Teātris
11.12.2018

Kucīte Marija, "Jēzusbērniņš" Ome un moceklis Vlads

Komentē
0

Recenzija par Vladislava Nastavševa izrādi "Cerību ezers aizsalis" Jaunajā Rīgas teātrī publicēta žurnālā "Teātra vēstnesis"

Izrāde aizķer sāpīgi, it kā kāds tev būtu stipri iespēris ar slidu. Vienlaicīgi rodas dibinātas aizdomas, ka režisoram tomēr jāsaņemas un savu māksliniecisko interešu radars jāpavērš kaut par milimetru prom no paša nabas.

Pirms trim gadiem, vēl Jaunā Rīgas teātra vecajās telpās Lāčplēša ielā 25, Vladislavs Nastavševs iestudēja izrādi "Cerību ezers". Tajā režisors uz skatuves bija uzvedis savu mammu Gunas Zariņas un sevi Dailes teātra aktiera Intara Rešetina atveidā. Jaunajā izrādē "Cerību ezers aizsalis" JRT jaunajās telpās pie Dzemdību nama darbojas režisora Ome, par kuru mazdēls it kā mēģina uztaisīt izrādi. Izrāžu nosaukumi šķietami liek uztvert abus iestudējumus kā diptihu, tomēr realitātē, manuprāt, tie ir skatāmi kā neatkarīgi mākslas darbi. Skatītājs neko nezaudēs, ja "Cerību ezerus" (I un II) skatīsies apgrieztā secībā. Pirmajā izrādē vairāk izgaismoti Latvijas divkopienu sabiedrības sociālie motīvi. Otrajā – lielāks akcents uz režisora seksuālo identitāti, mīlestības un draudzības meklējumiem.

Tāpat nekādā gadījumā nevar teikt, ka "Cerību ezers" ir par Nastavševa mammu, bet "Cerību ezers aizsalis" – par Omi jeb Bumbi, kā viņu sauc režisors. Abas izrādes vispirms ir par Vladu pašu. Tikai un vienīgi. (Atļaušos lietot šo it kā familiāro saīsinājumu, jo tas savā ziņā jau teātra vidē kļuvis par režisora skatuves vārdu, un arī izrādē darbojas tieši Vlads, nevis Vladislavs Nastavševs). Par viņa radošajām mokām – ko, kā un kāpēc vajadzētu iestudēt situācijā, kad neiestudēt vienkārši nevar. Pārfrāzējot – gribu būt režisors, tātad esmu.

Kādas tēmas būtu vērts celt priekšā skatītājam, kurš pēc izrādes, ieslēdzis telefonu, saņem īstu informatīvu sprādzienu? Kā saprast, kas pa īstam nodarbina pašu, un galu galā, vai maz vairs spējam, ar vienu pirkstu ik pa piecām minūtēm skrullējot ziņu lentes, pa īstam nodoties un apdomāt ko vienu? Ko patiešām ir svarīgi pateikt pasaulei/sev, kad visi reizē bļauj par visu? Tas, man liekas, ir ne tikai Nastavševa, bet 21. gadsimta mākslinieku kolektīvais apmulsums, kas būtiski atšķiras, piemēram, no Vudija Alena, Federiko Fellīni vai Ingmara Bergmana radošās krīzes ekshibicionisma viņu darbos 20. gadsimtā.

Kucīte – Vlada alter ego

Izrāde sākas ar Vlada – Kaspara Znotiņa elegantu slidojumu apkārt slidotavai. Horeogrāfe – Liene Grava, slidošanas trenere – Anda Medne. Viņš ir brīvs. Tas ir kā lidot sapnī. Bet tas ir īss brīdis. Kājas smagi vilkdama, tribīnēs tusnīdama ierīkojas Viļa Daudziņa Ome. Nezinu, cik daudz piepūles šajā lomā aktierim bijis jāieliek un kā viņš pats vērtē Omes aktiermeistarības izaicinājumu, bet man tas liekas kaut kas īpašs. Protams, precīzi iedotā forma palīdz un atbalsta. Pūkaina berete kā sēne, brūnais mētelis, soma – taša, tauku mētelītis. Varbūt ar to pat pietiktu, bet Viļa Daudziņa Omē ieraugu arī šīs sievietes dvēseli, jauno meiteni no 10. klases, kam visi klasesbiedri krituši karā, kas atbraukusi vīram līdzi uz svešu zemi un kļuvusi par "krieveni". Šķiet, ka režisors to nemaz īsti nav prasījis, bet aktieris piedāvā šo lomas pagarinājumu, vadoties pēc sava smalkjūtības uzstādījuma. Daudziņš kā aktieris ir advokāts savai ne visai simpātiskajai varonei, kura izrādē ar savu nebeidzamo "oi, oi, oi" izpilda groteska grieķu traģēdijas kora funkcijas, un liek kaut uz brīdi, bet ieraudzīt arī viņas pašas dzīves smeldzi.

