"Daudzus gadus esmu jaunāko kursu rakstniekiem iesācējiem lasījis rakstniecības stila kursu," nesen izdevumā "The Weekly Standard" publicētā esejā rakstīja Džozefs Epšteins. "Kursā es studentus iepazīstināju ar aptuveni 15 punktu sarakstu, kurā uzskaitīti tādi vārdi un notikumi kā Peloponesas karš, Ļevs Trockis, Sergejs Djagiļevs, 1913. gada ASV laikmetīgās mākslas izstāde, Spānijas pilsoņu karš, Nikolā Sebastjans Šamfors, Boriss Šaļapins, Konstantins Kavafis, Dreifūza lieta un citi. Es vaicāju, cik daudzi no šiem vārdiem viņiem ir pazīstami. Kādu vienu vai pāris no saraksta dzirdējuši bija tikai daži. Un es viņiem teicu, ka 20 gadu vecumā arī pats diez vai būtu zinājis vairāk, taču piebildu, ka, ja vien viņi vēlas, lai viņus uzskatītu par kulturāliem cilvēkiem, viņiem būtu jāzina gan šādas, gan vēl daudzas dažādas lietas. Un man šķita, ka mani studenti, līdzīgi man viņu vecumā, būs pienācīgi iztrūkušies par savu nezināšanu.
Neesmu drošs, vai šādam vingrinājumam vēl vienmēr būtu jēga. Tagad studentiem vienkārši būtu jāpasniedzas pēc saviem viedtālruņiem un "Google" jāpameklē manis nosauktie vārdi. Neesmu drošs, vai kultūrai un priekšstatam par to, ko nozīmē būt kulturālam, vēl arvien ir tāds pats svars kā agrāk. Vai varētu būt, ka nu jau vairums cilvēku ir vienkārši labāk informēti, nevis kulturāli? Tas, uz ko un pēc kā kādreiz cilvēki tiecās – pēc kultūras –, savu pievilcību varētu būt zaudējis."
Epšteins kā vienu no šīs, kā viņam šķiet, zaudētās tiecības pazīmēm min savas nezināšanas apzināšanos, centienus šo nezināšanu mazināt un tā visa iespaidā – nonākšanu pie tādām zināšanām, kuras zināt cilvēkam, taisnību sakot, nav nekāds lielais pienākums. Kā šādā "kultūrošanās" notiek, mēs itin labi varam atsaukt atmiņā, atminoties dažas bērnības ainas – vecākus, kas no grāmatas lasīšanas nešķiras pat pie pusdienu galda, kolektīvus braucienus uz Rīgas teātriem un koncertiem, grūti izskaidrojamu nepieciešamību, kas "sekciju" plauktos mudināja uzkrāt ne vien tikai čehoslovāku kristālu, bet arī ar grūtībām dabūtos jaunākos latviešu dzejnieku dzejas krājumus u.tml. Taču pasaule, protams, nepārtraukti mainās, un nav par to iemesla īdēt kā tādam Jirgenam Hābermāsam un viņam līdzīgiem "otrās kultūras" priekšstāvjiem.
Lūk, nesen pāris dučiem jaunu ļaužu pieminēju "Puiku pirtī" un klusībā cerēju, ka, pat ja skolā nebūs lasījuši "Balto grāmatu", varbūt vismaz Aivara Freimaņa veidoto (es saprotu – arī ļoti seno, 1977. gadā tapušo) Jaunsudrabiņa darba ekranizāciju "Puika" būs redzējuši. Laikam nebija gan. Kāds ieteicās, ka vecas grāmatas nelasot. Jaunsudrabiņu tādā kā nedaudz jautājošā intonācijā nosauca viena meitene, kāds varbūt nodomāja, bet tā arī nesadūšojās pateikt. Nekas, vēl jau var pagūt izlasīt un noskatīties visu ko. Gausties varēs tad, kad garām būs palaistas it visas iespējas.
Vaļasbrīžos – piemēram, braucot auto – esmu aizrautīgs radio un tieši Latvijas sabiedriskā radio 1. programmas un "Klasikas" klausītājs. No radiofona es nesagaidu manam noskaņojumam vai gaumei ne vienmēr atbilstošas mūzikas piedāvājumu, bet tieši "runājošo radio" – dažādus stāstus, reportāžas, raidlugas, diskusijas, intervijas, priekšlasījumus u.tml. Un parasti radio to arī sniedz. Tagad, gatavojoties Latvijas Radio 90 gadu jubilejai, līdzās jau ierastajām pārraidēm ir parādījušies dažādi radio vēsturei un gandrīz 100 gadu ilgajiem ētera piedzīvojumiem veltīti raidījumi. Arī tas ir interesanti, jo tiek stāstīts gan par pašiem radio darbības pirmsākumiem, gan nesenāku un vēl daudzu atmiņā esošu pagātni.
