Recenzija
29.07.2007

Kuces un lapsiņi

Komentē
0
Saglabā

Agnese Krivade ir populāra. Daudzi viņu pazīst pēc oriģinālajām slejām laikrakstos, kāds lasījis intervijas ar viņu vai dzirdējis dzejnieci radio "SWH" raidījumā "Ar dziesmu par dzīvi", bet viņai ir kas sakāms šajā sakarā:

"un tad, ja redzēsiet mani kā dāmu apģērbtu staigājam, neticiet
un tad, ja dzirdēsiet mani pa radio gudri runājam, neticiet" (28. lpp.)

Beidzot pēc ilgas kavēšanās varam iepazīt viņas debijas dzejas krājumu "bērnība", ko greznā izskatā izdevis apgāds "Neputns". Autore gan atzinusi, ka dzeju vairs neraksta, un tāpēc, iespējams, šis būs viņas vienīgais dzejoļu krājums. Tātad intriga ir liela.

NEĒRTĀ BĒRNĪBA

"Bērnība", jāatzīst, gan ir diezgan neērta grāmata. Tās izmērs rada problēmas ielikt to grāmatplauktā, bet mājās, kur ir bērni, to labāk noslēpt skapja dziļumā vai kādā citā vietā, kur glabājas pieaugušo mantiņas. Mācot lasīt savam bērnam, varbūt labāk izvēlēties citu lasāmvielu, lai gan dizaina ziņā "bērnība" pārspēj pat dažu bērnu grāmatu. Jūs taču negribēsiet, lai pie vakariņu galda jūsu atvase nāk klajā ar paziņojumu: "Jūs, kuces, visi drīz mirsit!"
Tomēr nav tik ļauni. Kāpostzaļajās grāmatas lappusēs neatrast tik daudz rupjību kā Riharda Bargā nevainīgi baltajā "Labi", un Krivades dzejā rupjības iet roku rokā ne tikai ar bērnišķīgiem dzīvniekbērnu tēliem, bet arī ar nopietnām atklāsmēm. Bērnišķīgais ir svarīgs elements krājumā: tajā sastopams prāvs pulks deminutīvu, kāds dzejolis ir draisks skaitāmpantiņš, cits - vakara lūgšana visvisādiem dzīvniekbērniem:

"mīļie lapsiņi, kaķēni, vilka bērni, mīļie putniņi, gan tie, kas dzied, gan tie, kam tā liekas
mīļie kukainīši - kukulīši, visa Dieva radībiņa [...]
lūdzu, nāciet pie manis gultā, pakustiniet ar ūsiņām, pabakstiet ar purniņiem, padurstiet"

(21. lpp.)

"VILNAS TRENIŅTĒRPĀ LAIME
STAIGĀJAS PA IETVI JUGLĀ"
(52. lpp.)

Protams, ja šādā garā turpinātu, krājums patiešām varētu izvērsties par Baltā Vilka prēmijas cienīgu grāmatu ar mīlīgiem pantiņiem, taču daudzi teksti ir drudžaini, saraustīti, it kā, klīstot cauri trokšņainai pilsētai, kāds mēģinātu veidot dzejoļus no nejauši saklausītām frāzēm un spēcīgiem vārdiem, ko neatrast pieklājīgos laikrakstos, un reklāmu tekstiem, ievijot kādu Eduarda Aivara vai Olafa Stumbra dzejas rindu. Un neaizmirstot paķert klāt neglābjami folklorizējušos balādi "Uzsniga sniedziņš balts", kas parodēta dzejolī ar zagtu nosaukumu "No baznīcas braucot Ziemsvētku vakarā" (27. lpp.) - atceramies skolas laikus! Nu, arī Marts Pujāts kādreiz ķērās klāt šim Brāļu Ziemeļu hītam.
Dažbrīd dzejoļu kompozīcija liek atminēties jau pieminētā Eduarda Aivara saraustītos, fragmentāros tekstus par vemjošām rakstāmmašīnām un meiteņu smiekliem:

"grāmatu, kurā iekrist un pazust, kīnofilmu par lielām sāpēm
apmēram septiņas pēdējās dienas
piesnieg jūrmala, termoss ar karstvīnu, apelsīns kabatā
apmēram septiņas pēdējās dienas
labi, melnais balzams ar ledu, tievās cigaretes un vēl kaut kas normāls
tu saprati, kurā mirklī mēs pārtraucām runāt"
(15. lpp.)

Šīs dzejas pasaule sastāv no pilsētas, konkrēti Rīgas, reālijām, kas tvertas greizā spogulī, un sirreālām ainām bez konkrētas piesaistes noteiktam ģeogrāfiskam punktam. Cilvēks ir ierauts saraustītā eksistencē, kuru ielenc saldi saukļi. Lai gan patiesībā aiz tiem slēpjas vienkāršais: "Jūs, kuces, visi drīz mirsit!" Šajās dekorācijās darbojas tēli, ierauti galvaspilsētas trakumā, katrs ar saviem centieniem "pierādīt dzīvi" ar nosaukumu "sex on the beach" vai "svešā dzīvoklī pisies uz grīdas".

LAPSIŅI UN KUCES

Noteikti, krājuma spēcīgākie dzejoļi ir "Ērikas Bērziņas jautājums" un "mājas" (60. lpp), kurā rupjais "pisies uz grīdas" rada spēcīgu kontrastu ar bērnības dienu varoņiem vaktiņu, čeburašku un citiem. Tieši šajā dzejolī krājuma dzejas varonis / varone pēc klaiņojumiem pa pilsētas aizspoguliju un iekšējo elli atrod ceļu uz mājām, jo Dievs ceļā izlicis sienāžus. Šīs rindas ir rāmas un klusinātas, šķiet, visvieglākās visā krājumā. Savukārt repam tuvais "Ērikas Bērziņas jautājums" pēc izlasīšanas atstāj sajūtu, it kā lasītājs būtu nežēlīgi noplēsis apaļās nozīmītes no grāmatas vāka, pārplēsis zaļo bantīti un izrāvis fotokolāžas, atkailinot krājuma sakni. Šajā ziņā "bērnību" labā nozīmē var nosaukt par psihiski nelīdzsvarotu grāmatu, jo dzejoļi lēkā starp mīlīgu bērnišķību un agresīviem emociju izvirdumiem, starp lapsiņiem un kucēm.

SVĒTĪGI!

Agnesi Krivadi nereti mēdz dēvēt par dumpīgo, dusmīgo meiteni latviešu jaunākajā dzejā. Tas liek iztēloties vienmēr īgnu un agresīvu būtni saplēstās zeķu biksēs un izspūrušiem matiem. Taču daudz kas krājumā īsti nelīmējas kopā ar šo tēlu. Ja arī Agnese Krivade uzraksta kādu rupjāku vārdu, patiesībā šādi viņa dot svētību mums - sasvīdušajiem, uz mirkli izgājušajiem, nesmukajiem un garajiem augumā.

Tēmas

Arvis Viguls

Arvis Viguls ir trīs dzejoļu krājumu autors ("Istaba", 2009; "5:00", 2012; "Grāmata" 2018). Tulko un atdzejo no dažādām valodām diapazonā no cepumu reklāmām līdz operu ārijām. Patīk gatavot ēst, jo īp...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!