Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
¼ Literatūra
20.08.2011

Kuģis, pilsēta un zēns

Komentē
0
Saglabā


Artis Ostups. Foto Justīne Janpaule.


Domīgais


Mīlēja slidot pa upi
noliektu galvu, aiz muguras saņemtām rokām.

Zēni pikojās parka stumbros. Viņš bija tur,
bet neko neteica. Līdz kādu vakaru
saņēma savas pirmās rindas, dobju troksni,
it kā tālumā būtu nogāzusies kolonna,

un viņam uzticēts tās krāšņais, savādais stāsts.


Zilais akvarelis

Nav zināms, kad tas sākās: viņvasar, stundām pārāk strauji
tekot mijkrēšļa grāpī, iztālēm svilpojot kuģim,
zila vējjaka uz zila fona, gliemežvāki viņas vēsajās plaukstās,
vai nesen, dzīvei atspīdot laboranta halātā, redzot visu
tā, it kā no griestiem šļāktos ūdens. Nav zināms, kad tieši
tas sākās: te prieks par ainavu, kas atklājas,
dzirnavām patrencot miglu, te ilga blenšana tumši zaļā dīķī.
Patiešām, zelts atkāpjas sudrabā, sudrabs – bronzā,
tālāk vien melns kapakmens, muļķīgi vārdi, burciņā svece.
Tad labāk jau tagad griezties uz vietas, veroties dubļos,
un aizmirst par pasauli sev apkārt. Nav zināms,
kad tieši tas sākās, kad sirds pirmoreiz
sajutās pārpildīta iela, taču zināmas ir beigas.
Atlaidis rokas no stūres, viņš ietriecās pamestā namā,
mēness apspīdēja garus, izģērbtus kokus,
klēpis pielija ar asinīm, kaķis nozuda pār pagalmu,
viss izplūda, it kā no griestiem šļāktos ūdens,
it kā nāve būtu vien necila izstāde, pilna ar ziliem akvareļiem.


Nakts fragmenti

J.J.

Saule devusies prom pār rūgstošu melnzemi, starp krūmiem, kas aug lēni kā miers. Palikuši vien tās vēstnieki: sarga lukturis, meklēdams baismīgas noziedznieku sejas, laterna vītola zaros un lustra – šī zvaigzne virs dzīrotāju galda. Kaut kur ieķērcas kaija, nožāvājas suns. Pakalni nosēti šķībiem nameļiem, it kā sastingušiem neredzamā vētrā. Pirmais uzcelsies pastnieks – vienlaikus no modinātāja un skaļa būkšķa bēniņos. Zemāk – mana šīsvasaras mājvieta. Nakts parādās uz stūra, kur vecā vācu aptieka, vien mirkli paveras zilajos logos un jau saplūst ar tiem, tad izklīst pa ielām kā steidzīgi soļi. Daži miegaini smaidi vēl maldās gar kanālu. Cigarete ir aizsmēķēta, tulpe – samīta. Viens atlūzt turpat apstādījumos, cits, draugiem maigi aizverot durvis, uz jērādas starp košiem vīna traipiem. Lūk, nakts fragmenti, ko sūtu tev no tālas ostas pilsētas. No mazas, teju slepenas ieliņas, kur klīstu sadrūmis ar trim apelsīniem somā. No klusuma, no tveicē izpostītas gultas. Saule pārnakšņo aizmirstā šķūnī, tālu aiz šiem brūnajiem mūriem, kas ieskauj manu bezmiegu. Vannas istabā zirneklis mirkšķina savas daudzās acis, bet es zinu vēl citu patiesību: tur, pie tevis, laiks smaržo pēc bērnības – karsta piena ar medu –, kad tas sasedz tevi ciešāk un noskūpsta labu nakti.


***
Kad pamodos, mana labā acs raudāja.
Laikam redzējusi daudz vientuļu pastmarku.


Dzīves mazie skursteņi

Krāsns, kurā gruzd vientuļie brīži: kas tur toreiz
dūca uz galda zem krustmātes cepures – kamene vai bite,
muļķa pašnāvniece rītausmas pluinītos kreklos?
Mitrenes pūpola rētā, spocīga ņirboņa,
troksnis – bumba pret verandas stiklu. Ja viss tik niecīgs,
tad kāpēc šie biezie dūmi, it kā dārzā degtu
gumijas cimdi, ar kuriem vectēvs pielabināja strāvu?
Kamdēļ šīs melnās mēles, kas stīgo ķieģeļu mutēs?

Dzelonis un lauskas, kukaiņi un gaisma –
sadeg kodīgi kaklā, kamēr lielie skursteņi vēl tikai aug.


