Tātad 31. janvāra sēdē ar 72 balsīm "par", 9 "pret" un 2 "atturas" likumprojekts tika pieņemts otrajā lasījumā. Likumprojekts ir apjomīgs un dažādus ieroču aprites jautājumus skarošs, bet karstākā domu apmaiņa izraisījās par priekšlikumu turpmāk atļaut medībās izmantot medību ieroci fiziskām personām, kas sasniegušas 16 gadu vecumu (25. lpp.). Uzreiz jānorāda, ka šī teksta ietvaros mani vairāk interesēja priekšlikumu atbalstošā argumentācija. Tālāko citātu precizitāti un uzrunu kontekstu aicinu lasītāju, ja tāda vēlēšanās rodas, pašam pārbaudīt stenogrammās (uz konkrēto likumprojektu attiecas ieraksti 11. – 35.).
Debates par šo likumprojektu, manuprāt, ir īpašas ar to, ka konkrētajā gadījumā frakcijām nebija, šķiet, disciplīnas noteiktu ierobežojumu (atšķirībā no, piemēram, balsojuma par budžetu un līdzīgi), tādēļ tribīnē kāpēji varēja runāt, kā saka, no sirds un to, ko tiešām domā. Par to, starp citu, liecināja tas, ka pret cenza pazemināšanas priekšlikumu izteicās gan atsevišķi liberāļi (AP) un "zaļzemnieki", gan atsevišķi "nacionāļi" un "konservatīvie". Tomēr nepārprotams vairākums, kā jau minēju, bija priekšlikumu atbalstošs.
Nevaru liegt sev prieku izteikumu pārskatu sākt ar Jāni Vitenbergu (KPV LV), kurš tribīnē kāpa pēc priekšlikumu arī atbalstošās deputātes Anitas Muižnieces (JKP): "Sveiki, godātie kolēģi! Lūk, bija viena prātīga sieviete! Droši vien vīrs mednieks." Lai gan Vitenberga kungs vēlāk izpelnījās sēdes vadītājas aizrādījumu, domāju, ka viņa apburošajam priekšstatam par sieviešu kognitīvajām spējām un spriestspēju vispār starp kolēģiem netrūka piekritēju (par to, piemēram, liecināja aplausi pēc šī izteikuma).
Nākamā manā personīgajā topā ir Dagmāra Beitnere-Le Galla (JKP), kuru, šķiet, bija aizkaitinājusi priekšlikumu noraidošās "saskaņietes" Evijas Papules atsaukšanās uz "psihologu un filozofu Žanu Piažē". Tad nu akadēmiskās aprindas pārstāvošā parlamentāriete nolēma atsaukties uz "Zigismunda Freida "tanatoss" un "libido". Mēs kā cilvēki esam ieprogrammēti uz [..] seksu un vardarbību. Jā, Zigismunds Freids. Vardarbība faktiski ir katram". Nav skaidrs, kāpēc apstāties pie medībām un tēzi par cilvēkam imanenti piemītošo vardarbīgumu neattiecināt arī uz citām vardarbības izpausmēm. Ja jau mēs tā esam ieprogrammēti.
Aleksandrs Kiršteins (NA) atgādināja, ka Brīvības cīņu laikā 1918.-1919. gadā izšķiroši ir bijuši "jaunieši, patriotiski audzināti [..] mednieki", respektīvi, ka lielinieku izdzīšanai un valsts izveidei par labu nācis tas, ka studenti tolaik, "ne tikai muižnieku bērni, bet arī to latviešu zemnieku bērni, kuri varēja tātad samaksāt šīs studijas, [..] ziemas un arī vasaras brīvdienas pavadīja pārsvarā medībās". Neesmu pārliecināts par apgalvojuma pamatotību ar faktiem, tomēr kopumā runa ir par to, ka vēsturiskais konteksts nav svarīgs: ja kaut kas bija izplatīts pirms simt (divsimt, trīssimt?) gadiem, nav pamata tam likt šķēršļus arī šodien, jo ir "zelta laikmeta" konstrukcija.
Andris Kazinovskis (JKP): "Es gribu tikai pateikt to, ka medībās iet tikai tie cilvēki un arī bērni, kuriem tas ir hobijs, kuriem tas ir pieņemams. Tāpat kā motokrosā. Nu ir pavisam jauni jaunieši, kuri brauc ar sporta močiem. Un viņi pat kaut kādas rokas lauž un tamlīdzīgi, bet viņiem tas ir azarts." Citiem vārdiem sakot, hobijs, kura būtiska sastāvdaļa ir citas būtnes nogalināšana, neatšķiras no vaļasprieka, kas var izraisīt smagas sekas pašam tā piekopējam.