Tātad, šī Ome sēž tribīnēs, un mazdēls sāk krist. Smagi un sāpīgi paklūp, vienreiz, otrreiz. Omes (Vilis Daudziņš) vārdi skan kā pātagas cirtieni: "Tu neesi nekas! Kāds gan tu būsi režisors! Tu esi nulle!" Vlads – Kaspars Znotiņš Kamertonis ir uzdots. Ritms ir ass, sinkopēts. To nosaka arī apstāklis, ka izrāde atšķirībā no "Cerību ezera" ir vienā daļā, divas stundas vienota, nospriegota skatuves laika. Varbūt tieši tāpēc Āra Matesoviča spēlētā Harija sociālās apsūdzības pilnais monologs par viesstrādnieku smago dzīvi Anglijā (šķiršanās aina lidostā) izrādi "uzkar" un ar savu reālistisko, mazliet pat moralizējošo smagnējību šķiet no kādas citas lugas. Ir sajūta, ka kaut kas apstājas un sāk rotēt uz vietas. Tas par ainu. Aktieris Āris Matisovičs ir lielisks. Abus ar Mariju Linarti ļoti gribētos redzēt JRT ansamblī, vēl pirms jaunā kursa uzņemšanas. Abiem piemīt plaša izpausmju amplitūda, personības šarms un dziļums plus vēlēšanās nopietni strādāt.

Znotiņa Vlads sakņupis apsēžas slidotavas kreisajā malā un uzliek atskaņotājā plati (muzikālais un vizuālais noformējums, dramatizējums – Vlads Nastavševs). Skan kaut kas smeldzīgs par diviem kokiem, kas nevar satikties. Viņam mēģina pieglausties Marijas Linartes Kucīte, kas meklējas. Garos baltos svārkus sacēlusi gaisā, dibenu izslējusi. Trausla, pirmatnēja, mežonīgi tieša un nekautrīga savā vajadzībā. Pavisam drīz kļūst nepārprotami skaidrs, ka tieši viņa ir viena no svarīgākajām izrādes personām. Vlada alter ego. Tas plastmasas maiss galvā, protams, nav kucītei, un audzējs sieviešu orgānos arī nav viņai. Tā līdz kucēnu dzemdībām netiek Vlada māksla un ilgas pēc mīlestības. Tās ir dzemdības, kurās piedzimst tikai sāpes. Baisa, emocionāli precīza metafora, ja ne gluži līdzīgi personīgi piedzīvota, tad empātiski līdzdzīvojama noteikti. Izrāde kopumā noteikti ir mākslasdarbs, kam ir potenciāls aizskart ikvienu cilvēcisku būtni.

Režisors interesanti strādājis ar laiku. Rodas iespaids, ka tagadnes laika izrādē nav vispār. Brīžam liekas, ka uz baltā ledus redzams viņa galvas trokšņa izvērsums. Apziņas un zemapziņas kaislīgs dialogs. Domu, sajūtu, sarunu atlūzas salipinātas polifoniskā "slidojumā", kur visi krīt un gāžas, un tā atkal no gala. Brīžam uz skatuves notiekošais ir īsta absurda kakofonija – katrs kliedz kaut ko savu, nekas cits neatliek, kā sviest tomātus pret balto sienu, lai to izturētu vai pārtrauktu.

Nastavševu no pilnīga narcisa atšķir tas, ka viņš tomēr spēj būt arī pašironisks. Nedaudz, bet spēj. Tā, piemēram, manuprāt, viņš izrādē viegli parodē savu dēmoniskā režisora tēlu, kādu nostiprinājis latviešu teātrī. Linartes un Matesoviča Aktieri padevīgi un centīgi, tikai pa reizei uzmezdami lūpu, pienes viņam arvien jaunus sižetus, izpilda vienu par otru spožāku etīdi (kulminācija ir Āra Matesoviča ķengurs no TV kastes), ko režisors varētu izmantot, bet nekas viņam nav gana labs. Pašam jau tā kā drusku apnikusi šī "despota" loma, bet izkrist no tās vairs arī nevar.

