Izkārtne Kambodžas galvaspilsētā, autora foto
 
Komentārs
27.05.2013

Kultūras izņēmums Latvijā

Komentē
4

Pirms dažām dienām Eiropas Parlamentā nobalsoja par "kultūras izņēmuma" principu brīvās tirdzniecības līguma sarunās starp ES un ASV. Latvijā tas neizsauca nekādu rezonansi. Vai nu tāpēc, ka mēs esam aprobežoti, vai arī tāpēc, ka uz mums tas neattiecas. ES vadošie ekonomisti aprēķinājuši, ka brīvās tirdzniecības līgums ar ASV palielinās ES IKP par 0,5% jeb par 540 EUR katrai ģimenei Eiropā. (Jā, manu daļu, lūdzu, pārskaitiet man skaidrā.)

Eiropas kultūrtautas franči un itāļi uzstāja, ka no brīvās tirdzniecības sarunām jāizņem ārā kultūra, pretējā gadījumā ir apdraudēta ES dalībvalstu nacionālās kultūras pastāvēšana, nespējot turēties pretim ASV kultūras invāzijai. Beigu beigās "atsevišķā balsojumā (ar 381 balsīm par, 191 pret un 17 atturoties) deputāti pieprasīja sarunās neiekļaut "kultūras un audiovizuālos, tostarp tiešsaistes, pakalpojumus", lai aizsargātu ES dalībvalstu kultūras un valodu dažādību".[1]

Kultūras nozares politika šobrīd ir katras ES dalībvalsts pārziņā, uz to neattiecas kopējas ES direktīvas paģērošā formā, plus ir pieejams ES fondu finansējums dažādām nacionāla un Eiropas līmeņa kultūras iniciatīvām. Arī Latvijā kultūras politiku īsteno valsts (Kultūras ministrija), subsidējot jeb ieguldot, jeb, kā tagad moderni teikt, investējot kultūrizglītībā, kultūras mantojuma saglabāšanā, profesionālajā mākslā. Tad kā "kultūras izņēmums" brīvajā tirdzniecībā ar ASV ietekmēs mūs Latvijā? Situācijas analīzi lietderīgi iedalīt trijās daļās – kino, mediji (TV, radio, internets), kultūra vispār.

Audiovizuālie pakalpojumi ietver plašu klāstu – TV un radio apraide, video, internets, multimediju un filmu nozare. Nacionālā kino atbalsta mehānismi dažādās ES valstīs ir līdzīgi – investīcijas filmu ražošanā un izplatīšanā. Atšķiras, protams, ieguldījumu apmēri un attiecīgi arī gadā saražoto filmu skaits, un skatītāju interese par nacionālo kino. Augstākajā grupā ietilpst Francija, Itālija, Lielbritānija, Polija, Čehija – no kopējā kino apmeklējumu skaita 30% – 45% tiek vietējām filmām. Tad ir valstis pa vidu. Un zemākajā grupā – Austrija, Igaunija, Ungārija, Īrija, Lietuva, Latvija, Portugāle, Rumānija, kur nacionālā kino īpatsvars ir 1% – 8%.[2] Pēc Latvijas Nacionālā kinocentra datiem Latvijas filmu auditorija 2008. līdz 2012. gadā svārstās robežās no 5% līdz 7% no kopējā daudzuma.[3]

Francijā un Itālijā nacionālais kinematogrāfs gadā izlaiž pietiekami daudz filmu, lai nosegtu visdažādākās mērķauditorijas un žanrus. Šādā situācijā izrādīšanas kvotu uzlikšana kinoteātriem – ne mazāk kā x% vietējo filmu vai ne vairāk kā x% ASV filmu – varētu radīt skatītāju pieradumu un stiprināt vietējo filmu industriju. Latvijā gadā saražotais filmu daudzums ir tik neliels, ka visas saražotās spēlfilmas tiek izrādītas kinoteātros. Katra jauna latviešu filma ir kultūras un mākslas notikums, saņemot arī kritikas un mediju uzmanību. Šādā situācijā kvotu noteikšana nebūtu risinājums. Efektīvāka būtu ievērojama finansējuma palielināšana nacionālajam kinematogrāfam un mērķtiecīga filmu ražošana bērnu, pusaudžu un citām auditorijām un dažādu žanru filmas – komēdijas, trilleri, šausmu filmas utt. Tas varētu palielināt nacionālā kinematogrāfa procentdaļu no kopējā apmeklētāju skaita. To, ka ir iespējams auditoriju atkal pieradināt pie nacionālā kino, pierādīja Dānija astoņdesmitajos gados. Jo augstā māksla un dziļi eksistenciāli meklējumi nebūt nav galvenais, pēc kā lielais vairākums cilvēku, arī Francijā, dodas uz kinoteātri. Amerikas kinoindustrija piedāvā citādāku kino, kas arī ir vajadzīgs.

