsai, stulbenis tāds! Viņa prot zābakus novilkt, bet tu neproti. Vajadzētu tevi pārmācīt!“ teica Ļeņins, paķēra Petjkas zāba­ku un iesita man ar to pa seju. Bērni smējās gan par mani, gan par Petjku. Es un Petjka — mēs bijām viens veselums. Ļaunums saņēma pelnīto sodu.

Patiesībā Volodja Petjku ar zābaku nesita, nesita viņš arī mani. Stāstā notika kaut kas pavisam cits. Bet es biju pārliecināts, ka manā grāmatā ir stāsta cita versija un skolotāja iedevusi man īpašu grāma­tas eksemplāru, kurā Ļeņins sit bērnus ar zābakiem un citiem priekš­metiem. Un tad jau sanāk, ka skolotājai ir visas tiesības darīt to pašu, viņa tikai pildīja Ļeņina gribu.

Petjka stāstā nezināja, ko teikt pretī. Es ne tikai nezināju, ko teikt pretī, es nevarēju pat iedomāties, ka teiktu kaut ko pretī. Pretī kam? Ļeņinam? Skolotājai? Zābakam? Zābakiem runāt pretī ir grūti. Tu tiem vārdu, tie tev pa purnu. Mums nebija raksturīgi teikt kaut ko pretī Ļeņinam un skolotājiem.

Man bija kauns, Petjkam kauna nebija. Viņš jau nelasīja stās­tu par mani, es lasīju stāstu par viņu. Stāstu par viņu, kas pārvērtās stāstā par mani. Volodja stāstā saprata, kāpēc bērni Petjku iesauca par kundzēnu. Kundzēns, kundzēns — kunga dēls. Kundzēns tulkoju­mā no padomju mēles nozīmēja — neaudzināta, slinka sīkās vai vidē­jās buržuāzijas atvase, kas neko neprot darīt pati ar savām rokām, piespiež visus darbus savā vietā darīt citiem, pazemo citus, dzer kal­pu un darbaļaužu asinis. Un no tāda maza sūda var izaugt tikai tāds pats liels sūds. Sūdu evolūcija. Un es ar sava zābaka novilkšanu kļuvu par daļu no tās. Šodien tev no kājām velk nost zābaku, bet rītdien tu pārdosi dzimteni par košļeni un trim rubļiem.

Tālāk stāstā Petjka un citi kundzēni apsprieda, cik katram ir kalpu un kā viņi tos izrīko. Kundzēni prasīja Volodjam, cik tad kalpu ir viņam, un viņš atbildēja, ka viņam ir divi kalpi, kurus viņš dažādi izrīko, un nodemonstrēja kundzēniem savas stiprās rokas. Labo un kreiso. Strādnieku roku un zemnieku roku. Man arī bija divas rokas, bet ne tik spēcīgas, lai novilktu zābakus un neaizšķērsotu izeju no klases. Neviens tad vēl nezināja, ka pienāks brīdis un kalpi stieps Petjku un citus kundzēnus pie stabiem, laternām un kokiem, stipri­nās pie tiem striķus ar cilpām galā, un pēc brīža Petjka un citi kun­dzēni vicināsies ar kājām pa gaisu, kamēr nosmaks. Nevajag stāties pretī ne Volodjam Uļjanovam, ne rajona izglītības pārvaldes pārstā­vei, ne klases audzinātājai, ne klasei. Trešā ceļa nav, ir tikai iespēja karināt kādu vai karāties pašam.

Literatūras stundai pienāca gals, un arī manī kaut kam pienāca gals. Šos gumijas zābakus es vairs nevilku. Oficiālā versija bija tāda, ka man tie kļuvuši par maziem, bet patiesībā tie man vienkārši sāka riebties. Man nopirka jaunus zābakus. Mani neinteresēja to krāsa vai fasons, es gaidīju no zābakiem tikai vienu — iespēju tos novilkt bez citu cilvēku palīdzības.

Pēc skolas beigšanas kaut kādu iemeslu pēc neesmu vairs pir­cis vai nēsājis gumijas zābakus. Man bijuši slēpošanas zābaki, kirzas zābaki, dažāda veida armijas zābaki, tikai ne gumijas zābaki. Nesen nopirku sev gumijas zābakus. Kaut kas ir noticis.