Proza
05.12.2014

Krūze

Komentē
2
Saglabā

Aizvērusi pēdējo lodziņu internetā un izslēgusi datoru, Loreta izgāja uz balkona un, skatoties daudzstāvu māju logos, – kā ierasts – prātoja par to, cik laimīgi vai nelaimīgi ir cilvēki aiz tiem logiem, kuros divos piecpadsmit naktī vēl deg gaisma. Par tiem, kas guļ, viņai pārdomas neraisījās, jo viņa zināja, cik pati ir laimīga un bezrūpīga, kad guļ. Pašai gan miegs nenāca ne tuvu. Turklāt viņa zināja, ka gulētiešana tāpat nozīmēs vārtīšanos viens pret vienu ar savām domām vismaz stundu, ja ne ilgāk. Un to Loreta negribēja. Viņa ieslēdza televizoru, trāpot uz kādas filmas beigu titriem un cerot, ka tai sekos vēl kāda. Tikmēr viņa aizgāja uz virtuvi ietaisīt jasmīnu tēju un vēlreiz ieskatījās telefonā, vai Verners joprojām nav atsūtījis ziņu.

*

Viņš nebija atrakstījis ne zilbes. Šādos tukšuma brīžos viņa bija gatava visus traukus izlidināt laukā pa logu ar tādu blīkšķi, ka visi laimīgie pamostos nelaimīgi. Taču viņa centās nomierināties, sev atgādinot, ka neba jau pirmo reizi viņš "pazūd bez vēsts" nakts uzdzīvē. Cik ilgi viņa to vēl spēs paciest – tas ir cits jautājums. Uz to viņa sev pagaidām necentās atbildēt, jo kur gan un pie kā viņa ietu šajā draugu pamestajā "galvas" pilsētā, kur ar galvu reti vairs kurš domā.

Pārtraucot sevi pusdomā, viņa vēlreiz centās iztēloties, kā mestu pa logu visus tos traukus, no kuriem kopā ēstas brokastis, pusdienas un vakariņas. Un tad izdomāja, ka vienu trauku viņa tomēr atstātu... Taču tikai lai saplēstu to tieši viņa acu priekšā. Kafijas krūzi, ko Verners viņai uzdāvināja viņu pirmajās brokastīs pēc kopīgi pavadītās nakts. Tagad viņa mēģināja saskaitīt, cik sen tas ir bijis. "Četri gadi un..." nepaspējot saskaitīt mēnešus, viņa sadzirdēja aiz durvīm atslēgu saišķa šķindēšanu, kas mijās ar papīra čaukstoņu. Loreta piegāja pie durvīm un izņēma savas atslēgas, lai Verners var tikt iekšā.

– Es zināju, ka tu vēl negulēsi, – viņš viegli iereibis teica. – Es tev nakts tirgū nopirku puķes, – pirms Loreta spēja iebilst, viņš turpināja, – piedod.

– Ko man tavs "piedod"? Kāpēc nevar dzīvot tā, lai katru reizi nav jāatvainojas?

– Tad izpaliktu salīgšana. Bet man patīk ar tevi salīgt. Īpaši naktīs, – viņš noskūpstīja Loretas kaklu un piekļāva viņu sev ciešāk.

– Zinu es tavu salīgšanu. Tūlīt atslēgsies nemaņā.

– Kādā nemaņā? Es tevi gaidīšu gultā.

Kamēr Loreta ielika vāzē puķuzirnīšus, pabeidza tēju un nomazgāja seju, viņš jau sen bija pievienojies pasaules laimīgo pulciņam.

Viņa dažreiz apskauda Vernera pašpārliecību, ar kuru viņš lauzās cauri jebkurām aizmūrētām durvīm. Patiesībā izskatījās, ka durvis pārliecināto priekšā atveras pašas. Viņa pati jau arī bija uzķērusies tieši uz šīs viņa pārliecības, ko ar laiku bija sākusi censties salauzt. Vairāk neapzināti nekā apzināti.

Viņa juta sava veida konkurenci starp abiem, kas viņai nemaz nesaistījās ar veselīgām pāra attiecībām, taču savā dzīvē viņa vēl nebija ne novērojusi, ne piedzīvojusi nevienas attiecības, kam nebūtu kaitīgu ieradumu. Viņai patika attiecības salīdzināt ar organismu, par kuru jārūpējas, lai tas nenomirst jauns.

*

– Labrīt, mīļā! Cikos vakar aizgāji gulēt? Es tevi nesagaidīju!