Kā varētu attiecināt kultūras izņēmumu uz medijiem, grūti iztēloties. Situācijā, kad ikviens Latvijā var ieslēgt to TV kanālu, kas tam labāk patīk, kultūras izņēmuma princips diez ko nestrādā. Ja kāds iedomātos kultūras izņēmuma principā vārdā ierobežot iespējas skatīties Krievijas TV kanālus, noteikti saceltos skandāls par cilvēktiesībām. Šobrīd Latvijā tiek veidota vienota informatīvā telpa, sabiedriskā medija koncepcija. Tomēr pagaidām šī telpa ir sašķelta – latvieši lieto vienus medijus, un krieviski raidošie mediji uzrunā krieviski runājošo auditoriju. Un normāls cilvēks izvēlas mediju (kultūrvidi) ne tikai valodas dēļ, bet ir brīvs izvēlēties interesantāko saturu. Šajā ziņā ilustratīvs ir LTV jaunās valdes mēģinājums piesaistīt latviešu auditoriju, uztraucoties par to, ka tie no sabiedriskā medija aizgājuši ne vien pie LNT un TV3, bet liela daļa – uz Krievijas kanāliem.

Kultūras izņēmuma princips pats par sevi diemžēl nepalīdzēs piesaistīt skatītājus latviskajiem medijiem. Ir izvēle – rādīt to, ko cilvēki grib redzēt, tā sekojot komerctelevīziju noteiktajam šovu un vieglās izklaides formātam, vai īstenot pārdomātu valsts kultūrpolitiku, sabiedriskajā medijā raidot izglītojošu un nācijas identitāti veidojošu saturu. Uzturot valsts finansētu sabiedrisko mediju, Latvijas valsts ir pateikusi "jā" otrajam variantam. Ja latviešu būtu tik daudz kā franču, tad ierobežojoša vēršanās pret krievu un amerikāņu kultūras industrijām būtu iespējama stratēģija. Kamēr latviešu nav tik daudz, efektīvāks risinājums ir investīcijas kultūrā un sabiedriskajā medijā, nodrošinot saistošu un augstvērtīgu saturu latviski.

Starptautiskā līmenī lokālās kultūras aizsargā UNESCO konvenciju par kultūras dažādību. Faktiski Latvijas sabiedrība vienmēr ir bijusi multikulturāla, latviešu kultūrtelpa pastāvējusi līdzās krievu, vācu un citai eiropeiskai kultūrai. Un pat valstsnāciju pārstāvošie atmodas darbinieki 19. gadsimtā, ceļot godā latviešu gara mantas, raudzīja iekļauties Eiropas kultūras telpā. Tāds nacionālpatriotisms, kas atzīst tikai ekskluzīvi latvisku kultūru, mūsdienās nav diez ko gaiša ideja. Tehnoloģijas, globalizācija un angļu valoda nes ne tikai apdraudējumu lokālajām kultūrām, bet arī apgaismību un iespēju būt pasaules attīstības avangardā visās dimensijās. Jaunajai paaudzei angļu valoda ir dabisks komunikācijas kanāls ar ārpasauli. Vidējā un vecākā paaudze brīvi pārvalda krievu valodu un kultūras mentalitāti.

Uzskatīt, ka latviešu kultūra ir objektīvi labāka par horvātu, igauņu vai angļu kultūru, un tāpēc ir jāveicina latviešu kultūra, būtu kultūršovinisms uz robežas ar rasu teoriju. Taču latviešu valoda, lokālās sociālās prakses un kultūras mentalitāte ir iemesls, kāpēc mums nepietiek tikai ar augstvērtīgiem citu kultūru tulkojumiem un ir nepieciešama nacionālās kultūras attīstīšana.

 

Tēmas

Haralds Matulis

Haralds Matulis studējis filozofiju un sociālo antropoloģiju Latvijas Universitātē, kino Dānijā un kompozīciju mūzikā. Tulkojis, rakstījis un kritizējis dažādus daiļliteratūras tekstus. Interesējas pa...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!