Atis Lejiņš (JV): "Cilvēkam tur absolūti nav nekādas vērtības virtuālajās spēlēs. [..] Bet mežā, ejot pa meža taku, [..] viņš zinās, kas ir īstenība, kas ir nāve un kas ir dzīvība. Un vai jūs neesat ievērojuši, ka mūsu modernā sabiedrība paliek mazliet tāda… viņiem bail no nāves? Mūsu senčiem bija bail no nāves?" Dzīvas būtnes nogalināšana kā pedagoģiska metode dzīvības un nāves izprašanai.
Rihards Kols (NA): "Arī jaunsardzē jaunieši ņem rokās ieroci. Labi, viņi šauj pa mērķi. Viņi nešauj pa dzīvu būtni [..], bet mēs runājam par medniekiem [..] Tā ir profesija, tā ir tradīcija, tā ir dzimtās, paaudžu paaudzēs izkopta arī tradīcija." Kāpēc apstāties pie medniecības – ir arī citas senas tradīcijas.
Artuss Kaimiņš (KPV LV): "Precēties tu vari no 16 gadiem, ar vecāku atļauju. Tu to vari darīt! Igaunijā pašvaldību vēlēšanās var piedalīties no 16 gadiem." Ja normatīvais regulējums atļauj kaut ko no vecuma X, nav iemesla kaut ko citu ierobežot.
Sandis Riekstiņš (JKP): "Viņi jau medī un medīs, mēs tikai sakārtojam patiesībā." Nav vērts mēģināt ar likumu aizliegt to, kas tāpat notiek. Vadoties pēc šādas loģikas, nav lielas jēgas arī noteikt sodus par zagšanu, tā tāpat notiek un notiks, labāk "sakārtot".
Juris Jurašs (JKP): "[..] mēs šobrīd ikdienā redzam daudzas citas, daudz kaitīgākas nodarbes." Līdzīga loģika. Ja nav iespējams izskaust, teiksim, narkomāniju, tad nav vērts cīnīties pret "mazāk kaitīgām" nodarbēm.
Kā cilvēks, kurš nav atteicies no gaļas lietošanas uzturā, labi apzinos zināmas liekulības klātbūtni, vēršoties pret vienu nogalināšanas veidu un vienlaicīgi akceptējot citu. Arguments, ka, ēdot kaut kur citur citu cilvēku nokautu dzīvnieku, šī dzīvnieka nāves akceptēšana ir kaut kā morāli pārāka par to, ja dzīvnieku nogalinu pats, nav pārliecinošs. Tādēļ ieskicētajās debatēs mani vairāk interesēja – un kas tur ko slēpt – nepatīkami pārsteidza atsaukšanās uz cilvēka "dabu" un "tradīciju" kā leģitimizācijas metodi, kā arī t.s. mazāko ļaunumu kā attaisnojumu (ir taču vēl apšaubāmāki laika pavadīšanas veidi). Citiem vārdiem sakot, es būtu gaidījis, ka priekšlikuma atbalstītāji nobalso par to, vismaz dzīvnieku nogalināšanas tēmu lieki necilājot. Tā nenotika, jo runātāji acīmredzot patiesi vēlējās izteikties, uzskatot, ka viņi aizstāv ne tikai salīdzinoši nelielu iedzīvotāju grupu, bet zināmu vērtību kopumu. Acīmredzot uzskatot tās par "tradicionālajām".
Negrasos par šo tēmu ironizēt, jo "tradicionālisms" ir, lai gan dažādi interpretēts, leģitīms pasaules skatījums. Jautājums ir par to, kāds. Un te personiska rakstura un nedaudz patētiska piezīme atbildes vietā. Lai kā es gribētu, nevaru sevi uzskatīt par kristieti – es patērēju vairāk, nekā man patiesībā nepieciešams (t.sk. no uztura viedokļa), es nepamatoti augstu stādu to, kas man patīk un liekas pareizs. Es, protams, vienalga varu apgalvot, ka esmu kristietis, bet, ja neesmu liekulis, tad skaidrs, ka, atvainojiet, tik sūdīgs kristietis, ka labāk neko neteikt. Mana versija ir, ka "tradicionālismam" arī mazāk vajadzētu piesaukt "kristīgās vērtības".
2