– Tagad nevajag, ja? Kurš kuru vēl vakar gaidīja pusnakti?

– Labi, labi, es jau vakar atvainojos. Nāc uz virtuvi, brokastis gandrīz gatavas.

Patiesībā viņa nemaz nejutās dusmīga. Viņa nebija no tiem cilvēkiem, kas vakardienas emocijas sapako līdzi ņemšanai. Dažreiz Loretai vienkārši patika paspēlēt uz jūtām, lai mazliet uzjautrinātos.

– Pastāsti labāk, kā gāja vakar, – viņa pasmaidīja.

– Zini, labi, tiešām labi.

– Manis nemaz nepietrūka?

– Tu taču zini, ka ar tevi būtu citādāk. Es nemaz nevarētu tā atbrīvoties, jo visu laiku rūpētos par to, lai tev ir labi. Dažreiz vajag arī atsevišķi. Katram par sevi. Tu taču zini. Tev jau arī patīk ar meitenēm vīnu iedzert. Vai tad tu tajos brīžos daudz par mani domā?

– Domāt nedomāju, tikai mazliet aprunāju, – Loreta ieķiķinājās.

– Ei nu ei, vai tad esmu devis iemeslu mani aprunāt?

– Tici man, iemeslu vienmēr var atrast, – viņa pasmīkņāja.

– Ak, tās meiteņu sarunas. Laikam labāk nezināt, par ko jūs tur mēles trinat.

– Piekrītu. Labāk nezināt. Un pieļauju, ka meitenēm arī labāk nezināt, ko jūs par viņām klačojat.

– Klačojat? Fui, kas par vārdu! Galīgi neiet kopā ar inteliģentajām vīriešu sarunām, – Verners iesmējās.

– Kā tad!? Vīrieši jau ir tie lielākie klačotāji. Baidos pat iedomāties, kas par inteliģentām sarunām jums vakar naktsklubā raisījās.

*

Sarunas. Sarunas. Patiesībā Loretai nebija nemaz tik viegli atklāties meiteņu klačās. Pat dienasgrāmata nebija nopelnījusi viņas pilnīgu atklātību un uzticēšanos. Kas bija tā siena starp viņu un cilvēkiem, ko viņa pati nevarēja nojaukt? Jo iekšēji viņa sev patika un bija pārliecināta, ka patīk arī citiem, taču, satiekot cilvēkus, viņas sakāmais pārvērtās pelēkos putekļos uz kafijas galda... Vai tie bija apkārtējie cilvēki, kas spēja Loretu pārliecināt, ka viņu dzīve ir svarīgāka un interesantāka? Diez vai. Jo patiesībā viņa jutās diezgan pašpietiekama. Varbūt tieši tāpēc viņa nejuta vajadzību iespraukties sarunās ar savām ikdienas raizēm vai filozofiskajām pārdomām par dzīvi? Bet nē, bija taču daži cilvēki, ar kuriem viņa jutās brīvi. Kaut vai Verners. Viņš to sienu bija nojaucis.

*

– Labi, nes to kafiju, – Loreta ieteicās, atguvusies no domu pauzes. – Būs ievilkusies. Šodien brokastosim istabā!

– Lieliski! Ej! Es tūlīt visu atnesīšu, – Verners noteica, vienā rokā paķerdams kafijas krūzi, otrā – sviestmaižu šķīvi. – Ā, karsts... – viņš skrēja uz istabu un steigā paklupa aiz pakāpiena, kas atdalīja virtuvi no koridora.

Neredzēdama, kas notiek, Loreta tikai dzirdēja blīkšķi, traukiem atsitoties pret grīdu.

– Tikai nesaki, ka tā ir mana kafijas krūze!

– Piedod, laikam paģiras vainīgas, – Verners no virtuves atsauca. – Atnes, lūdzu, lupatu! Nē, sākumā mazo slotu lauskām!

– Bļāviens, tā arī domāju.

– Ko domāji?

– Ka šī krūze.

– Kāpēc?

– Nav svarīgi. Tai krūzei jau vakar bija jāplīst.

– Kā to saprast – bija jāplīst?

– Ai, aizmirsti. Saslaukām ātrāk! Gribu ēst.

Tēmas

Inga Pizāne

Inga Pizāne ir dzimusi Krāslavā, dzīvo Rīgā. Studējusi pedagoģiju, paralēli apmeklējot dzejas meistardarbnīcas pie Jāņa Rokpeļņa un Ronalda Brieža. Debitējusi dzejā ar krājumu "Tu neesi sniegs", ko 20...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!