Skola – norakstīts kuģis

Katru darbdienu atgriezāmies uz klāja – kustējāmies lēni kā aļģes, kas nespēj izrauties no vraka drēgnā vēdera un aizpeldēt prom. Reizinājām sevi ar garām lietavām, tukšiem naudasmakiem un dzelteniem taureņu spārniem, ar kuriem rudeņos aizsedzām savas miegainās acis. Klīdām pāros pa šauriem gaiteņiem – tintes un krīta nošmulētās rokas cieši salipušas. Pasvītrojām savas sīkās bēdas, kas vēlāk pārtapa smagos slīkoņu zābakos. Tie joprojām ir dziļi mūsos. Sestdienas un svētdienas līdzinājās tuksnesīgai krasta līnijai, te pēkšņi laipa, kurai neredz gala, – atpakaļ uz kuģa agrā pirmdienas rītā. Bijām kā aļģes, kas plīvo otrpus atspulgam. Sitām vājāko, piemīzām viņa mazās, melnās kurpītes, spiedām seju pie krēslainā stikla, aiz kura krita lēns pirmssvētku sniegs. Sarkani komatiņi pilēja no Artūra lūpām. Lāgiem spērām viens otram pa muguru vai kā izsalkušas zivteles riņķojām ap Ērika milzīgo pauri. Dzīvojām bez maiguma – klusi kā pazuduši zvejnieki. Vien reizi gadā, kad starp garajām solu rindām aizslīdēja skaistās lūcijas, sveču liesmām rotājot viņu galvas, kāda savāda plauksta it kā nejauši, it kā mierinot pieskārās mūsu vārgajiem, atdauzītajiem pleciem.


Karš

Tripole melu dumbrājā. Arvien jauni uzlidojumi, liesmas un gruveši, dzīves kontūras kā bērna zīmētas. Tūkstošiem nevainīgo gaida rītu, kad no kalniem pārnāks pēdējā atbalss. Eiropas ziemeļos kāds pusčukstus jautā: „Valodas košie audekli, kāpēc jūs esat tik plāni?”


Ventspilī ar Veronikas Strēlertes dzeju

Negaisa tumšās ērģeles dūks pār pilsētas jumtiem.
Pūtīs ziemeļu mūzika,
atnesdama svaigu zāģskaidu smaržu.
Zibēs dzelzs un gaisma izzudīs.
Es nokāpšu pa apdrupušām trepēm,
kur steidzīgi garāmgājēji lauzīs manu ceļu.

Lūk, jau tirgus laukumam pārslīd mākoņēnas krusts.
 
 
Vasaras viesis

Kuģa puika sirmiem matiem, kam gan brauci
pie mums no tālās Rīgas skatīties tos pašus krievu kanālus,
nervozi burzīt avīzes, smēķēt istabā un klusēt?
Vecā apakškreklā, tetovējumu uz kreisā, bet varbūt labā pleca,
traipu no pagātnes – sīkas, tuksnesīgas salas,
kas turpina sarauties,
asajiem pulksteņa tikšķiem skrāpējot krastus.

Nerunīgais brāli, vēsais onkuli neskūtu seju,
tu noteikti zināji kādu skaistu stāstu par ūdens gudrību,
mūžīgo cīņu starp atmiņu un jūras mezgliem.
Tad kāpēc tik ilgi sēdēji ekrāna priekšā, kamēr tava sirds
dzīvoja ar neļķi pogcaurumā – krāšņo vēsturi?

Dienas plūda lēni, kā ilgodamās,
dārzā gulēja nekustīga dzenskrūve – tava nogurusī miesa.
Citi lasīja jāņogas, drīz virtuvē jau vārīja zapti,
smējās par gruzdošo, smējās par auksto.
Paviršais tēvs, ēna pār izžautu veļu, tu devies prom
tikpat klusi, kā ieradies, nevienam nesakot,
apgūlies Jaunciema kapos,
kā enkurs iegrimdams vēl siltajās smiltīs.

Jau gadus desmit netiekam galā ar stāstu par tevi.
Kam mēroji tik tālu ceļu, lai padotu
aizsmakušu labrītu, iesnaustos un aizpeldētu
kā kuģis līdz ar pēdējiem vasaras vējiem?


***
Tam bija jābūt rakstītam uz gariem vēja tīstokļiem,
kas plūst lejup pa ielām un pieskaras sarkanu ķieģeļu namiem,

un kļūst par šiem namiem – pirmajā rindā kāds dzied,
trešajā sapņo par divriteni, bet piektajā lasa Jauno Derību.

Tam bija jābūt kā vīnstīgām, kas gūsta, skauj un atbrīvo,
kas dzimst no trīsošas zāles, – bet tas izrādījās vien bezvējš

rudenīgā novakarē, kad mūs izseko laternas un melni suņi,
kad gar pamestu skolu aizved skumjais malcinieku ceļš.

Tiem bija jābūt platiem, lēzeniem laukiem, pa kuriem mums
noskriet līdz upei, vērot zaļo viļņu mūžīgās kāzas,

un nevis riekstkoka soliem, svētdienas īsajām stundām,
un nevis telpas dziļumā šņācošam radio, bezmiega naktij.

Tad tas aizmigtu, kā norimstas paisums, kā izsīkst gaisma,
lai mostos agri, apsegts baltām, nevainīgām lapām,

lai vēstītu par skaistu vakaru, par draugiem, kas satiekas
zem zaros iekārtām spuldzēm, aizmirsuši visas rūpes,

par seniem draugiem, kas smiedamies aiziet kastaņu gatvē.


2010. gada augusts – 2011. gada jūlijs
Sigulda – Ventspils

Artis Ostups

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!