Viena šāda pārraide bija Daigas Mazvērsītes veidotais raidījums "Reiz radio…", kas bija veltīts Andres El Leton jeb Andrim Kārkliņam, raidījumiem "Būsim pazīstami" un "Dzintarkrasts", kā arī Laimai Vaikulei (radījumu var noklausīties te).
"Vairāki kādreizējie radiožurnālisti ir pievērsušies rakstniecībai, piemēram, programmas "Mikrofons" veidotāja Lia Guļevska – un arī pazīstamais žurnālists un publicists Jānis Ūdris ir vairāku lielisku vēsturisku romānu autors. Savulaik Ūdris ilgus gadus bijis oficiālā laikraksta "Latvijas Vēstnesis" ārpolitikas redaktors, un savu pieredzi šai jomā viņš kaldināja Latvijas Radio raidījuma "Dzintarkrasts" ietvaros," pārraidē vēstīja Daiga Mazvērsīte. "Šo nosaukumu, starp citu, esot ieteikuši tautieši no Zviedrijas. Un pirmais mēģinājums caur raidviļņiem uzrunāt tautiešus tepat pāri Baltijas jūrai bija 1962. gadā radītā pārraide Zviedrijai, kuras galvenais runātājs bija dramaturģes Leldes Stumbres tētis Ēriks Stumbris.
1969. gadā tika izveidota radiopārraide tautiešiem ārzemēs, kuras lozungs bija – strādājam latviešiem dzimtenē un pasaulē. Raidījumā "Dzintrakrasts" skanēja stāstījumi par notikumiem Latvijā un tālu aiz tās robežām, piemēram, 1981. gadā programmas veidotājs Jānis Ūdris bija viesojies Parīzē gleznotājas Pārslas Kalabuī izstādes atklāšanā, divus gadus vēlāk pabijis Rietumberlīnē, taču "Dzintarkrasta" mikrofons pabijis arī pašmāju notikumu karstajos punktos. Šīs pārraides pastāvīgā diktore bija Lauma Amatniece, taču daudzos sižetos bija dzirdama paša Jāņa Ūdra balss.
Pārraides tapa ciešā sadarbībā ar Latvijas komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs. Svinot savas pastāvēšanas 20 gadadienu, tā raidījuma "Dzintarkrasts" veidotājiem pasniedza īpašu Atzinības rakstu, un Jānis Ūdris to saņēma no komitejas prezidija priekšsēdētāja, bijušā radiožurnālista Alberta Liepas rokām."
Tiem radioklausītājiem, kas tādu "Dzintarkrastu" savā mūžā nekad nav dzirdējuši, no šī stāstījuma varētu veidoties visai dzintarains priekšstats par padomju laika žurnālistiku un nesavtīgajām šejienes censoņu rūpēm par svešumā nīkstošajiem tautiešiem.
Diemžēl jubilejas svinību rosmē nepieminēts paliek fakts, ka 1964. gadā dibinātā kultūras komiteja sakariem ar tautiešiem ārzemēs bija Valsts drošības komitejas jeb čekas ciešā pārraudzībā esoša "sabiedriskā organizācija", kas sākotnēji tika radīta ar cerību veicināt aizceļojušo tautiešu repatriāciju, bet pēcāk – ar dažādu "kultūras sakaru" svirām viņus ideoloģiski "izglītot", izmantot trimdinieku sarīdīšanai, izspiegošanai vai kompromitēšanai u.tml. Tāds, kā tagad sacītu, informatīvais karš.
Braucieni uz Parīzi un Rietumberlīni, protams, izklausās pēc aizraujošiem piedzīvojumiem, taču no Zviedrijas reiz par spiegošanu izraidītā PSRS vicekonsula (par kultūras sakaru komitejas vadītāju viņš kļuva drīz pēc tam) Alberta Liepas atzinības raksts diez vai vēl vienmēr būtu jāuzskata par lielu pagodinājumu. Vārdu sakot, tik senas lietas, ka to noskaidrošanai arī ar "Google" vien var izrādīties par maz, un ir vien jāuzmeklē vecas avīzes.
2