Ko tu īsti gribi?

Stāstīt no skatuves par savu seksuālo pieredzi ir drosmīgi. Vladislavs Nastavševs to dara. Nezinu, ko viņam nācās pārkāpt sevī, lai to darītu. Režisors jau vairākās izrādēs ir atklājis vai vismaz licis nojaust, ka ir gejs. Šajā izrādē viņš vairs par to nemaz nav tik drošs, un, kā var nojaust no sarunām ar draudzeni, varbūt tas vispār ir valdonīgās, spainī čurājošās Omes iespaids. Ir skaidrs, ka Vlads nav Boriss Bērziņš un viņam Bumbi raženās miesas nešķiet ļoti skaistas. Varbūt viņam vajadzēja būt pa ceļam ar sievietēm – izrādē negaidītu pieļāvumu pēkšņi izsaka Vlads… Lai nu kā. Kurš ar kuru, tas šajā izrādē nav tik svarīgi. Svarīgs ir Harija izbrēciens: ko tu īsti gribi – seksu vai sarunas? Vlada atbilde – abus. Kurš pieaudzis cilvēks gan nezina, cik grūti ir šīs vēlmes sinhronizēt? Principā Vlads runā par to pašu, ko Māris Čaklais: "Ilgas pēc glāstiem. Un pati mīlestība." Tikai rupjāk.

Šīm dvēseles un miesas pretrunām režisors ir radījis spožu metaforu – raustoties stroboskopa gaismai, Āra Matesoviča hokejists Harijs pa slidotavu vajā un dauza trauslo Kaspara Znotiņa daiļslidotāju Vladu. Viņa fliteriem izšūtais daiļslidotāja kostīms muļķīgi un neatbilstīgi priecīgi zvīļo. Desmitniekā! Man tiešām liekas, ka labāk šo konfliktu neizteikt.

Ko es ar šo visu gribēju pateikt? To, ka Vladislavs Nastavševs ir ļoti talantīgs. Nu ir, nešaubīgi. Bet, man liekas, ir pats pēdējais brīdis pavērst savu mākslinieka radaru prom no savas nabas. Protams, māksliniekam ir jābūt personīgam. Hercs Franks, piemēram, nofilmēja pats savu sirdi gluži burtiski ("Flashback", 2011). Bet tas tikai vienreiz ir spēcīgi. Gribētos novēlēt, lai Vlads ir laimīgs un satiek savu cilvēku, un tad ar visu savu talanta jaudu – jūtīgumu, ievainojamību, asredzību, gudrību un kaislīgumu – pamēģina uztaisīt izrādi par kādu citu. Par cita cilvēka vientulību un sāpēm. Varbūt tiešām par savu "Jēzusbērniņu" Omi, kuras dzimšanas papīros māte ierakstījusi, ka viņa dzimusi 25.decembrī. Vai par tām sievietēm, kuras izvēlas drošai zupai un seksam. Vai – kā sāp sievietēm, kuras iemīlas gejos. Vai varbūt par to pašu Hariju – latviešu viesstrādnieku Anglijā.

Citādi Vlada māksla bīstami riskē nevis "kvalificēties" par mākslas faktu, bet būt par izvirdumu, kam vajadzētu palikt psihoterapijas kabinetā vai draugu virtuvē. Radās iespaids, ka aktieris Kaspars Znotiņš domā līdzīgi. Godprātīgi un talantīgi, kā jau viņš to prot, radījis vajadzīgo formu – plastiku, balss modulācijas. Taču līdz galam iejusties Vlada ādā, manuprāt, viņam tomēr liedza kāda cilvēciska pretestība. Nelikās, ka viņš šajā nepiesegtajā psihoterapijā jutās kā zivs ūdenī.

Izrādei ir riņķveida kompozīcija. Tikai beigās Vlads ne vairs daiļi riņķo, bet klumzā pa ledu, klibodams, vienā kājā slida, otra – basa. Cerību ezers tiešām aizsalis? Cerēšu, ka tie ir tikai stipri vārdi mākslas nolūkam.











Tēmas

Undīne Adamaite

Undīne Adamaite ir teātra kritiķe.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!